Delreju paslēpes: DEVĪTĀ nodaļa

DEVĪTĀ nodaļa.

***

Notikuma diena.

Pavasaris.

Atcerējos vienu dienu, kad mēs ar tēti, man vēl mazai esot, skatījāmies televizoru, un tur rādīja kādu filmu par puisi, kurš nogalināja savu labāko draugu, lai tikai spētu izkļūt no džungļu meža. Tas likās tik sen pagātnē, ka detaļas no atmiņas jau bija izslīdējušas, bet fakts paliek tāds, kādam tam vajadzēja būt. Es jautāju tētim, kāpēc kāds spētu ko tādu paveikt, uz ko viņš atbildēja ar frāzi: „Cilvēks baiļu ietekmē var izdarīt pilnīgi jebko.”

Tas pats tikko notika ar mani. Līdz pat šodienai nespēju iedomāties, ka varētu nodot kādu, lai tikai gūtu labumu sev. Lai... Izdzīvotu. Lai pašai nevajadzētu ciest, taču tagad dziļi sirdī biju sevi nogalinājusi miljoniem reižu, juzdama sirdsapziņas pārmetumus, kas kliedza sejā. Visu laiku jautāju „kāpēc?”, bet atbilde kā nenāca, tā nenāca.

Muskuļi palika šķidri, un tievās kājiņas nespēja vairs noturēt svaru, tāpēc jau atkal biju gatava saļimt. Kārters mani atbalstīja un nosēdināja uz zemes, joprojām pieturot pie pleciem, domādams, ka taisos ģībt. Manas rokas – nē, Ellenas rokas –, tērptas melnos samta cimdos,  trīcēja kā želeja, drebēšana pārmetās arī uz pārējām ķermeņa daļām, liekot izskatīties, it kā man būtu lēkme. Bet varbūt arī bija? Gaidīju, kad Leo man iesitīs, kad viņa plauksta skars manu seju, un es izjutīšu sāpes, ko pelnīju. Vai tad viņš spētu reaģēt mierīgi, zinot, ka paša māsa atradās faktiski uz nāves sliekšņa? Zinot, ka pie tā vainīga bija viņa labākā draudzene? Es vēlējos tikai paglābt savu ādu.

„Zaķpastala,” sirdsapziņa teica, un es nespēju to noliegt.

Lūkojos uz drebošajiem ceļiem, nespējot izdvest ne skaņu, izņemot ik pa brīdim atskanošos šņukstus. Pacēlu acis, lai ieraudzītu, kas notika. Kārtera rokas mierinoši glāstīja manu muguru, šķietami saprotot.

- Ka... Katrīna? – Leo pacēla roku, un es sarāvos maza un nemanāma, gaidīdama, kad viņš atvēzēsies, lai sistu. Likās, ka jutu asiņu sīvo garšu uz mēles, bet nekā tamlīdzīga. Puisis ar pavērtu muti lūkojās man sejā, abas rokas izpletis kā apskāvienā, taču netuvojās. Leo nevēlējās mani apskaut. Protams, nevēlējās!

Paslēpu seju plaukstās un centos sarauties arvien mazāka, cerot pazust no šīs pasaules pavisam. Nezinādama, ko gaidīt, kad pēc nepilnām piecām sekundēm sajutu kāda rokas apkārt, kas pierāva mani kājās un sāka purināt kā lupatu lelli. No radušā šoka acis atsprāga vaļā, un es spalgi iespiedzos. Nē, Leo mani nepurināja, viņš strauji un asi šūpoja. Mirklī, kad to sapratu un apjēdzu, ka Leo netaisījās sist, apķēros viņam apkārt, nevēloties nemaz laist vaļā. Pirksti iegrābās viņa mitrajā kreklā, kas smaržoja pēc piparmētrām un paša Leo, un saspiedu puisi tik stipri, ka likās - salauzīšu pati savas rokas. Atbalstījusi zodu uz Leo pleca, kas bija samērā grūti, jo viņš bija par vairāk nekā galvas tiesu garāks nekā māsa, jau atkal sajutu ritošās asaras, šoreiz laimes dēļ. Leo nedusmojās! Pilnīgā klusumā šūpodamies, pēc mirkļa viņš, satvēris manu seju, ielūkojās asaru pilnajās acīs, kā cerot ieraudzīt savu labāko draudzeni. Kārters bija atkāpies, nemaz nepamanīju, ka roka vairs neatradās man uz pleca.

- Kate? Tā tiešām esi tu? – viņa balsī bija dzirdams jaušams smaids, kaut uz sejas tas nepavisam neatspoguļojās. Likās, ka viņš cenšas māsas karameļkrāsas acīs atrast kaut atspīdumu no manējām. Atrast daļu Katrīnas. Kārtera roka atkal uzgūlās man uz pleca, cenšoties atbalstīt vai arī apgalvot, ka viņš ticēja tam, ko teicu. Pacēlu vienu no plaukstām un saņēmu puiša pirkstus, nolaižot tos no pleca un saspiežot pateicības pilnā tvērienā. Leo joprojām gaidīja atbildi, tāpēc notrausu asaras un sparīgi pamāju ar galvu. Negaidīdama ne vārdu no Leo puses, kad sāku taisnoties.

- Piedod, lūdzu, piedod! - izmisīgi centos atvainoties, juzdama, kā ķermenis sāk drebēt un abas plaukstas paliek mitras. Atlaidu Kārtera pirkstus un jau atkal apmetos Leo ap kaklu. – Es negribēju, lai tā notiek ar Ellenu!

- Viņa tiks cauri sveikā, tagad galvenais ir braukt uz skolu un atrast to sasodīto Lilitas dienasgrāmatu, - Leo atteica un maigi atbīdīja mani no sevis. Vai Kārters tomēr zināja, kur meklēt Delrejas pierakstus? Tikai kādēļ tad viņš to man nepateica ātrāk? Leo seju rotāja viegls smīns, kas lika atmaigt sirdsapziņai līdz ar mīklaino paziņojumu, ka Ellena tiks prom no Policijas. Vēlējos pavaicāt, ko viņš ar to domāja, bet mani no domām izsita pīkstiens no Kārtera komunikātora, kas kā neliela, caurspīdīga plāksnīte atradās piestiprināts pie viņa ādas jakas. Pagriežot galvu, redzēju, kā viņš nospiež taustiņu tāpat kā tad, kad zvanīja Leo, un ieskanas mana čerkstošā balss:

- Viņi saprata, ka neesmu Katrīna. Tiku prom, bet pēc minūtes patruļa būs pie jums.

Man vajadzēja brīdi, lai saprastu, ka tā bija Ellena, kura runāja, bet Kārtera plauksta jau paspēja ieķerties manā augšdelmā un aizraut motocikla virzienā.

- Skaidrs, mēs laižamies lapās, - Kārters nomurmināja un beidza sarunu, liekot kāpt uz braucamrīka, kur aizmugurē joprojām stāvēja piestiprināta mana soma, kaut neatcerējos brīdi, kad to stiprināju. Izmisumā nespēju saprast, kas tagad notika, bet Leo jau bija iedarbinājis motoru un gaidīja, kad mēs tiksim galā. Apķēros Kārteram ap vidukli tik cieši, ka likās – viņš nespēs paelpot.

- Nu tad, tinamies, - Leo, tagad smaidīdams pa visu seju, teica un pēc sekundes sāka traukties tālāk pa ielu, vēl pirms mēs paspējām noreaģēt. Atkal pieplakusi pie Kārtera muguras, lai tikai nevarētu nokrist, sajutu, kā ar uzrāvienu mēs sekojām Leo tieši pa pēdām.

Izmetoties uz ielas, kur no visām pusēm mūs ieskāva debesskrāpji, sajutos kā dzīvnieks kādā ļoti šaurā krātiņā. Kaut Policija vēl nedzinās pa pēdām, panika ķermenī auga kā milzīga vētra, kas kuru katru brīdi bija gatava izplosīt visu apkārt esošo. Mēs atradāmies pašā Fēras centrā. Laternas meta spožus gaismas kūļus visas ielas garumā, apgaismojot ceļu kā dienā. Pāris mašīnas, traukdamās mums pa priekšu, uzreiz tika apsteigtas; dažas no tām nejauki uztaurēja, tā paziņojot savu neapmierinātību. Cilvēki mēdza uzmest diezgan niknus skatienus, kad, nekā nedomājot, pārmetāmies pāri gājēju celiņam uz nākamo ielu. Man sāka palikt dīvaini, kad joprojām neviens nesekoja, un, pēc desmit minūšu braukšanas, kad strauji tuvojāmies skolai, sāku nervozēt. Kārters to pamanīja, bet neko nejautāja. Leo sāka braukt lēnāk, lai varētu atrasties vienā līnijā ar mums, un jau gandrīz spēju sajust viņa elpu sev uz ādas, kad atskanēja šāviena troksnis. Spēcīgas tirpas izšāvās caur augumam, padarot nejūtīgas saspringtās plaukstas un augšstilbus; līdz ar šo sajūtu dzirdēju kliedzienu un tikai pēc mirkļa sapratu, ka kliedzēja biju es pati. Leo paspēja atkal apsteigt mūs, bet Kārters centās neatpalikt. Vienīgais, ko nespēju saprast - kāpēc neviens nevarēja man trāpīt? Varbūt Policijai tika dota pavēle mūs atvest dzīvus?

- Brauc! Ātrāk! Ātrāk! – domas pārtrauca mana paceltā balss, kas izklausījās īpaši spalga un baiļu pilna.

- Es cenšos! Beidz psihot! – Kārters uzšņāca, un ātrums nedaudz palielinājās, kaut Leo joprojām brauca priekšā.

Šāvieni skanēja reti. Neviens netrāpīja pat tuvu mums, varbūt tikai viens vai divi, kas skāra mototicikla metālisko virsmu. Kaut visu laiku cerēju, ka mums neviens neiešaus, tas bija lieki, jo drīz vien izdzirdēju lamu vilni, kas vēlās no Kārtera mutes kā putas no šampanieša pudeles. Palūkojoties lejup, ieraudzīju, kā no viņa vienas kājas uzplēstās brūces plūst asins strūkla. Spiedziens, izspiedies no izkaltušās rīkles, apturēja manu savaldības pilno būtību, un es nespēju vairs neko saskatīt, jo it viss izplūda acu priekšā. Viena no domām, kas šāvā cauri prātam, nevarēja saprast, kā viņi trāpīja Kārteram, netrāpot man. Zaudējusi valodu un tikai vairākas reizes aizskaitot līdz desmit un atpakaļ, spēju ierunāties.

- Tev viss kārtībā? – Tas izklausījās tik muļķīgi kā vēl nekad. Protams, ka viņam nekas nebija kārtībā! Kurš gan spētu to nosaukt par neko, ja tik tikko ir sašauta kāja! Līdz ar kārtējo šāvienu, ķermenī ielija aukstas tirpas.

- Maitasgabals, - Kārters caur zobiem izgrūda, neatbildot man, un centās ar savainoto kāju uzspiest gāzes pedāli spēcīgāk, mēģinot noķert Leo, kurš bija apdzinis mūs par krietnu gabalu.

Jutu, kā ausīs dun asinis. Pulsēšana galvā, mīdamās ar galvassāpēm, nerimās ilgu brīdi. Centos neieklausīties ne skaņā, kas plūda visapkārt, taču ik pa brīdim dzirdēju sasaucamies gan Policijas pārstāvjus, gan Kārteru ar Leo, kuri centās izdomāt plānu, kā aizbēgt. Plaukstas palika aukstas un stīvas, augšstilbi tirpa, sala. Pār seju pārslīdēja laternas spožais gaismas stars. Centos nelikties ne zinis par šķidrumu, kas ik pa brīdim uzplūda uz manas kājas no Kārtera apakšstilba, radot kuņģī nepatīkamu sajūtu, paziņojot, ka drīz vien iepazīšos ar visu pusdienu saturu. Elpoju caur muti, jo visapkārt plūstošo smaržu sajaukums pastiprināja slikto dūšu.

- Šķiramies! – Leo iekliedzās tik negaidīti, ka nepaspēju pat pacelt acis, kad sajutu, kā strauji raujos uz labo pusi. Tvēriens gandrīz atslāba, bet smadzenes šķita nedarbojamies kā nākas, tāpēc informācija likās iesprūstam kaut kur galvas šūnās un nenokļuva galamērķī. Redzēju, kā Leo apmetas uz citas ielas un ar katru sekundi attālinās.

- Stop! Stop! Stop! – kliedzu, raustīdama Kārteru aiz jakas, un sajutu paniku izplūstam pa visu ķermeni. Ja Leo būs viens, iespēja viņu atrast un notvert bija lielāka nekā, ja mēs bijām kopā! Kuņģis likās apgriežamies uz otru pusi, bet es vienalga turpināju raustīt Kārteru, kaut viņš mani neklausīja; ik pa brīdim pametu skatienu uz aizmuguri, tomēr Leo motociklu vairs nevarēja manīt.

- Brauc atpakaļ! – iekliedzu puisim ausī, cerot, ka tas palīdzēs, taču nekā. Kārters kaut ko uzšņāca un uzspieda spēcīgāk gāzes pedāli.

Jau vēlējos pagriezties un nolēkt no braucamrīka, tikt pie Leo šķita galvenais, bet ātrums, kādā braucām, lika prātam miljoniem reižu apsvērt iespēju, vai pēc kritiena vēl palikšu dzīva, tāpēc galu galā ar milzu nožēlu un sarūgtinājumu izlēmu palikt tepat.

Ieķēros ciešāk Kārteram apkārt, kaut visu ceļu īgņojos un turpināju viņu tiranizēt ar frāzēm, kas liktu puisim braukt atpakaļ, bet viņš visu sacīto ignorēja un pēc mirkļa pavēlēja apklust. Iekodu vaiga iekšpusē, turpinot vārīties sevī un cerot, ka Leo būs ticis pie Ellenas un abi kopīgi mūs jau gaidīs kaut kur meža būdā vai slēptā mājā, vai pie skolas, vai... Tikšanās vieta nebija nozīmīga, galvenais, lai mēs sastaptos.

Sapīkusi pieplaku puisim pie muguras un tikai tagad pamanīju, ka neviens vairs nesekoja, un es nespēju saprast, vai tas deva atvieglojumu, vai arī šī atskārsme bija kārtējā nasta, jo tas nozīmēja, ka visi devās pēc Leo.

- Tu esi mērglis, - noburkšķēju. Kārters iespurdzās un kārtējo reizi iegriezās kādā no pagriezieniem. Mēs bijām izbraukuši no centra rajona. Mājas palika mazākas, apgaismojums – vājāks, ceļi – klusāki. Motocikls nobremzēja, un vējš pārstāja pluinīt Ellenas tumšos, pēc zemenēm smaržojošos matus. Pacēlu acis un tieši sev blakus ieraudzīju četrstāvu ēku, ko tik ilgi dēvēju par savu skolu. Atcerējos arī iepriekšējo reizi, kad te atnācu, un man pār ādu pārskrēja nepatīkamas skudriņas. Tas lika atcerēties salu, kādā pavadīju laiku pagalmā.

Palaižot Kārteru, centos sataustīt bikšu kabatā ilgi glabāto atslēdziņu, bet atdūros pret tukšumu.

- Ak, - izdvesu, saprazdama, ka tā esot palikusi manā kabatā nevis te, Ellenas jakā, un sajutu dzinkstoņu ausīs, kas radās satraukuma rezultātā. Jau sen sapratu, ka atslēga bija ļoti nozīmīga un svarīga Lilitas dienasgrāmatas meklēšanā. Bet ja nu tā nokļūst svešās rokās? Kas gan varētu notikt?

Kārters pasniedza roku, palīdzot nokāpt no braucamā, un uzreiz pastiepās manā virzienā, kas lika sarauties. Tomēr viņš nelikās ne zinis un no jakas kabatas izvilka skolas ieejas kartes, par kuras esamību nemaz nezināju. Ātri palūkojos apkārt, taču nemanīju nevienu cilvēku, kas varētu ieraudzīt jauniešus, vajātus visas pilsētas garumā.

Kārters saķēra manu roku un klibodams vilka durvju virzienā, taču kājas šķita smagas kā pielietas ar svinu un visu ķermeni grūda uz leju. Tikai tagad sāku saprast it visu, kas norisinājās apkārt, un prāts šķita noslogots tik tālu, ka biju pat gatava noģībt.

- Sazinies ar Leo, - nočukstēju brīdī, kad Kārters jau slēdza vaļā ieejas durvis. Noklikšķēja atslēga, tomēr puisis pat nereaģēja. – Kārter! – pacēlu balsi, bet viņš jau atkal satvēra manu plaukstu, lai ievilktu iekšā skolas telpās. Nikni izrāvos no tvēriena. Tikai tajā brīdī Kārters pievērsa uzmanību. Redzēju viņa acīs jautājošu skatienu, kas mijās ar satraukumu un dusmām, ko radīju es, nebeigdama puisi tirdīt.

- Vēlāk, viņam viss ir kārtībā, - puisis caur zobiem izgrūda un iestūma mani iekšā priekštelpā, aiz mums aizslēdzot ieeju. Kārters, iebāžot kabatā Ellenas ieejas karšu komplektu, kur klāt bija pielikts piekariņš ar uzrakstu „Es esmu es” elektrozilā krāsā, noslīga uz zemes un atbalstījās pret vasarīgi dzelteno sienu. Redzēju, kā no puiša apakšstilba joprojām sūcas asinis. Nopūzdamās pietupos blakus un, satverot Ellenas kreklu, kas, visticamāk, bija pirkts kādā no dārgajiem veikaliem, bez žēlastības noplēsu strēmeli un centos uzlikt apsēju Kārteram ap kāju. Nebiju laba medmāsa, man skolā nepatika bioloģija, kur tika mācīts par to, ko darīt gadījumos, kad cilvēks ir savainojies, bet tik un tā centos. Galu galā, kad nemākulīgi aptinu jau mitro lupatu ap apakšstilbu, kam noteikti nebija nekāda jēga, Kārters pateicās un pārņēma brūces aizklāšanu savā ziņā. Atliecos atpakaļ un palūkojos pa stikla durvīm uz ielu, kur joprojām neatradās neviena dzīva radība. Redzēju tikai pāris laternu gaismas, kas apspīdēja pretī stāvošās privātmājas un Kārtera motociklu, uz kura joprojām atradās mana soma. Vajadzēja paņemt jau tagad. Tomēr tagad bija par vēlu.

- Tu varētu iet uz bēniņiem, - pārtraucot domas, puisis ieteicās un uzsēja spēcīgu mezglu no Ellenas krekla stērbeles, nedaudz grīļīgi pieslejoties kājās.

Atminējos, ka pagājušo reizi, kad atrados bēniņus, tur nebija nekā. Pilnīgi nekā, kur varētu kaut ko noslēpt. Vai pa šo laiku kaut kas varēja mainīties? Bet varbūt Kārters vienkārši nezināja, ka tur jau meklēju?

Jau vēlējos ko teikt, bet puisis pamanīja nesaprašanu manā sejā.

- Iešu uz otro stāvu, meklēšu tur, tomēr tu mēģini saprast par bēniņiem. – Kārters pagāja garām, viņš joprojām manāmi kliboja. Vēlējos palīdzēt, jo varēja manīt, kādas ciešanas sagādā katrs solis, taču viņš palīdzību nepieņēma.

- Es jau biju bēniņos. Nekā, - beidzot ieteicos un tomēr apliku Kārtera roku sev ap pleciem. Viņš smagi apspiedās pret manu augumu, un es gandrīz saļimu. Sakodu zobus, tikai pēc mirkļa spēdama ierunāties. – Tāpat kā klasē un pagalmā.

Prātā attēlojās atslēdziņa, ko atradu dobumā un atskanēja ciparu kombinācija, ko šo mēnešu laikā biju iegaumējusi kā skaitāmpantiņu. Labi vismaz, ka to zināju. Varbūt tas noderēs.

- Ezerā un bankā vēl jo mazāk, - Kārters atbildēja, novērsis skatienu no manis. Kā viņš zināja, ka tur arī pabiju? Lēnām gājām kāpņu virzienā, bet puiša klibās kājas dēļ tas šķita velkamies nežēlīgi lēni. Ja tā tas turpināsies, Policija mūs drīz vien notvers, bet Kārteru te atstāt arī nespēju, kaut zināju, ka tas kavēja mūs abus.

- Labi, tālāk pats tikšu, ej augšā, - puisis, noņēmis roku no maniem pleciem, iegrūda plaukstā vienu no pāris elektroniskajām kartēm un iedrošinoši pastūma mani tālāk. Sajutos atvieglota, uzreiz palika vieglāk. Metos augšup pa pilnīgi neapgaismotajām kāpnēm, pat nepaskatoties pāri plecam, cerot, ka neviens nepaspēs notvert Kārteru, kamēr būšu bēniņos.

Neapstādamās taustījos apkārt, jo visu ceturto stāvu ieskāva piķa melna tumsa. Logi bija ciet, gaismas izslēgtas, viss kluss un mazliet baiss. Kuņģis kārtējo reizi apmeta kūleni, bet es pavēlēju sev vienkārši kustēt uz priekšu, nedomājot ne par ko. Pāris reizes neveikli paklupu, pati nezinu aiz kā, bet galu galā nokļuvu līdz metāliskajām kāpnēm, kas veda uz bēniņu durvīm, un nospiedu atslēgu pie skenera blakus, ko šodien nevarēja gandrīz redzēt. Durvīm veroties vaļā, turpat blakus atradu arī gaismas slēdzi, taču nospiedu tikai to, kas bija domāts telpai man priekšā un ieraudzīju, kā mirgodama ieslēdzas vienīgā spuldzīte šajā vietā. Tā spīdēja diezgan vārgi, kas nozīmēja, ka drīz vien bija gatava izdegt, taču par to nelikos ne zinis un iegāju iekšā.

Viss izskatījās tieši kā iepriekšējā reizē. Vīlusies iekšēji sašļuku, ieraugot to pašu tukšo istabu, kur neatradās pilnīgi nekas. Ne galdu, ne lieku mēbeļu, ne lietu, kas neiederējās skolas dzīvē. Sienas bija kailas, pleķainas, it kā būtu aplietas ar eļļu un nežuva jau vairākus gadus; logs, kas atradās slīpajos griestos, bija pilnīgi aizvērts, neļaujot nomainīties gaisa plūsmām; te likās mazliet smacīgi. Palūkojos visapkārt, tumšajos kaktos cenšoties ieraudzīt kādu eju vai uz grīdas lūku, bet te neatradās itin nekas aizdomīgs.

Apstaigāju bēniņu telpu pāris reizes, lūkojos it visur tik rūpīgi, kā vēl nekad, taču sliktā apgaismojuma dēļ saskatīt ko īpatnēju bija grūti.

Nopūzdamās noslīgu uz zemes, iedomājoties, kā tagad varēja veikties Kārteram. Vai viņš tiešām bija domājis uzlauzt mākslas klases grīdu? Vai arī meklēs kur citur?

Aizliku tumšos matus aiz auss, joprojām nespēdama pierast pie tik īsiem kā Ellenai, un novilku abus cimdus, kaut joprojām nespēju saprast, kādēļ viņa tādus valkāja. Turklāt visu laiku. Pacēlu rokas sev priekšā – tās bija tikpat iesauļojušās kā viss ķermenis; neko neparastu nevarēja manīt. Bet tad caur izstieptajiem pirkstiem uzmanību piesaistīja neliels kvadrātveida pleķis pretējā sienā. Nolaidu rokas un atgrūdos no sienas. Kaut pēc izskata tas šķita nenozīmīgs, kāda balss dziļi manī teica, lai pieeju tuvāk un pārliecinos. Sarauktu pieri, mazliet grīļīgi, kaut biju tupus, pierāpoju pie pretējās sienas. Lai piekļūtu pie pleķa, man vajadzēja pieliekties, citādi ieskrietu slīpajos griestos. Galu galā pilnīgi apsēdos uz zemes tieši vietā, kur bija diezgan regulāras formas kvadrāts. Mirkli vēros tajā, nespējot saprast, kādēļ mani tas tik ļoti piesaistīja. Varbūt taisnās līnijas, kas to veidoja? Varbūt tonis, it kā tur būtu uzlijusi kafija, kuru nevarēja notīrīt, nevis eļļa, kā likās visapkārt? Pastiepu roku, vēloties pieskarties dīvainajai zīmei, bet tiklīdz pirksti atradās dažu centimetru attālumā no sienas, parādījās gaisma. Salēcos, esot pārsteigta ne pa jokam, un redzēju, kā uz kvadrāta parādās elektrozilas krāsas hologrāfiski taustiņi ar skaitļiem kā telefonos. Uz brīdi apmulsu, nespējot saprast, ko tas nozīmēja, bet uzreiz zināju, ka Kārters kļūdījās.

Ja dienasgrāmata te bija, tad tā neatradās skapītī. Kā gan Lilita ko tik svarīgu spēja slēpt labi pamanāmā vietā? Protams, to atrastu uzreiz. Bet te? Siena bija vislabākais slēpnis.

Sirds salēcās, un es pavicināju roku, kā cerēdama padarīt pukstus lēnākus, tajā pašā laikā cenšoties izdomāt, kāds varēja būt kods, taču tam nevajadzēja ilgu laiku.

Brīdī, kad pirksts pieskārās augšējam taustiņam, kas vēstīja par ciparu viens, izdzirdēju soļus tuvojamies manā virzienā. Pat nepagriezos, jo sapratu, ka tas bija tikai un vienīgi Kārters. Viņš noteikti jau pabeidza darbu otrajā stāvā un tagad nāca pēc manis, tāpēc nepievērsu uzmanību un strauji uzspiedu atlikušos četrus taustiņus, izveidojot kombināciju „14658”. Kā zinot, atskanēja kluss klikšķis, un sienas daļa, iezīmēta ar tumšāko kvadrātveida pleķi, izvirzījās ārā, liekot pazust hologrammai. Tagad vienīgais gaismas avots bija spuldzīte, kas deva daudz mazāku apgaismojumu nekā spožie taustiņi. Pēkšņi ar gandrīz nemanāmu sprakšķi izdega arī spuldzīte un bēniņos iestājās pilnīga piķa melna tumsa un klusums, kas nepatīkami ieskāva it visu apkārtni. Elpa izklausījās satraukta un strauja. Soļi, kas skanēja gaitenī, noklusa, bet man radās sajūta, ka Kārters uz mani lūkojās, jo jutu skatienu duramies mugurā. Aukstas tirpas automātiski izplatījās pa mugurkaulu. Iebāzu roku atverē un, mirkli taustoties, uzdūros papīra lapai, ko uzreiz salocīju un iebāzu kabatā blakus gandrīz izkritušajiem cimdiem. Lai nebūtu jāuztraucas par to pazaudēšanu, atkal uzvilku rokās un pagriezos pret Kārteru.

- Kaut ko atradi? – jautāju un tikai tad pacēlu acis. Atbilde nesekoja, bet durvīs stāvošais stāvs nekādi nevarēja būt Kārters. Gaisma, ko viņš iededzināja gaitenī, ļāva saskatīt vīrieša muskuļainās, smagnējās aprises.

- Lai kur tu arī nebūtu, mēs tevi atrastu, - teica vīrietis un ar vienu soli metās manā virzienā.

Kliedziens, kas atskanēja, nāca tikai un vienīgi no manas mutes.