Delreju paslēpes: SEPTĪTĀ nodaļa

SEPTĪTĀ nodaļa.

***

98 dienas pirms notikuma.

Ziema.

Četrpadsmitais februāris bija pirmā diena, kad mājās atgriezās Renna un kad beidzot izlēmu pārskatīt Kārtera iedoto informāciju. Pirkstos virpināju mazo atslēdziņu, uz kuras rotājās piecciparu kombinācija. 14658. Kartē skolas teritorijā ar treknu punktu tika atzīmēta vieta, kur to atradu, tomēr tas nesniedza nekādu atvieglojumu. Varbūt šis priekšmets neizteica neko? Varbūt tā kādreiz nemaz nepiederēja Lilitai? Varbūt atslēgu kāds bērns vienkārši ievietoja dobumā?

Galda pulkstenis rādīja tieši pieci no rīta, tomēr miegs bija pazudis kā nebijis. Turpināju pētīt ielu labirintus, ar katru sekundi arvien mazāk un mazāk jūtoties nepatīkami, ka Kārters atdeva visu savākto. Vai biju vainīga būdama Delreja? Nē. Puisis gribēja, lai sāku uzticēties arī viņam, un, šķiet, pamazām tā arī notika. Leo nedrīkstēja to man pārmest. Leo to nedrīkstēja.

No labā augšējā stūra acis sāka klejot pāri lapai, redzot pāris atzīmētās vietas, kur Kārters vēlējās, lai dodos. Bijušais ezers. Banka. Ielūkojoties ciešāk, likās, ka abi punkti tikuši iezīmēti stingrāk nekā pārējie. Varbūt Kārters kādu dienu ielavījās mājā un to paveica? Tomēr tad atminējos, ka puisis jau vairāk nekā mēnesi neatradās pilsētā, un tādēļ izlikos, ka tas bija tikai māns.

Pavisam nemanāmi un klusi kā ēna istabā ieslīdēja Renna un, mirkli stāvēdama durvīs, ar ieskrējienu ielēca klēpī. Vajadzēja noņemt atlikušās lapaspuses, lai kaķene tās nesaburzītu, un noliku tās aiz muguras. Viņa ieņaudējās, lūkojoties manī ar savām zaļajām acīm, kas spulgoja kā smaragdi.

- Ko vēlies? – ieinteresēti pavaicāju un ar brīvo roku pakasīju Rennu aiz auss. Viņa sāka murrāt, līdz siltums augšstilbos palika gandrīz vai svilinošs. Turpināju pētīt karti, ļaujot kaķenei gulēt, tomēr vēl ilgu brīdi nespēju saprast, ko vajadzētu darīt. Vai došanās meklējumos bija pareizais variants? Varbūt Leo to kaut kā uzzinās un izlems vispār neatgriezties?

Smagā nopūta atbalsojās istabā, un likās, ka šo domu dēļ sašļuku vēl vairāk.

No puiša nebiju dzirdējusi ne vārda jau vairākas nedēļas, kopš dienas, kad atnāca otrā balss ziņa. Tā vēstīja, ka abi Pārkeri atradās kādā man nezināmā Anglijas mazpilsētā. Netika minēts ne iemesls, ne kas cits, un, kad mēģināju Leo atkal sazvanīt, viņš neatbildēja. Kāpēc tā vajadzēja darīt? Ko gan es izdarīju, lai tik ilgi ignorētu?

Šaubas pulsēja cauri ķermenim, nespējot saprast pat, ko īsti prātoju. Vienu mirkli šķita, ka jau tūlīt pat savākšu visu nepieciešamo ceļam uz minēto ūdenskrātuvi, citu brīdi biju gatava visu informāciju sadedzināt tepat uz vietas. Pat nespēju saprast, kurā brīdī šīs izjūtas mijās. Uz kartes pie baznīcas varēja manīt nospiedumu, ko atstāja īkšķis, tāpēc nolaidu roku, atbalstot lapas vienu pusi pret kāju, kur neatradās Rennas tumšais ķermenītis.

Ko gan darīt, ja atrados šādā krustpunktā?

Kaķene sakustējās un, pastiepusi vienu ķepu, atbalstījās pret manu plaukstu. Viņa bija izlaidusi nagus un viens no tiem pavisam precīzi norādīja uz vietu, kur atradās ezers, kā zinādama bažas. Pēc mirkļa radībiņa piecēlās un aiztipināja līdz kājgalim, kur saritinājās ciešā kamoliņā, paslēpjot seju zem pūkainās astes.

Jā, Rennai laikam bija taisnība. Vajadzēja mēģināt.

No rīta pavisam negaidīti sāka kust sniegs. Termometrs uz kādas daudzstāvu mājas uzstādītā ekrāna rādīja plus trīs grādus, un jau tagad varēja just tuvojamies siltumu. Šalle karsēja kaklu, kaut patiesībā tik silts nemaz nebija. Vienkārši tā likās. Cauri retajiem mākoņiem spraucās saules stari, kas skraidīja pāri ādai un, šķiet, atstāja vāju iedegumu. Novilku gaišo šalli un iebāzu to pleca somā, ļaujot siltajam gaisam skart ādu. Rūpnieciskā rajona vidēji augstās mājas likās vienādi bēšās un oranžās nokrāsās un neizteiksmīgums brīdināja, ka šajā vietā nevarētu orientēties, lai kā gribētu. Nevienu nesastapu, jo svētdienā lielākoties visas rūpnīcas tika slēgtas. Turpināju iet, juzdamās diezgan neomulīgi, tomēr nelēmu doties atpakaļ. Vajadzēja vismaz paskatīties, lai varētu teikt, ka darīju visu iespējamo.

Šo vietu biju apmeklējusi tikai vienu vai divas reizes bērnībā, kad vecāki te īslaicīgi strādāja, tāpēc gandrīz neko no tā neatminējos. Tad ezers jau sen bija sauss. Atminējos, kā pēc darba ar tēti spēlējām paslēpes tepat netālu. Kā skraidījām apkārt, kā smējāmies un izbaudījām laiku. Kā gan es neatcerējos, ka jau tad ezera gultne bija pilnīgi tukša un viss, kas tur atradās iepriekš, jau sen tika savākts? Varbūt vienkārši centos pārbaudīt, vai nekas nav mainījies gadu laikā?

Pagriezos sānieliņā un, nokļuvusi līdz galam, sastapos ar metāla žogu. Blakus tam, zemē  iesprausts, atradās vairākās krāsās sazīmēts uzraksts, kuru tādēļ diemžēl nevarēju izlasīt. Vienīgie burti, kurus spēju izšķirt, noteikti piederēja vārdam „ezers”. Tomēr no pašas ūdenstilpnes nebija ne miņas. Aiz sudrabainā restojuma atradās vien plašs lauks ar kūstošu sniegu, virs kura lēkāja kāds piķa melns krauklis, meklēdams barību. Bezcerīgi vēros pretim, zinot, ka tūlīt pat varēju apcirsties uz papēža un iet uz mājām, tomēr nezin kādu iemeslu dēļ to nedarīju. Manīju, ka tieši sētas virzienā ved kurpju nospiedumi.

Ielikusi pēdu pirmajā samītajā vietā, pēc sekundes atskanēja sievietes balss:

- Katrīna?

Nedaudz nobijusies salēcos un atkāpos, jo negaidīju satikt kaut vienu pazīstamu cilvēku. Lēnām pagriezos.

- Meisones kundze? – Balss izklausījās manāmi pārsteigta, mīdamās ar spalgu spiedzienu. Sastingu uz vietas un šokā lūkojos viegli smaidīgajā skolas direktores sejā. Mugurā sievietei atradās gaišs mētelis, kas garuma ziņā sasniedza kontrastējošo svārku apakšu. Zābakus līdz ceļiem nedaudz rotāja sniegs. Viņas ovālās brilles bija noslīdējušas no deguna, tumšie mati, šķiet, vienu no pirmajām reizēm atradās izlaisti pāri pleciem, tagad ļaujot ieraudzīt, ka tie garumā stiepās pāris centimetrus pāri. Meisone ar rādītājpirkstu uzgrūda brilles atpakaļ.

- Sveika, nebiju pat domājusi tevi te satikt, - viņa sacīja un sāka nākt pa iestaigāto taciņu manā virzienā. – Ko tu te dari?

Apmulsu, īsti nezinādama, ko sacīt, tāpēc mirkli klusēju, sabāzusi rokas kabatās, līdz pateicu, ka devos pie draudzenes. Zināju, ka direktore uzreiz saprata melus, jo šajā rajonā faktiski neviens nedzīvoja, ja neskaita nedaudzos strādniekus no citām pilsētām, tomēr viņa klusēja.

- Es gan tieši tikko devos tikties ar skolas dežuranti. Viņa aizgāja no darba un vēlējās parakstīt papīrus, tomēr nespēja ierasties slimības dēļ, - Meisones kundze klāstīja, kaut nespēju saprast, kādēļ gan viņai to vajadzēja darīt. Izvilku rokas no mēteļa kabatām, jūtot, kā tās kaist. – Jau kādu laiku domāju ar tevi sazināties un piedāvāt šo darbu. Pirmajā maiņā no pirmdienas līdz trešdienai. Kā domā?

Biju šokā par to, kas tika paziņots. Pavisam nejauši satiku vidusskolas direktori, pavisam nejauši gadījos perfektā vietā un laikā, un man jau tika piedāvāts darbs. Vai tiešām viņa plānoja man zvanīt vai arī tikai tagad atminējās, ka pirms gandrīz pusotra mēneša devos uz skolu, lai šķietami to meklētu? Attapos no pārsteiguma viļņa un uzreiz sparīgi pamāju ar galvu, iedomājoties, ka tādējādi, iespējams, spēšu vēl labāk izskatīt mācību iestādes telpas un, cerams, sameklēt Lilitas Delrejas dienasgrāmatu. Te, ezerā, tās pavisam noteikti nebija.

- Jā, tas būtu perfekti! – beidzot atbildēju mutiski, un direktore pasmaidīja, tā laikam sakot, ka viss sarunāts.

- Kādu dienu nākamnedēļ atnāc, parakstīsim līgumu. – Viņa jau vēlējās pagriezties uz promiešanu, kad, kā atminēdamās kaut ko, savilka uzacis uz augšu. – Starp citu, ja gribi kaut ko no ezera atrastajām mantām, meklē to centra pazaudēto priekšmetu birojā.

Kad vēlējos vaicāt, kā sieviete zināja, ko taisījos darīt, viņa tikai atteica: - Daudzi te nāk tikai tā iemesla dēļ.

Tad Meisones kundze pagriezās un diezgan straujiem soļiem devās atpakaļ pa ielu, no kuras, laikam, ieradās. Saprotot, ka vairs te nebija, ko meklēt, drīz vien sekoju arī es.

Gaiteņos vairs neklejoja neviens skolēns, viss strāvoja klusumā un vienīgais, kas to pārtrauca, bija mani soļi. Neviens mani neapturēja, neviens nešķērsoja ceļu. Pilnīgi tukšā skola ziņoja par pirmās darba dienas beigšanos. Tomēr nedevos mājās. Kamēr tika dota iespēja, vajadzēja to izmantot un izpētīt visas nepieciešamās telpas. Direktores minētajā meklēšanas biroja nebija nekā noderīga – nozaudēti cimdi, lietussargi, pustukši maki ar pāris kuponiem, vējjakas, cepures un citi sīkumi. Atsevišķi veidotā sadaļā, kur tika ievietots viss ezerā atrastais, vairs palikuši tikai pāris priekšmeti – rotaļlietas, kāds apavs, sīkas multfilmu figūriņas. Zināju, ka tur neko neatradīšu, un nekļūdījos.

Pīkstiens, un durvis atvērās.

Elektroniskās mākslas kabinetā nevarēju atrast neko aizdomīgu. Visi nodalījumi tika izskatīti vairākkārtīgi, bet tur varēju ieraudzīt tikai vecas, vairs nederīgas otas un zīmējumus no seniem laikiem, ko skolotāja noteikti rādīja saviem skolēniem. Grīda no vienas sienas līdz otrai nedalāma, tās bēšā krāsa pilnīgi tīra vērās pretī, kā ziņodama, ka nekas nebūs atrodams. Pametu telpu manāmi vīlusies, kaut pārsteigta nebiju gandrīz nemaz. Iepriekš arī neko neatradu, kāpēc lai tagad tas mainītos? Aizslēgusi durvis, piespiedos pie sienas un strauji ar sarkanu marķieri iespiedu punktu kartē, kur atradās klase. Vienīgā vieta, kas šobrīd vēl netika atzīmēta, bija pilsētas banka, tomēr nez kādēļ vēl neuzdrošinājos tur doties. Kā gan es tiktu klāt seifam? Varbūt tas jau sen bija likvidēts, ņemot vērā, ka Lilita jau ilgu laiku nedzīvoja uz zemes virsmas? Iebāzu visu atpakaļ tumšās, bet elegantās jakas ārkabatā, taču šo procedūru pārtrauca čerkstoņa no skolas skaļruņa.

- Katrīna, vai tu nevarētu aiziet līdz arhīvam un atnest savu failu? – direktores balss maigi sacīja, un pēc mirkļa skaņa apklusa. Uzreiz steidzos uz pirmo stāvu, kur tieši aiz nozīmētās darba vietas – puslokā ieliekta, šobrīd gandrīz pilnīgi tukša galda – atradās pelēkas metāla durvis, kas, pietuvinot apaļo plāksnīti, atvērās. Uzreiz ieslēdzās gaisma, iezīmējot kārtīgo, nelielo telpu baltu. Ja godīgi, šeit nekad nebiju viesojusies, tāpēc mirkli stāvēju uz sliekšņa un vēros atvilktņu piepildītajā vietā, redzot, kā zib skaitļi, apzīmēdami absolvēšanas gadus. Likās tik dīvaini, ka mūsdienās vēl faili tika atstāti taustāmā versijā, visticamāk, gadījumiem, ja visa skolēnu sistēma aizietu pa pieskari.

Atstāju durvis vaļā un grasījos pieiet pie sadaļas, kurā vajadzēja atrasties visai manai informācijai, tomēr, spērusi tikai divus soļus uz priekšu, man aizrāvās elpa.

Pašā telpas galā virs plaukta ar pāris reālām grāmatām, atradās milzīga puspavērta kaste ar melnu, nevīžīgu uzrakstu. „Absolventi: 2000. – 2030.”

Uzreiz, aizmirsusi savu īsto mērķi un pienākumu, kā aizrautīgs kaķis pieslīdēju pie augstās rindas. Lai aizsniegtu kasti un neuzmestu to sev uz galvas, vajadzēja izmantot nestabilu krēslu, tomēr izlēmu riskēt un pastiepos. Dokumentu pilnā metāla tvertne svēra daudz vairāk nekā domāju un, pirms paspēju nokāpt lejā, man izdevās gandrīz nomest to uz zemes vai arī nokrist pašai. Kad noliku kasti uz tukša galda pašā telpas stūrī, jutu, kā joņo sirds.

Tur varēja atrasties informācija par Lilitu.

Vāks jau bija gandrīz atvērts, tāpēc vajadzēja vien pagrūst to uz sānu un skatam pavērās plānas mapītes divās rindās un kārtās. Tās bija saliktas perpendikulāri pamatam un sadalītas gan pēc gadiem, gan alfabēta, tāpēc ļoti labi varēja izsekot līdzi, kas kur atradās. Papīrs zem pirkstiem likās nedaudz izdilis, stūrīši gandrīz katrai no mapēm bija nolocījušies simtiem skatīšanās rezultātā.

Kurā gadā pirmā Delreja varētu beigt skolu? Kurā gadā viņa bija dzimusi?

Nespējot to saprast, vajadzēja vien lūkoties cauri visam. Ar pirkstiem skraidīju cauri gadiem, vairākkārtīgi izskatot katru sadaļu, ņemot vērā, ka, iespējams, „Delreja” nemaz nebija Lilitas īstais uzvārds. Kad nokļuvu līdz nākamās desmitgades pusei, vajadzēja pacelt virsējo kārtu, zem tās atklājot vēl tikpat daudz sadalījumus. Ar katru alfabēta burtu kļuvu arvien nevīžīgāka un neuzmanīgāka, un gandrīz palaidu garām pie „L” ieliktus paplukušus vākus ar datorrakstā piestiprinātu vārdu „Lilita”. Uzvārds ar biezu marķieri bija aizķēpāts, un es uzreiz sapratu, ka atrasta īstā mape. Nedaudz trīcošiem pirkstiem izķeksēju to ārā, virs kastes paceļoties smalkai putekļu kārtiņai, un acumirklī no vākiem izkrita vairākas reizes salocīta lapiņa. Nespēju izlemt, vai vajadzētu sākumā izskatīt, kas atrodas rokās, vai arī pieliekties un pacelt nokritušo papīru, tomēr ziņkārība ņēma virsroku.

Atvēru kārtas un sastapos ar biezā kārtā aizķēpātu tekstu, caur kuru varēja izšķirt vien pāris vārdus. Ķermenis. Atņemts. Delrejs. Dvēsele. Vai to rakstīja Lilita? Rokraksts vijās kā vīnogu stīgas, padarot katru burtu ieapaļu. Īpaši rūpīgi pētot, sapratu, ka tiek minēta arī slimnīca, tomēr nevarēju saprast, kādā kontekstā.

Ar rādītājpirkstu pārbraucu pāri lapas kreisajai malai, jūtot asumus, kas radušies tai tiekot plēstai ārā no klades. Varbūt tā nāk no dienasgrāmatas?

Iečīkstējās durvis, un es izmetu no rokām gan mapi, gan lapiņu, kas lēnām noslīdēja uz zemes. Apcirtusies uz papēža, sastapos ar Meisones kundzes pārsteigti saraukto pieri, viņas acīm pētot mani. Panika joņoja cauri augumam, un es nespēju izlemt, ko vajadzētu teikt un ko ne. Vai bija jel kāds attaisnojums tam, ka rakņājos pusotru gadsimtu senā kastē, turklāt lūkojos visiem zināmās Lilitas Delrejas mapē?

Jau vēlējos ko sacīt, kad sieviete pasmaidīja un viss saspringums ķermenī uz mirkli pazuda.

- Saved visu kārtībā un atnes dokumentus uz skolotāju istabu, lūdzu. – Tad viņa, kā neko neredzējusi, atstāja mani vienu, papēžiem skanot cauri gaiteņu sienām.

Nevēloties iekļūt vēl lielākās nepatikšanās, izpildīju prasīto un paveikusi pēdējos darbiņus, cik vien ātri spēju, pametu skolas teritoriju. Atrastā lapiņa čaukstēja kabatā.

Pēdējā vieta, kur varēju meklēt, bija Fēras banka. Sēdēju uz mīkstajiem ādas krēsliem, kas kā skolā rindās stiepās cauri uzgaidāmajai telpai. Ik pa brīdim atskanēja dažādi pīkstieni, nomainoties skaitļiem virs kasēm un zvanot telefoniem, lai uzzinātu kādu informāciju par saviem kontiem vai jauniem uzkrājumu veidiem. Cilvēki sarunājās savā starpā, daudzi, nodūruši galvas, lūkojās uz saviem purngaliem, citi sarunājās pa mobilajiem.

Sarkanais skaitlis uz melnās plāksnītes mainoties radīja skaļu pīkstienu un tas lika palūkoties arī man.

115.

Biju nākamā. Tikai, ko teikt? Varbūt seifs jau sen bija slēgts un tagad viss tajā esošais atradās pārstrādāts kādā no izgāztuvēm? Un, ja tomēr spēšu pie tā tikt klāt, vai es maz zināju paroli? Varbūt to varēja atvērt tikai pati Lilita?

Turpināju pirkstos virpināt sasilušo metāla atslēdziņu, cerot, ka uz tās esošais skaitlis kaut cik noderēs. Pagāja ne vairāk kā minūte, kad jau atkal nomainījās skaitlis, ziņojot, ka laiks celties. Kamēr noreaģēju un monotoniem soļiem piegāju pie aptuveni direktores vecuma sievietes ar gaišiem, taisniem matiem, viņa mani nopētīja kā noziedznieku, kurš grasījās izvilkt pistoli un pieprasīt naudu.

- Kā varu palīdzēt? – viņa garlaikoti vaicāja, šķietami nemanāmi palūkojoties uz plaukstā krampjaini satverto atslēdziņu. Iebāzu roku kabatā, uzduroties iepriekš atrastajai lapiņai.

- Vēlos atvērt 653. seifu, lūdzu.

Viņa šķībi palūkojās, it kā es būtu piedāvājusi izmainīt veselu maisu ar sīknaudu pret banknotēm, tomēr pasniedza baltu plastikāta kartiņu ar minēto skaitli un norādīja uz eju telpas otrā galā. Pusčukstus pateicu vāju „paldies”, gandrīz no pirkstiem izlaižot tikko satverto plāksnīti. Jutu karstumu izplūstam vaigos, tāpēc centos tikt prom. Lai cik dīvaini neliktos, šķita, ka, ejot pāri telpai, tieku pavadīta ar durstošiem skatieniem. It kā es būtu kaila izlikta apskatei. It kā visi zinātu, kas biju. Nodūrusi galvu, steidzos ātrāk nokļūt pie nofiksētajiem metāla vārtiņiem. Kad noskenēju kartiņu, tie, nedaudz vilcinoties, atvērās. Uzreiz manījos iespraukties gaišajā gaitenī, jo likās, ka manī lūkojošās acis nodurs kā ar asu dunci. Tiklīdz pazudu no visu redzesloka, palika vieglāk pat elpot.

Gaitenis veda uz priekšu līdz sadalījās trīs dažādos ceļos. Virs katra atradās piekarināta plāksnīte ar seifu iespējamajiem numuriem, tomēr nez kādu iemeslu dēļ skaitīšana nesākās ar „1”. Uz tumšā taisnstūrīša ar baltiem, spožiem cipariem rotājās intervāls „500-1000”. Kamēr lūkojos uz to, saprotot, ka tepat vien atradās meklētā vieta un, iespējams, pēc pāris minūtēm spēšu iegūt meklēto Lilitas Delrejas dienasgrāmatas, pretī nāca pāris cilvēki. Paspraucos viņiem garām, pavisam nemanāmi uzgrūžoties pleciem, un nokļuvu pie stikla durvīm, kas veda kreisajā virzienā. Jau atkal vajadzēja noskenēt kartiņu pret kailās sienas plāksnīti, un tikai tad tiku ielaista iekšā ejas turpinājumā. Te, man par lielu brīnumu, nevienu nevarēja manīt, lai gan pirms manis seifu sadaļā iegāja vismaz desmit cilvēki. Pāri rokām pārskrēja tirpu vilnis, jutu atslēgu kabatā karstam, kā vēloties pēc iespējas ātrāk tikt laukā.

Gaitenis bija īss, drīz vien acīm pavērās plaša, apaļa telpa ar augstiem griestiem. Visapkārt varēja redzēt metāla kārbiņas, tās stiepās no vienas sienas līdz sākuma punktam, uz apli un apli. Visi seifi tika sadalīti piecos sektoros, katrā pa simts kastītēm, un pāri tām stiepās hologramma ar sākuma un beigu skaitļiem tajā zonā. Ciparu virtenes gāja pulksteņrādītāja virzienā, tāpēc, pagriežoties puspēdu pa kreisi, jau sastapos ar sākuma seifiem. Rokas stiepiena attālumā acu augstumā atradās liels, mirgojošs „503”. Tā kā uz kartiņas atradās par pusotru simtu lielāks skaitlis, vajadzēja doties garām sudrabainajām rindām līdz nākamajam izveidotajam sektoram, kur drīz vien atradu meklēto vietu. Kad ieraudzīju jau kādu laiku ignorēto skaitli, sirds sažņaudzas sajūsmā. Nezinu kādēļ, bet acumirklī visas šaubas likās pazūdam un doma, ka Kārters bija devis mājienus un centās palīdzēt, ierausās dziļi jo dziļi prāta nostūros. Arī šaubas par to, ko teiktu Leo, izgaisa.

Iebāzu roku sasilušajā kabatā un aiz cimdiem sataustīju metāla atslēdziņu, kaut uz tās rakstīto kodu jau zināju no galvas. Viens četri seši pieci un astoņi. Jau kādu laiku pirms gulētiešanas mēdzu, pašai nemanot, atskaitīt šo virknējumu kā dzejoli bez atskaņām, tomēr, kad pārlaidu ar balto kartiņu pāri skenerim uz kastes un kad kā ne no kurienes parādījās iekārta, kurā vajadzēja ievadīt paroli, likās, ka ciparus biju aizmirsusi pilnībā. Kā mazs bērns vēros elektrozilajā apgaismojumā, ko izdalīja metāliskā virspuse, līdz no pirkstiem izslīdēja atslēdziņa. Skaņa atbalsojās pret sienām un šķita griežamies ausīs. Tikai tad pacēlu roku un stīvām kustībām nospiedu taustiņus.

Un ja nu tā nav īstā parole? Ja nu tiešām atrastā atslēga nebija nekas saistīts ar to, ko centos iegūt?

Pirmajā reizē netīšām tika nospiests nepareizais taustiņš, tādēļ pēc tā sekoja kluss pīkstiens, tas pats notiks arī otrreiz. Kad pirksti traucās trešo reizi, beidzot ar maigu skaņu lēnām izbīdījās seifa sadaļa. Uzreiz gan panelis, gan kārtas skaitlis pazuda no virsmas, un es spēju atviegloti nopūsties.

Vai tiešām izdevās?

No zemāk esošo kastīšu augšdaļām cits pēc cita izvirzījās metāla pakāpieni, secīgi novietojoties zem „653” seifa. Mirkli apmulsu, joprojām nespējot saprast, vai tiešām, pastiepjot roku un iebāžot iekšā kastē, atklāsies Kārtera teiktā pirmās Delrejas dienasgrāmata. Satvērusi kārbu aiz malām, uzkāpu uz pirmā un pēc tam otrā pakāpiena, pēc sekundes acīm paveroties kā prožektora gaismā novietotajai atvilktnei. No malas izbīdījās neliela spuldzīte, tomēr diezgan seklajā kastē gaisma apspīdēja vien niecīgo papīra lapu. No malas izskatījās precīzi tāda pati kā skolā atrastā, tāpēc mirkli nespēju saņemties un satvert to. Varbūt tur būs atšifrētā versija? Varbūt nekas? Varbūt kāda vēstule Lilitai? No Lilitas?

Attapos, kad pirksti satvēra lapiņu un pēc mirkļa acīm pavērās milzīgiem burtiem rakstītais.

„Gordons Rīds zina, kur meklēt.”

Viss. Niecīgi pieci vārdi, tikai viens teikums, tomēr tas izteica vairāk nekā vesela grāmata.

Iežmiegusi lapiņu plaukstā, nolēcu no pakāpieniem un satvēru uz zemes nomesto atslēgu. Ar plaukstas kustību, kurā joprojām atradās kartiņa, pārbraucu pāri skenerim, pēc sekundes jau nesoties atpakaļ pa gaiteni, lai ātrāk pamestu iestādi. Tajā pašā momentā sameklēju savu telefonu un nospiedu „zvanīt” pie vienīgā cilvēka vārda, ar ko šobrīd vēlējos runāt. Šaubījos, ka sagaidīšu atbildi, tomēr pieliku aparātu pie auss un gaidīju, kamēr pīkstieni aprimsies. Nodevu kartiņu tam nepieciešamajā vietā. Tajā brīdī ieslēdzās automātiskais atbildētājs, tomēr nesāku runāt, kamēr cauri virpuļdurvīm neizgāju uz ielas. Vaigus koda vājš aukstums.

- Sveiks, Kārter. Es zinu, kur meklēt dienasgrāmatu. Precīzāk, to vajadzētu zināt tev.