Delreju paslēpes: ČETRPADSMITĀ nodaļa

ČETRPADSMITĀ nodaļa.

***

2 dienas pec notikuma.

Pavasaris.

Nespēju apjēgt, vai, izdzirdot un saprotot, kas tur skalojas, jutos pārsteigta vai drīzāk šokēta. Jau iedomājoties, ko viena pote pirms simtu piecdesmit gadiem bija nodarījusi cilvēkiem, man uzmācās pēkšņs nelabuma vilnis. Viena vienīga deva padarīja Lilitu par ķermeņu ceļotāju, un tagad tikai tā dēļ par tādiem kļuvām arī mēs. Arī es. Manā ķermenī plūda šīs vielas garīga atblāzma; daļiņas, kas atdalīja garu no ķermeņa. Tikai šī šķidruma dēļ mēs bijām citādāki. Atšķirīgi. Tikai tādēļ mēs jau gadsimtu tikām tvarstīti un slepkavoti.

Beidzot sapratu, ko jutu. Riebumu. Dziļu un patiesu nepatiku. Vēlmi stikla konteineru sašķaidīt, lai redzētu zilo šķidrumu aizplūstam pa grīdu un iesūcamies dēļu spraugās.

- Katrīn?

Pagriezu galvu runātāja virzienā, sastopoties ar bažīgo Kārtera seju. Tikai tagad attapos smagi elpojam, it kā man tiešām trūktu skābekļa, un viegli drebošām rokām. Pūlējos norīt rūgtas siekalas, kas bija sakrājušās mutes dobumā.

- Ko tu taisies ar to darīt? – jautāju Eiverijai, bakstot gaisu konteinera virzienā.

- Pirmajiem trim Delrejiem tiks veikta injekcija.

Pagāja vien nieka mirklis, kad šķita – sirds ir pamirusi. Acu priekšā atspoguļojās attēls, kā Eiva ar šļirci rokās dur manā vēnā šo riebīgo šķidrumu. Caur augumam izšāvās nepatīkams aukstuma un nelabuma vilnis. Saņēmu seju sasvīdušajās plaukstās, kaut visu laiku centos sev iegalvot, ka, kamēr nav zināmi tie triju Delreju vārdi, es biju drošībā. Nekur netika teikts, ka būšu kaut tuvumā trijniekam. Tikpat labi varēju būt desmitā vai pat vienpadsmitā, jo, salīdzinot ar Leo, kurš šo māku apguva pusgada laikā, man vajadzēja veselu pusotru gadu, bet, kā Eiverija teica – jo vecāks Lilitas bērns, jo spēcīgāks.

Šķita, ka pamazām nomierinājos, kaut jutos neomulīgi, iedomājoties, ka tas būs jāpacieš kādam citam.

- Priecājos, ka tā nebūšu es, - atviegloti nopūtos, kaut dziļi sirdī jutos mazliet nedroša par savu domu. Varbūt es kļūdījos?

Kārters atliecās no manas sejas, redzot, ka biju mazliet nomierinājusies, un iegāzās atpakaļ dīvānā. Eiverija nolika šķidrumu uz neliela galdiņa sev aiz muguras, īpaši ilgi to piekārtodama, it kā viņai nebūtu vairs ko teikt. Kaut šis pavērsiens bija mani izsitis no sliedēm, joprojām uzskatīju, ka vajadzēja mēģināt. Lai vai kā.

- Ar ko mēs domājam sākt? – ieinteresēti vaicāju, kamēr Eiva nebija pastāstījusi vēl kādu diezgan interesantu faktu, kas liktu pārdomāt.

- Tā kā laika nav īpaši daudz, mēs ar Eimiju dosimies uz Austrāliju meklēt jau zināmos Delrejus, - Eiverija runājot sameklēja jakas kabatā saburzītu lapiņu un, sperot vienu lielu soli, pasniedza to man. Atlokot lapu, atklāju, ka tur gozējas divas bildes. Augšējā attēlota tumšmataina meitene, kas pēc sejas līdzinājās kautrīgo tipam. Blakus attēlam bija rakstīts viņas vārds – Emma Lova – Vīda -, dati un adrese, nozīmēta Sevjerā – iepriekš zināmajā Austrālijas galvaspilsētā Sidnejā. Zem meitenes atradās par viņu šķietami vecāka puiša foto. Viņš izskatījās skarbs, lūpas sakniebtas, bet mati izskatījās tik īsi, ka knapi spēju saskatīt to brūnās krāsas pigmentu. Puisi sauca par Džeju Milingtonu, un, uz ātru roku rēķinot, viņš bija par trīs gadiem vecāks nekā es, kaut vienā vecumā ar Emmu. - Kamēr mēs būsim prom, jums abiem būs jānotēlo studentus, kas taisa pētniecisko darbu par dzimtas kokiem un jāatrod visu par Lilitu Delreju.

Pamāju ar galvu, it kā saprotot visu, taču man atkal radās kārtējais jautājums:

- Cik daudz laika mums ir?

- Līdz sešpadsmitajam augustam, - Eiverija ieturēja pauzi, - jo tad ir Leo tiesas sēde.

Kārtējais šokējošais fakts bija sasniedzis manas ausis.

Likās, ka tajā brīdī it viss šajā telpā apstājās. Gaiss sastinga, laiks pārtrauca savu vienmērīgo gaitu.

Līdz augustam. Līdz sešpadsmitajam augustam. Tie bija nieka trīs mēneši līdz Leo būs zudis. Sešpadsmitais augusts. Vienīgā diena, kad spēju vēl kā līdzēt. Bet vai vispār bija jelkāda iespēja pārliecināt pasauli trīs mēnešu laikā?

Kaut laiks šķita apstājies, jutu, kā tas rit. Aiztek kā smiltis smilšu pulkstenī. Uz neatgriešanos.

Man vajadzēja glābt Leo, kā solīju pati sev.

Starp pirkstiem tika iespiesta slidena un vēsa plastikāta karte, taču es nesadzirdēju ne vārda, ko iepriekš teica Eiverija. Vajadzēja saņemties, lai saklausītu sacīto.

- Jums būs jāsameklē Karloss, vietējais Reihers, un jāpalūdz, lai viņš pēc šo paraugiem uztaisa jums identifikācijas kartes.

Saņemot sevi rokās, palūkojos uz karti, kas atradās pirkstos, lai izlasītu, kam tā piederēja. Saskāros ar svešu vārdu. Melisa Vaita. Vietā, kur vajadzēja būt fotogrāfijai, atradās tukšs laukums, bet virs personas datiem bija kādas Londonas augstskolas logo.

- Tu vilto dokumentus? – pārsteigti vaicāju meitenei, kura šobrīd kaut ko deva Kārteram.

- Es nē, bet Karloss gan.

Sajutos mazliet neomulīgi, jo, kā izrādās, mums vajadzēs šajā uzdevumā daudz melot, lai iegūtu visu nepieciešamo. Kaut sirdsapziņa līdz šim brīdim bija šķīsta, tagad tā tiks notraipīta kā bumba, kas tikusi izvārtīta dubļos. Bet es apņēmos darīt ne to vien, lai tikai izpestītu Leo un viņa māsu no šīs likstas, kuru pati biju savārījusi.

Beidzot Amēlija atgriezās viesistabā. Viņa, atbalstoties pret durvju ailu, pievērsās Eiverijai:

- Dabūju biļetes uz rītdienu. Septiņos no rīta izlidosim.

Eiva pamāja, un es sapratu, ka saruna bija galā. Alkas pēc informācijas šobrīd šķita apmierinātas, taču, ejot ārā no telpas, joprojām mocīja pārmetumi. Vai tad mani nevarēs atpazīt, kad iziešu sabiedrībā?

Lietus smagā sišanās pret palodzi, pastāvīgi lika zaudēt koncentrēšanās spējas. Brīžos, kad likās, ka Kārtera personības vairogs kritīs, saņēmu spēcīgu triecienu krūtīs no nevienam neredzama spēka, un tiku atrauta atpakaļ savā prātā un ķermenī.

Pulkstenis ar klusu pīkstienu paziņoja, ka klāt bija vakara vienpadsmitā stunda.

Atlaidu puiša karstās plaukstas un atbalstīju svilošo pieri pret stūrainajiem ceļiem.

Man vienmēr likās, ka nekas nevar būt trakāks par pirmo reizi, kad izdodas iekļūt cita prātā. Tagad es zināju, ka briesmīgāka par pirmo reizi, ir otrā.

Kārters neizdvesa ne skaņu, ļaujot sēdēt vienai klusumā, ko, ik pa brīdim, pāršķēla lietus lāšu asie triecieni.

Kāpēc man nekas nesanāca?

Vīlusies apkļāvu rokas ap ceļiem un turpināju tā sēdēt klusumā. Leo bija teicis, ka ar katru nākamo izdošanās reizi, paliek arvien vieglāk. Tad kāpēc man tā nebija? Varbūt es biju brāķis? Trīspadsmitā Delreja, kurai nemaz nevajadzēja mācēt iekļūt cilvēku prātos?

- Varbūt šodien liekam visu pie malas? – Kārters piedāvāja, redzot izmisumu manā sejā, bet es uzreiz papurināju galvu, jo bija pārāk maz laika, lai ar katru neveiksmi visu atliktu. Jau grasījos saņemt puiša sildošās plaukstas, kad tika atvērtas istabas durvis, un iekšā galvu pabāza Amēlija. Viņa izskatījās nogurusi, kaut lūpas joprojām rotāja smaids.

- Kā veicas? – Eimija jautāja.

- Nekā neveicas. Pilnīgi nekā, - atzinos un nodūru skatienu, saņemdama seju plaukstās, lai nevienam nevajadzētu lūkoties kauna un nožēlas pilnajā Katrīnā Deivisā. Šobrīd to vien vēlējos, kā palikt viena; grimt dziļāk kaunā, taču vienatnē.

- Es esmu nožēlojama, - nomurmināju. Dzirdēju, kā Amēlija aizver durvis un apsēžas blakus uz mīkstā paklāja.

- Neesi gan.

Manas pie sejas piekļautās plaukstas satvēra mazas un smalkas rociņas. Tās mudināja pagriezties pret Amēliju. Pret laipno un visu laiku smaidošo meiteni, tāpēc es padevos. Ar pūlēm pavēlēju sev pacelt skatienu un ielūkoties meitenes acīs, kas šobrīd bija gaiši zilas, kādām tām vajadzēja būt.

- Aizver acis, - Amēlija teica, maigi turot manas plaukstas, kas, salīdzinot ar viņējām, šķita tik milzīgas kā goliātam. Paklausīju meitenei, liekot pasaulei ieslīgt tumsā, kaut caur plakstiņiem vēl vāri spiedās dzeltens gaismas atspīdums.

- Iedomājies, ka tava enerģija esi tu pati, - meitenes balss bija maiga, un tā mani nomierināja. – Koncentrējies uz to, ka nevis spēks nokļūt kādā ir tevī, bet gan tu esi tā enerģija.

Klausīju uz vārda, cenšoties dvēseles enerģiju sakopot galvā, kaut tas bija grūti. Siltuma pilnās strēmeles centās izsprukt no garīgā tvēriena un aizmukt kur nu kurā. Patīkams siltums izplūda pa visu augumu, liekot vēl vairāk atslābt, it kā manī būtu ievadītas kādas nomierinošas zāles. Šis variants krasi atšķīrās no tā, ko visu laiku mācīja Leo, kaut sajūtas bija līdzīgas. Cerēju, ka šoreiz viss izdosies.

- Iztēlojies gaiteni, kura galā atrodas durvis uz manu prātu. Tas ir vairogs, un tev ir jātiek tam garām.

Sāku saprast, uz ko Amēlija tēmēja. Tas bija tas pats, ko visu laiku centos panākt – apiet šķersli, kas stājās ceļā un, meklējot izeju, pletās plašumā, taču meitene uz to lūkojās citādāk. Tās bija tikai durvis. Parastas durvis.

Ievilku dziļu elpu un lēni tuvojos iedomātā gaiteņa galam. Tas pats gaitenis, ko redzēju sapnī. Tās pašas durvis galā ar Leo vārdu.

- Tev ir jāpavēl tām atvērties.

Tuvojoties galam, sāku uztraukties, jo, lai cik sparīgi centos ar domām durvis atvērt, tās nepakustējās ne par milimetru. Pilnīgi nekas, pat Kārtera neapmierinātā grozīšanās sānā, nespēja izsist no sliedēm, kādās biju iegājusi pirms mirkļa. Aukstums pletās uz skausta, līdz beidzot nokļuvu galā. Vīlusies atklāju vien strupceļu.

„Atveries!” pavēlēju, saraucot pieri dziļās grumbās. Klusums ieskāva manu iedomu pasauli, šauro, tumsas pielieto gaiteni. Durvis palika neizkustināmas, lai kā es censtos. Lai kā es pūlētos to mainīt. Lai kā mēģinātu sasniegt Leo.

Sāku zaudēt cerību, un, pēc minūšu ilgiem pūliņiem, izrāvos no Amēlijas vājā tvēriena. Atkal piespiežot galvu pie cietajiem ceļiem, saķēru matus ar garajiem, vēsajiem pirkstiem, domājot tumšās cirtas izraut ar visām saknēm, ja tas būtu nepieciešams. Ja tā es spētu paveikt uzdevumu.

- Tev vajag vairāk treniņa, tas arī viss, - Eimija centās mierināt, uzliekot plaukstu uz mana sagumušā pleca. Strauji pacēlu acis, būdama nikna uz sevi. Tikai un vienīgi uz sevi.

- Saki godīgi, cik ilgā laikā tev tas izdevās pirmoreiz? – jautāju, taču meitene neatbildēja. – Es mocījos vairāk nekā gadu, un man likās, ka otro reizi ies vieglāk. Nekā nebija. Es kļūdījos.

Amēlija pat nepalūkojās uz mani un klusēja, līdz piecēlās:

- Tev vajag tikai trenēties. – Meitene pameta istabu, pat neatvadoties. Pēdējie vārdi prātā skanēja vēl ilgi. Taču, cik tam visam vajadzēja ilgt? Nedēļu? Mēnesi? Varbūt vēl vienu gadu?

Piecēlos kājās, sajūtot tirpas potītes rajonā, un aizgāju apsēsties mīkstajā, vēl šodien nesaklātajā gultā. Kāpēc man nekas nesanāca? Jautājums galvā skanēja tikai kā skaņa, tāpēc atbilde nesekoja.

Nākamajā dienā pamodos pēc divpadsmitiem, kad Kārters nāca raudzīties, vai esmu vēl dzīva, jo nekad nemēdzu gulēt tik ilgi. Šausmīgi nāca miegs, jo pusnakti nespēju iemigt, un pēdējo reizi, kad ielūkojos pulkstenī, bija jau četri no rīta. Londonas tramīgā gaisotne, ik pa brīdim braucošās mašīnas un cilvēku balsis spraucās galvā, neļaujot miegam pārņemt prātu savā varā.

Neveikli saģērbos, nespējot atrast krekliņam pareizo pusi, bet galu galā, ap pusdiviem dienā, izgāju ārā vēsajā gaitenī. Plati nožāvājos, joprojām jūtot miega spēcīgo atblāzmu, un pēc mirkļa sajutu saldu un gardu ēdiena smaržu nākam no lejasstāva. Kāpjot lejup, sapinu matus īsā bizē, jo no Ellenas matiem nekas dižs nesanāca, taču mani tas īpaši neuztrauca. Vēders padevīgi iekurkstējās, lūgdamies pēc ēdiena.

Tikai tad, kad biju iešļūkusi diezgan platajā virtuvē, pamanīju, ka caur lielo, pilnīgi atvērto logu spīd spoža maija saule. Kārters, nemaz nepievēršot uzmanību, rūpīgi darbojās gar plīti.

- Labrīt! – iesaucos un pēc mirkļa iegāzos krēslā pie šobrīd tukšā galda, kas lika man nedaudz sabozties. Pamanot reakciju, puisis uzreiz bija klāt ar milzīgu šķīvi, kurā gozējās viegli brūnas, bet labi izceptas pankūkas, kas lika kuņģim kaukt vēl skaļāk.

- Pankūkas! – nespēju apspiest savus vārdus. Kārters viegli pasmaidīja un devās atpakaļ virtuves otrajā galā, lai uztaisītu kafiju.

Kad gan bija pēdējā reize pēc vecāku aizbraukšanas, kad uzdrošinājos cept pankūkas?

Siekalas sariesās mutē, un man jau šķita, ka jutu saldumu uz garšas kārpiņām. Tīkamā sajūta lika kā reibumā vērties uz ēdiena kalnu pretī. Pēc kādas minūtes atgriezās Kārters un nolika divas pilnīgi vienādas krūzes ar melnu, labi smaržojošu šķidrumu, virs kura cēlās balti, biezi garaiņi.

- Tātad Eiva ar Eimiju aizbrauca? – centos uzturēt sarunu, tajā pašā brīdī krāmējot brūnās pankūkas uz šķīvja.

- Jā, un mums šodien piecos ir jābūt pie Karlosa.

Pamāju ar galvu, iebāžot mutē rūpīgi sarullētu pankūku, no kuras tecēja ārā manis izdomāts pildījums no zemeņu ievārījuma, karameļu krēma un šokolādes. Garša uzreiz patīkami izkusa uz mēles, liekot aiz laimes iekšēji gavilēt. Ja man būtu aste, es to šobrīd luncinātu, jo nekad nebija licies, ka ēdiens varēja būt tik gards. Iemalkoju cukura piesātināto dzērienu, gandrīz baudā ievaidoties. Rīts sākās labi.

- Kas būs pēc tam?

Kārters neatbildēja, bet, paceļot acis, manīju, ka viņš rūpīgi kožļā barību un fiziski nemaz nespēj parunāt.

- Nezinu, - puisis beidzot sacīja. – Bet, ja dabūsim kartes, rīt varēsim doties pirmajā uzdevumā.

Tikai saprotoši savilku uzacis, kas drīzāk līdzinājās pārsteiguma izteiksmei, un pievērsos nārkotikām līdzīgajam ēdienam.

Saruna šo pusdienu laikā neturpinājās.

Pēc nedaudz saburzīto drēbju vairākkārtējas pārvilkšanas, ap puspieciem pametām māju, lai dotos centra virzienā pie man nezināmā Karlosa. Skatoties pēc Kārtera sejas, šķita, ka viņš bija tikpat nezinošs kā es, un mēs abi meklējām adatu siena kaudzē.

Debesis virs galvas joprojām laistījās spoži zilas, un izskatījās, ka tas nemainīsies vēl tuvākās stundas, jo pat tālienē nevarēja manīt ne mākoņa maliņu.

Pilsēta izskatījās skaista. Jāatzīst, ka Londona bija skaistākā un lielākā pilsēta, kurā līdz šim viesojos. Cilvēki bija laipni, un pat, kad kartē izskatījām ik kvadrātcentimetru un joprojām nespējām saprast, kur kas atradās, garāmgājēji spēja pateikt, kur mums jādodas. Idille beidzās, kad, pat nesasnieguši centra sākumu, vajadzēja iegriezties kādā nepārāk omulīgā rajonā. Tur neapgrozījās faktiski neviens cilvēks, man palika nedaudz baisi, taču drīz vien, par laimi, atradām meklēto daudzstāvu māju. Kārters apstājās, un es, laikus neapdomādama, ieskrēju viņa mugurā.

- Tu domā, šī ir īstā vieta? – bijīgi jautāju, sakniebusi lūpas.

Māja mums pretī neizskatījās jauku cilvēku apdzīvota, pat varēju apzvērēt, ka te dzīvoja tikai ārzemnieki vai vietējie, kas nepelnīja pietiekami labi, lai nopirktu dzīvokli kādā labā apgabalā. Durvis bija pilnīgi atvērtas, kā aicinot iekšā, bet mani tas neieinteresēja, liekot uzmesties zosādai.

- Adreses sakrīt, - Kārters neizklausījās īpaši apmierināts ar atklājumu, bet, pēc vairākkārtējas ielas un numura pārbaudīšanas, vajadzēja vien iet iekšā.

Gaitenis, pa kuru gājām, tinās tumsā. Te oda pēc pelējuma, un visu laiku bija jūtams caurvējš, kas ziemā noteikti dotu papildu aukstumu. Priecājos vismaz par to, ka Karlosam vajadzēja dzīvot pirmajā stāvā, tāpēc, iegriežoties kārtējā gaitenī, kurā nespīdēja ne spuldze, ātri sasniedzām it kā pareizās durvis. Nostājos pāris soļus nostāk, kaut Kārters uzreiz devās klāt un nospieda sarkanu podziņu sānā. Tas iztraucēja klusumu ar klusu pīkstoņu aiz durvīm. Nepagāja ne brīdis, kad sadzirdēju soļus un durvis ar klusu čīkstoņu atvērās.

- Sveiki, - Kārters, ieraudzījis mājas iemītnieku, sacīja. – Jūs būtu Karloss... Kleins?

Atskanēja neapmierināta ņurdēšana, kaut vīrieša seju nevarēju no šīs puses manīt, bet uzreiz sapratu, ka saimnieks bija jau pusmūža vecumā.

- Nē, Karloss ir mans mazdēls, - atbildēja raupja vīrieša balss, kas mijās ar sēcošu elpu pauzēs. – Nākat iekšā.

Kārters pamāja ar roku, un es kā dzelta metos viņam klāt, it kā, atstājot mani te, tiktu apēsta dzīva. Ieķēros puisim rokā, lai pēdējā brīdī kāds neizrautu ārā no dzīvokļa, bet nekas tamlīdzīgs nenotika. Par laimi.

Vīrs, kas pats sevi dēvēja par Karlosa vectēvu, bija diezgan vecs un samērā īss, salīdzinājumā ar Kārteru. Viņš visu laiku gāja sagumis, bet matu praktiski nebija, ja neskaitīja pāris sirmas šķipsnas sānos. Kad atrados tuvāk viņam, varēja just pelējuma smaku, kas nāca no vīrieša pelēkajām drēbēm. Krekls noteikti sākumā bija balts, bet tagad jau zaudēja krāsu.

Dzīvoklis, kurā viņi dzīvoja, bija diezgan liels, turklāt, lai nokļūtu pie Karlosa, vajadzēja kāpt lejā pa kāpnēm, ko parasti tādās vietās kā te bieži nevarēja sastapt. Karlosa vectēvs, lēnām nokāpis lejā, atrāva galā esošās durvis un iesaucās:

- Karlos, pie tevis ir ieradušies... – Vecais vīrs pagriezās pret mums. Pareizi, mēs taču nebijām sevi iepazīstinājuši.

- Katrīna, - uzreiz izmetu.

- Un Kārters, - draugs piebilda.

- Katrīna un Kārters, - Karlosa vectēvs iesaucās, pieliecoties tuvāk durvju šķirbai, kas bija tikai tik liela, lai es spētu saskatīt tikai mazu stūrīti no aiz tām esošās istabas. Pastiepu kaklu uz sānu, atbalstoties pret Kārteru, un saņēmu diezgan šķību skatienu no viņa puses. Ar lūpām izveidoju vienu vārdu „kas?” un turpināju no šī labākā leņķa vērties telpā, kā cenšoties ieraudzīt Karlosu vai vismaz ko interesantu, bet nekas tur nebija. Pilnīgi parasta guļamistaba, kurai pa vidu atradās divvietīga, šobrīd nesaklāta gulta un pilnīgi tukšs, liels galds. Biju vīlusies, jo šādu vietu pat sapņos nespēju iedomāties hakerim un dokumentu viltotājam. Prātā radās attēls ar tumšu telpu, daudz datoriem un galdiem, pilniem ar dokumentiem vai kartēm. Pie sienām vajadzēja atrasties dažādām informācijām, kuru nozīmi neizprastu.

Nopūtos un atliecos atpakaļ, nostājoties uz pilnas pēdas.

Es noteikti biju pārskatījusies detektīvfilmas.

Vecais vīrs, klusēdams un pat nesaņēmis atbildi no mazdēla, uzlika savas nedaudz trīcošās rokas mums uz mugurām un iedrošinoši iegrūda iekšā telpā, kaut aiz sliekšņa gandrīz paklupu. Durvis tika cieši aizvērtas.

Man aizrāvās elpa no redzētā, tāpēc vajadzēja pieķerties pie Kārtera rokas, lai nepakristu, jo iepriekš pāri plecam manītais nebūt nebija viss.

Šī telpa bija milzīga! Labi apgaismota ar vismaz piecām lustrām, un te, manuprāt, varēja ietilpt vismaz vesela skolas klase ar visu savu ekipējumu. Grīda klāta ar milzīgu, sarkanu paklāju, kas pēc izskata bija netīrs un ass, kas nozīmēja, ka it visi Karlosa klienti nāca te ar apaviem. Durvis atradās telpas malā, tāpēc te varēja redzēt tikai gultu un milzīgu skapi pa visu blakus sienu. Tas nozīmēja, ka šī daļa bija puiša personīgā daļa. Tālāk tiešām atradās mana iedomu hakera cienīga telpa – pa vidu milzīgs, apaļš galds, virs kura slējās elektrozila hologramma ar dažādu cilvēku bildēm un datiem. Pie galda stāvēja jauns puisis. Viņš rūpīgi virzīja ar kādu ierīci informāciju uz cilvēku attēliem, kas lika parādīties kam jaunam blakus.

Karloss, nolicis ierīci uz galda, nolaida hologrammu turpat un pagriezās.

- Jūs būtu Amēlijas draugi? – viņš jautāja un pakāpās pāris soļus tuvāk mums.

Puisis tik tiešām izskatījās jauns. Viņa ogļu melnie mati, kas patīkami saskanēja ar viegli brūno ādu, bija rūpīgi atglauzti uz aizmuguri, tā liekot izskatīties pēc vidusskolnieka no pagājušā gadsimta. Drēbes deva svinīguma pieskaņu, kaut gaišais krekls, sabāzts biksēs, izskatījās mazliet saburzīts, it kā Karloss būtu visu nakti nogulējis šajā apģērbā.

- Jā, mani sauc Kārters, un viņa ir Katrīna. - Blakus stāvošais puisis laipni norādīja uz mani, un es, atraujoties no nesaprotamiem, melniem rakstiem uz sienām, pamāju ar galvu:

- Prieks iepazīties.

Karloss ar vienu plaukstas kustību norādīja uz jau redzēto galdu, pasakot, lai piesēžām. Ne mirkli negaidot, atbildēju mājienam un pieslīdēju pie viņa darba vietas, iespraucoties vienā no pieciem krēsliem, kura odere bija no ādas un kas maigi lipa pie iesauļotās ādas. Pats Karloss apsēdās mums pretī un salika rokas kopā kā īsts biznesmenis, atbalstot pret plaukstu virspusi ar zodu. Mirkli vēries, viņš beidzot novērsās.

- Tātad, jūs vēlaties tikt pie Lilitas ģimenes rakstiem? – viņš, nolaižot skatienu uz lapu kaudzēm, kuras puisis uzreiz centās savest kārtībā, diezgan garlaikotā balsī jautāja. – Un ielauzties arhīvā?

Klusēju, nespējot izdvest ne skaņu, it kā visa mute būtu piebāzta ar kaut ko mīkstu. Ar pirkstiem sāku knibināties gar krekliņa malu, un gaidīju, kamēr atbildēs Kārters.

- Jā, tā mēs sarunājām ar Eiveriju.

- Neizdosies, - Karloss nospieda taustiņu uz galda un parādījās kārtējā hologramma, kuras lielums lika man ierauties dziļāk krēslā. Tagad tur bija redzams kādas mājas plāns. – Tur vairs nelaiž nevienu nepiederīgo.

Sajutos kā balons, kam pēkšņi tika izlaists gaiss. „Kā?” vēlējos vaicāt, bet mēle joprojām šķita sasējusies mezglā. Ja mēs netiksim klāt pie katra Delreja informācijas, Leo būs tikpat nesasniedzams, kā tagad. Vai tiešām viss plāns izgāzīsies jau pie pirmā uzdevuma?

- Tāpēc jums vajadzēs iet naktī, - Karloss turpināja, pietuvinot ieejas durvis, pie kurām, nelielā, baltā būdiņā, sēdēja apaļīgs apsargs, šķietami iemidzis.

Puisis, rādot visu pārskatāmajā materiālā, izstāstīja savu plānu, par kuru nebūtu nebiju iedomājusies, un pat, ja būtu, nemūžam neuzdrīkstētos to teikt skaļi. Karloss gribēja, lai mēs nozogam materiālus, kamēr neviens to neredzētu. Kamēr sargs būtu iesnaudies, mēs, ar hakera un manu palīdzību, atslēgtu kameras un signalizāciju, un dotos iekšā.

Sajutu panikas pilnas tirpas izšaujamies cauri saspringtajam ķermenim.

Vai es biju uz ko tādu spējīga?

- Viņš, - Karloss ar kociņu iebakstīja pa sarga ģīmi, liekot hologrammai mazliet izplūst, - katru dienu pusdivos naktī uz kādu laiku iemieg. Man pilnīgi nav ne jausmas, kādēļ tā ir, bet pēc tam, kad Amēlija pastāstīja par radurakstiem, es izlēmu kādu nedēļu viņu pavērot, tāpēc šo piefiksēju.

Nolaidu skatienu, lūkojoties uz bālajiem, mazliet neveselīgajiem nagiem, kas nespožajā gaismā šķita pat pelēki. Pamanīju uz svārku malas baltu pūku, ko acumirklī notrausu.

Kamēr Karloss turpināja runāt, prātā kā asa bulta iešāvās doma, liekot gandrīz saļimt.

- Sammera, - izdvesu, bet neviens tam nepievērsa uzmanību. Redzēju, kā hologramma mainās.

Ja jau mēs tik viegli spējām tikt pie šāda mēroga datiem, tik viegli uzzināt pārējo Delreju vārdus, kāpēc gan pati Sammera to nespētu? Kāpēc viņa nevarēja pamāt ar vienu pirkstu, un kāds uzreiz pateiktu it visu, ko viņa gribēja?

Hologramma rādīja gaiteni, caur kuru mums vajadzētu iet, bet es nespēju izmest šo domu no prāta, tāpēc nesaklausīju Karlosa vārdus. Palūkojoties uz Kārteru, likās – viņš šo plānu ņēma visā nopietnībā, kaut es sāku iekšēji šaubīties. Arhīvs bija pieejams visām galvenajām amatpersonām. Ja Sammera gribētu, viņa, tiklīdz mēs būtu dzimuši, uzzinātu mūsu vārdus un pēc pilngadības sasniegšanas visus atrastu.

- Šis plāns ir fantastisks! – Kārtera balss pēc klusuma brīža šķita īpaši skaļa un lika man salēkties krēslā. Palūkojos uz puisi blakus, redzot vien mazu bērnu, kas drīz vien nokļūs atrakciju parkā. – Tad mēs visu realizēsim nākamotrdien.

Nākamotrdien. Nākamotrdien? Šoka ietekmē pielēcu kājas, gandrīz apgāžot krēslu. Sajutu sviedrus slīdam pār kaklu, bet deniņos spiedās neredzams spēks. Tā bija gandrīz nedēļa.

Abi puiši lūkojās manī kā uz kādu trako, gaidot paskaidrojumu manai uzvedībai, bet es nespēju pār lūpām dabūt ne skaņu. Kāpēc es tā darīju? Ko man teikt?

- Vajag ātrāk. – Sapratu, ka sacīju pārāk asi. – Leo dzīvība ir manās rokās, un es negrasos gaidīt nedēļu, lai izpildītu kaut kādu apšaubāmu uzdevumu.

Nesagaidot atbildi, kas bija gatava pasprukt jebkuram no viņiem, apmetos apkārt un, pagrūžot krēslu no ceļa, metos izejas virzienā. Galvā skanēja viens vienīgs vārds, kuru nespēju apslāpēt, lai kā censtos.

Šonakt.