Delreju paslēpes: PIECPADSMITĀ nodaļa

PIECPADSMITĀ nodaļa.

***

2 dienas pec notikuma.

Pavasaris.

Gulēt aukstajā gultā un nelikties ne zinis par notikušo bija neciešami grūti. Nemaz necentos ievīstīties segās, kaut man bija auksti; logs gandrīz līdz galam stāvēja atvērts, un pa to plūda remdena pavasara vēsma.

Pulkstenis pie sienas rādīja septiņi vakarā, kad lejasstāvā Kārters aizcirta durvis, paziņojot par atgriešanos. Turpināju nekustīgi vērties sienas rakstā, kuru pati tikko uzstādīju – tajā varēja redzēt lietus motīvus pret loga rūti.

Atvērās istabas durvis, un es, kā sakot, ka it viss bija kārtībā, piecēlos sēdus, sastopoties ar Kārtera silti brūnajām acīm.

- Mēs pārcēlām visu uz šo piektdienu. Ne ātrāk. – Pirmais, ko viņš paziņoja, lēnām tuvojoties manai gultai. Sparīgi pamāju ar galvu un viegli pasmaidīju.

- Šī piektdiena. Skan jauki. – Mana balss bija aizsmakusi, liekot izklausīties pēc salauztas vijoles, tātad – nekā. Puisis, noņemot no gultas jaciņu un noliekot to uz krēsla atzveltnes, apsēdās uz gultas pašas malas. Sajutu matraci viegli paceļamies no viņa svara.

- Tad viss ir labi? – Kārters joprojām bažīgi jautāja, noteikti jūtot, ka man aiz ādas bija kas nelāgs. Spēcīgi iekodu lūpā, lai man nepaspruktu kāds lieks vārds par plānu, un sajutu mutē sāļu asins garšu. Atlaidu lūpu vien tad, kad jutos pārliecināta par sevi. Es nedrīkstēju Kārteram teikt, ka gatavojos šonakt doties uz arhīvu viena. Nedrīkstēju teikt, ka darīju to tikai tādēļ, ka man Karloss šķita mazliet aizdomīgs. Vienkārši nedrīkstēju.

Novērsu skatienu no Kārtera.

- Jā, es vienkārši pēdējā laikā pārāk asi reaģēju. – Pirmā kļūda. Ja pretī sēdētu Leo, viņš zinātu, ka meloju. Viņš to zinātu. – Es esmu mazliet nogurusi, laikam iešu gulēt.

Kārters pamāja un piecēlās no gultas. Pēc mirkļa, neko vairs nesakot, viņš pameta istabu, atstājot vien mani ar savām trakajām domām. Varbūt šis plāns bija vēl šausmīgāks nekā Karlosa?

Ļoti priecājos, ka paņēmu jaku, jo pusnaktī gaisa temperatūra pēkšņi sāka nežēlīgi kristies. Tā kā ārā uzturēties tādā laikā nedrīkstēju, atradu kādu diennakts ēstuvi un pasūtīju karstu kafiju. Par laimi, to man uzreiz arī atnesa. Ēstuve bija neliela, tajā ietilpa vien kādi desmit pilnīgi tukši, divvietīgi galdiņi, kurus vajadzības gadījumā varēja sabīdīt kopā. Vienīgā oficiante visu laiku garlaikoti sēdēja pie letes, beržot kādu man neredzamu pleķi no galda un sūkdama pēc zemenēm smaržojošu tēju.

Lūkojoties tumšajā bezdibenī – kafijā -, turpināju starp pirkstiem virpināt nelielo, melno ierīci, ko atradu uz savas gultas, kad liku mantas somā. To noteikti atstāja Kārters. Un tieši, kā zinādams, kabatā ievibrējās telefons. Izvelkot to ārā un palūkojoties uz zvanītaja vārdu, nospiedu sarkano taustiņu, kas nozīmēja „atteikt zvanu”. Izlēmu izslēgt vibrāciju, lai Kārters netraucētu, jo es negrasījos pārdomāt un doties atpakaļ uz mājām, un pievērsos verdošajai kafijai papīra krūzītē. Pirmais malks apsvilināja mēli, bet es neizdvesu ne skaņu un turpināju vērties uz aizvērtajām ēdnīcas durtiņām, virs kuras karājās vecmodīgs zvaniņš. Acis pārmetās uz pulksteni pie pretējās sienas, kas rādīja pusviens naktī.

Ja Karlosam bija taisnība, pēc stundas apsargs būs iemidzis, un es tādējādi centīšos tikt iekšā. Šobrīd plāns šķita neprātīgs, turklāt tas tāds arī bija, bet nelikos par to ne zinis. Vajadzēja to izdarīt šodien, citādi laiks tecēja pārāk strauji, un tad jau būs par vēlu.

Iedzēru vēlvienu malku un noliku krūzīti atpakaļ uz galda.

Man vajadzēja iekļūt tajā sargā, lai spētu no viņa būdiņas visu atslēgt. Bet par ko gan es domāju? Vai tiešām šoreiz visam vajadzēja izdoties, ja nesanāca iepriekš?

- Jā, - skaļi atbildēju, aizverot milzīgus vārtus jautājumam priekšā, un mana iekšējā balss apklusa. Tam vajadzēja izdoties. Ja nē... Ja nē, pulkstenis tikšķ.

Mierīgi dzerot kārtīgi saldināto kafiju, atjēdzos vien tad, kad pienāca oficiante un izlēma pievērsties blakusgaldiņa tīrīšanai.  Tad arī pamanīju ciparnīcu, kuras rādītāji bija noslīguši gandrīz līdz diviem naktī. Izlēmu doties.

Piecēlos kājās, uzmetot somu uz pleciem, savilku džempera apkakli cieši uz kakla, un, ieslidinot izdzerto krūzīti miskastē pie izejas, devos ārā.

Ledus aukstais gaiss acumirklī pielipa pie ēdnīcā sakarsušajiem vaigiem, liekot tiem uz mirkli šķietami sasalt. Sabāzu rokas kabatās un virs deguna uzgrūdu džempera malu, kas tam pavisam noteikti nebija domāta. Ārpus ēdnīcas telpām neatradās neviens cilvēks, vien kāds vietuļš kaķis, kas bija izlēmis doties nakts pastaigā pa aukstajām Londonas ieliņām. Uz mirkli apstājos, tālumā, virs nelielo dzīvojamo māju jumtiem redzot milzīgu, soguļstikliem klātu ēku.

Tur atradās arhīvs.

Jau uzreiz sapratu, ka iet uz turieni ar kājām būs ilgi un mokoši, tāpēc jau sāku nožēlot, ka neizvēlējos kādu kafejnīcu tuvāk mērķim, bet tagad neko mainīt nevarēja. Pietiekami daudz naudas taksometram, kas spētu aizvest līdz ēkai, man nebija, turklāt, kopš iesāku iet, nemanīju nevienu automašīnu. Klusums. Somas plānās lences nejauki spiedās plecos, atstājot sarkanus nospiedumus. Jutu vieglas, tumšas matu šķipsnas irstam ārā no vāji pītās bizes, taču neļāvu sev apstāties, lai to labotu. Izdzirdēju skaļu pīkstienu nākam no telefona, kas atradās dziļi iegrūzts kabatā. Beidzot Kārters bija atstājis ziņu. Pēc mirkļā sāka skanēt viņa balss:

- Sasodīts, Kate! - viņš šņāca, rūpīgi izvēlamies maigākus vārdus. - Kur tu esi? Tūlīt pat velcies atpakaļ, citādi - tici man – būs lielas nepatikšanas! Nemaz nedomā iet uz arhīvu! Nemaz nedomā! – Pēdējo teikumu puisis asi skaldīja pa zilbēm, atstājot ik skaņu iespiežamies manā prātā. Ieraksts beidzās, un es nopūtos. Sirds, kas uz mirkli bija sažņaugusies, atlaidās, un es, pavēlot turpināt kustēties, nogrūdu Kārtera vārdus dziļak prātā. Uz kādu brīdi.

Telefona ciparnīca rādīja tieši bez piecpadsmit trīs, kad ielas galā, spožu laternu izgaismotu, ieraudzīju milzīgo biroja ēku, kuras logos nedega neviena gaisma. Paātrināju soli, tajā paša laikā prātā bremzēju, cenšoties izdomāt ieganstus, lai grieztos atpakaļ, baidoties, ka mani varētu pieķert. Vai es būšu Leo derīga, ja atradīšos ieslodzījumā, vai vēl labāk – kapos? Šis izmisuma pilnais jautājums palika iestrēdzis prātā.

Strīdā iesaistītās puses nespēja apklust pat līdz brīdim, kad jau gandrīz biju sasniegusi apsarga nelielo būdiņu. Tajā manīju to pašu vīrieti, ko redzēju Karlosa hologrammā, tikai šoreiz apsarga acis bija cieši aizvērtas. Pat te varēja dzirdēt klusu šņākuļošanu, kaut atrados pāris soļu attālumā, turklāt otrpus stiklam. Zinot, ka viņš bija stingri iemidzis, piespiedos pie vēsā stikla, lai pārliecinātos, ka iekšā atrodas viss nepieciešamais. Elektroniskās ierīces visu laiku zibēja acu priekšā, gaismiņas, podziņas, ekrāni, uz kuriem varēja redzēt visu un visus iestādē, līdz beidzot pamanīju slēdžus, kas atbilda kamerām. Turpat redzēju arī taustiņus, kas varēja atvērt visas durvis ēkā.

- Tagad vai nekad, - teicu un atgrūdos.

Atradu koši zaļu soliņu, kas atradās tieši pretī apsarga būdai, un iezvēlos tajā tik smagi, ka likās – tas sabruks. Noliku somu labi tālu, lai pāris sekunžu, sliktākajā gadījumā minūšu, laikā nenotiktu kas pārsteidzīgs un soma nenokristu uz zemes. Centos uzmanīgi vērties tuklajā apsargā, bet tad, atminoties Amēlijas ieteikumu, aizvēru acis.

Gaitenis manā priekšā bija labi apgaismots. Centos to iztēloties pietikami spilgtu un īsu, lai nevajadzētu veltīt pārāk ilgu laiku šai fāzei. Kaut dziļi iekšā jutu, ka varēja notikt arī neparedzamais, un es nespētu tikt atpakaļ, pat, ja tiktu iekšā, tik un tā apņēmos censties. Leo dēļ. Manis dēļ. Kārtera un visu Delreju dēļ.

Nopūtos, cenšoties dabūt no sevis ārā visu negatīvismu, un noskaņojos uz domu, ka to spēju. Jā, es to spēju paveikt, lai vai kā.

Spēru pirmos soļus pretī tumši brūnajām durvīm, un sajutu siltas tirpas izšaujamies caur augumam un paliekam deniņu apvidū. Ausis sāka neprātīgi kaist, kaut ārā bija pat pārāk auksts maijam. Nākamie soļi tika pavadīti ar pašpārliecinātu domu, ka durvīm jāatveras. Apstājoties, rūpīgi palūkojos uz tām, kaut tās nebija pakustējušās.

Bet ja nu man tomēr nesanāk?

„Es to varu.” Iedrošināju sevi, kaut tam pa virsu joprojām varēja dzirdēt bažas.

Gaitenis beidzās pārāk ātri; vilcinājos skarties klāt apzeltītajam durvju rokturim, jo jutu, ka tas nepagriezīsies. Tā arī notika. Vīlusies atvēru acis, juzdamās kā nodevēja. Es pievīlu visus Delrejus. Leo. Pievīlu Kārteru, arī sevi. Kas es biju par Delreju, ka nespēju izdarīt tik elementāras lietas?

Attapos, kad frāze jau atskanēja prātā, un sapratu. Es tikko pateicu, ka esmu Delreja. Es biju Delreja. Kā gan par to varēju šaubīties?

- Es esmu spējīga to izdarīt, - nočukstēju, pārliecinot pati sevi. – Es esmu spējīga.

Aizverot plakstiņus, attapos tajā pašā gaitenī, un durvis acumirklī ar klikšķi paziņoja, ka vairs nebija slēgtas.

Šokēta tiku ierauta būdiņā, tiku ierauta apsarga ķermenī, kas, vēl tikko iemidzis dziļā miegā, gulšņāja uz rotējošā krēsla. Aizrijoties ar gaisu, sāku smagi sēkt, bet pēc mirkļa nomierinājos. Nespēju saprast, ko vajadzēja darīt, šķita, ka pēkšņi it visu biju aizmirsusi, vārdi virs katra slēdža likās rakstīti nezināmā valodā. Koncentrēšanās nelīdzēja, jo ne vārds nelikās loģisks.

„Nē, ja spēju izdarīt to, šim jābūt vienam niekam,” nodomāju, beidzot rūpīgi sasprindzinot redzi. Attēls lēnām noskaidrojās, burti sagāja pareizajās vietās, un es atkal atguvu domu pavedienu, kas vēstīja, kas jādara.

Straujiem, bet rūpīgiem klikšķiem atslēdzu visas kameras, kurām vajadzēja gadīties ceļā, ar vēl vienu – atvēru ārdurvis; sameklēju telpu, kur vajadzēja atrasties ģimenes arhīviem, tad atslēdzu arī tās. Kādi desmit ekrāni izdzisa, paziņojot, ka kameras nestrādā.

Piektais stāvs.

Ar sajūsmas pilnu smaidu, atrāvos no taustiņiem un gandrīz bez piepūles ieslīdēju savā nosalušajā augumā. Ne mirkli negaidot, pielēcu kājās, kaut uzreiz sagrīļojos un gandrīz pakritu; satvēru somas plānās lences, uzmetot vieglo tarbu uz pleca, un straujiem soļiem metos durvju virzienā. Panika auga, iedomājoties, ka varētu tikt notverta, bet to visu centos atmest, pārliecinot, ka viss tiek darīts Leo labā. Visam bija jābeidzas labi.

Satvēru auksto metāla rokturi un atrāvu vaļā ēkas durvis, viegli ieslīdot garajā, slikti apgaismotajā gaitenī. Aizveroties durvīm, attapos pilnīgā klusumā, kas mani apmulsināja. Jutos kā noziedzniece, kā zagle, gatava apzagt valsts dokumentu bagātāko ēku un tikt prom neviena nemanīta. Par ko gan domāju, kad izlēmu šo darīt?

Soļi likās nežēlīgi skaļi un izklausījās pēc skaņas, kas varētu rasties, ja tiek pret zemi sisti milzīgi bluķi. Centos iet klusāk, bet nekas nemainījās, tāpēc izlēmu novilkt klabošos apavus. Iebāžot tos somā, pēdas sāka salt viegla caurvēja ietekmē, bet es turpināju iet pretī kāpnēm. Manīju pavisam sastingušas kameras piestiprinātas pie griestiem, kas ar pilnīgi neredzošu aci mani vēroja. Bet varbūt kāda notvers zaglīgās meitenes attēlu? Bet varbūt jau tagad tika paziņots Policijai par to, kur atrados? Varbūt patruļa steidzās uz notikuma vietu, lai notvertu mani un vestu pie Sammeras?

Sāku burtiski skriet, cenšoties vairs nelūkoties uz kameru nelielajām galviņām, uz kurām neatradās spīdoša, sarkana lampiņa. Nesos augšup pa kāpnēm, jo nebiju tik neapķerīga, lai izmantotu liftu, bet, sasniedzot trešo stāvu, jutos aizelsusies kā vēl nekad.

Man tas jāpaveic.

Sienas pulkstenis rādīja trīs.

Ķeroties pie margām, lēcu pa diviem pakāpieniem uzreiz, pāris reizes neveikli atsitot kājas pirkstus pret pakāpiena malu, kad pietiekami nepacēlu kājas. Šķita, ka gravitācija bija palikusi trīs reizes spēcīgāka nekā parasti un vilka pie zemes ar neprātīgu spēku.

Ceturtais stāvs. Pusotra minūte pāri trijiem.

Sasniedzot piekto stāvu, galva likās kā saņēmusi belzienu, un es gandrīz saļimu. Sirds lēkāja tik spēcīgi kā vēl nekad, bet elpa palika sēcoša un smaga. Neļāvu sev atpūsties ilgāk par divām minūtēm, kad metos pa vienu no trim gaiteņiem, kas veda arhīva virzienā. Pilnīga tumsa ieskāva apkārtni, tāpēc, nedaudz lēnāk kustoties, sameklēju somā kabatas lukturīti; to ieslēdzot, plūda spoži balta gaisma, kas precīzi apgaismoja ceļu. Meklēju pareizās durvis, cipariem vēstot, ka strauji tuvojos īstajai telpai, kaut biju burtiski izsmēlusi it visas spēka paliekas un lielākoties gāju, balstoties pret sienu. Tas arī palīdzēja orientēties. Gandrīz pagāju garām durvīm, virs kurām gozējās elektronisks uzraksts „ģimenes arhīvs”, taču pēdējā brīdī smadzenes atjēdzās un pavēlēja apstāties. Satvēru rokturi, durvis atraujot vaļā, un iegāju iekšā diezgan plašajā telpā. Visi logi bija aizvērti ar baltām elektroniskajām žalūzijām, kas, saskaroties ar lukturīša gaismu, nedaudz spīdēja, taču vaļā stāvēja durvis, un tās veda uz neglītu, metālisku balkonu. Nesapratu, kādēļ lai te tāds būtu un kādēļ durvis tika atstātas atvērtas, kaut šobrīd mani nepārsteigtu it nekas. Telpas vidū atradās četri galdi, klāti ar stikla virsmu, kuru ieslēdzot parādītos attēls. Visi galdi tika atzīmēts ar katra pasaules kontinenta nosaukumu. Pats pirmais, vistuvāk man, domāts Amerikai, otrs – Eiropai, trešais – Austrālijai un Āzijai, pēdējais – atlikušajam Āfrijas valstiņām, kuras vēl bija saglabājušās pēc lielā sausuma pagājušajā gadsimta beigās, kad bojā gāja divas trešdaļas visu Āfrikas iedzīvotāju.

Izlēmu neieslēgt gaismu un devos pie otrā datora, jo, cik zināju, Lilita bija dzimusi Fērā. Noliekot lukturīti uz galda malas, tas lika gaismas kūlim atspīdēt pret stiklu, veidojot dažādus zilās krāsas toņus, ieslēdzu datoru. Acumirklī parādījās attēls, kas pacēlās acu augstumā un tur arī palika. Uz baltā ekrāna zibēja melni burti, kas izveidoja tikai vienu vārdu virs tukša laukumiņa, kurā vajadzēja ko ierakstīt.

„Parole”.

Iegāzos dziļāk datorkrēslā, ieķeroties matos ar tik lielu spēku, ka jau sajutu plēšamies tos ārā. Aizvēru acis, pie sevi rūpīgi lamājoties. Biju gatava uzsprāgt.

Kā es varēju aizmirst, ka te būs uzstādīta parole? Kā varēju būt tāda muļķe un nākt, domājot, ka būs tik vienkārši?

Smagi nopūzdamās, saņēmu seju plaukstās, un nedzirdēju ne skaņu šajā telpā. Cauri pirkstiem spīdēja balta gaisma no hologrammas, bet, palūkojoties atkal attēlā, nekas nebija izmainījies. Dators prasīja paroli.

Ko man darīt?

Visu laiku turot seju plaukstās, ik pa brīdim ar vēsajiem pirkstiem izbraucu cauri gandrīz izjukušajiem matiem. Vienīgais atrisinājums, kas ienāca prātā, bija zvanīt Kārteram. Vai Karlosam. Viņš kā hakeris spētu to izdarīt. Vai tad paroļu uzminēšana nebija viņu uzdevums? Bet es nespēju to izdarīt. Mana roka nesniedzās pēc telefona, jo vēl tikko turējos pati par sevi – neteicu Kārteram ne vārda un vienkārši aizgāju. Vai prasīt palīdzību bija prātīgi?

Nopūtos, uzliekot rokas uz galda, un attapos jau atkal kožam apakšlūpā.

Man nebija izvēles.

Noņēmu somu no pleca, un vienā no ārkabatām sameklēju telefonu, vēsu un šķietami nedzīvu. Tikai tad sapratu, ka tas bija izslēgts, kaut nespēju atcerēties brīdi, kad turēju sarkano taustiņu. Ieslēdzu to atpakaļ, un sameklēju kontaktos Eiverijas doto Karlosa numuru. Kamēr sagaidīju, kad viņš atbildēja, paspēju stresā sākt klaudzināt nagus pret galda virsmu, kaut tas dvesa spalgu un pretīgu skaņu. Turklāt bija skaļi, bet brīdī, kad savienojošā pīkstēšana aprāvās, pirkstu ritms pret galdu pārtrūka.

- Ja? – Karloss lēni un miegaini vaicāja, iespējams, nemaz nesaprotot, kas notika.

- Man ir problēma, - uzreiz nobēru, jūtot, kā vaigos sakāpj neciešams karstums no kauna, kas radās. Es devos te bez neviena atļaujas, pat nedomājot, ka varētu rasties problēmas, bet tagad tas notika. Pirmā problēma sarakstā – parole –, un vienīgais, kas spēja līdzēt, bija Karloss. – Esmu arhīvā un...

Dzirdēju niknuma pilnu rūcienu tālruņa otrajā galā, kas nozīmēja, ka puisis beidzot bija kārtīgi pamodies. Pēc sekundes atskanēja lamuvārdu vilnis un izmisīgas jautājumu lavīnas, vēstīdamas vienu – nesapratni. Tas viss drīzāk izklausījās pēc dusmu pilna vulkānu izvirduma.

- Vai tu esi pie pilna prāta?! – Karloss izmisīgi kliedza. – Ko tu tur dari? Tu esi viena? Protams, ka esi! Kur ir Kārters? Tu esi iekšā? Kā tu tiki iekšā? Sasodīts, tev kaut viena prāta šūna strādā?!

- Man ir problēma, un jautājumi pagaidīs! – nošņācu, nospiežot uz nelielā laukumiņa, kur vajadzēja tikt ievadītai parolei. Acumirklī parādījās tastatūra. Karloss, smagi nopūzdamies, apklusa. – Tātad esmu arhīvā, un dators prasa paroli.

Mirkļa klusums.

- Tev ir zibatmiņa, ko biju iedevis Kārteram? – Karloss uzreiz palika nopietns.

- Ir. – Somā sameklēju melno ierīci, ko par laimi atradu uz gultas. Priecājos, ka paņemu to līdzi, citādi būtu vēl lielākas problēmas.

- Sameklē datorā atveri, kurā to var ielikt. Es tūlīt tikšu pie savējā, jo tu mani tomēr esi uzrāvusi kājās trijos naktī, - puisis pārmeta, bet es centos atrast galdā iestrādātajā datorā vietu, kur varēju iespraust nelielo, melno zibatmiņu. Atradusi nepieciešamo atveri, ievietoju to ar metālisko galu iekšā, un tad ierunājās Karloss:

- Ir?

Uz ekrāna parādījās milzīgs uzraksts man nepazīstamā valodā.

- Jā, - atteicu.

- Tagad neko nedari, tūlīt būs.

Un tik tiešām, kamēr sēdēju galvu rokās saņēmusi, tepat hologramma mainīja apveidus un uzrakstus. Vārdi gar acīm zibēja tik ātri, ka nespēju ne izsekot, bet caur telefona skaļruni dzirdēju strauju taustiņu klaboņu, kas radās darbojamies Karlosam.

- Biju domājis, ka būsi atbildīgāka un gudrāka, Katrīn, - puisis piebilda pirms parādījās uzraksts „parole apstiprināta”. – Pirmais iespaids bija nepareizais.

Nomurmināju ko nesaprotamu un metos rūpīgā meklēšanā. Meklētāja ierakstīju „Lilita Delreja” un gaidīju, kad uz ekrāna parādīsies informācija par viņu, viņas ģimeni, bet, atklājot rezultātus, biju vīlusies kā vēl nekad. Zaudēju jebkādu vēlmi ko uzzināt, zaudēju sajūtu, ka tiku tuvāk Leo kaut par vienu soli.

„Nekas nav atrasts”.

- Nevar būt... – nomurmināju, jūtot, kā kuņģis sagriežas. It visas ilūzijas, ko cēlu kā mājas, sabruka. Kā? Kā tas varēja būt iespējams? Te vajadzēja atrasties informācijai par pilnīgi visiem cilvēkiem, kas pasaulē dzīvojuši, it īpaši tādām „slavenībām” kā Lilita. Viņu zināja visi, viņai vajadzēja būt te. Bet kāpēc nebija?

- Kas notika?

Vēlreiz meklētāja ierakstīju viņas vārdu, bet parādījās tas pats. Nemainīgi.

- Katrīn, kas notika? – Karloss atkārtoja jautājumu, paliekot arvien vairāk satraukts.

- Es nevaru atrast, –kakls izmisumā sažņaudzās, bet turpināju atkal un atkal rakstīt viņas vārdu lauciņā, kaut visu laiku atbilde rādījās tā pati. Lilitas arhīvā nebija.

- Pamēģini Lilitu Andersoni. Tas ir viņas pirmais uzvārds, pirms viņa apprecējās, - Karloss mierīgi teica, un es nevilcinoties to izdarīju.

Viņam bija taisnība. Acumirklī parādījās Lilitas dzimtas koks, kas vijās no pašas hologrammas augšas līdz galda virsmai. Tā izstiepās visos virzienos, uzrādot taustekļiem līdzīgas svītriņas no katra cilvēka līdz nākamajam. Pašā augšā atradās pirmā Delreja, dzimusi tūkstoš deviņsimti deviņdesmit astotajā gadā; miršanas gads netika norādīts, kaut zināju, ka tik ilgi viņa nevarētu dzīvot. Tas bija vairāk nekā pirms simtu piecdesmit gadiem, pusotrs gadsmits mūs šķīra, jau pusotru gadsimtu notika Delreju iznīcināšana, kad beidzot kāds izlēma tam pielikt punktu. Mēs.

- Redzi to lauciņu ekrāna stūrī? - Karloss izrāva mani no domām, un es pavēros zemāk. – Nospied to taustiņu blakus, kur rakstīts „ielādēt”. Tev vajadzēs to ievietot zibatmiņā, un tad ej prom. Ātri. Tev ir piecas minūtes laika, citādi ieradīsies apsardze, jo tiks nosūtīti signāli par kameru atslēgšanu.

Smaidīdama pamāju ar galvu, un nospiedu nepieciešamo taustiņu. Uzreiz parādījās horizontāls lauciņš, kas lēnām pildījās ar zilu krāsu. Pēc apmēram pusminūtes varēju ņemt zibatmiņu ārā un izslēgt datoru. Lukturītis uz galda joprojām spoži dega.

- Labi, viss ir gatavs, - paziņoju un nospiedu sarkano taustiņu, beidzot sarunu. Nekad nebiju jutusies tik apmierināta ar padarīto, vismaz pēdējā laikā ne. Tagad varēju teikt, ka spēru vienu soli tuvāk mērķim. Vienu soli tuvāk risinājumam, tuvāk Leo.

Atbīdījos no galda un piecēlos kājās, saspiežot starp pirkstiem melno ierīci, kurā glabājās visnepieciešamākā informācija, kas beidzot bija iegūta; lukturītis, nedaudz sakarsis, patīkami iegūla plaukstā. Pagriežoties pret izeju, no šoka gandrīz paģību, jo gandrīz ieskrēju iekšā apsargā, kurš tik tikko rūpīgi gulēja savā būdiņā. Atkāpjoties skāru krēslu, kas atsitās pret galda malu, un gandrīz pakritu. Apsargs neizkustējās no vietas, stāvot kādu piecu soļu attālumā.

- Tā, tā, - viņš noteica ar smaidu sejā. Rokās manīju pielādētu ieroci, kas bija gatavs tēmēt uz mani. Es gandrīz pamiru. Nedzirdēju ne skaņu vīrietim aiz muguras, kaut zināju, ka drīz vien klāt noteikti ieradīsies papildspēki. – Zogam?

Nespēju pateikt ne vārda, prāts centās izdomāt kaut veidu, kas palīdzētu tikt prom, bet nekas reāls nenāca, jo vien doma, ka spēšu viņu nogāzt no kājām, šķita absurduma kalngals. Zibatmiņa svilināja plaukstu, vēlējos, kaut spētu to noslēpt, kaut spētu to paglābt no apsarga, bet zināju, ka iespēju nebija. Vismaz līdz brīdim, kad kāda iekšējā balss iekliedzās.

Pēkšņi radušais plāns - spontāns un pilnīgi nenormāls. Vienīgais, uz ko cerēju, ka pēc šī izdzīvošu, kaut iespēja bija puse uz pusi. Satvēru datorkrēsla atzveltni, spēcīgi saķerot tā mīksto virsmu starp pirkstiem, lai spētu rūpīgi raidīt to apsarga virzienā, un, izskaitot līdz trīs, spēcīgi grūdu to pret vīrieti. Tas, par laimi, bija ārkārtīgi liels pārsteigums, kā izskatījās pēc šokētās sejas izteiksmes, un lika viņam izmest šaujamo no rokām; sapiņķerējies savās kājās, viņš krita uz aizmuguri, spēcīgi atsitoties pret zemi. Tas deva piecu sekunžu iespēju tikt prom. Ārdurvis bija bloķētas, tur mani pārtvertu, tāpēc, iebāžot zibatmiņu un lukturi somas ārkabatā, atstājot vien brīvas plaukstas, nesos balkona virzienā, ko manīju iepriekš. Durvis nespēju rūpīgi aizvērt trīcošo roku dēļ, bet tieši blakus no šī metāliskā balkona vijās kāpnes uz ceturto stāvu - mana vienīgā iespēja.

Dzirdēju smagu skaņu, kas radās krēslam ietriecoties sienā, un sapratu, ka vīrietis tuvojās. Ne mirkli negaidot, svīstošām plaukstām metos lejā pa diviem pakāpieniem uzreiz, kaut zināju, ka varēju paklupt un nolikties zemē vai pat pāri margām. Tad es nosistos uzreiz. Vēlējos jau vērt vaļā durvis, kas veda uz kārtējo kabinetu, bet atklāju, ka tās bija slēgtas. Panikas uzplūdumā gandrīz sāku kliegt; dzirdēju atveramies durvis stāvu augstāk.

- Nekusties! – apsargs nokliedzās, bet es, nezinot, ko darīt, un neko neapdomājot, pārkāpu pāri margām.

Pēc sekundes jau lidoju no ceturtā stāva kā akmens, zinot, ka nebija faktiski nekādas iespējas izdzīvot. Aizvēru acis uzreiz, nevēloties redzēt tuvojošos zemi, un dzīve burtiski vienā sekundē pārskrēja gar acīm. Tur redzēju Leo, savus vecākus, Kārteru, pirmo skolas dienu. It visu, ko pat iepriekš šķitu aizmirsusi. Kliedziens bija pēdējais, kas izskanēja no mutes, kad mans ķermenis jau sasniedza zemi.