Delreju paslēpes: TRĪSPADSMITĀ nodaļa

TRĪSPADSMITĀ nodaļa.

***

2 dienas pec notikuma.

Pavasaris.

Gaitenis, kurā nokļuvu pavisam nejauši un to pat nespēju atminēties, bija tumšs, gandrīz kā peklē. Tik tikko vāri mirgojošās spuldzītes viena pēc otras izdzisa, par vienīgo gaismas avotu atstājot caur galā esošo logu spīdošās laternas starus un zibens zibšņus. Lēniem soļiem kustējos uz priekšu; katru reizi, kad kailās pēdas skāra auksto grīdu, dēļi žēli iečīkstējās.

Nespēju saprast, ko te vispār darīju un ko meklēju, bet sajūta dziļi iekšā teica, ka nedrīkstēju doties atpakaļ, tāpēc turpināju iet uz priekšu.

Pēc īpaši skaļa soļa cauri ķermenim izšāvās aukstuma vilnis, un es beidzot apstājos. Šķita, ka, jo tuvāk gāju logam, jo vairāk sāku dzirdēt bērnišķīgu melodiju, kāda parasti skan no mūzikas lādītēm. Šīs spalgās skaņas lika bailēs sastingt, un es gandrīz vai nespēju saņemties kustēties uz priekšu. Palūkojos augšup uz durvīm, kas atradās man vienā pusē, un pamanīju uz melnas plāksnītes ņirbam gaišus burtus, veidojot uzrakstu: „Amēlija un Eiverija.” Izlēmu iet tālāk, iekšēji pavēlot spert mehāniskus soļus uz priekšu; arvien skaļāk dzirdēju asinsstindzinošo mūziku. „Ellena Pārkere” vēstīja nākamās durvis, tad „Kārters Rīds”. Tuvojās gaiteņa beigas, uz katrām durvīm bija man pazīstamu cilvēku vārdi, taču es meklēju vienas, jo zināju, ka kaut kur tām vajadzēja būt. Gar logu asi vējā šūpojās kāda koka kailais zars, kas sitās pret stiklu, radot neomulīgu sajūtu. Atskanēja pēkšņs pērkona dārdiens, kas satricināja grīdu, liekot gandrīz zaudēt līdzsvaru, ja vien pēdējā mirklī nebūtu ar rokām pieķērusies pie paša pēdējā durvju roktura, kur atradās ik pa brīdim dziestošs cilvēka vārds: „Leo Pārkers”.

Pērkonam rimstoties, gar logu nozibēja žilbinoši balta gaisma, bet es, nekā negaidīdama, atrāvu vaļā Leo istabas durvis un iespruku telpā. Te valdīja gandrīz pilnīgs klusums, it kā tieši šī vieta būtu izolēta no apkārtējās pasaules. Uz pretī stāvošā galdiņa atradās aizvērta mūzikas lādīte. Gultā, kas bija kā kopija manējai, izstiepies no vienas malas līdz otrai, gulēja man pazīstamais stāvs. Leo augumu un gaišos matus es atpazītu jebkur, pat miegā vai pilnīgā tumsā, pat akla būdama.

Sirds aiz laimes palēcās stāvus, bet rokas sāka drebēt, iedomājoties, ka tūlīt varēšu draugam pieskarties un izbaudīt sajūtu, kas rodas, kad saskaras cilvēki, kuri ir kā radīti viens otram.

Man aizrāvās elpa, un es, strauji atkāpjoties, ieskrēju sienā.

Es to tiešām tikko biju padomājusi? Iedomājusies frāzi „radīts viens otram” par sevi un Leo? Par Leo, ko visu laiku biju uzskatījusi tikai par labāko draugu, tikai par cilvēku, kam varētu teikt pat visdziļākos un briesmīgākos noslēpumus?

Pataustīju pieri, sajūtoties nepareizi. It kā man te nevajadzētu būt.

Leo, miegā ko purpinādams, pagriezās uz sānu, tieši atstādams pietiekamu vietu man. Lēnām pieejot tuvāk, aplūkoju puiša rāmo seju, kas nemaz neapzinājās, ka atrados blakus. Ierausos draugam blakus, maigi piespiežoties viņam pie siltā un maigā pleca, kas solīja drošību.

No kārtējā pērkona grāviena acis atsprāga vaļā kā atsperes. Gandrīz vai elsoju, juzdama sapņa pārpalikumus traucamies pa miegainajām smadzeņu šūnām.

Tas bija tikai sapnis. Leo te neatradās. Uzreiz sajutos pamatīgi vīlusies.

Labā auss, piespiesta pie delnas, kaisa kā ugunī, jo šādā pozā šķiet nogulēju diezgan ilgu laiku. Pagriezos uz muguras, rupji nosperdama segu nost no sakarsušā auguma; uzreiz sajutos daudz labāk. Visu istabu izgaismoja spoža zibens šalts, kas nozīmēja, ka negaiss sapnī radās tikai reālas vētras rezultātā. Redze bija mazliet samiglojusies, bet, vairākas reizes samirkšķinot plakstiņus, attēls noskaidrojās. Tikai tagad pamanīju tekstu uz sienas tieši zem televizora: „Prieks kā līdzēt. Ar Eiveriju un Eimiju izgājām, būsim ap vienpadsmitiem. Kārters.”

Viegli pasmaidīdama, atlaidos uz spilveniem un pamanīju, ka elektroniskais pulkstenis, kas tikko, kā zinādams, parādījās pie griestiem, rādīja pusdesmit.

Man bija pusotra stunda laika, turklāt izskatījās, ka mājās atrados viena.

Atglaudu matus no nosvīdušās pieres un, gardi nožāvājoties, izlēmu celties. Vēders nepatīkami kurkstēja, vēloties saņemt brokastu devu, jo vakardien biju ēdusi diezgan trūcīgi. Tikai pāris batoniņus un sausās brokastis ar pienu, kas pēc garšas šķita starp krājumiem stāvējušas ilgu laiku.

Smadzenēm sākot darboties, prātā uzplaiksnīja kadrs no tikko sapņotā, kas lēnām sāka izdzist. Redzēju Leo seju. Nekad mūžā nebiju sapnī to ieraudzījusi tik spilgti. Tā, it kā viņš tiešām atrastos blakus, kaut patiesībā puisis šobrīd, divas dienas pēc notikušā, varēja atrasties jebkur šajā pasaulē. Kā gan es viena biju domājusi viņu glābt, ja pat nezināju, kurā kontinetā Leo varētu tikt aizvests?

Ar pirkstu galiem pieskāros sejai.

Sapnī pat likās, ka jutu viņa ādas īpatnējo, svaigo smaržu. It viss likās reāls, kā īstenībā. Kad gan pienāks nākamā reize, kad spēsim tikties?

Krūtīs kaut kas nepatīkami sažņaudzās, iedomājoties, ka, iespējams, tas nenotiks nekad, taču šo absurdo domu uzreiz atmetu. Tas nevarēja būt iespējams. Šādi mūsu draudzība nevarēja beigties. Es to nemūžam nepieļaušu.

Pulkstenis, šķiet, simto reizi veica apli pie sienas attēlotajā ciparnīcā, kad mājās beidzot atgriezās Kārters, Eiverija un Amēlija. Tajā brīdī garlaikoti ēdu pēdējo uztaisīto karstmaizi un truli lūkojos televizora ekrānā, kur rādīja kādu bezjēdzīgu šovu par to, kā ir jāizvēlas ziepes. Novērsos no ekrāna, kad tam garām vairākas reizes aizgāja Eiverija, liekot saprast, ka skatīties vairs nesanāks, kaut šī pārraide mani nemaz neinteresēja. Pēc mirkļa istabā ienāca Kārters, kurš uzreiz ievēlās dīvānā man blakus.

- Labrīt, Kate, - Eiverija centās izklausīties laipna, it kā tikai tagad būtu pamanījusi manu sabiedrību.

- Labrīt, kur jūs bijāt? – uzreiz ķēros pie lietas, atkal iekārtodamās dīvāna stūrī, jo sapratu, ka šobrīd mani ārā no telpas nemetīs.

- Pie Eivas vecvecākiem, - Kārters atbildēja Eiverijas vietā un, pat nepalūkojoties uz mani, pārslēdza citu televīzijas kanālu. Tagad tur rādīja kādu dīvainu mūzikas video.

- Mēs uzzinājām divu Delreju adreses, kas nozīmē, ka atliek vien uzzināt par atlikušajiem pieciem... - Eiverija piebilda.

- ...savākt visus kopā...

- ...un drīz vien būsim visi vienpadsmit, - beidzot istabā ienāca Amēlija, kas palika stāvam durvīs. Viņa vienīgā laipni lūkojās manī, kā sveicinoties.

Nesaprašanā vēros visos trijos stāvos, kas manam šokam nemaz nepievērsa uzmanību. Viņi tā arī līdz šim brīdim nebija paskaidrojuši, kāpēc vajadzēja meklēt visus, un izskatījās, ka, ja neierunāšos pati, netaisīsies darīt to arī tuvākajā laikā. Turklāt, kāpēc Eimija tikko minēja, ka drīz vien visi vienpadsmit Delreji būs kopā, ja mēs jau no sākta gala bijām divpadsmit?

Ieraudzīju, ka beidzot Kārters pamanīja jautājumus atspoguļojamies sejā, it kā man virs galvas gozētos milzīga jautājuma zīme, un tajā pašā sekundē mūsu skatieni sastapās. Domās vien kliedzu, lai kāds ko paskaidro, līdz beidzot Kārters reaģēja.

- Ā, mums vajadzētu Katei visu pateikt, - viņš teica Eiverijai un Amēlijai, klusuma brīdī atkal palūkojoties uz mani. – Izskatās, ka tu esi apēdusi veselu citronu.

- Paldies, - īgni izgrūdu, kaut iekšienē jutos laimīga, ka beidzot tikšu apskaidrota. Jautājuma zīme šķita mazināmies, līdz pazuda pavisam.

Eiverija, izskatoties diezgan neapmierināta, dziļi nopūtās, kā padodoties, un apsēdās uz aiz muguras stāvoša koka krēsla. Eimija, neko nesacīdama, pameta telpu.

- Tātad, - Eiverija šo vārdu izgrūda ar lielām grūtībām, it kā nespēdama atrast, kā īsti visu pateikt. Saspicēdama ausis, uzmanīgi gaidīju paskaidrojumus; jutu aukstas skudriņas pārskrienam pāri ķermenim. Lietus, kas visu rītu bija pārsteidzis šo Londonas rajonu, šobrīd šķita rimies. – Kad mana vecmamma bija mūsu vecumā, viņa ar savu labāko draudzeni, kura bija Reihere, no kāda paziņas uzzināja, ka cilvēks, kurš ir izveidojis Policijas un cenšas iznīcināt Delrejus, lai paglābtu cilvēkus no mums, pats ir Delrejs, - Eiverija nobēra tik strauji, ka man vajadzēja vairāk nekā pusminūti, kamēr spēju saprast šī teikuma jēgu. Kārters lūkojās manī, it kā būtu padomājis, ka pēkšņi vairs nesaprotu šo valodu vai biju zaudējusi runas spējas, kaut patiesībā vienkārši mēģināju loģiski spriest par dzirdēto, tāpēc viņš izlēma mani apskaidrot:

- Reihers ir tas, kurš spēj pārtapt par dzīvnieku. Kā vilkacis. Taču Reiheriem nevajag pilnmēnesi, lai to darītu, turklāt var kļūt par jebkuru dzīvnieku. Bet, ja vienreiz esi kļuvis par vienu dzīvo radību, nekad mūžā izvēli vairs nevarēs mainīt.

Tikai tagad apjēdzu, ko no dzirdētā nesapratu. Šis vārds – Reihers -, bet tagad, kad Kārters pateica tā nozīmi, prātā uzpeldēja atmiņas no tās nakts, kad Kārters atnesa to rakstu par Īlijas baktērijām un eksperimentu. Tur tika minētas četras personas, kuras izdzīvoja no šīm baktērijām, un viena no tām bija Jans Reihers.

- Tātad Lilita nebija vienīgā, kas kļuva citādāka, - nomurmināju, negribēdama, lai to sadzird vēl kāds, taču ieraudzīdama, ka Eiverija uz mani pārsteigti lūkojās, izlēmu ko piebilst. Tas noteikti nebija tas, ko viņa gaidīja. – Tu gribi teikt, ka Delrejs nogalina Delrejus? Kāpēc viņam tā vajag darīt? – nesaprašanā saraucu pieri, pievērsdamās Eiverijas teiktā dziļākajai nozīmei. Ja godīgi, biju gaidījusi kādu grandiozāku iemeslu, kādēļ Leo to noklusēja, bet šobrīd tas, ko sniedza Eiverija, likās pilnīgi absurdi. Kādēļ gan vajadzētu nogalināt kādu no savējiem?

- Tāpēc ka viņa, - Eiverija uzsvēra dzimti, - ir Sammera Delreja – Lilitas Delrejas jaunākā meita.

Šķita, ka gaiss rada aizsprostu plaušās. Pēkšņi tas palika smacīgs, bet vienīgais, ko dzirdēju atkārtojamies, bija tikko saprastais. Sammera Delreja.

Atcerējos, kā Leo pāris dienas pēc manas astoņpadsmitās dzimšanas dienas stāstīja, kādēļ to, ka es biju Delreja, jātur noslēpumā. Šķita, ka tas norisinājās vakar, jo ik kadrs saglabājās atmiņā. Šobrīd es to redzēju spilgti un skaidri, kaut tagad to atminēties likās sāpīgāk, jo galvā skanošā Leo balss dūra kā ar adatām. Frāze no puiša mutes skanēja vairākkārt, līdz beidzot sapratu, ko viņš sacīja. Tā Lilitas meita, kas izlēma dzīvot mūžīgi, bija Sammera Delreja, un tagad es to atcerējos, kaut iepriekš šis vārds vienmēr slīdēja ārā no prāta.

- Bet... – balss aizlūza. Zaudēju valodu, kaut galvā virmoja miljoniem jautājumu. Vajadzēja saņemties, lai spētu pabeigt sakāmo. – Bet kādēļ viņai to vajadzēja darīt pašai? Tas ir – kāpēc Sammerai vajadzēja ziņot par viņu pašu, lai varētu notvert citus Delrejus?

- Tāpēc ka viņa kaut kādā veidā saprata, ka, ar pašas rokām nogalinot Īlijas baktērijām sirgušo cilvēku, viņa, tā teikt, saņem tās personas spēku sevī, - Eiverija ieturēja pauzi, šķiet, lai es saprastu, ko viņa tikko teica, kaut tas nenācās viegli. Jau doma vien, ka notvertie Delreji tiek nogalināti, lika visiem orgāniem šķietami pārtraukt darbību. – Esi pamanījusi, kas notiek Austrālijā?

Godīgi papurināju galvu un mulsi nosarku. Man nekad nebija liela interese par ārvalstīs notiekošo, kaut varbūt vajadzētu. Leo arī teica, ka domāju tikai un vienīgi par vietu, kur dzīvoju, kaut pasaulē notiek daudz un dažādas lietas. Iespējams tieši ar šo viņš bija domājis, lai ieklausos apkārtējos.

- Tur pagājušās paaudzes Delreji, vairāk nekā desmit gadus pūloties, ir panākuši, ka iedzīvotāji cenšas mūs glābt. Tāpēc jau arī Leo sameklēja mani; viņš uzzināja par Austrāliju, uzzināja par to, ka Kārters jau tevi ir apziņojis par Lilitas dienasgrāmatu un, rūpīgi meklējot, atklāja Austrālijā dzīvojošo Delreju vārdus.

- Tātad mēs domājam savākt visus vienpadsmit Delrejus, - beidzot sapratu, kādēļ Eiva minēja vienpadsmit nevis divpadsmit, - un brauksim uz Austrāliju?

Šķitu, ka no stāstītā sapratu visu, bet Eiverija noliegumā papurināja galvu, un es sapīku. Protams bija kas vēl.

- Ne gluži, - viņa atkal centās izdomāt, ko teikt, tāpēc mirkli vērās apkārt. – Tā kā tas ir tikai viens no kontinentiem, kas turas pretī spiedienam no Eiropas, Āzijas un Amerikas, nevienam nav ne jausmas, cik ilgu laiku vajadzēs, līdz Austrālija padosies. Tad vajadzēs tikai atrast katru Delreju un notvert. Tāpēc Leo ieteica mums nevis bēgt, bet uzbrukt. Pārliecināt visus, ka vienīgais cilvēks, kurš jānogalina, ir pati Sammera.

Palēnām sāku saprast ik vārdu, ko Eiverija teica. Smadzenes apstrādāja domu vairākkārt, it kā tām būtu problēmas normāli spriest.

Nomainīju pozu, jo roka, uz kuras biju atbalstījusies, sāka tirpt. Tikai tagad pamanīju, ka Kārters visu laiku klusē. Iekodu apakšlūpā, kas nozīmēja, ka saspringti domāju. Izskatījās, ka visi šajā telpā gaidīja, kad ko teikšu.

Doma, ka mēs, tikai mazliet papūloties, spētu glābt paši savas un mūsu pēcteču dzīvības, bija ļoti kārdinoša. Iedomājoties vien, ka pēc kāda gada mēs visi spētu iziet ielās un dzīvot normālu dzīvi, spētu iegūt draugus, kas priecātos par to, ka bijām atšķirīgi, likās kā peldēt šokolādes upē. Bet vai šis gluži vilinošais plāns izdosies? Vai mēs – vienpadsmit pasaules Delreji – varētu pārliecināt vismaz piecus miljardus cilvēku, ka mēs esam pavisam nekaitīgi, kaut viņiem kopš pašas bērnības tika macīts pretēji? Bet... Ja mēs nemēģināsim, nekad neuzzināsim, vai tas izdosies vai ne. Pareizi?

Atlaidu lūpu; Kārters uzreiz izkustējās no vietas, jo zināja, ka tūlīt runāšu.

- Man teica, ka jums bija plāns, - iesāku. – Kāds?

Istabā beidzot ienāca Amēlija ar kūpošu tējas tasi. Es centos nepievērst viņai uzmanību un gaidīju, ko sacīs Eiverija.

- Tā kā mums vajag vēl uzzināt četru Delreju vārdus un pēc tam visus atrast, sāksim ar to, ka kādam vajadzēs iegūt Lilitas Delrejas pilnu ģimenes koku, - Eiverija nolocīja vienu pirkstu, it kā pie sevis skaitītu kārtību. – Pēc tam vajadzēs atrast katras personas dzīvesvietu. – Tika nolocīts otrais pirksts. - Bet galvenais – vajag atrast pirmos trīs Delrejus, tas ir, Lilitas trīs vecāko bērnu atvases, jo, kā teica mana vecmamma, viņiem būs papildus spējas, ar kuru palīdzību varēs vieglāk tikt pie Sammeras.

Uz mirkli apmulsu, jo likās, ka Eiva bija aizmirsusi, ka tikai tikko visu šo uzzināju.

- Pagaidi, - apturēju viņas vārdu plūdus. – Vari runāt lēnā un man saprotamā valodā?

- Atceries, es teicu, ka esmu septītā Delreja? – Pamāju ar galvu. – Tas tāpēc, ka esmu Lilitas septītās meitas atvase. Un, kad Lilita dalīja saviem bērniem iespēju kļūt par ķermeņu ceļotājiem, visspēcīgākā bija tieši viņas pirmā meita, bet visvājākā – Sammera.

- Tad tāpēc Sammera vēlas iegūt citu Delreju spējas. – Beidzot sapratu. Kurš gan negribētu kļūt tāds pats kā vecākie brāļi un māsas, kaut šoreiz mazliet citādākā aspektā? Zinot Leo, viņš man vienmēr teica, ka kopš pašām bērnības dienām vēlējies būt labāks par Ellenu, kas vienmēr atradās visur viņam pa priekšu. Šāda īpatnība raksturīga gandrīz visiem, kam ģimenē bija vecākais brālis vai māsa. Tātad arī Sammerai.

Eiverija pamāja ar galvu, joprojām turot divus paceltus pirkstus, jo pārējos trīs viņa bija nolocījusi.

- Un ko tu domāji ar to, ka jāmeklē pirmo trīs bērnu spējas? – vienīgi šis jautājums pagaidām bija palicis neatbildēts. Eiverija piecēlās kājās un pameta telpu, pat nebilstot ne vārda. Palūkojos uz Kārteru, kas izskatījās tikpat pārsteigts kā es. Vai tad viņš nebija jau dzirdējis šo stāstu?

Amēlija kāri malkoja tēju; viņa izskatījās garlaikota, tādēļ pēc brīža meitene arī aizgāja, atstājot te vien mani un Kārteru. Pēc kāda laika atgriezās Eiverija, rokās nesot nelielu, caurspīdīgu konteineru, kurā līdz pat sudraba vāciņam skalojās gaiši zils šķidrums. Saraucu uzacis, pārsteigti vērodama meiteni, bet puisis man blakus jau bija pielēcis kājās un izrāva Eiverijai no rokām trauku.

- Nevar būt! – viņš iesaucās tik pārsteigti un spalgi, it kā būtu ieraudzījis trīsgalvainu suni.

- Kas tas ir? – beidzot uzdrošinājos jautāt. Eiverija ar apmierinātu smīnu vērās te uz mani, te Kārteru, kas visu laiku grieza konteineru uz riņķi, kā cerēdams, ka tur kas mainīsies.

- Īlijas baktēriju šķīdums.