Delreju paslēpes: DESMITĀ nodaļa

DESMITĀ nodaļa.

***

Notikuma diena.

Pavasaris.

Nespēju izšķirt ne kadru, kas atspoguļojās acu priekšā. Likās, ka pēkšņi esmu atdzīvojusies murgā. Nebija ne iespēju izbēgt, ne cīnīties pretī, vīrieša spēcīgās rokas satvēra mani aiz vidukļa, un viņš kā milzis spieda pret vienu no sienām. Pat nespēju atšķirt kuru. Vaigs tika spēcīgi piespiests pie vēsās, traipiem klātās un mazliet lipīgās sienas, bet rokas ar visu spēku lauztas uz aizmuguri, lai varētu uzlikt roku dzelžus, kas neļautu izsprukt no šī ķermeņa. Bet, lai cik ļoti to gribētu, tas neizdevās arī tagad.

Kliedzieni neapslāpa ne mirkli, kā cerot, ka kāds spēs tos sadzirdēt un steigsies palīgā. Bet vai viņi to darīs? Vai kāds, izņemot Kārteru, Leo un Ellenu, vēlētos sniegt palīdzību cilvēkam, kurš it kā varētu citus iedzīt postā?  Turklāt - kas tagad bija noticis ar puisi, kurš pat normāli nevarēja paiet? Vai Kārters spētu aizbēgt no tāda vīrieša kā šis?

Turpināju dīdīties, juzdama sāpes deniņos, it kā spēks, ar kādu tika spiests, mēģinātu salauzt galvaskausu. Spindzoņa ausīs ar katru sekundi palika arvien spēcīgāka, šķita, ka galvā atrodas iesprostots bišu spiets, kas cenšas tikt no tās ārā, taču neveiksmīgi.

Centos pagriezt galvu, lai iekostu rokā, kas turēja mani aiz pleca, taču vīrieša delna spēcīgi iebelza pa deniņiem, un es kārtējo reizi ietriecos sienas virsmā. Jutu spēcīgu pulsēšanu un sāpes, likās, ka vietā, kas skāra sienu, plūst asinis.

- Nebeigsi raustīties, nošaušu uz vietas, - vīrietis nikni uzrēja, un, par brīdinājumu, atskanēja skaņa, kas norādīja, ka viņš ar vienu no rokām pielādēja ieroci. Centos norīt kamolu, kas sakāpa rīklē un neļāva paelpot, bet tas neizdevās. Sāku rīstīties, mēģinot atgūt elpu, taču ar katru sekundi likās, ka vīrieša roka, kas tik tikko bija aplikta man ap rīkli, arvien spēcīgāk sažņaudzas kā cilpa nolemtajam. Policists kaut ko nomurmināja un, satverot mani aiz pleciem, apgrieza pret sevi. Man aizrāvās elpa, un es jutu, kā sareibst savainotā galva. Pamanīju, ka viņam bija problēmas mani saķēdēt.

Pēkšņi, zinādama, ka šis solis var būt liktenīgs, atvēzējos un pēda ietriecās vīrieša augšstilbā, vietā, kur vēl spēju aizsniegt, iztrūcinot viņa stabilitāti. Sapratu, ka bija tikai sekunde laika, lai spētu tikt prom, kas tāpat uzreiz bija zaudēta. Centos izlocīties no atslābušā tvēriena kā putns no krātiņa, kura durtiņas lēnām vērās ciet, bet vīrietis brīdī, kad tupos, lai izlauztos pa apakšu, saķēra mani aiz plaukstas locītavas un strauji pievilka sev klāt. Ietriecos viņa ķermenī kā trula lupatu lelle un es sāku klepot. Sareibstot galvai, tā tika satverta aiz matiem; jutu asus nagus iegrābjamies ādā, raujot ārā mitros, asinīm klātos matus ar visām saknēm. Zināju, ka kliedzu. Zināju, ka glābiņa nebija, kaut cerēju, ka kļūdījos. Tad sajutu triecienus, kas lika apreibt jau tā apdullušajai galvai un izplūst sāpēm kā uguns mēlēm degošā mājā. Dzirdēju neskaidrus vārdus nākam no visurienes, taču to būtību nespēju saprast, lai vai kā centos. Kājas palika šķidras, biju gatava saļimt un to pat vēlējos, cerot, ka sāpes mazināsies. Atkal apgriežot mani pret savu sasvīdušo, rievām savilkto seju, beidzot vīrietis spēja uzlikt roku dzelžus, jo biju gandrīz salūzusi gan iekšēji, gan ārēji, tāpēc viņš saņēma manas smeldzošās plaukstas neglābjamā dzelzs tvērienā.

Negribēju, lai šīs būtu beigas.

Tajā brīdī atskanēja spalgs šāviena troksnis, liekot ausīm aizkrist.

Likās, ka mirstu, taču nespēju saprast, kurā vietā lode bija trāpījusi. Viss vārgais ķermenis sāpēja, tikai nezināju, kurā vietā visvairāk. Sirds ar visu spēku centās izrauties no krūtīm, gribot pārtraukt šīs mocības, bet balss prātā kliedza, lai cenšos bēgt. Intuitīvas kustības bija bezjēdzīgas, kaut nebeidzu dīdīties, raustīties un grūzt Policistu prom, bet tad atskanēja otrs šaviens. Trešais. Vīrieša seja saviebās; redzēju uz viņa pieres parādāmies svaigas, bet raižu pilnas rievas, taču tad sajutu kādu plaukstu satveram mani aiz augšdelma un strauji izraujam no stūra, kur tikko stāvēju pretī spēcīgajam vīrietim. Paklupu, nespējot saprast, kas notika; skatiens aizmiglojās, vienīgais, ko redzēju, bija augums, kas neatlaidīgi vilka mani uz priekšu. Ar plecu smagi ietriecos pie izejas esošajā sienā un man arvien vairāk sareiba galva.

Es vēlējos tikt prom.

Ļāvu personai sevi vilkt lejā pa metāla kāpnēm, pa gaiteni un vēlāk pāris stāvus zemāk, pat nespējot saprast, cik. Šobrīd likās vienaldzīgi, vai tas bija Kārters, vai Leo, vai kāds svešinieks, galvenais šķita tikt prom.

Nesoties arvien ātrāk, sataustīju kabatā salocīto lapu, priecājoties, ka tā pa ceļam nav pazudusi. Sajutu svilstošas sāpes deniņos, kuru dēļ arī pacēlu drebošo roku, novelkot cimdu, un sataustīju miklo, silto un nepatīkami pulsējošo brūci. Vajadzēja sakost zobus, lai neizdvestu ne skaņu. Paklupu aiz kārtējā pakāpiena, pazaudējot melno cimdu un nemaz nemēģinot to sadabūt atpakaļ, un pēc sekundes pilnā augumā jau gulēju uz zemes, atsitot visu iespējamo pret auksto grīdu, kas vilktin vilka mani sev klāt.

- Celies! Celies! – beidzot saklausīju skaidrus vārdus, kas nāca no glābēja puses, raustot mani aiz piedurknes un cenšoties uzvilkt kājās, kaut zināju, ka spēka nebija ne pakustēties. Galu galā viņa – jā, tā bija meitene – pieslēja mani stāvus, mazliet sagrīļojos, tomēr pavēlēju sev kustēties tālāk.

- Kur... – iesāku jautājumu, bet tas izklausījās pēc pretīga gārdziena. Sajutu mutē lielu daudzumu asins sīvās, rūgtās garšas, kas pastiprināja slikto dūšu, tāpēc vajadzēja mazliet nobremzēt un izspļaut visu, kas atradās mutē, turpat uz grīdas. – Kur ir Kārters?

- Viņš jau ir galamērķī, - meitene smagi izgrūda, un tajā brīdī mēs iznesāmies tukšajā pagalmā. Nespēju palūkoties uz aizmuguri, jo zināju, ka aiz stūra jau gaidīja vismaz viena Policijas patruļa, kaut nespēju saprast, kādēļ neviens neatradās te.

Meitene, palaidusi mani vaļā, pieskrēja tuvāk pie sētas un pietupās. Piegrīļojos klāt un ieraudzīju puspavērtu kanalizācijas lūku, ko viņa tik rūpīgi centās dabūt vaļā pavisam. Kaut spēka nebija it nemaz, pacēlu savas drebošās, asinīm notraipītās rokas un palīdzēju nogrūzt lūku nost. Lejā veda metāla trepes, bet tālāk par vienu metru nespēju saskatīt. Tā bija viena vienīga tumsa.

- Kāp, - meitene pavēlēja. Neteicu neko pretī un ieslīdināju kājas atverē, pēc mirkļa izdzirdot balsis aiz stūra.

Mēs bijām atrastas.

- Ātrāk! Ātrāk! – viņa mani mudināja un viegli pagrūda, sakot, lai pasteidzos. Ar nesapratni un grūtībām ko apjēgt, cik vien ātri spēju, ielīdu tumsā. Pēc mirkļa lūka aizvērās.

Nokāpjot lejā, man vajadzēja brīdi apstāties. Šajā vietā oda pēc puvušām olām - kanalizācijas ierastās smakas - vai kā cita ne īpaši patīkama, straujā elpa un sirds klusumā izklausījās vēl skaļāka. Es biju izmisumā. To varēja saprast pat galīgs nejēga.

Atspiedos pret mitro, lipīgo un nedaudz ieliekto sienu un centos atvilkt elpu. Dzirdēju, kā atskan soļi, kas nozīmēja, ka meitene bija nokļuvusi lejā, kaut nespēju neko saskatīt.

- Mums būtu jākustas, šitais viņus neaizturēs uz ilgu laiku, - viņa teica, un es sajutu vēsus pirkstus pieskaramies plecam. Iedegās lukturītis, kas atradās meitenes rokās un meta gaismas kūļus visapkārt nelāgi smakojošajam tunelim. Pamanīju kādu žurku aizbēgam, tiklīdz gaisma skāra tās pelēcīgo, sabozušos spalvu. Ātri novēros un tikai tagad spēju meiteni kārtīgi aplūkot. Viņa bija nedaudz vecāka par mani, to varēja redzēt uzreiz pēc skarbajiem sejas vaibstiem, kas norādīja, ka jauniete visu savu mūžu nav dzīvojusi diezgan labos apstākļos. Meitenes mati bija gaiši, pat gaišāki par manējiem, saņemti ciešā astē uz skausta, likās, lai netraucētu viņai kustēties. Acis šauras, varbūt vienkārši pievērtas, lūkojās visapkārt, izņemot uz mani, bet to krāsu šādā pustumsā nespēju saskatīt. Lūpas meitene turēja sakniebtas, it kā censtos noturēt mēli aiz zobiem.

- Kas tu esi? – man paspruka, bet atpakaļ teikto nespēju paņemt, lai kā vēlētos. Ātri pārlaidu acis pāri meitenes augumam, uz kura bija uzstīvēts pieguļošs, melns krekliņš un ļoti īsi šorti, kas, šķiet, neko nedeva, pat nenosedza lielu daļu augšstilbu.

- Eiverija Džepsena no Lielbritānijas, - viņa atteica, ielūkojoties man acīs, kas tik tikko novērsās no meitenes nabadzīgā apģērba. Pamanot caururbjošo skatienu, pievērsos savām netīrajām kurpēm. – Mani sameklēja Leo. – Tiklīdz kā atskanēja drauga vārds, mana sirds salecās. Pacēlu acis un redzēju smaidu, kas pēkšņi noklāja Eiverijas seju. Tikai tagad pamanīju pavisam nelielu rētu pie augšlūpas, kas savilka muti dīvaini spocīgā smaidā, kad viņa smīnēja. Man sareiba galva no domas vien, ka šobrīd Leo varēja būt nepatikšanās, kājas viegli saļodzījās, un es pieķēros pie sienas, kas atstāja uz plaukstas pretīgu, lipīgu un nelāgi smakojošu pleķi.

- Kāpēc viņam vajadzēja tevi? – izmetu pār lūpām pirms vēl spēju ko padomāt.

- Varēji vispirms pateikt paldies, - Eiverija atcirta un ar lukturīša gaismu norādīja uz priekšu, lai mēs dotos tālāk. – Viņš mani ilgi meklēja. Leo pats teica, ka vismaz trīs mēnešus, līdz galu galā sameklēja manu tēvu, un viņš, ilgi izprašņājot, pateica, kur esmu. – Viņa ieturēja mirkļa pauzi; dzirdēju jaunietes vieglo soļu atbalsi un skrapstoņu, kas radās, žurkām tekalējot pa šo vietu. Pār kauliem pārskrēja nepatīkamas tirpas, tomēr nopriecājos, ka vismaz sāku saprast, kādēļ Leo devās prom no Fēras. Tas bija šīs meitenes – Eiverijas – dēļ.

Nepamanīju, ka viņa apstājās, kad biju jau ieskrējusi Eiverijai mugurā. Viņa nepatīkami nošņācās un pagriezās pret mani. Redzēju meitenes gaiši zilajās acīs – kuru krāsu beidzot varēju saskatīt – domīgumu, bet nespēju saprast, kādēļ. Atkāpos pāris soļus atpakaļ un nejauši atbalstījos pret sienu. Viņas lukturītis meta gaismas kūļus uz mana vēdera, kur bija redzamas nelielas asins švīkas. Eiverija ievilka elpu un teica: - Es esmu septītā Delreja.

Jutos kā saņēmusi krietnu belzienu pa vēderu. Viņa... Viņa bija tāda pati kā es?

Eiverija nolaida lukturīša gaismu no manis un atkal pievērsās ceļam, taču nespēju pakustēties ne par milimetru. Kā pielipusi pie mitrās sienas, plaukstas tvērās pēc kaut kā, pie kā varētu pieķerties, lai nesaļimtu. Sirds krūtīs neprātīgi dauzījās, spēju iedomāties tikai vienu domu, kas tāpat bija knapi salikta kopā no pilnīgi nesakarīgiem vārdiem, līdz beidzot kaut cik izteica to, ko domāju.

Eiverija bija viena no divpadsmit Delrejiem. Pirmā tāda, ko satiku, ja neskaita Leo.

Kā atceros no nostāstiem, Delrejam satikt savējo bija ļoti grūti, tāda veiksme kā man, kad mēs ar Leo esam vienā pilsētā, vienā rajonā un pazīstam viens otru, negadās kuram katram, taču tas savā ziņā bija pat drošāk, jo Policija zināja, ka mēs turamies pa vienam. Lielākoties. Mēs tādi pasaulē dzīvojām divpadsmit, izmētāti pa visām iespējamām malām, pilnīgi nemanāmi, noslēpušies, bet tagad es atrados pretī otrajai man zināmajai Delrejai, ko jebkad satiku.

Lukturīša gaisma un Eiverijas gaišās matu sprogas strauji attālinājās, taču es nevarēju pat pakustēties. Rīkle likās sausa, nespēju izdvest ne skaņu, bet brīdī, kad redzēju viņu pagriežamies pret mani un savelkam pieri kā pārmezdama, ka nekustos, atrāvos no betona un pavēlēju savām drebošajām kājām kustēties uz priekšu. Nedrīkstēju atpalikt.

Eiverija sāka iet ātrāk.

- Pagaidi! – beidzot no rīkles izlauzās sausa skaņa, kas veidoja šo vārdu, un viņa uz mirkli apstājās.

- Ja tu tiešām vēlies, lai tevi atkal notver, vari palikt te, bet es netaisos palēnināt gaitu, - meitene, pat nepaskatoties uz mani, sacīja. Klusēju un grīļīgiem soļiem piesteidzos pie meitenes, nostājoties plecu pie pleca.

Kopš tā brīža gandrīz visu ceļu nebildām ne vārda; vienīgās skaņas no apkārtnes bija mūsu soļi, to pašu žurku nagu skrapstoņa un ūdens pilēšana attālu no mums, kas atbalss dēļ šķita pat ļoti skaļa. Sāka šķist, ka Eiverijai mana klātbūtne bija nepatīkama vai kaitinoša, jo viņa neuzdrošinājās uz mani ne paskatīties, kur nu vēl ierunāties vai uzsākt omulīgu sabiedroto sarunu. Bet es to centos ignorēt un visu laiku domāju, kas notika iepriekš. Vai tiešām Kārters gaidīja galā? Vai arī viņš jau bija notverts? Un kas notika ar Leo un Ellenu? Vai es... Vai es viņu jelkad vēl satikšu?

- Uzmanīgi! – Eiverija uzšņāca, kad es, neskatoties zem kājām, gandrīz uzkāpu kaut kam beigtam. Saviebos un atkāpos, ieraugot gaismas apspīdētu rudu, bet netīru dzīvnieku. – Nezinu, ko te dara lapsa un nemaz to negribu zināt, bet es ieteiktu tev vismaz sekot līdzi ceļam!

Sparīgi pamāju ar galvu, atkāpjoties un novēršot skatienu. Tā bija arī pēdējā saruna pirms sasniedzām galu.

Eiverija, pēc kādu piecpadsmit minūšu gājiena, ar lukturīša gaismu norādīja uz kāpnēm, kas atradās pa labi no mums un jau pēc izskata likās lipīgas un mitras, kā jau viss te lejā, bet zināju, ka, lai nokļūtu virspusē, man vajadzēja rāpties ārā tieši pa šejieni. Eiverija neizkustējās, kas nozīmēja, ka viņa gaida, kad rāpšos augšā, tāpēc nekas cits neatlika, kā to darīt. Pieskāros pie vistuvākā pakāpiena, starp pirkstiem, ko neklāja cimds, izjūtot pretīgu masu, kas noslīdēja pār plaukstu un nopilēja uz zemes. Jutu nelabumu kāpjam pa rīkli, taču spēju to neveikli apvaldīt, tāpēc pieķēros pie otra pakāpiena un, pavēlot sev nevemt, rāpos augšup, cerot pēc mirkļa ieraudzīt Kārteru. Vismaz viņu. Kaut vienu zināmu cilvēku.

Lūka bija puspavērta, lai pavisam viegli varētu to atgrūzt vaļā, kas ar kāda cita palīdzību no ārpasaules izdevās itin viegli. Nevajadzēja pievērt acis gaismas ietekmē, jo ārā jau spulgoja nakts, bet, pakāpjoties vēl pakāpienu augstāk, plaukstu satvēra kāda roka.

Kārters.

Brīdī, kad pēdas skāra zāles asos stiebrus, jutu acīs sariešamies asaras. Nespēju izprast neko, kas apkārt notika, bet tā arī vajadzēja būt. Želejai līdzīgās kājas spēra pāris soļus, kas šķīra mani no Kārtera, kurš izstiepis kāju uz priekšu, tupēja uz neliela celma un lūkojās pretī, ik pa brīdim pārlaižot skatienu arī pār Eiverijas izskatu, ko viņš noteikti nepaspēja aplūkot.

- Kārter, - balss skanēja kā čuksts, un es nespēju pateikt neko citu. Ne to, ka biju laimīga, zinot, ka viņam viss ir kārtībā, ne arī to, ka nožēloju, kā kādreiz spēju viņu nīst. Vai tas tiešām bija tik grūti? Vai tiešām visas domas, kas virmoja prātā, nespēja pārtapt par vārdiem?

Pietupos Kārteram blakus; viņš nenolaida no manis skatienu. Tad es apkritu viņam ap kaklu, juzdama visas šīsdienas emocijas pārvēršamies par asarām.

- Kate, ko tu dari? – viņš klusi jautāja, kaut varēja dzirdēt, ka puisis nemaz nevēlas zināt atbildi. Ievilku patīkamo gaisu plaušās, un mana galva apreiba no svaiguma.

- Apskauju tevi, - atteicu, viegli pasmaidīdama. – Tu izglābi manu dzīvību.

- Bet tu man piedevi. Mēs esam kviti.

Viņa plauksta maigi glāstīja manu muguru, dzirdēju klusus čukstus, kuru nozīmi nesapratu, taču ar to pietika.

Viņš bija izglābis manu dzīvību. Viņš bija izglābis mani.