Delreju paslēpes: VIENPADSMITĀ nodaļa

VIENPADSMITĀ nodaļa.

***

1 diena pec notikuma.

Pavasaris.

„2016. gada 22. jūnijā. 23:14. Palāta Nr. 153.

Dārgā dienasgrāmata.

Jūtu, kā mainās mans ķermenis. Ar katru dienu to kā savējo izjūtu arvien mazāk, it kā es neatrastos, kur vajadzētu. Nesaprotu, kas man vainas, neviens to nezina un negrib zināt, bet augums, ko kādreiz izpratu, kā savējo, tagad šķiet svešs, neiepazīts. Atņemts. Citu iekarots. Kaut iepriekš, pāris dienas, nedēļas pēc operācijas, svilinošas sāpes pavadīja katru dienu, katru sperto soli un domu prātā, tagad bija simts reizes trakāk. Es nejutu neko. Kad man sniedz tējas krūzi, virs kuras lēnām ceļas garaiņi, kad mutē izplūst garša, ko kādreiz uzskatīju par īpašu, it viss tagad šķiet vienāds. Pelēks. Tāls no pirkstiem, kas to skar, tāls no garšas kārpiņām. It viss garšo citādāk. Nē, ne citādāk, nekam vienkārši nav garšas. Es ēdu tikai tādēļ, ka tas ir nepieciešams nevis tādēļ, ka man tas patīk. Protams, es vēlos kādu dienu ieēst kaut ko – pilnīgi jebko – un sajust tik sen nejusto garšu. Vai tas vispār ir iespējams? Vai arī es vienkārši sapņoju par lietām, ko nemūžam nesasniegšu? Man auksts nav auksts, karsts nav karsts. Ne tagad. Man nav nekā. Liekas, ka dvēsele raujas ārā no šīm miesām. Tā nejūtas te piederīga. Tai vajag citas mājas, citu ķermeni, kur dzīvot, jo šis ir izdeldēts un glābts līdz pēdējam. Lilija Delreja tika savākta kopā no drumslām, kas radās lēnām sašķaidot sirdi, taču galu galā tika sasista gabalos atkal.

Es meklēju izeju. Vai tāda vispār ir?

Lilita.”

Noņēmu nost pirkstu, kas atradās piespiests pie trekniem burtiem triepta uzraksta pašā apakšā: „ES PAŅĒMU TO ATPAKAĻ.”

Tas bija viss, ko sniedza no dienasgrāmatas izrautā lapaspuse. Tā pati lapa, ko atradu skolā, vienīgi neaizķepāta.

- Au! Vari neplēst ādu nost? – pavisam netālu no vietas, kur sēdēju uz akmens starp diviem kokiem, dzirdēju Kārtera šņācienu veltītu Eiverijai. Viņa palīdzēja aizdarīt ciet puiša sašauto brūci, lai nedabūtu infekciju. Kā sapratu, Eiverija mājās bija tāda kā ārste, jo jau gadu studēja medicīnas universitātē Londonā.

- Gribi labāk tūlīt pat nogriezīšu kāju? – Eiverija atcirta, un atskanēja kunksts.

Jā, Kārteram viņa nepatika. To varēja saprast uzreiz.

Novērsu uzmanību no abiem ķildniekiem un iekodos brokastu batoniņā, ko iedeva Eiverija. Mutē izplūda patīkama kakao un vaniļas garša, kas kaut mazliet nomāca ēstgribu.

- Es paņēmu to atpakaļ, - klusi nomurmināju, cerot, ka neviens to nesadzirdēs un neko nejautās. Viņi tiešām bija dusmu kamoli, un saruna nekā nelīdzēs.

Nokodu vēl vienu kumosu.

Zināju, ka dienasgrāmatu nepaņēma Kārtera vectēvs Gordons, tā vismaz puisis apgalvoja. Vai tiešām to izdarīja Lilita, atstājot vienīgi šo? Tikai vienu lapu, kas norādīja uz to, kā viņa cieta, kad palika par Delreju. Un ko mums tagad vajadzēja darīt? Tikai tādēļ, ka izlēmām meklēt šo dienasgrāmatu, par mums uzzināja, un nu visi bijām lielās nepatikšanās. Ko gan vajadzēja darīt, ja šis bija vienīgais pavediens un mēs stāvēja pretī tukšumam?

Piecēlos kājās, iebāžot lapu atpakaļ kabatā, un neveikli piegāju pie Kārtera un Eiverijas, kura beidzot bija tikusi galā ar viņa kāju. Starp viņiem valdīja saspringts, man nesaprotams klusums.

- Mēģināšu piezvanīt Leo, - teicu un atkabināju Kārtera telefonu no ādas jakas. Viņš neko neatbildēja.

Aizgāju atpakaļ līdz vietai, kur visu laiku atpūtos un jau atkal notupos starp tiem pašiem diviem kokiem. Sāka šķist, ka šī vieta bija domāta man, jo jau kuro reizi attapos te. Atspiedos pret koka mitro, nelīdzeno virsmu, jūtot kā miza beržas mugurā kā tad, ja gultā ir iekļuvusi nevēlama smilts, un Kārtera kontaktos ātri sameklēju Leo. Nospiežot zvana taustiņu, lieki cerēju uz atbildi, ko, protams, nesaņēmu.

- Te Leo, ja ir kas svarīgs, atstāj ziņu, - vēstīja balss, kas atskanēja no puiša automātiskā atbildētāja. Nopūtos un sagaidīju signālu, atskanēdams ausī kā nepatīkams kukainis.

- Sveiks, te... Kate, - nespēju saprast, vai vajadzēja teikt manu vārdu, taču nekas cits neienāca prātā. Palūkojos uz debesīm, kur tagad pāri zvaigznēm bija nedaudz savilkušies tumši lietus mākoņi, taču sajūta, ka šonakt nelīs, nepameta. Ievilku elpu, pēc lielas klusuma pauzes turpinot runāt, kaut mana balss izklausījās čerkstoša un gaužām nepareiza: - Kur tu esi? Es... Mēs uztraucamies. – Tā nu bija taisnība. Jutu rīklē sažņaudzamies nepatīkamu un rūgtu asaru kamolu, kas arvien spītīgāk centās kāpt augšup. Līdz ar to nāca arī kārtējais nelabuma vilnis. – Lūdzu, kad vari, ziņo.

Nospiedu sarkano beigu taustiņu, un ekrāns pēc pāris sekundēm izdzisa, atstājot mani vienā vienīgā tumsā. Pēdējais, ko pamanīju, bija elektroniskais pulkstenis, kas vēstīja, ka ir četri naktī.

Centos elpot vienmērīgi, taču satraukums par Leo uzglūnēja no stūra kā bubulis. Vēlējos beidzot nomierināties, atslābināties un aiziet izgulēties Kārtera sameklētajā būdiņā, ko viņš pats, mazāks būdams, cēla un kur atradās tikai viena istaba ar vientuļu gultu un skapi ar diezgan seniem cepumu un brokastu batoniņu krājumiem nebaltām dienām, taču es nespēju aiziet visa notikušā dēļ. Prāts nestrādāja pareizi un tajā visu laiku strīdīgi cīnījās vairākas manis radītas puses. Viena teica, ka vajadzētu aiziet līdz mājām un dabūt naudas krājumus, jo viss, ko paņēmu vakar līdzi, tika atstāts somā, kā arī sameklēt Rennu, savu mīļo kaķeni, kas būtu vai nu jāņem sev līdzi lielajā ceļā nezināmā virzienā vai jāatstāj pie kaimiņu durvīm ar vēstuli blakus. Tas nozīmētu, ka iespēja viņu kādreiz vēl satikt, bija minimāla.

Ievilku elpu, kas kaut cik nogrūda rūgto kamolu dziļāk pakrūtē. Sakrustoju rokas un noliecos zemāk, atbalstot pieri pret trīcošajiem ceļgaliem. Apsējs, kas atradās ap galvu ievainojuma vietā, mazliet slīdēja nost, taču mani tas neinteresēja. Starp kājām uz zemes manīju kādu vientuļu čiekuru, kuru pat, ja gribētu, nespētu paņemt rokās. Man nebija spēka.

Otra puse, kas jau kādu laiku dzīvoja prātā, teica, lai aizeju pie Leo vecākiem un uzzinu, kur viņš atradās. Kaut tas maksātu manu dzīvību. Bet vai es biju tik drosmīga, ja pat nespēju nolekt no motocikla, kad uz spēles tika likts pats Leo? Tajā brīdī es nobijos. Galīgi un pavisam.

Vajadzēja vienu no šīm lietām izdarīt. Varbūt paspēšu arī abas? Laiks bija pietiekami, taču es zināju, ka drīz vien kāds pēc mums varēja ierasties. Tāpēc pēc iespējas ātrāk vajadzēja doties prom. Varbūt nakts laikā Policija patrulēs mazāk?

- Ej gulēt.

Nebiju pamanījusi kādu pielavāmies, tāpēc Kārtera balss pārsteidza nesagatavotu, un es izmetu no rokas telefonu.

- Nē, man nenāk miegs, - atteicu un jau gribēju pacelt nomesto ierīci, taču puiša roka pasteidzās pirmā un ieslidināja to savā plaukstā, atkal piestiprinot pie jakas, kas piegūla tai kā radīta. Viņš satvēra manu plaukstu. Kārters pierāva sēdošo meiteni kājās, galva kārtējo reizi sagriezās nevaldāmā putrā, un es sapratu, ka viņš jebkurā gadījumā aizvedīs gulēt. Acis jau tā lipa ciet.

- Ja vajadzēs, es tevi piesiešu pie gultas, jo rīt būs smaga diena, - Kārters mani vilka nelielās būdiņas virzienā, kaut vārgi centos pretoties.

- Kas tad ir saplānots? – izgrūdu caur lūpām, kad, pieliecot galvu, jo durvis bija diezgan zemas, iegāju iekšā slikti apgaismotā telpā. Puisis paņēma plakanu lampu, kas atradās ēdienu krājumu skapī, un piestiprināja pie griestiem.

- Redzēsim, - viņš teica. – Taču viegli nebūs. To es jau jūtu.

Nākamā diena pienāca ne tāda, kādu gaidīju. Mani no miega lipīgajām skavām izrāva auksta rīta lietus pakšķēšana pret jumta metāla segumu, kas vietās nebija noklāts vienlaidus un ļāva ūdenim tecēt iekšā mājā. Par laimi – paliku sausa. Iztrūkos, pielēkdama gandrīz sēdus, jo izklausījās, ka kāds mūs apšaudīja, cenšoties cauršaut būdas plānās sienas un trāpīt man. Ķermenis uz mirkli sastinga un noraustījās kā spazmās, atminoties vakardienu, bet tad es atkal atslābu, saprazdama, ka tas bija tikai un vienīgi lietus. Atslīgu pret nekam nederīgo, pēc cigaretēm smaržojošo spilvenu, kuru vakar atrada Kārters, un saņemu seju savās sasvīdušajās rokās. Ārpus šīs telpas atskanēja troksnis, bet pēc balsīm sapratu, kas tur bija, un tāpēc turpināju gulēt. Apgriezos uz vēdera, jūtot gultasveļas ne pārāk svaigo smaržu, un pārvilku segu pāri galvai. Cauri lietus asajiem pakšķiem kāds spēcīgi iebelza pa būdas finiera sienu.

- Celies! – caur pēkšņu pērkona grāvienu iebļāvās Eiverija un vēlreiz iezvēla no ārpuses tieši man blakus.

- Jā, jā... – noburkšķēju, nedaudz pavērdama ar miegu salipušās acis. Pierē jutu izplatāmies vājas sāpes, kas noteikti radās cietās gultasvietas dēļ. Ar rādītājpirkstiem piespiedos pie deniņiem, cerot, ka tas palīdzēs pret galvassāpēm, taču cerība bija veltīga. Ar rādītājpirkstu pārbraucu pāri cietajai krevelei uz pieres sāna, kur iepriekš atradās Eiverijas liktais apsējs.

Nopūtos, cauri elpai atskanam klusam vaidam.

Lietus aiz šīs telpas sienām ar katru sekundi pastiprinājās, negaiss lēnām tuvojās Fērai, radās sajūta, ka tas plāno jumtu sacaurumot kā ložu zalves.

Ietinoties siltajā segā, manīju, kā atveras būdas neaizslēdzamās durvis, un pa tām ieslīdēja Kārtera sagumušais stāvs, kura galvu sedza tumši zilās jakas kapuce. Pamanīju viņa ādas jaku karājamies uz skapjaugšas. Aizverot durvis un nemaz nesagaidot Eiveriju, kas, iespējams, nemaz neplānoja nākt iekšā, Kārters nogrūda kapuci no galvas un sapurināja tumšos matus.

- Tev vajadzētu sākt taisīties, - puisis teica, novilkdams salijušo jaku un nomezdams to turpat istabas tuvākajā stūrī.

Tātad tas brīdis bija pienācis. Mums, vienu dienu pēc tā, kas notika, vajadzēja pamest pilsētu. To sapratu bez paskaidrojumiem, kaut vēl mirkli cerēju, ka viss mainīsies. Veltīgi. Jautājums vien bija – uz kurieni mēs taisījāmies doties?

Kā izdzirdējis manas domas, Kārters apsēdās uz gultas pašas malas, liekot man pievilkt kājas cieši sev klāt, un teica:

- Pēc pēdējo darbu padarīšanas te – Fērā -, mēs brauksim pie Eiverijas.

- Uz cik ilgu laiku? – bažīgi vaicāju.

- Pietiekami.

Negaiss pēcpusdienā jau rimās, un es stāvēju kādu padsmit soļu attālumā no Leo divstāvu mājas. Pārmetu skatienu pār plecu un blakus ielai ieraudzīju Kārteru, kas gaidīja, kad pabeigšu visu te, lai mēs varētu iet prom. Eiverija nebija manāma, viņa devās uz manu māju, lai dabūtu Rennu prom, kā arī, lai sameklētu ēdiena, drēbju un naudas krājumus. Sākumā uztraucos par to, vai Eivai bija droši to darīt vienai, bet, ieejot savā rajonā, kur, pēc manām domām, vajadzēja atrasties tieši visvairāk patruļu un Policijas pārbaudes, atklājās pilnīgs klusums un miers.

Kārters pacēla uz augšu īkšķus, tā cenšoties iedrošināt, un es atkal pagriezu galvu pret tumši brūnajām metāla durvīm, virs kurām mirdzēja spilgti zaļš mājas numurs – „34”. Visi logi, kurus varēja redzēt no šīs puses, bija aizvērti, bet katrai kustībai mājas virzienā līdzi sekoja kustīga kamera, piestiprināta pa labi numuram.

Man to vajadzēja izdarīt.

Ievelkot dziļu elpu, droši spēru pirmos soļus tuvāk ieejai un gandrīz paklupu pati aiz savām kājām. Uz mirkli apstājos, cenšoties izdomāt attaisnojumu, lai varētu pagriezties un pamest šo vietu, bet sensori, iebūvēti nelielajā celiņā, jau saprata, ka kāds tuvojas mājai un nodeva signālu iekštelpās; to varēja redzēt pēc mirgojošās sarkanās lampiņas durvju vidienē.

Nespēju saprast, kādēļ tik ļoti baidījos. Vai tad tā nebiju es, kas ieteica nākt uz šejieni, pusstundu pierunādama Eiveriju? Jā, bet...

Zaudēju domu pavedienu. Dzirdēju slēdzeni, kas iešķindējās, norādot, ka durvis tūlīt tiks atvērtas.

Man bija bail, ka Leo vecāki pateiks ko tādu, kas nepalīdzēs ne par kripatu, un es būšu iesprūdusi vēl dziļāk purvā, dēvētu par savu izmisumu.

Durvis atvērās un ailē stāvēja Leo māte. Biju kā pazaudējusi valodu, bet viņa tik lūkojās manī kā uz Ellenu. Kā gan citādāk – es taču izskatījos pēc viņas meitas, pēc Leo māsas.

- Es... – gribēju iesākt teikumu, bet skaņa iesprūda rīklē, neļaujot nokļūt ārpusē. Sirds dauzījās neciešami spēcīgā ritmā, kas drīzāk atgādināja rokkoncertu krūtīs. Drauga māte uz mani lūkojās, kā gaidīdama, ko teikšu, bet neizkustējās ne par soli.

Viņa tomēr saprata, ka neesmu Ellena.

- Es... – otro reizi centos ierunāties, tomēr jau atkal izgāzos. Saņemot visus spēkus plaukstās, kuras sažmiedzu, kā cenzdamās izspiest dzīvību no sevis, bez aicinājuma iegāju iekšā mājā. Leo māte, pārsteigti saņēmusi blondo galvu plaukstās, neko neteica un aiz manis aizvēra durvis.

Leo mājā biju ciemojusies miljoniem reižu, taču šoreiz sajutos nepatīkami. Neomulīgi. Vienmēr jutu drauga auru sev apkārt; siltums un mīļums plūda no visām malām. Tagad pār manu ādu skrēja aukstuma lavīna, gandrīz nogāzdama no kājām. Visi logi bija aizvērti, neskanēja radio, televizors - izslēgts, vienīgi sarkanā lampiņa deva ziņu, ka tas vēl turas pie dzīvības.

Sapratu, ka sieviete mājā atradās viena.

Pagriezos pret viņu, redzot, kā Leo māte neizpratnē lūkojās negaidītajā viešņā. Klusums.

- Es esmu Katrīna, - izmetu, neapdomājot sekas, kas varētu izrietēt. Pārkeres kundze tikai pamāja ar galvu, pat nepiedāvājot apsēsties vai doties tālāk uz viesistabu. Jutu, kā vaigos sakāpj karstums.

Man te nevajadzēja būt.

- Katrīna, - nebiju pamanījusi, ka Leo māte manā virzienā sniedz jau atplēstu aploksni. Ar drebošām plaukstām to paņēmu un klusi pateicos, pat nezinādama, kas atradās iekšpusē. Dzirdēju viņu pasperam pāris soļus atpakaļ, kamēr ar neveikliem pirkstiem vilku ārā saburzīto lapu, kas izskatījās tūkstošiem reižu locīta visos iespējamos veidos.

- Pārkera kungs un kundze, - attapos, ka vēstuli biju sākusi lasīt skaļi. Pārmetu skatienu pār lapas sapluinīto malu un saskāros ar Leo mātes asaru pilnajām acīm, kas centās nelūkoties manā virzienā. Iekodu lūpā, izlemjot tālāk lasīt klusumā.

„Pārkera kungs un kundze.

Vēlējāmies paziņot, ka saskaņā ar šī gada 16. maijā notikušo incidentu, jūsu dēls Leo Džeimss Pārkers (dzimis 2163. gada 1. augustā) un meita Ellena Geidža Pārkere (dzimusi 2160. gada 13. aprīlī) tiek arestēti uz nenoteiktu laiku aizdomu pamatā par sazvērestību pret Valsti. Jūsu pēdējā tikšanās reize ir nozīmēta minētā gada 17. maijā trijos pēcpusdienā Fēras Taisnības namā. Tiesassēdes datums Bostonas tiesas namā, lemjot par to, kāds sods tiks piešķirts, tiks nolemts laika gaitā. Līdz tam tikšanās un jebkāda cita sazināšanās tiek aizliegta ar Fēras mēra Džona Heilija sniegtu likumu.

Ar cieņu...”

Nespējot izlasīt vēstuli līdz galam, sparīgi ielūkojos sienas pulkstenī, kas zīmīgi rādīja, ka bija pusseši.

Nometot aploksni uz galdiņa blakus izejai, iznesos uz ielas, nemaz neatskatīdamās uz sievieti, kas izmisīgi centās noturēt nopietnu sejas izteiksmi. Kamēr skrēju pie Kārtera, centos izdomāt, ko man vajadzētu darīt tālāk; seja sašķobījās sāpju grimasē, jutu krūtīs saplūstam sāpju kamolam, kas arvien uzstājīgāk spiedās uz pēc skābekļa alkstošajām plaušām. Pēdējā brīdī apmetos uz sānu, aizmirsdama Kārteru, kas stāvēja ielas pretējā pusē, un metos pa ceļu pretī tumšajam mežam, virs kura brieda kārtējais negaisa mākonis. Centos neklausīties izmisīgajos saucienos no Kārtera puses, ignorēju domas prātā. Tās nepaziņoja neko jaunu, smadzenes ziņoja vienu un to pašu: „Tu zaudēji Leo. Viņš ir prom. Viņš nav tev blakus. Leo neatgriezīsies.”

Kārters bija mani gandrīz panācis, bet es, zaudējot līdzsvaru, paklupu, tā nokrizdama uz asfalta tieši gājēju celiņa vidū. Uz ceļiem nepatīkami sūrstēja tikko iegūtās brūces.

Sajutu puiša rokas apvijamies ap vidukli, tā piespiežot sev klāt. Asaras, kas plūda no sasarkušajām acīm, iesūcās Kārtera jakā. Ar pirkstiem ieķēros savā kreklā, tā gandrīz izplēšot caurumu.

- Es nokavēju, - izmisīgi nočukstēju, aizraujoties straujajai elpai.

Es biju nokavējusi iespēju izglābt Leo.