Delreju paslēpes: DIVDESMITĀ nodaļa

DIVDESMITĀ nodaļa.

***

12 dienas pec notikuma.

Pavasaris.

Elektrības maigā zumēšana skāra ausis kā bišu radītās skaņas. Piere bija piespiesta pie mitrās betona sienas kādas man nezināmas mājas pagrabā, acis šķita sausas, tāpat kā rīkle. Tumsa ieskāva nelielo telpu, kur atradās vien neērta gulta un mirgojoša lampa, kas ik pa brīdim izdzisa. Es te atrados pilnīgi viena. Pagāja mirklis līdz absolūta tumsa pārņēma pagrabu.

Deniņi tirpa, galvassāpes iespraucās it visās smadzeņu šūnās, bet es nespēju aizmirst kadru, kā Kārters vēroja mani aizbraucam.

Asaras atkal izlauzās no acu kaktiņiem, plūstot pāri sasārtušajiem un nosalušajiem vaigiem, apdedzinot plaukstas, kas, pavērstas pret seju, pieņēma katru asaru lāsīti pilošu lejup. Gan iekšējas, gan ārējas sāpes grauza dvēseli. Sarāvusies kamoliņā, noslīdēju uz zemes. Bija pilnīgi vienalga, ka man sala, pilnīgi vienalga, ka tikšu nogalināta, sirdsapziņa visu laiku, katru mīļu brīdi, kliedza virsū, sakot, ka biju pie visa vainīga. Vai tad varēju domāt pretēji? Kāpēc nevarēju vienkārši pēdējā mirklī neatminēties par dienasgrāmatas lapu un doties līdzi Kārteram uz pagrabu? Kāpēc vajadzēja izmisīgi dzīties tai pakaļ, it kā uz spēles tiktu likta mana dzīvība? Tagad es būtu blakus Kārteram, tagad varētu domāt plānu, kā pēc iespējas ātrāk glābt Leo un Ellenu, bet tieši šajā brīdī visi noteikti to izmeta no galvas un plānoja veidu, kā tikt pie manis. Es biju pirmā, svarīgāka par Leo. Ja tikšu ārā, Leo paliks ieslodzīts. Vienīgais, uz ko varēju cerēt, ka viņiem būs sirds krūtīs, un Kārters aptvers, cik svarīgs man bija Leo, un palīdzēs.

Vai nu es, vai Leo. Izvēle atradās viņu rokās.

Pēkšņi atsprāga pagraba tālumā esošās durvis, un caur tumsas ieskauto gaiteni iespīdēja iedzeltena gaisma. Pēc sekundes viss pagrabs tika apgaismots ar spožu apgaismojumu, acumirklī liekot piesegt acis, iespiežot seju rokā. Dzirdēju smagus soļus tuvojamies, taču es pat neizkustējos, vienīgi pievelkot kājas sev tuvāk.

- Deivisa, uz nopratināšanu, - tas pats vīrietis, kas bija mani notvēris, bargi teica un piespieda apaļu elektrokarti pie paneļa, lai varētu atvērt gaiši zilā krāsā apgaismotās restes. Šī krāsa norādīja uz to, ka visu telpu ieskāva lauks, neļaudams manam prātam tikt prom. Es biju pilnīgi ieslodzīta.

Uzlicis uz manām plaukstas locītavām tādā pašā krāsā apgaismotus roku dzelžus, viņš pierāva mani kājās un izveda no viegla pelējuma klātā pagraba.

Soļi bija stīvi stundu ilgās sēdēšanas dēļ, roku dzelži nepatīkami griezās ādā, visu laiku apspīdot to elektrozilā nokrāsā. Jau kādu reizi paklūpot aiz kāpņu pakāpiena, kas veda stāvu augstāk, sargs beidzot neizturēja un nolamājoties spēcīgi satvēra manu plecu, ieķerdamies tajā tik krampjaini kā piekūns savā medījumā. Caur lūpām izspiedās vājš kunksts, jutu, kā pulsē plecs, bet vīrietis nelikās ne zinis, turpinot grūzt cauri neizteiksmīgajam, taču labi apgaisnotajam gaitenim.

Plaukstas locītavas vietās, ko apkļāva metāla roku dzelži, sāka tirpt, un pat vienu brīdi iedomājos, ka varbūt spēju izkļūt ārā, kaut jau tagad zināju, cik mana būtība bija apspiesta. Likās, it kā visa būtu ietīta cieši apkļaujošā polietilēna gabalā, kas neļāva pat normāli izkustēties. It kā kaut kas būtu piešūts pie manis, dvēsele pie ādas vai āda pie dvēseles.

Pēkšņi aizķēros pati aiz savas kājas, liekot pieplakt pie balti krāsotās sienas, bet sargs to saprata citādāk un vēl spēcīgāk satvēra plecu.

Muļķības. Pat, ja varētu, es nemēģinātu iekļūt kādā citā, jo Ellenas ķermeni neatdotu nevienam citam.

Neapstājāmies ne mirkli, pat pie pašā gaiteņa galā esošajām durvīm, jo vīrietis, joprojām turot mani, atrāva tās vaļā un iegrūda iekšā labi apgaismotā, taču nelielā un vienkāršā telpā. Istabā atradās vienīgi sudrabots metāla rakstāmgalds, pie kura sēdēja kāds jauns, tumšmatains vīrietis, tērpts pelēkā uzvalkā. Nodūru acis, sastopoties ar neonzilo krāsu, kas iezīmēja manas plaukstas. Durvis tika stingri aizvērtas.

- Sēdies, - vīrietis lietišķā balss tonī sacīja, ar rokas vēzienu norādot uz vienkāršo krēslu galda otrā pusē. Nevilcinoties izdarīju, ko lika, lai gan prātā šaudījās miljoniem ar bēgšanu saistītu domu, kaut neviena no tām nebija īsti reāla. Vai Leo tika pratināts tāpat kā tagad tikšu es?

Sajutu smagumu uzgulstam uz sirds, tajā pašā brīdī kopā saliktās plaukstas krampjaini ieķērās krekliņa malā, taču nopratinātājs to nemanīja, jo plaukstas atradās zem galda. Tikai pēc mirkļa pamanīju, ka žoklis no sasprindzinājuma sāp.

- Tu esi Katrīna Deivisa. – Nesapratu, vai tas bija jautājums, vai secinājums, taču tik un tā negribīgi pamāju, zinot, ka melot nebija pilnīgi nekāda jēga.

- Dzimusi 2163. gada 17. oktobrī Fērā.

Atkal pamāju, jūtot pretīgu un rūgtu kamolu rīklē, kas bija gatavs kuru katru brīdi to vietu pamest. Labās rokas īkšķis berzēja otras plaukstas pirkstu bālos kauliņus, padarot tās vietas viegli sārtas.

Vīrietis ielūkojās stikla ekrānā, kas bija iebūvēts galda virsmā, it kā rūpīgi pētot man neredzamo informāciju.

- Tavi vecāki ir Izabella un Marks Deivisi.

Apstiprināju. Nelabums arvien uzstājīgāk spiedās uz rīkles sieniņām, padarot stresu un uztraukumu acīmredzamu.

- Tava vecāmāte Milinda Maksone bija iepriekšējā Delreja.

Uz šo faktu nereaģēju itin nekā, jo tas bija pilnīgi visiem saprotams. Vīrietis, pat nepalūkojoties uz mani, ar pirkstu galiem pieskārās ekrānam sev priekšā, ieturot nelielu klusuma pauzi. Mani pirkstu kauliņi izteikti spiedās cauri ādai, no pārpūles viegli smeldzot.

- Vai tu mājā atradies viena, kad ieradās Policija?

Nagi burtiski iecirtās ādā, un es no šoka gandrīz ievaidējos, taču pēdējā brīdī cieši sakodu zobus, lai nepateiktu ko lieku. Kā man atbildēt? Vai labāk vajadzētu melot, lai Sammera neuzzinātu neko par mūsu plānu? Bet varbūt viņa jau visu zina?

Žoklis lēnām atslāba, liekot cauri izkaltušajai rīklei izspraukties kodolīgai un asai atbildei:

- Jā.

- Vai tu tur dzīvoji viena?

- Jā.

- Un kā tad ar Amēliju Vanu, mājas īpašnieci?

Likās, ka kāds bija iesitis tieši pa vēderu, liekot sāpēs un pēkšņā šokā aizrauties elpai. Kā gan es – muļķe – nevarēju iedomāties, ka viņi visu zinās? Tagad uzdotie jautājumi pārbaudīja vien mani, to, vai es melošu.

Mute palika sausa kā tuksnesis, nespēju izprast prātā esošās domas, kas kā bites zumēja apkārt. Strikti atlaidu pirkstus, tagad ieķeroties vien galda malā.

- Viņa bija ceļojumā, kad ierados. - Klajie meli lika acīm novērsties no vīrieša pretī, palūkojoties pelēkajā un drūmajā sienā.

Viņš sapratīs, ka nesaku patiesību, viņš zinās.

- Tātad tu bez īpašnieka atļaujas mitinājies tukšā mājā apmēram pusmēnesi?

- Man bija atļauja.

- Un tu gribi teikt, ka Amēlija Vana, ko katru dienu manīja kaimiņi, nebija viņa, bet gan Amēlijas dubultniece?

Tagad es atrados mēslos līdz ausīm. Kaimiņi. Kā gan es to neiedomājos? Neatcerējos, ka mūs varēja redzēt? Mēs trenējāmies pie mājas, kaut Eimija teica, ka visi kaimiņi strādāja. Katru dienu viņa kaut kur gāja, devās te iekšā, te ārā. Turklāt cilvēki noteikti redzēja pārējos. Vai man bija kāda iespēja izrakties no šīs melu bedres?

Iekodu apakšlūpā, taču, to pamanot, uzreiz atlaidos, bet tik un tā nespēju saprast, ko teikt. Uz skausta izspiedās auksti sviedri.

Vīrietis, vairs nespējot sagaidīt atbildi, nospieda kādu taustiņu uz ekrāna, un pēc mirkļa telpā ienāca tas pats sargs, kurš atveda. Vai viņš mani spīdzinās? Vai es cietīšu? Pat nepaspēju pagriezt galvu, kad vīrietis savos druknajos pirkstos satvēra manu seju un, līdz ar vāju pīkstienu, kas izspraucās pār manām lūpām, pie deniņiem piestiprināja kādu ierīci. Nepatikā saviebos, beidzot atlaižot galda malu, lai varētu kaut kā rīkoties, taču pēkšņs plāns prātā neienāca. Pametot telpu, pretī sēdošais vīrietis izskatījās daudz apmierinātāks, jo seju rotāja viegls smīns. Centos ielīst dziļāk krēslā, bet zināju, ka izejas nebija. Vīrietis salika kopā plaukstas, atbalstoties ar elkoņiem pret galda vēso virsmu, un pieliecās man klāt. Uz galda esošais ekrāns nomainīja krāsu, tagad apspīdot viņa seju gaiši zilu.

- Atbildi uz jautājumu. – Pavēle bija asa.

Ar pūlēm noriju rūgto kamolu, jūtot, kā tas, milzīgs un smags, virzās pa rīkli lejup.

- Es nezinu, par ko jūs runājat.

Kā zinot, gaiši zilā gaisma līdz ar vārdiem tapa sarkana. Man pie galvas bija piestiprināts melu detektors.

- Godīgi.

Vai man bija iespēja izvairīties no atbildes?

- Es tur dzīvoju ar Amēliju, - cauri zobiem izgrūdu un sajutu sažņaudzamies rīkli, saprotot, ka viss tiks izklāstīts. Tagad no manis varēs uzzināt it visu. Gan par plānu, gan to, ka mēģinām atgūt Leo, gan visu pārējo, ko pat negribēju atminēties.

Ak, Leo. Ak, Kārter. Kāpēc gan nevarēju izbēgt kopā ar pārējiem?

„Tad viņi atrastu tevi un arī visus,” sirdsapziņa ierunājās, atrodoties prāta dziļākajā nostūrī, kur parasti neielūkojos.

Gaisma atkal palika zila.

- Divatā?

Tikai pēc mirkļa sajutu spēcīgu nelabumu virzāmies pa rīkli augšup. „Piedodiet, lūdzu.”

- Nē.

- Kas tur vēl bija?

- Eiverija Džepsena.

- Viss?

- Nē.

- Nosauc visu vārdus un uzvārdus.

Es atzinos. Pār drebošajām lūpām tika izteikti visi man zināmie Delreju vārdi, ar kuriem plāns tika realizēts. Visgrūtāk bija pateikt Kārtera vārdu, es to burtiski nočukstēju, cerot, ka vīrietis sadzirdēs nepareizi. Vēlējos pazust no šīs pasaules, sirdsapziņa panikā kliedza, bet es nepārtraucu vārdu plūsmu. Līdz ar pēdējo vārdu šķita, ka balss izgaist telpā.

- Tagad viss.

- Jā, - monotoni teicu, balsij aizlūstot.

Man ļāva pamest telpu, taču pirms spēru soli pāri slieksnim, kur jau gaidīja sargs, vīrietis vēl paspēja uzdot pēdējo jautājumu:

- Tu pazini Leo Pārkeru?

Seja saviebās vēl lielākās sāpēs un pat bez vārdiskas atbildes viņš visu saprata.

Durvīm veroties ciet, pratinātājs vēl pie sevis nomurmināja vienu frāzi. „Man žēl”.

Trīs dienas. Veselas trīs dienas pagājušas, kopš ieslodzīta atrados šajā pagraba telpā. Viena. Pilnīgi viena. Piespiedusi vaigu pie ceļiem, pastāvīgi vēros cauri zilganajām restēm, cerot, ka kāds atvērs durvis un izlaidīs beidzot ārā. Cerēju lieki, jo vienīgā reize, kad kāds te ienāca, bija, lai atnestu šķīvi ar brokastīm, pusdienām vai vakariņām.

Pagriezu galvu, pievelkot ceļus vēl tuvāk un jūtot auksto sienu stindzinām ādu. Uzliekot galvu uz stūrainajiem ceļiem, pievēru acis, lai kārtējo reizi varētu censties izkļūt garīgi no šīs vietas, vismaz, lai sadzirdētu kādu citu cilvēku domas, izņemot savējās, kaut zināju, ka nekas nemainīsies. Sāku burtiski rakties cauri noslēgtajai telpai, laužot sienu cietās, nepārejamās robežas. Iekšēji skanošie izmisuma pilnie kliedzieni nemainīja itin neko. Dūres skāra sienas, dauzoties, cik vien spēcīgi spēju. Aizraujoties elpai, acis atsprāga vaļā, taču es nebiju pat izkustējusies no vietas. Ierausos dziļāk telpas stūrī, jūtot, kā kārtējās asaras ritēja pār vaigiem un pilēja klēpī.

Kas ar mani notiks, kāds būs mans nolemtais liktenis? Kas notiks ar Kārteru un Leo?

Ceturtā diena, esot ieslodzītai, bija pienākusi.

Sēžot kvadrātveida telpā, gaidīju, kad ieradīsies nopratinātājs, lai iegūtu vēl kādu viņam nepieciešamo informāciju. Es neuzdrošinājos pat izkustēties, zinot, ka mani visu laiku novēroja, kaut kameras nebija izteikti manāmas, tāpēc, saliekot rokas klēpī, vienkārši bezmērķīgi vēros pretējā sienā. Ar nagiem, zinot, ka nekas nesanāks, centos atāķēt aizslēgto rokasdzelžu slēdzi, kaut nekāda jēga mēģināt nebija. Atvērās durvis un ienāca tas pats vīrietis. Viņš, neko nesakot, apsēdās pierastajā vietā un ielūkojās manā sejā. Vīrieša acis bija tumšas, gandrīz melnas, tās uzdzina man šermuļus, tāpēc uzreiz novērsos.

- Labāk jautājiet uzreiz, - noteicu, skatoties uz saviem netīrajiem nagiem.

- Ja jau prasi, - vīrieša vienaldzīgā balss garlaikoti atbildēja. Dzirdēju, kā viņa pirksti skrien pāri datora ekrānam, meklējot informāciju par un ap mani. – Kur tagad atrodas visi Delreji?

Atviegloti nopūtos, gatava aiz laimes palēkties.

- Nezinu, - ar vieglu smaidu atbildēju, un no ekrāna plūstošā zilā gaisma palika tādā pat krāsā kā iepriekš. Neviens man neteica, kur viņi ies, neteica, kur iesim mēs. Es nezināju itin neko par to, kur tagad atradās Kārters vai Eiverija. Ko gan viņi darīja? Jāatzīst, ka biju apmierināta ar savu nezināšanu. Tas glāba viņu dzīvības.

Vīrietis neizskatījās laimīgs ar atbildi, taču neteica neko tās sakarā, un pievērsās nākamajam jautājumam.

- Kur ir otra zudusī Lilitas Delrejas dienasgrāmatas lapaspuse?

- Mēs to sadedzinājām. – Sajutos vēl laimīgāka, atminoties, kā izskatījās uguns, kas aprija lapu, izēda ik burtu no tās. Vīrietis piecēlās un pienāca man klāt, noņemot melu detektoru no deniņiem. Vairs nekādu jautājumu, tas lika sajusties vēl labāk, kaut zināju, ka drīz vien atgriezīšos savā pagraba telpā, kur pavadīšu dienu vai divas, vai vēl vairāk. Pilnīgā vienatnē. Bet sajūta, ka visi joprojām ir pilnīgā drošībā, uzlaboja garastāvokli vairāk nekā jebkas cits.

Pagrabā apsēdos savā iecienītajā stūrī un, jūtot nelielas muguras sāpes, izmisīgi centos izkļūt ārā no šejienes, kaut joprojām nekas neizdevās. Smaids nepazuda no lūpām pat, kad vakarā apgūlos uz savas cietās gultas, lai aizmigtu un sagaidītu nākamo vienmuļo dienu, domājot par to, kā tagad gāja Leo, Kārteram un pārējiem. Vai viņi joprojām domāja, kā atrast mani? Vai viņi pārdzīvoja? Vai Leo joprojām atradās tādā pat vietā kā es? Bet varbūt Eiverija bija izlēmusi visu plānu īstenot bez manas līdzdalības?

Pagriezos uz otra sāna, atrodoties ar seju pret sienu, aizvēru acis un pēc pāris gariem mirkļiem aizmigu un nokļuvu vietā, kur nebija redzams neviens sapnis, kaut tas tieši atviegloja manu līdzšinējo dzīvi. Pirms miegs pārņēma prātu, pat likās, ka dzirdu galvā atskanam balsi, taču tas uzreiz tika izmests no prāta, zinot, ka man tikai izlikās.

Cauri miega maigajam plīvuram spiedās balss. Tā bija klusa, taču asa un pavēlnieciska, it kā kāds censtos mani sasaukt. Sakustējos, iebāžot seju spilvenā, cerot, ka persona apklusīs, kaut tam es maz ticēju. Ierakos dziļāk plānajā segā, iekšēji lamājoties.

- Katrīna! – Zamšādas cimdā tērpta roka satvēra plecu ciešā tvērienā, ar visu spēku raujot mani ārā no gultas. Personas neatlaidība beidzās ar to, ka es, nesaprotot neko no apkārt notiekošā, jau grīļīgi stāvēju kājās, cenšoties nofokusēt miega pārklātās acis. Viss joprojām tinās miglā.

- Ātrāk! – meitenes balss gandrīz kliedza, raujot mani prom no telpas, cauri atvērtajiem vārtiem un gaiteni. Kailās pēdas nesās augšup, skanot soļiem īpaši klusi, spēcīgais meitenes tvēriens joprojām spieda plaukstu līdz pat vājām sāpēm. Spēju saskatīt vien gaišus, garus matus vijamies pār viņas pleciem, kas lēkāja ar katru straujo soli. Uznesāmies augšup pa kāpnēm, kas veda uz ēkas gaiteni, taču man joprojām šķita, ka šis bija viens vienīgs joks. Es gulēju, vai ne?

Nepamanīju mirkli, kad jau atradāmies ārā, mana laika izjūta bija notrulinājusies, tāpat kā realitātes izpratne. Nakti ieskāva auksts vējš, spiezdamies cauri plānajam, netīrajam krekliņam un spēji skaroties ādai, bet mēs neapstājāmies. Apmetoties ap kādas mājas stūri, beidzot meitene atlaidu manu roku, un es gandrīz nokritu, zaudējot līdzsvaru.

Es sapņoju. Citādāk nemaz nevarēja būt.

Meitene, pat nepagriežoties pret mani, izvilka telefonu un pēc sekundes piespieda sev pie auss.

- Jā, misija izpildīta. – Likās, ka šī bija pirmā reize, kad patiesi saklausīju balss toni, kādā viņa runāja. Pavēros uz pazīstamajiem matiem, kas beidzot radīja izskaidrojumu. Aizraujoties elpai, atkāpos pāris soļus atpakaļ, taču, kad meitene pagriezās, jau biju gatava.

- Sveika, Kat, - Ellena ierunājās, izrotājot seju ar patīkamu un dzirkstošu smīnu, kas atspoguļojās arī viņas karameļkrāsas acīs.

Uzreiz pielidoju pie viņas, iekrītot maigā un sargājošā apskāvienā.