Delreju paslēpes: DIVDESMIT ASTOTĀ nodaļa

DIVDESMIT ASTOTĀ nodaļa.

***

21 diena pec notikuma.

                                                                                

Pavasaris.

Sēdēt starp deviņiem cilvēkiem, kurus pirms dienas vēl uzskatīju par draugiem vai vismaz paziņām, un nelikties ne zinis par balsi galvā, kas mūždien kliedza, ka nedrīkstēju nevienam vairs uzticēties, bija neciešami grūti. Acis šaudījās visapkārt, redzēju virināmies mutes, taču skaņa ausis neskāra. Eiverija saķēra vēderu un raustījās smieklos, Amēlija atbalstījās pret draudzenes plecu, aizsedzot seju ar plaukstām, bet puiši – Džejs, Stefans un Sems – muļķojās visu priekšā, cenšoties mūs uzmundrināt. Vienīgi es nespēju ne par ko priecāties, jo nezināju itin neko. Jutos pilnībā iztukšota un nogurusi no notiekošā, vēlējos kādam visu izstāstīt, vēl kādam, izņemot Kārteru, kurš nebija klāt, jo ārsts uzskatīja, ka viņam vajadzēja vēl vienu nakti pavadīt slimnīcu, pat būdams pilnīgi vesels.

Varbūt drīkstēju ko teikt Eiverijai?

Neredzami spēki mani gan vilka prom, gan centās piespiest pie krēsla vēl spēcīgāk, lai neizkustētos ne no vietas, un es nespēju saprast, ko darīt. Izmisums plēsa vai pušu.

- Kate? Tu guli, vai? – Sajutu Eiverijas roku pieskaramies plecam, it kā viņai liktos, ka tādējādi spēšu pamosties vai izrauties no transa. Papurināju galvu, liekot parādīties aizdomām, ka kaut kas nebija labi, bet manu dzīvību izglāba Karloss, kurš pēkšņi ienāca iekšā milzīgajā viesistabā, novēršot pārējo acis no manis.

Zināju, ka visi atsāka runāt, sarunas ritēja kā iepriekš, un es varēju ieslīgt savā prātā, lai saprastu, kā vajadzēja rīkoties. Bēgt? Nē, vienai, pat ar Kārteru, nebija nekāda iespēja tikt pat tuvu Bostonai. Lai viss izdotos, nepieciešams Eiverijas gudrais plāns, kas ar Karlosa palīdzību kļūtu ģeniāls, turklāt vismaz pāris Delreji, kuri varētu novērst uzmanību no galvenās personas. Bet bija viena problēma – ja uzticēšos visiem, nodevējs mūs var ievest strupceļā, apmānīt ikkatru šajā istabā. Ievilkt valgos, no kuriem ārā tikt nevarēja itin neviens.

- Tātad, es beidzot spēju piekļūt valdības sistēmai un ieguvu tiesas nama plānu. – Sadzirdēju Karlosa balsi, un visi uzreiz piecēlās, lai sapulcētos ap milzīgo galda, uz kura puisis nolika kādu plakanu ierīci. Lai neizskatītos, ka iepriekš neklausījos nevienā, piecēlos un apsēdos blakus Eiverijai, kura aizrautīgi pētīja nekustīgo monitoru, no kura pēc dažām sekundēm parādījās trīsdimensionāla hologramma ar lielu, baltu piecstāvu ēku. Ja nemaz nezinātu, kas tā par vietu, padomātu, ka šī ēka bija tikai dzīvojamais nams vai viesnīca.

Kaut joprojām labāk vēlējos pamest šo vietu un bēgt prom, un sajūta, ka kāds no mums varēja ievest postā, beidza mani nost, tik un tā no visas sirds centos klausīties tajā, ko kāds saka. It īpaši Karloss vai Eiverija, kaut brīžiem likās, ka atslēdzos, ieslīgstot pati savā pasaulē, kur atradās miljoniem citu domu, ne tikai savējās. Visas robežas sagruva.

Karloss, nostājies otrā galda galā, ar pildspalvai līdzīgu priekšmetu pieskārās attēlam, un tas acumirklī zaudēja krāsas un kopējo izskatu, atstājot vienīgi aprises kā īstam plānam.

- Mēs Bostonā ielidosim dienu pirms tiesas sēdes, kas nozīmē, ka būs pietiekami daudz laika, lai izpētītu visu no ārpuses reālajā dzīvē un sagatavotos. – Puisis attālināja attēlu, tagad visu iezīmēja Bostonas ielu labirinti, taču gandrīz pa vidu atradās neliels, sarkans punkts, norādīdams, kur atradās galvenā ēka pilsētā. Kad mēs visam pārlaidām acis, tika atkal pievilkts atpakaļ, un tagad bija redzama nama ieeja. – Zāle, kurā vajag nokļūt, atrodas trešajā stāvā, un mums būs trīs minūtes laika, lai tiktu līdz turienei, jo, kad atslēgšu visas signalizācijas un kameras, pēc trim minūtēm tās automātiski ieslēgsies atpakaļ, turklāt par to tiks ziņots pašai Sammerai.

Rūpīgi pētīju, kā Karloss ar pildspalvu ievelk ceļu sarkanā krāsā, kā mums būs jāšķērso visi stāvi, kaut visu laiku uzmanību novērsa tas, ka no otras puses plecam gandrīz nepārtraukti skārās Džeja plecs, un es sajutu bažas par to, ka iespējams viņš bija nodevējs. Vai Eiverija. Vai Karloss.

Teikšu godīgi, ja Leo nebūtu to pateicis, es spētu dzīvot tālāk, neuztraucoties par visu, ko darīju vai sacīju. Tagad viss vienās bailēs un nepārtrauktā stresā. Bija grūti klausīties, ko teica Karloss, ja kuru katru brīdi mani varēja satvert aiz pleciem un aizvest pie Sammeras, vai arī Sammera pati izlauzt ārdurvis un ienesties iekšā, nogalinot mūs visus.

Mierīgi sapurināju galvu, cenšoties jebkuru šāda veida domu izmest no prāta, taču neveiksmīgi. Viss šķita piesūcies smadzenēm kā dēles, padarot mani gandrīz nejūtīgu no apkārtējās pasaules, kaut centos koncentrēties, cik vien labi spēju.

- Tā kā mums ir tikai trīs minūtes, katram tiks dots ierocis, ko varēs izmantot tikai kritiskajos brīžos, un mēs dosimies trijatā, lai vismaz viens no pāra spētu aizturēt sargus, - Karloss, to sakot, pietuvināja attēlu vēl tuvāk, lai mēs redzētu pirmā stāva gaiteni, pēc mirkļa otrā un tad trešā.

Centos saprast ik vārdu, ko teica puisis, sekojot līdzi viņa kustībām, kas te pietuvināja, te attālināja ēkas plānojumu, pagrieza pa labi vai kreisi, cenšoties visu izstāstīt pēc iespējas detalizētāk. Kad izdzirdēju savu vārdu, likās, ka tiku pamodināta no dziļa miega, jo to dzirdēju pilnīgi skaidri. Tiku iedalīta kopā ar Kārteru un Ellenu, kas nozīmē, ka tikšot aizsargāta kā nekurš cits, izņemot Amēlija, kuras uzdevums bija pats grūtākais un loma – vissvarīgākā. Mums – man, Kārteram, Ellenai, Eimijai, Džejam un Anai – kopš tā brīža, kad Eiverija iekļūs kontroles telpā un atslēgs visas kameras, būs dotas trīs minūtes, kas nozīmē, ka ne reizi nedrīkstēsim apstāties vai centies izglābt kādu citu. Piemēram, ja Kārters tiks notverts, nedrīkstēšu pat palēnināt gaitu. Kamēr visi aizrautīgi klausījās puiša stāstīto, prātā bija radies aptuvenais attēls, kā viss izskatīsies, turklāt, cik cilvēkus varētu zaudēt uzdevuma laikā. Un es sapratu, ka tikai Delrejus saudzēs līdz tikšanās reizei ar Sammeru. Ellenai, Anai, Karlosam un Kārteram bija daudz mazāka iespēja tikt cauri sveikā.

- Tiklīdz būsim tiesas zālē, Amēlija, - Karloss norādīja uz meiteni, - izvilks Sammeru ārā un ieslodzīs Emmas augumā, kura būs sasieta un ieslēgta mūsu dzīvoklī, kur viņu pie vietas noturēs Džejs un es. Pēc tam Eimija liks Kati un pārējos aizvest, bet Eiverija, kura, savukārt, būs jau tikusi citā apsargā, tiks kontroles telpā un atskaņos ierakstu visai valstij.

Aptuvenais plāns bija pilnīgi skaidrs, ja neskaita pāris detaļas, kuras tā arī nespēju noskaidrot, nevēloties jautāt skaļi. Piemēram, kurā brīdī tiks glābts Leo vai kas notiks, ja izrādīsies, ka visi cilvēki ēkā ir aizsargāti ar ierīcēm, kas neļauj mūsu īpatnajām spējām piekļūt klāt. Šobrīd nevēlējos ne ar vienu runāt, tikai darīt, ko lika, jo lielākoties visu pajautāja pārējie.

Bet varbūt es spēju visu mainīt? Varbūt varēju Leo izglābt viena?

Šī ideja prātu skāra kā spožs un negaidīts zibens lādiņš no skaidrām debesīm. Uzreiz zaudēju jebkāda veida iespēju koncentrēties, jutu visus ceļamies kājās, jo te viena roka netīšām pieskārās plecam, te otra, bet es nespēju pat izkustēties no statujas cienīgās pozas.

- Kate, tu nāc? Trenēties, - Amēlija pieliecās klāt smaidot, bet es noliegumā pašūpoju galvu, piebilstot, ka drīz piebiedrošos, kaut par to vairs nebiju tik ļoti pārliecināta.

Amēlija piecēlās, joprojām smaidīdama, un atstāja mani vienu istabā, pati aiz sevis aiztaisot durvis. Pat neizkustējos no vietas, dzirdot smagus soļus skanam kāpņutelpā, ziņojot, ka visi devās prom, un tajā brīdī nesteidzīgi centos izskaitīt līdz simts.

Kad lūpas izveidoja skaitli „deviņdesmit deviņi”, pielēcu kājās un metos uz savu istabu, lai saliktu visu nepieciešamo somā. Drēbes. Higiēnas preces. Naudu. Sameklēju arī Eiverijas maku un paņēmu pāris banknotes, cerot, ka viņa nepamanīs iztrūkumu, un, sapinot matus bizē, uzvilku savu jaku, apavus, lai dotos prom. Lai dotos pie Kārtera un tad atstātu šo vietu un lidotu pie Leo.

Pametot istabu, aiz sevis važās ieslēdzu visas bažas un pārdomas.

Kad izkāpu no pustukšā autobusa pie slimnīcas ieejas, debesis klāja tumša mākoņu sega, brīdinot par tuvojošos lietu. Telefons jau vismaz trīsdesmit reizes bija iepīkstējies, bet es tik un tā pat nepaskatījos, ko īsziņas vēstīja, kājas pašas no sevis strauji nesa ēkas ieejas virzienā. Mani neviens neapstādināja, neviens to neuzdrošinājās, slimnīcas gaiteņi, salīdzinājumā ar laukā esošo karstumu, uzdzina spēcīgu zosādu, un man vajadzēja ietīties savā jakā vēl ciešāk. Soļi palika tramīgāki, cipari un skaitļi virs durvīm saplūda vienā vienīgā jūklī, un es divreiz apmaldījos, apceļojot gaiteņus vairākkārt, līdz galu galā atradu durvis, kurās vajadzēja atrasties puisim. Ne mirkli negaidot, atvēru tās un metos iekšā, liekot Kārteram, kurš vienos šortos sēdēja uz gultas un skatījās televizoru, pārsteigumā pat salēkties.

- Kate! – viņš pārsteigti iesaucās un piecēlās kājās, saraucis pieri, vērdamies manī, bet es acumirklī metos viņam klāt, apkrītot puisim ap kaklu. Uzreiz cauri augumam iztraucās patīkams siltums, kas kontrastēja ar vēsajām telpām, un es beidzot spēju sakarīgi domāt, kaut joprojām prātā traucās jautājums: kas tagad bija labākais, ko varēju iesākt? Kārters mirkli nezināja, kā reaģēt, taču pēc pāris sekundēm sajutu atbildi uz apskāvienu, līdz viņš viegli atgrūda mani, joprojām turot plaukstas man uz augšdelmiem.

- Kas te notiek? Eiverija teica, ka jūs šodien ejat uz simulācijas ēku, - Kārters pārsteigts teica, nespējot saprast manu pēkšņo ierašanos, ko pati arī vēl nespēju aptvert. Vajadzēja viņam izstāstīt visu - par nodevēju, par sarunām ar Leo -, bet tieši brīdī, kad vēlējos to sacīt, lūpas kā sastingušas klusēja, un vajadzēja ilgu brīdi līdz saņēmos.

Caur nāsīm ievilku vēso gaisu, nedaudz saraucot pieri, un teicu:

- Es gribu bēgt. Ar tevi.

Šokēta sastingu par pašas teikto, jo tas noteikti nebija tas, ko sākumā plānoju sacīt.

- Ko? Pagaidi, kāpēc? – Kārtera rokas atlaida manējās, un es pēkšņi sajutos kā lupatu lelle, kas var sabrukt turpat uz zemes, ja neviens mani neatbalstīs.

- Es gribu pamest Sevjeru, lai lidotu uz Bostonu, - jau mierīgāk teicu, izprotot katra vārda būtību. Kārters joprojām nesaprašanā vērās manā sejā, cenšoties saprast zemtekstu šim teikumam, kaut tāda nebija. Ja neskaita to, ka iemesls, kādēļ tur vēlējos braukt, bija tāds, ka vairs gandrīz nevienam no mūsējiem neuzticējos un gribēju ātrāk atrast un atsvabināt no Sammeras nagiem Leo, un Kārters to galu galā arī saprata.

- Kate, nedomāju, ka doties tur vienai ir gudra doma, - puisis mierīgi un nosvērti sacīja.

- Vienai? Nē, es domāju, ka nāksi līdzi. – Manāmi sapīku, vēloties uz mirkli apstādināt laiku, lai saprastu, ko Kārters tikko teica. Vai viņš domāja ļaut doties vienai? Pametīs mani, lai paliktu ar Eiveriju, Ellenu un pārējiem?

- Tā nav laba doma.

- Ir gan, jo doties ar pārējiem ir vēl sliktāka ideja nekā vieniem, - paliku pie sava un zināju, ka tūlīt vajadzēs teikt par to, ko zināju. Kārters, skeptiski noskaņots, atspiedās pret gultas kājgali un gaidīja paskaidrojumus. Bet es turpināju runāt. – Mēs varētu tikt iekšā. Piemēram, tu varētu palikt par mušu vai kā tamlīdzīgi.

- Esmu kaķis.

- Labi, kaķi arī der. – Sastingu, iedomājoties Rennu lienam garām visiem, lai tikai tiktu pie Leo. Tas uzdzina šermuļus, jo vēl nespēju aprast ar to, kas bija Kārters.

Puisis nošūpoja galvu, un es ievilku dziļu elpu, nespējot iedomāties, kā lai iesāku, tāpēc metu ārā pirmo, kas ienāca prātā:

- Kad runāju ar Leo cauri domām, viņš pateica, ka starp mums ir nodevējs. Kāds no savāktajiem Delrejiem ir sarunājis ar Sammeru, ka aizvedīs mani un pārējos pie viņas uz Leo tiesas sēdi tieši viņai rokās.

Likās, ka akmens bija novēlies no sirds, un es uzreiz atvieglojumā sagrīļojos. Mazliet gan uztraucos par to, kā uz to reaģēs Kārters, taču viņš pat nepasmīnēja, nesāka dusmoties vai ieplest acis pārsteigumā. Novērsis skatienu, puisis neko nesacīja, sajutu smeldzi sevī, domājot par to, ko varēju pateikt citādāk. Varēju vispār neteikt neko, varēju ļaut Amēlijai sevi aizvest pie pārējiem, taču to neizdarīju. Kāpēc?

- Kā tu varēji runāt ar Leo, ja viņš cauru dienu un nakti ir ieslēgts kamerā, kurai cauri nespēj tikt neviens, arī ar Īlijas baktērijām pārdozēts pirmais Delrejs?

Kamēr sapratu, ko Kārters sacīja, viņš paspēja pat miljoniem reižu te novērsties, te atkal palūkoties man sejā, un tad es biju gatava sev iesist pa galvu. Es par to nemaz neaizdomājos. Tik tiešām – vietās, kur turēja man līdzīgos, pilnīgi viss tika klāts ar tehnoloģijām, kas ļauj Delrejus noturēt pie vietas. Bet kā gan es varēju divas vai pat trīs reizes runāt ar Leo, ja viņš atradās ieslēgts pie Sammeras? Ja vien...

- Ja vien pati Sammera to pati nevēlējās, - nomurmināju, jūtot pretīgumu kuņģī, draudot beigties ar spēju nelabumu. Nē, nevarēja būt, ka viņa likusi Leo teikt melus. Nevarēja būt, ka Leo tika pakļauts vissliktākajam cilvēkam un Delreju nīdējam uz pasaules, nespējot pat ar pušplēstu vārdiņu pateikt taisnību.

Ar vienu soli pārvarēju attālumu starp sevi un gultu un burtiski iegāzos tajā, zinot, ka vēl mirklis, un es pakristu.

Taču varbūt tā bija. Iespējams Sammera centās piekļūt man, lai es tikai varētu atdalīties no savējiem un tā viņa mani notvertu daudz vieglāk. Varbūt tam bija cits iemesls.

- Kate, skaties!

Brīdī, kad Kārters to pateica, strauji pagriezu galvu pret puisi, bet viņš stāvēja pavērsis pulti pret televizoru, tāpēc uzreiz ielūkojos ekrānā, kam tagad tika palielināts skaļums. Likās, ka pamiršu, ieraugot, kas atradās pašā centrā, centos noliegt to, ka redzu to, taču nekā.

Leo.

Neveikli piecēlos kājās un strauji pieslīdēju gandrīz pie paša ekrāna, redzot puiša fotogrāfiju pilnā krāšņumā. Viņš nesmaidīja, mati izskatījās tīri, taču to parastais spožums un blondais atspīdums izskatījās vājš, gandrīz izzudis pavisam. Pavēros Leo acīs, bet siltums bija izgaisis, kā nebijis, kaut tās joprojām izskatījās tikpat zilas un laipnas, it kā tajās vērtos pirms mēneša vai gada. Nekas, šķietami, nelikās mainījies, bet tajā pat laikā – bija.

Pēkšņi puiša seja izgaisa, un es manāmi iesmilkstējos kā ievainots kucēns, kam atņemtas mājas. Viņa vietā parādījās sievietes nopietnā un nosvērtā seja, vēstīdama, ka viņai pilnīgi viss bija vienaldzīgs.

- Leo Džeimsa Pārkera aizsāktā lieta tiks noslēgta rītvakar, piektajā jūnijā, Bostonas tiesas namā, - reportiere nopietnu seju sacīja. – Aizbēgusī Ellena Geidža Pārkere joprojām ir meklēšanā...

Viss tajā brīdī zaudēja skaņu, un es – realitāti. Sirdspuksti paātrinājās divkārt, man sareiba galva un vajadzēja pieturēties ar plaukstām pie aukstās grīdas, lai nenokristu. Ekrāns tapa tumšs, taču šobrīd jutos pilnīgi vienaldzīga pat, ja pasaule sabruktu acu priekšā.

Rītdien... Rītdien? Vai tad tagad bija jau ceturtais jūnijs?

Tam vajadzēja būt vienam vienīgam jokam, nekā citādāk šo nevarēju izskaidrot. Vai tad tiesa netika plānota pēc desmit dienām? Vai tad mēs visi negatavojāmies uz to laiku? Ellena teica, ka viss beigsies piecpadsmitajā, tā viņai teica Leslija.

Man aizcirtās elpa, un, nekā nedomādama, pielēcu kājās, taču, jau sperot pirmo soli, paklupu un iekritu Kārteram tieši rokās. Pāri vaigiem sāka ritēt verdošas un asas asaras, kas iesūcās apkaklē, slīdot pāri kaklam. Ja tas, ko dzirdēju, bija taisnība, mums tika dota tikai diena laika. Diena. Ne vairāk.

Šī doma iecirta sirdī dziļu brūci, un es zaudēju jebkādu spēju sakarīgi domāt.

- Ellena mūs nodeva, - nočukstēju. – Ellena nodeva savu brāli.

Kārters ievilka mani sev klēpī, apsēdies uz gultas, kur vēl pirms brīža pati sēdēju, un atglauda pāris izjukušās matu šķipsnas uz aizmuguri.

- Tā nav viņa, Sammera mūs vienkārši apmānīja.

Mūs apmānīja. Sammera zināja, ka ieradīšos, taču viņa to nevēlējās tiesas sēdes dienā, jo bija pārliecināta, ka spēsim tikt galā ar viņu. Bet ja nu šis bija kārtējais viņas plāns? Varbūt atkal mēs tiekam mānīti? Varbūt vispār nevienu reizi kopš liktenīgās notikuma dienas neesmu nemaz runājusi ar Leo, bet gan ar kādu, kurš visu laiku teica vienus vienīgus melus, tēlodams manu labāko draugu.

Likās, ka šī bija pirmā reize dzīves laikā, kad jutos tik ļoti smagi pievilta, ka vēlējos kliegt. Spēcīgi iekodu lūpā, lai apvaldītu emocijas, un izlocījos no Kārtera rokām, nespējot vairs ne mirkli ilgāk pavadīt te, neko nedarot. Vajadzēja pateikt Eivai, uzkliegt Ellenai par to, ka viņa uzķērās tam, ko teica Leslija, darīt jebko, kas līdzētu ātrāk tikt uz Bostonu un izglābt Leo. Ja vien viņš vēl bija glābjams.

- Kate?

Neatsaucos, baidoties, ka, ja atvēršu muti, pār lūpām izlauzīsies mokošs kliedziens vai nožēlojams kunksts. Paķēru vientuļi istabas stūrī guļošo somu un jau grasījos mesties ārā no telpas, kad sastingu uz vietas.

- Kate? – Kārters vēlreiz skumjā balsī ievaicājās.

- Es tiešām vēlētos ar tevi bēgt prom no šīs pasaules, ja varētu, - teicu, pāri plecam palūkojoties uz sastingušo puisi, un tad, nesagaidīdama atbildi, steidzos cauri gaiteņiem laukā no slimnīcas, sutīgajā un drošajā pilsētā, no kuras labprāt pēc iespējas ātrāk tiktu prom.

Diena. Tikai viena diena un viss.