Delreju paslēpes: DIVDESMIT DEVĪTĀ nodaļa

DIVDESMIT DEVĪTĀ nodaļa.

***

21 diena pec notikuma.

                                                                                

Pavasaris.

Skrēju. Ēkas garie, pustumšie gaiteņi zibēja garām tik strauji, ka pat nepaspēju palūkoties uz to, kur citi ceļi un durvis, kam pasteidzos garām. Kā skaidroja vīrietis pie ieejas, ejot taisni uz priekšu, nokļūšu pašā galvenajā zālē visā šajā ēkā, un tas bija arī mans mērķis. Atrast Eiveriju. Pateikt viņai par sēdi. Ātri izdarīt visu, ko vēl vajag. Pamest Sevjeru. Četri viegli punkti, bet laiks ritēja ātrāk nekā vajadzēja. Tā vienmēr bija. Kad cilvēks gaida dienu ar nepacietību – laiks velkas lēni jo lēni, bet brīžos, kad mēs kaut ko gribam nesagaidīt, labāk, lai tāda mirkļa dzīvē nebūtu vispār, tas pienāk gandrīz uzreiz. Kā spožs zibens zibsnis, un tad viss jau galā. Laiks ar mums spēlējas kā kaķis ar peli, un neviens to nevarēja labot.

Stress lika sevi manīt, likās, ka pa šiem gaiteņiem nesos atkārtoti, jo katrs stūris, katrs elements un durvis šķita redzētas. Satraukuma dēļ sirds pukstēja straujāk, bet prāts guldzēja kā vāroties, un es vairs nespēju sakarīgi padomāt. Vai šis puķupods jau nebija manīts? Un kā ar šīm kāpnēm?

Pavēlēju sev apstātes, jau sākot uztraukties, ka gaitenis, pa kuru tik strauji skrēju, gāja uz apli, un centos saprast, kur doties tālāk, bet cauri prāta samudžinātajiem biezokņiem nebija saprotams itin nekas. Acu priekšā visu laiku redzēju Leo, kuram atlikusi tikai nieka diena laika līdz visam vajadzēja beigties. Kāpēc to uzzināju tikai tagad? Vai vispār pietiks laika, lai paveiktu visu vajadzīgo, lai izpestītu puisi, ko dziļi sirdī mīlēju? Kuru patiesi iepazinu savā astoņpadsmitajā dzimšanas dienā, kad viņš pateica, kas esmu. Leo mani glāba miljoniem reižu gan fiziski, gan garīgi, bet es vēl uzdrošinājos šaubīties par šo vienīgo reizi, kad spēju atdot visus parādus. Vai tā bija diena, kad dzīve iegāja pavisam citās sliedēs? Varbūt visa sakne meklējama tajā, ka iepazinos ar Leo, tajā, ka viņš mani padarīja par nošķirto un atšķirīgo? Atstumto un neiederīgo šajā nežēlīgajā pasaulē? Tas likās tik dīvaini, ka varētu dzīvot citādāk, dzīvot normāli, jo citi cilvēki, kaut mēdz mūs nosodīt, nezina, kā ne es, ne Leo, ne pārējie jūtamies. Viņi nekad nav bijuši mūsu ādā, kamēr jau gadus divus vēlos nokļūt viņu. Turklāt viss mainījās tik strauji un krasi, ka pat nepaspēju ievilkt elpu pietiekami un apreibu no šoka. Bet, kas gan ar mani notiktu, ja nemaz nebūtu iepazinusies ar šo puisi, kas notiktu, ja viņš nepateiktu jau kopš dzimšanas zvaigznēs ierakstīto informāciju? Kurš gan cits to būtu paziņojis? Cerams – neviens. Vecmamma nomira, kad man bija tikai desmit gadi, vecāki, visticamāk, nemaz nezināja par viņas noslēpumiem, neviens pat nenojauta, tāpēc arī Milinda spēja nodzīvot tik garu mūžu pilnīgi netraucēti.

- Mūsu dzīves mainās, tici man, - tā viņa mēdza teikt, kad vēl biju pavisam maza. Es vienmēr savā smalkajā bērna balstiņā vaicāju, ko vecmamma ar to centās pateikt, bet viņa tikai maigi pieskārās maniem gandrīz baltajiem matiem un atbildēja:

- Izaugsi, sapratīsi.

Un tā arī notika. Satiku Leo un sapratu.

Brīdī, kad puisis pateica, ka esmu Delreja, tam no visas sirds neticēju, nevēlējos ticēt. Tik ļoti centos šo domu izmest no prāta, ka pāris nedēļas ignorēju jebkuru Leo mājienu runāt gan skolā, gan ārpus tās, līdz viņš atnāca pie manis un nostādīja fakta priekšā: es nebiju cilvēks.

Tad arī viss mainījās. Arvien biežāk manīju rakstus un reportāžas, kur tika brīdināts par mums, arvien vairāk nejauši uzskrēju virsū Policijas pārstāvjiem, kuri ik pa reizei gāja patruļās pa pilsētu, bet mēs ar Leo ar katru dienu palikām tuvāki, un viņš pavisam drīz kļuva par manu labāko draugu, kam varēju uzticēt visu, jo mūs saistīja viens liels noslēpums. Tagad bija pagājusi divdesmit viena diena, sēžot gandrīz pilnīgā bezdarbībā, un es beidzot varēju atmaksāt visu, ko viņš darīja manā labā. Tikai kāpēc tad es uztraucos?

Pagriezos ap stūri, spontāni izlemjot kāpt stāvu augstāk, jo zināju, ka šādi klejojot apkārt nekas nemainīsies. Tikai tagad sajutu vāju hlora un apelsīnu aromātu, kas cirtās nāsīs ar dubultu spēku nekā citreiz. Nošņaukājos, tagad jau lēcot pa diviem pakāpieniem uzreiz un pie pagrieziena ieķeroties margas līkumā. Gandrīz paklupu, būdama jau kāpņu galā un neaprēķinot savu ātrumu, kas bija divas reizes lielāks nekā nesoties pa pirmā stāva gaiteņiem, sajutu spēcīgu triecienu krūtīs. Atsprāgu uz aizmuguri kā gumijas bumbiņa, man aizrāvās elpa, kājas gandrīz sagriezās ne tā, kā vajadzēja, bet tomēr paspēju ieķerties gandrīz vai aiz nagiem pie vēsajām margām un noturēties stāvus. Kad biju pilnīgi droša, ka nenoslīdēšu pa vismaz desmit pakāpieniem, sajutu vājas sāpes labajā potītē, tomēr zināju, ka nekas traks nebija noticis. Spēcīgas, siltas rokas uzgūlās uz augšdelmiem, kā cenšoties mani noturēt stāvus, un es saskatīju Džeja noraizējušos, bet mazliet pārsteigto seju, kas atradās vien pāris centimetru attālumā no manējās.

- Tev viss kārtībā? – Viņa balss izklausījās tāda pati, kādas emocijas vēstīja grimase, un, kad apjēdzu, ko viņš teica, lēni pamāju ar galvu. Mazliet apreibu no šoka, kas bija gūlies uz pleciem, un vajadzēja vismaz minūti, lai spētu sakustināt smago, lipīgo mēli, kas neveikli un šķietami bez iemesla kūļājās mutē.

- Eiva, - lēni noteicu, sajūtot rūgtu garšu kožam rīklē. Tā noteikti radās joprojām gaisā virmojošā hlora dēļ, jo apelsīnu smarža bija zudusi. – Man vajag Eivu. Ātri.

Protams, varēju visu pateikt Džejam, un to arī gandrīz izdarīju, jo smagums, ko radīja iegūtā informācija, pārāk nospieda prātu, liekot galvai pat mazliet sāpēs smelgt. Bet Džejs, ieraudzījis izteiksmi, kas noteikti vēstīja, cik noraizējusies un satraukta biju, neko lieki nejautādams, pateica, lai sekoju. Straujā riksītī puisis nosteidzās lejup, pašā kāpņu apakšā paveroties uz mani, it kā vēlēdamies ko sacīt, tāpēc vajadzēja vien pasteigties un sekot. Gaitenis, pa kuru, esmu pārliecināta, gāju vismaz trešo reizi, likās dubultojamies, līdz Džejs iegriezās vietā, kuru nemaz stresa dēļ nemanīju. Caur samērā slikti apgaismotajam gaitenim, kur spuldzītes griestos dega tikai katra ceturtā, ceļš veda uz galā esošām divviru stikla durvīm, virs kurām ar milzīgiem, neonziliem burtiem bija rakstīts „Spēļu klubs: simulāciju zāle Nr 1”. Ik pa brīdim līnijas uz sekundi izdzisa, līdz atkal iedegās, bet pa to laiku ceļš palika mazliet tumšāks, kaut vēl tīri skaidri varēju redzēt, kur spēru kāju. Džejs nebilda ne vārda, kaut zināju, ka viņš vēlējās zināt, kur tāda steiga, bet es nestāstīju, iekožot apakšlūpā, it kā cerot, ka tas līdzēs uz mirkli paklusēt. Iespējams, ja sākšu runāt, izplūdīšu asarās, bet es negribēju ar to riskēt. Vajadzēja turēties, būt stiprai. Kaut uz mirkli.

Džejs pieturēja durvis aiz lokveida roktura, ļaujot ieiet tumsā grimstošā priekšnamā, kur pie sienām atradās milzīga spīdoša bultiņa, norādīdama uz melnumu acu priekšā. Nevēloties nekur ieskriet, bet arī negribot parādīt, ka nespēju atrast durvis vai kādu eju, lēni spēru soļus uz priekšu, līdz uzdūros tumšam, smagam audumam, ko tūlīt pat pašķīru, atklājot skatienam elektronikas un gaismu pilnu pasauli, kas lika aiz pārsteiguma aizrauties elpai.

Atrados garā un vismaz divu metru platā gaitenī, kam varēja redzēt ļoti daudz dažādu atzarojumu un durvju, vezdamas visos iespējamos virzienos. Sienas krāsotas bēšas, turklāt uz tām ik pa brīdim parādījās ekrāni, kur tika attēloti dažādi video vai filmas, kas atkārtojās. Tiklīdz kāds video beidzās, pēc sekundes vai divām to atkal sāka rādīt no jauna. Pašā gaiteņa galā varēja redzēt sudrabainas durvis; tās veda uz vienīgo šobrīd redzamo liftu šajā vietā, virs kura uz melnas tāfelītes vizēja sarkans „1”. No griestiem pie labās sienas gandrīz caurspīdīgā, raustošā diegā karājās ekrāns ar milzīgu uzrakstu kādā specifiskā, bet labi izlasāmā rokrakstā: „Gida pakalpojumi. Iespējams 16 valodās.” Pēkšņi gar sienu aizslīdēja balta, aizlīmēta vēstule, kas izskatījās lidojam. Kad tā aizvirzījās līdz pašam liftam un izgaisa, pamanīju, ka tā bija tikai hologramma, tāpat kā liela daļa ekrānu.

Ar pavērtu muti pētot pārsteidzošo ainu, nepavisam nemanīju, ka te neatrados viena. Pie paneļa, virs kura pacēlās trīsdimensionāls plāns, stāvēja Eiverija un Emma, pavisam netālu, plātīdamies ar rokām, atradās Karloss, kurš centās iestāstīt kaut ko Ellenai, Anai, kuru pēdējā laikā īpaši bieži nesatiku, un Amēlijai. Pārlaižot acis vēlreiz, sēžam uz mīkstiem kinoteātra krēsliem savstarpēji sarunājās Stefans un Sems un savā ziņā pievērsa arī uzmanību notiekošajam.

- Labi, mīlīši, - Eiverija pēkšņi pacēla balsi, liekot man sastingt, un es uzreiz pievērsos meitenei, kurai klāt bija pienācis Džejs. – Jums ir pusminūte laika, lai noskrietu šo gaiteni. Īstenībā, tas ir viegli, bet šis ir tikai treniņš. Nevienam no mums nav ne jausmas, kādi šķēršļi jūs gaidīs īstajā misijā. Iespējams, gaitenī atradīsies sargi, tāpēc vajag plānu, kas varētu viņus neitralizēt. Tādēļ arī Ellena un Ana būs pirmās.

Leo māsa pacēla rozā cimdā tērptu labo roku un sakustināja pirkstus, it kā cenšoties paradīt, uz ko viņa ir spējīga. Džejs pasmīnēja.

Turpināju stāvēt pie melnā aizkara, nemanāmi veroties uz pārējiem Delrejiem un Vendeziem, kas atradās spēles laukumā. Eiverija pievērsās panelim, kaut ko aktīvi spiežot, un tad pēkšņi no gaiteņa pazuda visas iepeirkš esošās hologrammas. Tajā brīdī kā zibens Ellena šāvās uz priekšu, neizdvešot un neradot ne skaņu. Likās, ka meitenes veidols ātruma dēļ izplūst, izskatījās, ka meitene lidoja, līdz pēc mazāk nekā trīsdesmit sekundēm atskanēja zvaniņš, kāds parasti ir, kad atveras lifts. Nepaspēju ne pamirkšķināt acis, bet viņa jau atradās galā. Meitene spoži sāka smaidīt, likās, ka viņa izdala gaismu aiz laimes, un tad jau nāca atpakaļ, mazliet aizelsusies skrējiena dēļ.

Eiverija kaut ko sacīja Ellenai, bet tas bija tik klusi, ka nespēju sadzirdēt ne vārda. Viņa tikai, iespiedusi rokas sānos, šūpoja galvu, bet tad, pamanījusi mani, pamāja ar roku. Tajā brīdī beidzot visi ieraudzīja, ka neatradās šajā treniņu telpā vieni, jo beidzot ierados arī es – cilvēks, kas vēl nesen domāja bēgt.

Eiva nolika nelielo blociņu, ko visu laiku turēja rokās, uz paneļa, un pagriezusies jau nāca pie manis. Viņas mati kā vienmēr saņemti astē, taču šoreiz likās, ka kaut kas viņas izskatā bija mainījies. Iespējams, pēc tā, ka sapratu – Eiva nebija ne pie kā vainīga –, domas krasi izmainījās, tāpēc citādāka likās arī pati meitene. Viņas soļi bija raiti, bet es pat neuzdrošinājos izkustēties no vietas, baidoties, ka Eiverija būs dusmīga tādēļ, ka pametu visus, taču kļūdījos.

- Kārters man pateica, ka plānoji mūs pamest, ko? – Likās, ka viņas sejā manu dusmas vai skumjas, bet tad Eiverija sāka plati smaidīt, atklājot baltu zobu rindu. – Nedomāju, ka būsi tāda muļķe. Nāc, pastāsti visu, kas notika. – Eiverija uzlika roku uz mana pleca un uzstājīgi pagrūda uz priekšu, precīzāk, vietu, kur sēdēja Stefans un Sems, bet, kad nācu tuvāk, viņi pārstāja sarunāties un ieinteresēti lūkojās manī. Laikam joprojām izskatījos, it kā būtu redzējusi spoku, kaut vairs tā šaušalīgā sajūta neskalojās ne prātā, ne ķermenī. Tagad viss likās kaut nedaudz mierīgāks un vieglāks. Laikam jau tāpēc, ka Eiva nedusmojās, un es varēju viņai beidzot visu izstāstīt. Visu.

Krēsls bija mīkstāks nekā domāju, bet tas palīdzēja atslābt. Visi sapulcējās apkārt, un es uzreiz sajutos mazliet neērti, zinot, ka visi dzirdēs, ko teikšu, zinot, ka iespējams nespēšu parunāt, baidoties no reakcijas. Bet es tik un tā, beidzot atlaidusi lūpu, ko pati nemanot sāku kodīt, ievilku dziļu elpu:

- Es nezinu, kāpēc mums tika dots pilnīgi nepareizs datums, bet tiesas sēde notiek rīt.

Likās, ka laiks pēkšņi apstājās, it kā tas sasaltu. Tā nebija pirmā reize, kad parādījās šī sajūta - laiks ar mums spēlējās. Tas ritēja te lēnāk, te straujāk, liekot sajusties kā pelei, ar ko bez jebkādām emocijām spēlējās kaķis. Šī nebija pirmā reize, kad vēlējos gan pazust no zemes virsmas, gan redzēt, ko viņi teiks, kaut zināju, ka tas aizņems laiku, atņems minūtes no Leo dzīves.

- Tu esi Delreja, Kate. – Cauri prāta biezokņiem izspraucās atmiņas, kurās viss likās tikpat lēns un neticams kā šoreiz. Jā, tā bija pirmā reize, kad likās, ka visa kustība un domas pārtrauc savu darbību. Viss apstājās, tikai ne es.

Mēs ar Leo stāvējām uz manas verandas pakāpieniem, ārā lēnām viss ieslīga smacīgā tumsā, ziņojot, ka drīz vien būs nakts. Pasauli pārklāja biezi, tumši gubu mākoņi, taču par to neuztraucos, jo virs galvas atradās verandas jumtiņš, kas aizsargāja no jebkurām likstām. Izņemot patiesības.

Leo, atbalstījies pret māju, centās ielūkoties acīs, bet es uzreiz novērsos. To nevarēja aizmirst nekad. Sajūta, kas radās, uzzinot to, kāda būs tava nākotne, kur tā tevi vedīs, bija precīzi tāda pati, kā tagad, zinot, cik maz stundu atlicis cilvēkam, kam kāds spēj nolemt turpmāko likteni. Zināju, ka Leo, cilvēka, kurš nekad neatstāja mani vienu, dzīve atkarīga no manas rīcības, no spējas tikt galā ar šķēršļiem. Es biju Delreja, viena no divpadsmit, ko nīda pasaule, un man vajadzēja mainīt kaut ko, lai cilvēki, kuru prātos tika piespiedu kārtā ievietoti šie uzskati, vairs tā nedomātu, tādējādi atbrīvojot mūs no baiļu nastas. Tas bija mans, tas bija mūsu uzdevums jau kopš brīža, kad Leo pateica, kas esmu un būšu visu savu mūžu.

Dzirdēju skaļu balsu sajaukumu, kuru vārdus nespēju izprast. Vislabāk varēja dzirdēt Džeju, pārkliegdams visu murdoņu un cenšoties pateikt, lai visi nomierinās, bet neviens ne viņā, ne kādā citā neklausījās. Izrāvusies no savām pārdomām, redzēju, kā, nespējot saprast, ko darīt, strīdas Emma, Džejs un Karloss. Pa vidu visam vēl iejaucās Ellena; Stefans un Sems tikai sačukstējās. Visi likās kaut ko darām, līdz pamanīju, kā aizzib Eiverijas gaišie mati, viņai pametot šo telpu. Paliekot arvien smacīgākam gaisam, turklāt vēloties saprast, kas Eiverijai bija aiz ādas, izspraucos no ielenkuma, šķietami nevienam nepiesaistot uzmanību, un metos cauri melnajam aizskaram, cenšoties panākt Eivu. Viņa nevarēja būt tikusi necik tālu.

Tumsa ieskāva gaiteni tikpat cieši, cik iepriekš, bet, taustoties apkārt, tomēr tiku uz priekšu, līdz kļuva kaut cik gaišāks. Jau izzteiktāk manīju reto spuldzīšu apspīdēto ceļu.

- Eiva? – ierunājos, cerot, ka ieraudzīšu viņu gaiteņa galā, atspiedušos pret sienu, bet nekā tamlīdzīga. Viss tukšs. – Eiva? – Turpināju saukt viņas vārdu, ejot arvien tālāk pa gaiteni, līdz jau spēju saskatīt ceļu, pa kuru skrēju kā žurka ritenī.

- Vari beigt? Tas man nepalīdz domāt!

Meitenes balss mani pārsteidza nesagatavotu, un es sastingu uz vietas, metot skatienus visapkārt, līdz ieraudzīju viņu sakņupušu uz zemes vietā, kur atradās sienas iedobums un gandrīz nemanāmas durvis. Straujiem soļiem, atskanot kurpju zoļu klaboņai pret grīdu, piesteidzos pie Eiverijas, bet viņa pat neizkustējās no vietas. Vēlējos jau ko jautāt, bet Eiverija pacēla roku, liekot man neizdvest ne skaņu:

- Nerunā, lūdzu. Ja vēlies palikt, klusē.

Sakodu zobus, zinot, ka meitene to domāja nopietni, un noslīdēju viņa blakus, sakrustojot kājas kaut kādā vieglā jogas pozā. Eiverija zināja, ko saka, un vairāk nekā piecas minūtes valdīja pilnīgs klusums. Knibinājos gar krekla malu, vairākkārt aplūkoju savu nagu ovālo formu, kā cenšoties atrast atšķirības, domāju par to, ko prātoja meitene, domāju par to, ko tagad darīsim. Prātā skaitīju sekundes, ko pavadīju nekustīgi sēžam kā statuja, tā cenšoties novērsties no liekām domām, bet izmisums bija pārāk liels un pēc divsimt sekundēm viss sajuka vienā lielā putrā, un es atmetu ar roku.

- Beidz! – Eiva norūca cauri zobiem, saķerot roku, kas, pašai nemanot, bija sākusi sist kādu neritmisku takti pret grīdu. Atvainojos, jūtot karstumu kāpjam kaklā, jo zināju, ka mana klātbūtne nekā nepalīdz, un saliku abas rokas klēpī, cenšoties nekustēties. Varbūt viņa spēs izdomāt ko tik ģeniālu, ka Leo tiks glābts vienā acumirklī un Sammera notverta un pieveikta vienu reizi par visām. Varbūt mums nevajadzēs darīt itin neko, lai to paveiktu. Varbūt viņa izdomās, kā Leo varētu tikt cauri neredzamajam laukam, kas notur Delrejus pie vietas, un viņš minūtes laikā jau būs te, man blakus. Varbūt Eiverija liks man ar savām īpašajām spējām, vai Amēlijai, nokļūt pie Leo un tādējādi atbrīvot no važām, kas viņu turēja.

Dažādas idejas lidoja cauri prātam, un es tās nevarēju apturēt, kaut to nemaz nevēlējos. Cieši turēju rokas uz augšstilbiem, kājas bija sakrustotas kā sastingušai porcelāna lellei, līdz Eiverija piecēlās kājās, strauji izraujot mani no pārdomām. Cerīgi palūkojos augšup. Eiva pastiepa roku un palīdzēja piecelties.

- Šovakar bija plānota intervija un rīt ieraksta veidošana, ko mēs būtu ievietojuši Bostonas datorsistēmā, bet tā, kā mums nav daudz laika, būs viss jādara šodien, - Eiverija ātri skaidroja, bet es turpināju klusēt, iekšēji gavilējot par to, ka meitene spēja pielāgoties jebkurām izmaiņām un izdomāt plānu no jauna pat, ja viss apkārt sagrūst.

- Un kā būs ar Kārteru? – čerkstošā balsī jautāju, klusi noklepojoties, lai varētu atbrīvot rīkli no aizsmakuma. Iedomājos, ka Kārters, iespējams, gulēs slimnīcā līdz rītdienai, ja šodien viņu neizlaidīs, tāpēc arī vēlējos zināt tālāko plānu. Mums vajadzēja Kārteru, vajadzēja viņa rokas, prātu, kas palīdzētu šodien tikt galā ar visu, ko saplānojām nedēļai. Eiverija saknieba lūpas, iegrimstot pārdomās, taču drīz vien atbildēja:

- Es iešu pie pārējiem, sarunāšu, ko katrs darīs, bet tu brauc pie Kārtera un izdari tā, lai viņu izraksta šodien, vislabāk, jau tagad. – Varēja dzirdēt, ka Eiva izceļ pašu pēdējo vārdu, un es uzreiz piekritu. Viņa zināja, ko darīja, tāpēc nerunāju pretī, zinot, ka tāpat galu galā meitene uzvarēs. Izšķīrāmies turpat uz vietas, Eiverijai dodoties atpakaļ uz zāli, kurā, cerams, visi bija nomierinājušies, bet es strauji devos uz nākamo gaiteni, cerot, ka izeju atradīšu daudz ātrāk nekā meklēju zāli. Atgrūžot stikla durvis un jūtot sauli skaram gaišo ādu, sameklēju bikšu kabatā mobilo telefonu un straujām pirkstu kustībām atradu telefona numuru, virs kura bija rakstīts „Kārters”. Izlēmu šoreiz runāt bez video, tāpēc piespiedu nelielo aparātiņu pie auss, gaidot, kad ritmiskie, lēnie pīkstieni aprimsies. Kad gandrīz atrados uz galvenās ielas, atskanēja puiša balss:

- Ja?

- Es braucu pie tevis. – Pirmais, ko izmetu pār lūpām, zinot, ka vajadzēja sākumā teikt ko citu. Dzirdēju, kā puisis kaut ko nomurmina, fonā varēja saklausīt dažādas elektroniskas skaņas un citas balsis.

- Pagaidi, stāsti lēnāk, - Kārters izklausījās nedaudz miegaini, kaut zināju, ka viņš iepriekš negulēja. – Kas notika?

Pamanīju nākam autobusu, kur uz paneļa atradās skaitlis „25”, un tas, kā atcerējos, veda uz Sevjeras slimnīcu, tāpēc metos skriet, nespējot uzreiz atbildēt uz jautājumu. Tikai, kad ierausos tukšajā sēdvietā un samaksāju par braucienu, sāku runāt:

- Mēs darīsim visu šodien. Intervijas, kaut kāds videoieraksts, treniņš, un mums vajadzēs tevi, ja vēlies piedalīties. – Ieturēju pauzi, pabraucam garām ēkai, no kuras tikko iznācu ārā. – Kaut gan tev nav variantu, jo tu jebkurā gadījumā piedalies.

Dzirdēju smieklus no Kārtera puses, un tas lika man vāji pasmaidīt.

- Labi, mani tāpat pēc pusstundas plānoja pārbaudīt. Varbūt varēšu procedūru sarunāt ātrāk.

- Labi, drīz būšu, - teicu, dzirdot, kā saruna pārtrūkst, un sameklēju elektroniskajā katalogā Eiverijas numuru, pat zinot, ka tik tikko biju no viņas šķīrusies. Pagāja tikai īss brīdis, kad viņa atbildēja.

- Kārters būs ar mums, - sacīju, lūkojoties pa logu un redzot, kā garām aizsteidzas vienveidīgas ēkas. – Gribēju uzzināt, kur mēs tiekamies.

Fonā skaļi runāja pārējie, diezgan izteikti varēja dzirdēt puišus, kuru balsis saplūda neizteiksmīgā murdoņā. Amēlija iesaucās, lai visi apklust, un es atkārtoju sakāmo vēlreiz, tagad Eivai saprotot, ko teicu.

- Atceries, kur ir Delreju Aizstāvības nams? – Apstiprināju, pamājot ar galvu, kaut zināju, ka Eiverija to neredz, bet viņa tik un tā turpināja: - Tur arī tiekamies. Pēc stundas, labi?

- Jā, - teicu un nospiedu beigu taustiņu, ekrānam paliekam tumšam.

Pēc stundas sāksies laika atskaite, pēc stundas pa īstam varēs just, cik maz atlicis līdz Leo tiesas sēdei, jo darba bija tik daudz. Lietas, ko plānojām uz trim mēnešiem, mēs nemākulīgi un izmisuma pilni saīsinājām līdz divām nedēļām, bet tagad bija atlikusi nieka diena. Nē, pat mazāk. Ko gan es paspēju izdarīt dienas laikā, kad vēl sevi uzskatīju par pilnīgi parastu cilvēku? Piecēlos, satiku Leo vai kādu citu, palasīju, paskatījos televizoru, pamācījos, aizgāju gulēt. Bieži vien dienas laikā nepaspēju izdarīt itin neko, jo vienkārši nevēlējos. Tad visu dienu gulēju un bezmērķīgi skatījos kādu filmu vai seriālu, līdz dienas vidū aizmigu. Bet tagad? Ir atlikusi diena, tikpat daudz, cik vienmēr, bet mums ir jāuztaisa videomateriāls, jāatbild uz jautājumiem intervijā, jānokļūst Bostonā, nē, sākumā jāizdomā, kā tur nokļūt, jārealizē plāns, izglābjot Leo, kā arī jātiek galā ar Sammeru.

Rīklē sajutu kamolu, jūtot, ka tas ir par daudz. Par daudz mums visiem kopā.

Tagad, saprotot, cik īsa bija dzīve un cik daudz lietu jāizdara pirms katra beigām, sajutu briestošas šaubas, kas ar katru mirkli auga arvien lielākas, jo zināju, ka bija liela neveiksmes iespēja. Lai kā vēlētos, lai kā centos sev iegalvot, ka būs labi, dziļi sirdī zināju, ka iespējams rīt pienāks gals. Taču nevis Sammeras valdīšanai, bet gan Leo un arī man.

- Apsoli, ka mēs turēsimies kopā līdz pat beigām, Leo. – Atcerējos šos vārdus, ko teicu puisim, kad sēdējām pie Leo mājām, lūkojoties skaidrajās nakts debesīs. Roka atradās Leo plaukstā, jūtot siltumu plūstam arī sevī, jo jau kārtējo reizi sapratu, ka esam apdraudēti jebkuru brīdi, ko pavadam pasaulē.

- Apsolu, - Leo sacīja. Šis vārds prātā atkārtojās kā atbalss pret klinšu sienu, atkal un atkal atduroties pret to. Iepriekš gūtā apjausma lika sirdij asiņot, bet tik un tā, cieši turot vienu plaukstu otrā, apņēmos vienu. Es cīnīšos līdz pat pašam galam un, ja dzīvība tiks atņemta Leo, tā tiks atņemta arī man.