Delreju paslēpes: DIVDESMIT SEPTĪTĀ nodaļa

DIVDESMIT SEPTĪTĀ nodaļa.

***

21 diena pec notikuma.

Pavasaris.

Bija atlikušas tikai nieka desmit dienas līdz brīdim, kad būšu faktiski rokas stiepiena attālumā no Leo. Vajadzēs tikai pieliekties un varēšu satvert viņa maigo, silto plaukstu, puisis pasmaidīs un ielūkosies man acīs, sacīdams: „Tu ieradies. Tu tomēr ieradies.” Zināju, ka Leo nebūs dusmīgs, kaut teica, lai nenāku. Mēs bijām labākie draugi un citādāk nemaz nevarēja būt, taču arī zināju - ierodoties tajā vietā un redzot puisi nieka divdesmit metru attālumā - būs sajūta, it kā mūs šķirtu bezgalīgs krāteris. Kanjons, kuru nevarēšu pārvarēt, ja vien kāds neiekritīs iekšā. Es zaudēšu kādu, lai atgūtu Leo, un tas tikai nodevēja dēļ, kas mūsu starpā dzīvoja kā savējais. Šobrīd, atšķirībā no vakardienas, viss likās pilnīgi bezcerīgi, un nekas neļāva mainīt domas. Starp mums atradās kāds, gatavs visus ievest postā, ļaut saviem draugiem sapūt Sammeras ieslodzījumā un mirt. Desmit dienas, nieka desmit dienas un viss beigsies.

Bet varbūt tomēr Kārteram bija taisnība? Varbūt spējām tikt galā ar visu, kas stāsies ceļā? Varbūt neviena dzīvība netiks ziedota, lai glābtu Leo, varbūt nodevējs tiks atklāts pirms vispār dosiemies ceļā?

Krūtīs ieplūda siltums, likdams šaubu mākonim sarauties, kaut mazliet vēl jutu bezcerības pilnu atblāzmu gan galvā, gan sirdī. Acumirklī, kā sāku ticēt pozitīvajam, cauri sprogainajām matu sķipsnām, kas nakts laikā paspēja izžūt, izšāvās silta vēja brāzma, liekot sajusties, it kā es lidotu. Biju putns, viegls un krāšņs, spēju pārlidot pāri milzīgajam caurumam, kas šķira mani no pasaules, kurā dzīvoja Leo. Putns, ko nesa vējš, putns, kas spēja glābt jebkuru tuvo cilvēku.

Atcerējos, kā kādreiz, kad, maza būdama, kāds skolā vai mājās bija saniknojis vai aizvainojis ar tobrīd nozīmīgām lietām, mēdzu doties mežā uz kalnu, kur vēl pirms pāris mēnešiem gājām mēs ar Leo, un sēdēju pašā virsotnē, domājot, ka esmu putns, jo varēju visu redzēt no augšas. Tad likās, ka viss ir tik viegli, bez nekādām problēmām, kas varētu notvert aiz delnas un ievilkt savos valgos. Tagad, sēžot sešos no rīta uz betona pakāpieniem pie slimnīcas ieejas un lūkojoties lēnām austošajā saulē, tieši vējš padarīja mani par putnu, kas spēj paveikt it visu. Tas raisīja manī spēku, nebijušu spēku cīnīties, kaut, tiklīdz vējš norimās, pārliecība zuda uzreiz.

Šaubas - viena no sajūtām, ko jutu.

Tur, tiesas namā, noteikti būs desmitiem apsargu, Policijas pārstāvju, kas jau gaidīs mūs visus un notvers līdz ar vienu. Sammera noteikti zināja, cik ļoti tuvs bija Leo un ka neļaušu viņai puisi man atņemt. Turklāt, sargu būs ne tikai pašā namā, bet gan arī visā pilsētā, jo Bostona bija gandrīz vienīgais Amerikas rajons, kurā čumēja un mudžēja no Delreju nīdējiem. Tas bija mūsu rases iznīcināšanas centrs, un tieši tur notiks Leo liktenīgā tiesassēde. Kā gan vispār tiksim iekšā? Kā gan tiksim pašā pilsētā?

- Karlosam jabūt gatavam īpaši ģeniālam plānam, citādi iespēju nav, - nomurmināju un uzliku galvu uz ceļiem, tagad gandrīz pilnīgi neredzot košo saulrietu, kas vizēja pāri pilsētai. Bet ko darīsim, ja pats Karloss mūsu vidū bija tas, no kura vajadzēja tieši izvairīties?

Desmitiem dažādu izjūtu guldzēja ķermenī kā ūdens katliņā uz plīts, bet es nespēju saprast, kas mani vairāk mulsināja un kas priecēja. Viss vienlīdz skaļi un izteikti kliedza virsū, sakot, lai paveros uz augšu vai leju, pa labi vai pa kreisi, un nezināju, ko labāk darīt. Prieks. Skumjas. Dusmas. Šaubas. Un vēl, un vēl. Uz riņķi atkal un atkal viss griezās kā straujā karuselī, kur nevarēja redzēt ne sākuma, ne gala. Tikai košu krāsu virpuli, kas līdzi ievilka arī mani, bez mitas čukstot vienu un to pašu vārdu „kurš?”, it kā es spētu sniegt atbildi uz šo stindzinošo jautājumu. Jautājumu, kas mocīja prātu visu nakti, arī tramīgajā miegā, liekot mosties vismaz trīs reizes. Katru reizi biju nosvīdusi pilnīgi slapja un visas no tām saspringti gulēju uz Kārtera siltajām, viegli cilājošajām krūtīm, it kā tas nomierinātu. Tad pienāca rīts, atjēdzos no sapņa, kurā redzēju sevi piesietu pie augsti uzstādītas plāksnes un kur uz mani tēmēja vismaz seši šaujamieroči, un vairs nespēju izturēt, tāpēc, izlokoties no Kārtera rokām, izlēmu iziet ārā. Bet domas par visu un visiem uz pasaules turpināja vajāt arī tagad.

Kurš?

- Nevari gulēt?

Balss, kas pavisam droši izskanēja aiz muguras, lika aiz šoka salēkties, un es gandrīz uz veselu sekundi pilnīgi pazaudēju domu pavedienu, kas uzreiz atkal strauji savijās kopā. Lēni kā laisks kaķis pagriezu galvu uz sānu tieši brīdī, lai ieraudzītu, kā Kārters noslīd blakus uz viegli silstošajiem pakāpieniem.

- Pārāk daudz domu prātā, - teicu pilnīgi godīgi. – Tu?

- Nevarēju aizmigt, jo nebiji blakus. Domāju, ka aizgāji.

Jutu spēju karstumu kāpjam pa kaklu, tāpēc ar nemanāmu kustību nodūru galvu, cerot, ka izlaistie, gaišie mati aizklās seju, taču velti, jo tieši tajā brīdī cauri ielai izšāvās kārtējā maigā vēja pūsma, kas pārmeta ik šķipsnu uz aizmuguri.

- Nē, mana sirdsapziņa neļautu aiziet, Kārter. – Garām skaļi un spalgi aizšāvās neliels putnu bars, piezemējoties tuvējā kokā visi kā viens. Teikšu godīgi – ieraugot putnu, prātā uzreiz atspoguļojās Kārters kā viens no tiem. Joprojām likās dīvaini, ka puisis nebija cilvēks, ka viņš neteica par savu noslēpumu, pat zinot manējo.

- Vai tu proti lidot? – sapņaini ievaicājos, nepamanot brīdi, kad atvēras mute, lai to jautātu. – Nu, es gribēju jautāt, vai tu esi kādreiz bijis putns.

„Kas tie par stulbiem jautājumiem?” iekšējā balss panikā iepleta acis, samulsušā toņa dēļ.

- Nē, - Kārters atbildēja, pavēršot skatienu uz mani, taču izklausījās, it kā viņš runātu pats ar sevi. Diezgan mīklaini. Varbūt Kārters centās atminēties kādu kadru no dzīves? No brīža, kad pārtapa par Reiheru? Ielūkojos puiša siltajās acīs, kā cerot, ka spēšu tur rast kaut vienu atbildi uz jautājumiem, kas joprojām burbuļoja manī. Kā gan es par viņu gandrīz neko nezināju, bet viņš par mani – gandrīz visu?

Mati pārslīdēja pāri plecam, šķipsnām liegi aizklājot seju kā aizkars, taču tas nebija uz ilgu brīdi, jo Kārters uzreiz pacēla savu plaukstu un aizlika nepaklausīgos matus man aiz auss. Viņš noslīdēja par vienu pakāpienu zemāk.

- Mums, Reiheriem, tāpat kā Delrejiem ir trīs dzīves stadijas, - viņš sacīja. – Jums tie ir pārvietošanās veidi, ja tā var teikt. – Puisis pacēla plaukstu un lēnām nolocīja trīs pirkstus, katram piedēvēdams savu veidu: - Ar pieskārienu. Skatienu. Un domām. Vai ne?

Pamāju.

- Mums toties ir pēc dzīvnieku sarežģītības. Sākumā ir zīdītāji, kas ir arī visvieglākais, jo gan elpošana, gan citas orgānu sistēmas ir savā ziņā vienādas ar cilvēkiem. Pēc tam ir putni un pašās beigās – rāpuļi, zivis, kukaiņi un tā tālāk.

Nezinu, kāpēc, bet uzreiz iedomājos kaitinošās mušas vasaras karstākajās dienās, kas nemūžam nelika mani mierā, jo lidinājās gar lampu, it kā cerot tikt prom no visas pasaules. Vai kādreiz Kārters ir ciemojies manā mājā kā dzīvnieks?

Pār galvu kā milzu lavīna nāca apgaismība. Protams, viņš ir bijis pie manis! Kā gan citādāk puisis decembrī gandrīz bez skaņas man pielavījās no aizmugures? Tā bija tā diena, kad Kārteram gandrīz sejā iekliedzu, ka piedošu vienīgi tad, ja zināšu, ka viņš nemelo. Likās, ka tas bija arī brīdis, kad pamazām viss sāka vērsties pavisam citā virzienā, dzīve mainījās. Durvis, protams, vienmēr tika slēgtas, taču Kārters bija izlīdis kā caur atslēgas caurumu. Tagad sapratu kā.

Cauri lūpām izspraucās skaļš spurdziens, un es automātiski saņēmu seju plaukstās, juzdama spēju atvieglojumu, ka beidzot varēju izskaidrot viņa dīvainības gan skolā, gan ārpus tās, par ko savulaik nemaz nebiju aizdomājusies. Atminējos, kā bieži vien Kārters tika prom no stundām un faktiski neviens to nemaz nemanīja. Tagad viss bija skaidrs.

- Kas? – Kārters smaidot vaicāja, nespējot saprast, kas izraisīja smieklus, bet es nespēju pateikt itin neko, kamēr nebiju kaut cik nomierinājusies, atbalstot pieri pret ceļiem. Kārters pirms pāris gadiem pavisam mierīgi apzaga mazos Fēras veikaliņus, un neviens, izņemot mūsu skolas skolēnus, nemaz neuzzināja zagļa personību. Nu protams!

Pacēlu galvu, ieraugot puiša pārsteigto seju.

- Kas tu parasti biji, kad iekļuvi manā mājā? – Balss bija pārsteidzoši spalga, un izklausījās, it kā es dusmotos uz viņu, kaut patiesībā tā nebija. Ne nikna, ne pārskaitusies vai vīlusies par to, ko beidzot sapratu. Nē, es tikai nespēju saprast, kā gan iepriekš to neapjēdzu.

Kārters vērās manī, it kā nesaprastu, ko vēlos no viņa, taču galu galā atliecās un atbildēja:

- Es nezinu, vai tu to gribi zināt.

Savilku uzacis uz augšu, padarot acis īpaši lielas, un, iztaisnojot muguru, sapurināju galvu.

- Nedomāju, ka tas būs kaut kas tik briesmīgs, lai mani pārsteigtu vēl vairāk, Kārter.

Taču, protams, es kļūdījos. Ak, kā kļūdījos.

Kad puisis saņēmās un galu galā atbildēja uz uzdoto jautājumu, likās, ka pakritīšu, pat zinot, ka jau sēdēju, un man vajadzēja pārjautāt pat divas reizes, lai pārliecinātos, ka neesmu pārklausījusies.

- Kā, lūdzu? – Pat pieliecos tuvāk Kārteram, taču nekas nemainījās.

- Kate, cik man reizes būs jāatkārto? – puisis iesmējās, un viņa lipīgie smiekli lika pasmaidīt arī man. – Īsāk sakot, Renna nav kaķene. Protams, es to jau vienreiz biju teicis, kad atradi viņu – tas ir mani – uz ielas, bet tas jau nekas. Renna bija un palika Renna, jo tev neko nevarēja iegalvot.

Sastingu kā mazs dzīvnieciņš, kuram kuru katru brīdi varēja uzbrukt planējošs piekūns, jūtot muskuļus aiz saspringuma gandrīz vai sāpam.

Vai tiešām viņš gribēja teikt, ka ir Renna? Mana mīļotā kaķene bija Kārters?

Likās, ka galvā atkal un atkal atkārtojās vieni un tie paši teikumi - „Kārters ir Renna” un „Renna ir Kārters” -, bet tik un tā nespēju saprast šo teikumu būtību, līdz kaut kas prātā noklikšķēja un visi pavedieni, ko aplūkoju atsevišķi, saplūda kopā.

Kārters tika iekšā cauri aizslēgtām durvīm, kaut patiesībā vienkārši biju ielaidusi Rennu, kas laikam paspraucās man garām, kad nācu iekšā mājā. Turklāt vienmēr, kad Kārters neatradās skolā vai pilsētā, arī Rennas nebija mājās, kaut iepriekš šo sakritību tik spilgti nemanīju. Un arī, tā nakts, kad kaķene – tas ir, kaķis – neuzdrošinājās man gulēt blakus, jo iepriekš strīdējos ar Kārteru. Tad vēl arī tas brīdis pirms pāris naktīm, kad redzēju sapni, kurā gultā atradās Renna. Es nesapņoju, tas noteikti bija tikai Kārters, kurš centās mani nomierināt.

Nepamanīju, ka aizturu elpu, līdz gar acīm pašķīda zvaigznītes un ausīs sāka džinkstēt klusi zvaniņi, kas sāpīgi dunēja pret bungādiņām.

Kārters visu šo laiku, kamēr Leo bija prom pie Eiverijas, atradās man blakus. Manā mājā.

- Tu neaizbrauci, - nočukstēju lielām acīm, joprojām nespējot aprast ar domu, ka gandrīz veselus divus gadus manā mājā ir dzīvojis Kārters Rīds. Tas pats Kārters, kurš centās mani iznīcināt iekšēji, kurš centās visu padarīt tik ļaunu, cik iespējams. Taču tā bija patiesība, vai ne? Viņš vēlējās būt manā tuvumā... Kāpēc?

Cauri domu plūsmai izšāvās kārtējās atmiņas.

Lietaina pavasara diena, kad uz sava mājas sliekšņa atradu Rennu – nosalušu un slapju, melnu pūku kamoliņu. Pēc pāris dienām Kārters pateica, ka viņu vajadzētu saukt par Rennu vīrieša dzimtē vai kā tamlīdzīgi, taču vārdu nemainīju, un viņa – tas ir, viņš – palika vien par mīļoto kaķeni Rennu.

Tagad tas likās tik neparasti. Dīvaini. Turklāt, sapratusi visu, pilnībā zaudēju valodu.

- Es biju aizbraucis. Uz pāris dienām, - Kārters uzvēra vārdu „bija”, it kā tam būtu kāda liela nozīme. – Vajadzēja atrast kādu, kas varētu palīdzēt sameklēt Lilitas dienasgrāmatu, kaut tas neizdevās. Tad arī atgriezos.

Un jau atkal puisis teica taisnību, jo tik tiešām kādu dienu vai divas Rennu nevarēju atrast, lai kur un kā meklētu, līdz beidzot viņa pati uzradās kā no zila gaisa. Visas tās naktis, kad lēju asaras par to, ka Leo ir mani pametis, tieši Renna bija tā, kura mani uzturēja pie pilna saprāta, ieritinājusies klēpī un murrādama, līdz es, sausa un tukša, pazaudēju saikni ar nesaprotamajām domām. Tikai kādēļ Kārters nespēja uzrasties manu durvju priekšā savā izskatā? Kā cilvēks, kurš varētu mierināt ar vārdiem nevis klusējot. Nezināju kāpēc un nevēlējos arī pajautāt, jo galvā mudžēt mudžēja jautājumu gūzma, uz kuriem vēlējos uzzināt patiesas atbildes, kaut sapratu, ka galva to visu vienā dienā nespēs sagremot. Man tā jau bija pilns ar problēmām, ar kurām tuvākajā laikā jātiek galā, bet es vēl vēlējos zināt par ko tādu, kam laiks dots liku likām.

Ja vien viss beigsies labi.

- Starp citu, gribi zināt, kādēļ skolā uzvedos kā vislielākais idiots? – Kārters nomainīja tematu tik strauji, ka nepaspēju pat atgūties. Tomēr ieinteresēti pievērsos puisim. – Kad man bija desmit, mājā ielauzās divi vīrieši no Policijas un nogalināja manu brāli.

Pārsteigumā iepletu acis, nezinot, ko teikt. Tēmas maiņa tik tiešām bija pārāk strauja, lai saprastu manī radušās sajūtas.

- Es nezināju, ka tev bija brālis, - nočukstēju, redzot saspringumu puiša sejā, emociju trūkumu un acīs skumjas, tāpēc pieslīdēju viņam vēl tuvāk un saņēmu plaukstu savās rokās.

- Neesmu īstais Reihers, brālis bija, bet vajadzēja ieņemt viņa vietu. – Puisis ievilka dziļu jo dziļu elpu. – Mamma centās stāties vīriešiem ceļā. Viņi to uzskatīja par traucējumu un nošāva arī viņu. Es sēdēju zem galda un noskatījos, kā mirst divi vistuvākie cilvēki.

Zināju, ka šausmas un bailes no Kārtera kā ar straumi nokļūst un iesūcas manī. Sēdēju ar pavērtu muti, ieplestām acīm, nevarot saprast, ko jutu. Tik tikko Kārters bija pateicis lietu, ko nemūžam negaidīju un necerēju dzirdēt. Lietu, ko viņš pats noteikti baidījās pat domāt.

- Man ļoti žēl, es nezināju, - klusām teicu, beidzot saprotot viņa izturēšanās iemeslus un to, kādēļ puisis mūždien slēpās aiz paša uzslietās sienas, neļaujot it nevienam piekļūt tuvu.

- Varbūt ejam iekšā? – Kārters pāršķēla tematu kā ar nazi un piecēlās kājās, joprojām turēdams manu sniegto plaukstu. – Mums sarunām ir gana daudz brīvā laika.

- Šovakar varam turpināt, ja vēlies. Tici man – es vēl tik daudz ko gribu uzzināt. – Vāji pasmaidīju, būdama pārliecināta, ka Kārters nevēlēsies vairs runāt par ģimeni, bet puisis uzreiz kāri iesmējās, pieceļot mani kājās viegli kā pūciņu, ko nesa vējš. Kārters neatbildēja, tikai aplika savu roku man ap vidukli, kā cenšoties aizstāvēt no kāda neredzama, bet draudoša spēka, un es nepretojos, ļaujot viņam ievest atpakaļ slimnīcā, atstājot aiz sevis tikko iesākušos dienu. Kaut kad, kādā citā vietā un laikā, zināšu atbildes uz visiem jautājumiem, bet šobrīd mums visiem bija jātiek galā ar mokošajām desmit dienām. Tad viss arī beigsies. Visam murgam būs gals, taču tajā pat laikā – dzīve tikai sāksies. Es to zināju.