Delreju paslēpes: DIVDESMIT CETURTĀ nodaļa

DIVDESMIT CETURTĀ nodaļa.

***

20 dienas pec notikuma.

Pavasaris.

Uzmetusi uz pleciem Ellenas brūno ādas jaku, pametu māju, lai varētu izvēdināt prātu pēc notikušā. Uzreiz, kā atvēru ārdurvis, spējš aukstums piekļuva katram ādas slānim, it kā censtos saldēt līdz nāvei; vienu sekundi prātā pat pavīdēja doma atgriezties, bet uzreiz to izmetu no prāta, savelkot jaku vēl tuvāk sev. Izlēmu doties uz vietu, kur viņš nevarētu mani atrast, kaut šobrīd vēl nezināju kur. Vienkārši gāju bez mērķa.

Caur asaru samitrinātajām skropstām pavēros tumšajās debesīs, tagad arvien izteiktāk redzot, kā mākoņi aizsedz zvaigžņu klāto jumu, taču nepievērsu uzmanību tuvojošajai lietusgāzei un nodūru acis, paslēpojot seju aiz taisnajām matu šķipsnām. Sajutu zosādu pārklājam rokas, tāpēc, cieši piespiežot delmu iekšpusi sev klāt, iebāzu plaukstas ādas jakas kabatās, uzreiz savelkot tās stingrās dūrēs un domājot, ka tas palīdzēs sasilt.

Vai man bija iespēja aizbēgt?

Pagāju garām kārtējai laternai, kas meta spožus un baltus gaismas kūļus uz tumšās ielas, un, sakožot zobus tik spēcīgi, ka sāpēja, pāris kvartālus tālāk aiz šībrīža apmešanās vietas, apmetos aiz stūra, gandrīz saplūstot ar šķietami mūžīgi valdošo tumsu. Vienu mirkli jau gribēju apstāties, bet mežonīgas domas prātu pārņēma kā postošs tornado, iznīcinot visu pa ceļam. Nespēju apstāties, lai kā vēlētos, jo kājas pašas nesa uz priekšu neiedomājamā ātrumā, līdz attapos jau skrienam.

Kā Kārters uzdrošinājās ko tādu noklusēt? Kā gan es, muļķe, spēju uzticēties cilvēkam, kurš meloja visu šo laiku? Ko gan domāju, kad izlēmu viņam piedot nodarīto?

Smagie soļi atbalsojās pret apzīmēto māju sienām, un es sajutu nepatīkamu satraukumu virmojam manī, jūtot, kā Kārters ar katru brīdi tuvojas.

Nē, tās bija tikai iedomas. Nevarēja būt, ka varēju sajust kādu no attāluma; man vienkārši uzmācās paranojas lēkme.

Beidzot nokļuvu ielā, kuru atkal ieskāva laternu gaismas, un tagad soļi palika lēnāki, pārejot arvien mierīgākā ritmā. Jutu sirdi spēcīgi lēkājam krūtīs, elpa bija strauja skrējiena dēļ, taču zināju, ka, ja vajadzētu, varētu turpināt nesties tālāk. Garām pabrauca tumša mašīna, uz mirkli apspīdot seju baltu, tāpēc samiedzu acis, taču gaisma tikpat ātri arī pazuda.

Kur gan es devos? Vai man bija galamērķis, ko sasniegt, vai arī devos nekurienē? Atbildi tiešām nezināju, šķita, ka zemapziņa centās kur aizvest, kaut šobrīd mērķis šķita miglā tīts.

Galvā nemanāmi uzpeldēja tikko notikušā atspoguļojums, un es sastingu kā zemē iemieta, gatava panikas lēkmē kliegt, taču pār lūpām izspraucās vien vājš kunksts, neizteikdams gandrīz itin neko, ja neskaita šobrīd iekšējo pasauli plosošas sāpes.

„Kārters nav cilvēks. Viņš ir Reihers. Viņš meloja.” Vienīgie teikumi, ko domu mudžeklī spēju saklausīt tieši un skaidri, un par lielu sašutumu, ko nespēju apvaldīt, tā bija vistīrākā patiesība.

Atkal sāku skriet, vēloties tikt pēc iespējas tālāk no visa – pilsētas, cilvēkiem un skatieniem, kas durtos mugurā, - tāpēc, nesoties cauri ielu labirintiem kā plēsta, galu galā uzdūros kādai pļavai. Tikai mirkli ļāvos aplūkot skatu – pāris nelielās grupiņās augoši koki, kā arī tumšu lapu klāti krūmi, taču tas arī viss, jo tālumā atradās  vien tukšs lauks, kas drīz vien jau veda kādā kalnā -, un uzreiz metos cauri krūmu puduriem, cerot šādi izbēgt pati no sevis.

„Kaut tā varētu,” nodomāju, jūtot zemes pievilkšanas spēku, kad jau kāpu augšup biezas zāles klātajā paugurā, kura galotnē varēja manīt retu bērzu birzi. Sasniedzot pašu augšu, sajutu noguruma atstātās pēdas, taču nespēju neatzīt, ka spēka zudums palīdzēja mazliet aizmirsties. Sakņupu uz ceļiem, pēc mirkļa jau gulēdama uz vēdera un juzdama mitrās zāles aso pieskārienu pret sakarsušo vaigu.

- Kā gan tu varēji tā darīt? – nočukstēju, saprotot, ka Kārters jautājumu nemaz nedzirdēja.

Apmetos uz muguras, jūtot, kā mati slīgst apkārt kā čūsku midzenis. Vēsi, tomēr pāris zvaigznes, kas spraucās no mākoņu aizsega, mani manāmi sasildīja un savā ziņā atviegloja, iedomājoties, ka tagad, iespējams, Leo redz tās pašas zvaigznes. Plakstiņi aizvērās, zinot, ka drīz vien nespēšu savaldīt asaras, taču es nevēlējos raudāt. Ne tagad.

- Kāpēc? – bez skaņas izveidoju vārdu, kas prātā izklausījās kā pātagas cirtiens. Atminējos, kā pirmo reizi ierados pie Kārtera. Tas bija pirms pusgada, un viņš teica, ka aizejot būs vieglāk nosargāt noslēpumus. Tajā brīdī nesapratu, ko puisis domāja ar daudzskaitli, taču tagad viss tapa skaidrs. Kārters bija domājis sevi. Savu noslēpumu, ko nezināja it neviens no mums, arī es, kaut pat man šķita, ka tieši es biju tiesīga zināt. Vai tad mūsu sarunas, kurās gandrīz izklāstīju visu dvēseli, bija nekas? Un kā ar skūpstiem? Tagad šķita, ka lūpas deg kā aplietas ar skābi. Sajutu pretīgu rūgtumu mutē, ko gribēju pēc iespējas ātrāk izspļaut, taču nespēju, zinot, ka jebkuras kustības rezultātā salūzīšu tepat uz vietas.

Vai jelkad būšu spējīga piedot cilvēkam, kurš jau otro reizi tik smagi pievīlis?

Jautājums grauza no iekšpuses, un es neatbildēju, vēloties pēc iespējas ātrāk pazust no šejienes, lai nebaudītu to, ko jutu tagad. Sāpes? Vilšanās? Mokas? Taču tad acu priekšā parādījās viņa seja, un es melotu, ja teiktu, ka pēkšņi visas augošās jūtas, kuras vēl nesen nevēlējos apstiprināt, zuda kā uz burvju mājienu. Nē, ja tā būtu, pārdzīvot spētu daudz vieglāk.

Uz vaiga uzpilēja pirmā lietus lāse, bet es vēl kādu brīdi nespēju piecelties kājās, ļaujot lietum aizskalot it visu.

Man bija auksti. Lietus vēl viegli līņāja pāri pilsētai, viss likās tumsas ieskauts un draudošs, bet, ievilkusi galvu plecos, lēniem soļiem devos atpakaļ, kaut visu laiku likās, ka apstāšos un neturpināšu ceļu, zinot, kas sagaidīs. Nevēlējos satikt Kārteru, nevēlējos sastapt nevienu, kas uzdotu muļķīgus jautājumus par notikušo, jo viņi nesaprastu lietas būtību. Vienīgais cilvēks, kas varētu mani mierināt, kam spētu uzticēties līdz mūža galam un zinātu, ka netikšu pievilta, bija Leo, taču tagad puisis neatradās tuvumā. Tā vienmēr bija. Vienmēr, kad palīdzība nepieciešama visvairāk, to neviens nespēj sniegt.

Atminējos kā gandrīz pirms diviem gadiem mēs ar Leo savstarpēji vienojāmies, ka centīsimies nemūžam nemelot viens otram, ka viņa noslēpumi bija manējie un pretēji. Tā arī notika – es zināju gandrīz visu par Leo, viņš - par mani.

Man aizrāvās elpa, prātā plūstam atmiņām. Protams, bija arī kaut kas, ko nevarējām teikt viens otram. Vai Leo bilda kaut vārdu par to, ka dosies pie Eiverijas? Nē. To zināja tikai viņš, taču es to piedevu, jo viss galu galā izvērtās pareizi.

„Kate, tam nav nekāda nozīme, Leo vienalga ir vienīgais, kam vari uzticēties,” iekšējā balss vārgi ierunājās, un es uzreiz piekritu, viegli pamājot ar galvu. Varēju ticēt tikai Leo, tikai puisim, kas glāba mani un kuru glābu es. Vienmēr.

Apmetos ap stūri, tagad atrodoties tajā pašā slikti apgaismotajā šķērsieliņā, kas veda uz māju, kurā dzīvoju.

Vai vispār tagad varēšu atrasties Kārteram tuvumā, zinot, ka viņš atkal spētu melot?

Tikai tagad pamanīju, ka klab zobi, tāpēc, gribot negribot, vajadzēja iet ātrāk, lai varētu sasniegt māju, lai varētu sasildīties, cik vien ātri iespējams, bet tiklīdz sasniedzu meklēto ielu sastingu kā zemē iemieta, jo pie ārdurvīm, zem nelielās nojumītes pamanīju Kārteru, Ellenu un Eiveriju, kuri visu laiku meta acis apkārt, kā cerēdami kādu ieraudzīt. Mani. Izskatījās, ka arī viņi sala, jo pēc brīža Eiverija ko nočukstēja un iegāja iekšā, tagad viņas vietā nostājoties Amēlijai. Tikai Ellena un Kārters bija kā sastinguši, nemaz nedomājot pamest posteni.

Piespiedusies pie mājas stūra, vēroju viņus un pat aizmirsu, ka bija auksts. Trijotne drebēja, acis visu laiku vērās apkārt, Ellenas pleci likās sastinguši, tāpēc Kārters pievilka jaunieti klāt un paberzēja meitenes augšdelmus, kā cenšoties sasildīt. Kāpēc nevarēju vienkārši aiziet pie viņiem? Vai kaut kas mainīsies, ja to izdarīšu tagad? Bet es nespēju, sirdsbalss neļāva, lai gan prāts teica pretējo.

Pēc kādām minūtēm desmit Amēlija pazuda mājas iekšpusē. Likās, ka kāds stāsies viņas vietā, taču kļūdījos – Kārters pacēla roku un papurināja galvu, it kā sacīdams, ka pats tiks galā, un pameta nojumīti, straujiem soļiem dodoties manā virzienā. Šoka dēļ aizrāvās elpa, un es, aizķerdamās pati aiz savām kājām, gandrīz nokritu, kaut pēdējā mirklī paspēju paslēpties aiz cieši aizaugušu krūmu puduri. Pat pēc minūtes, kad ieraudzīju, ka puisis, iebāzis rokas kabatās, paiet garām, nespēju piecelties, jūtot blakus esošā koka saknes duramies augšstilbos. Sāpēja un smeldza, turklāt aukstums arvien spēcīgāk koda ādā, it kā tagad būtu novembris nevis maijs.

Vajadzēja iet iekšā, kaut ne spēka, ne vēlmes kādu satikt nebija. Vai labāk palikt te, lietū un aukstumā, un nosalt?

Sakožot zobus, aizvēru plakstiņus, ļaujot pasaulei acumirklī ieslīgt vēl lielākā tumsā, aklumā, un cauri biezajām sienām sameklēju Ellenu, kura tik tikko gāja cauri ārdurvīm. Brīdī, kad viņa kāpa pa nelielajām pirmā stāva kāpnītēm, kas veda lifta virzienā, ar visām savām emocijām tiecos viņas virzienā, līdz iekļuvu pati savā augumā. Ievilku dziļu, smagu elpu un zaudēju stabilitāti, paklūpot aiz pakāpiena, kas lika pēc sekundes jau gulēt pilnā augumā uz zemes. Sajutu sāpes ceļos, kas pārvērtās par spēcīgu smeldzoņu. Centos piecelties kājās, cerot, ka neviens mani nepamanīs, cerot, ka neviens necentīsies runāt, tās bija vienīgās domas, kas spraucās prātā. Pēc brīža, kas likās ilgstam veselu mūžību, jau skrēju augšup pa kāpnēm, nemaz nedomājot izmantot liftu, jo zināju, ka ir iespējamība kādu satikt. Bija spēcīga iekšējā nojausma, ka drīz vien arī Ellena būs klāt, varbūt viņa augšā tiks ātrāk, bet tad tomēr sasniedzu nepieciešamo stāvu. Aizelsusies ienesos pa atvērtajām dzīvokļa durvīm, gandrīz ar visu spēku ieskrienot Karlosā; viņš no rokām uzreiz izmeta tējas krūzi, kas sašķīda uz zemes ar neciešami spalgu skaņu. Tikai pēc tam sapratu, ka biju iespiegusies, turklāt tagad atrados spēcīgi piespiedusies pie sienas, sirdij šķietami apklustot.

- Tu laikam nekad neskaties, kur ej, - Karloss pašūpoja galvu un pieliecās, lai varētu salasīt lauskas, bet es nemanāmi paslīdēju garām, vēloties pēc iespējas ātrāk tikt savā un Kārtera istabā, lai varētu ieslēgties un pazust no ārējās pasaules, pirms kāds saprot, kas esmu. Nemaz nedomāju novilkt žļurkstošos apavus, atstājot aiz sevis dubļainas pēdas, un, neviena netraucēta, aizcirtu aiz sevis durvis, uzreiz aizslēdzot tās ciet. Tajā mirklī likās, ka biju glābta no visa, tāpēc spēju atviegloti nopūsties. Pēc pavisam īsa brīža dzirdēju balsis gaitenī, kuru starpā saklausāma arī Ellenas, tāpēc, atgūlusies gultā, uzliku spilvenu uz galvas, cenšoties neko nesadzirdēt un ieslīgt pati savās domās, kaut tas neizdevās, jo pat cauri audumam dzirdēju meitenes balsi.

- Kate, mums vajag izrunāties, - viņa teica pilnīgi nopietnā balsī, bet nelikos ne zinis. Kā es tagad vēlējos pazust no šejienes. – Kate?

Piespiedu spilvena auksto audumu arvien ciešāk pie galvas, jūtot, kā ausis sāk smelgt, taču Ellena runāja pārāk skaļi, lai to nesadzirdētu, turklāt pēc pāris minūtēm ieradās arī Kārters. Sakodu zobus, vēloties apklusināt dusmu kliedzienu, kas vēlējās izkļūt pār lūpām. Likās, ka it visi bija kā sazvērējušies pret mani.

- Kate, - Kārters ierunājās maigā balss tonī. – Es varu visu paskaidrot.

„Nevari gan,” nodomāju, vēloties, kaut visas skaņas apkārt vienkārši pazustu. Izgaistu. Vai tas maz bija iespējams?

- Lūdzu, saki kaut ko.

Nespējot izturēt balsis, kas centās mani sasniegt, pielēcu kājās un piegāju pie blakus suvenīru plauktam iebūvētajam mūzikas atskaņotājam, lai to ieslēgtu. Parādījās gaiši zili taustiņi, taču tā, kā nezināju, kādu dziesmu gribēju dzirdēt, ieslēdzu vietējo radio. Cauri skaļruņiem sāka skanēt patīkama, bet strauja melodija, kuru nepazinu.

- Kate, neklusē, - Kārters pacēla balsi, bet es sakodu zobus vēl spēcīgāk, un uzgriezu skaļumu, tagad knapi dzirdot pat savas domas, tomēr neviens aiz durvīm nebija sadzirdams vispār. Sajutu pēkšņu atvieglojumu, spējīga neko ne domāt, ne dzirdēt, tāpēc atkāpos pāris soļus, joprojām veroties uz gaišajiem burtiem, kas apzīmēja dziesmas nosaukumu un autoru, un pēc mirkļa ieslīgu gultā, cenšoties pievērsties tikai un vienīgi mūzikai. Tā likās kā mierīga upes plūsma, kas mani mazliet nomierināja. Nedzirdēju ne Kārteru, ne Ellenu, ne sevi, likās, ka pasaule pilnīgi apklususi, tāpēc aizvēru acis un izbaudīju klusumu, pēc brīža jau atkal meklēdama Leo miljonu citu prātu plūsmā, kaut īstenībā tikai biju spējīga saistīties ar Delreju, Reiheru, kā sapratu, un Vendezu domām. Taču Leo te neatradās. Kā izgaisis no pasaules, kaut joprojām biju pārliecināta, ka viņš tepat vien atradās, burtiski rokas stiepiena attālumā.

- Katrīna Deivisa, atver durvis!

Turpināju gulēt un meklēt puisi, pēc kura tik ļoti skumu, un centos neņemt vērā izmisīgos saucienus otrpus sienai, līdz pēkšņi sajutu gandrīz mokošu un spēcīgu grūdienu, kas lika aizrauties elpai.

Nē!

Mani pret savu gribu izrāva no ķermeņa, un pēc sekundes desmitdaļas jau attapos Ellenas nosalušajā augumā, gandrīz zaudējot līdzsvaru. Pretī vērās Kārtera silti brūnās acis, kas šoreiz radīja pavisam pretējas emocijas nekā parasti. Kā gan es te tiku?

Dusmas mutuļoja kā verdošs ūdens, sajutu puiša rokas pieskaramies manām, bet uzreiz asi izrāvos, ar prātu cenšoties iekļūt atpakaļ sevī, bet sajutu pretestību, it kā nespētu neko izdarīt. Nošņācos, pēc tā sakniebjot lūpas ciešā līnijā.

- Klausies manī, - Kārters gandrīz pavēlēja, taču es to nemaz nedomāju darīt. Savelkot rokas akmenscietā dūrē un pirkstu kauliņiem paliekot baltiem, triecu dūri pret puiša seju, taču Kārters paspēja plaukstu satvert, nolaižot to gar sāniem. Dusmas palika arvien izteiktākas, bet tad pamanīju, kā viņa seja mainās. Nelielais smīns, kas rotāja lūpas pirms mirkļa, pazuda, acis šokā iepletās, likās, ka viņa nosalusī, iesārtā āda zaudē jebkuras krāsas paliekas.

Nepaspēju pat iekliegties, kad puiša tvēriens atslāba, un viņš smagi nokrita uz ceļiem.

Aizklāju seju ar plaukstām, cenšoties atjēgties no pēkšņā šoka, bet tad pie manis pienesās Amēlija, nokrītot blakus Kārteram, lai viņam jelkā palīdzētu.

Kas tik tikko bija noticis?

- Kārter? – baiļu pilnā balsī jautāju, redzot vien to, kā Amēlija paceļ bezemocionālo, neko neizsakošo seju savās plaukstās. Lai kā vēlējos, nespēju pietupties, baidoties saļimt turpat uz zemes. Kāds mani pagrūda no ceļa, un es ietriecos sienā, līdz sapratu, ka tā bija Eiverija.

- Kas notika? – meitene nošņācās, pat nepalūkojoties uz mani.

- Kate viņam pieskārās, - Eimija nočukstēja Eiverijai, bet es to sadzirdēju. Aizturējusi elpu, pacēlu savas drebošās, kailās plaukstas, atminoties, ko spēja izdarīt pati Ellena, būdama Vendeza. Paralizēt un pat nogalināt.

Spalgs kliedziens no mutes, un es atkāpos uz aizmuguri, ietriecoties Karlosa augumā.

Es atrados Ellenā un man bija viņas dotumi, turklāt es skāru Kārteru kailām plaukstām.

Spēks, ko likās saņemam no puiša, šķita dedzinām no iekšpuses.