Delreju paslēpes: DIVDESMIT TREŠĀ nodaļa

DIVDESMIT TREŠĀ nodaļa.

***

19 dienas pec notikuma.

Pavasaris.

Eiverijai, kā jau vienmēr, bija taisnība, sakot, ka nākamā diena būs smaga. Miegs šajā naktī nebija īpaši labvēlīgs un izlēma neapciemot visu nakti, tāpēc, no rīta pamostoties, pārņēma sevišķi skarbs īgnums, kas sabojāja garastāvokli ne tikai man. Eiverija jau miljono reizi iebrāzās istabā, bez panākumiem cenšoties mani pamodināt. Iebāzusi seju spilvenā, sagaidīju nākamo vētru, kas, ienesoties iekšā, bez žēlastības norāva segu. Uz ādas parādījās manāma zosādai, ko radīja pēkšņs, pāri plūstošs aukstums.

- Lien ārā no gultas, Katrīna Deivisa! Tūlīt! – viņas brēcienus astoņos no rīta noteikti varēja sadzirdēt visa māja, bet viņai jau tas, visticamāk, nerūpēja, un balss skaļums nepalika klusāks.

- Nekliedz, es dzirdu ikkatru tavu vārdu! – nedaudz paceļot galvu, atkliedzu, beidzot lēnām izslīdot ārā no guļamvietas, ļaujot nemierīgajai meitenei pamest telpu.

Miegainām acīm un neapmierināti savilktu seju, uzvilku Amēlijas iedotās drēbes, kas bija man nedaudz par mazu – gaiši zilais krekliņš likās pārāk apspīlēts, bet melnie svārki ar augsto jostas vietu – par īsu. Šī iemesla dēļ visam pa virsu vēl uzmetu savu pašas jaku, kas, par lielu brīnumu, bija vēl ciešamā stāvoklī pat pēc šo nedēļu laikā notikušā. Kad ielūkojos pretējās sienas spogulī, no šoka gandrīz palēcos, ieraugot pretī savu īsto seju, viļņainos matus, kas brīvi krita pāri šaurajiem pleciem. Ellenai bija taisnība – biežāk vajadzēja ļaut tiem atrasties brīvi bez matu gumijas, tāpēc šoreiz, novēršoties no spoguļa, aizliku līdz krustiem garās, gaišās šķipsnas aiz auss.

Ārā joprojām bija diezgan tumšs mākoņainā laika dēļ, jau tagad varēja manīt un saprast, ka, pametot Londonu, lietus sāks gāzt kā no spaiņiem, padarot pilsētu par aromāta pilnu okeānu. Uz kurieni tad mēs devāmies? Eiverijas plāns, ko izklāstīja, bija pārāk vienkāršs, lai īstenotos. Vismaz man tā šķita. Mēs taisījāmies pamest Lielbritāniju, lai lidotu uz  Sevjeru – iepriekš esošo Austrālijas galvaspilsētu Sidneju -, un, tā kā tieši Austrālija bija vienīgā valsts pasaulē, kas centās glābt mūs – Delrejus – no Sammeras radītajiem sodiem, vajadzēja sākt darboties tieši tur, lēnām kā ugunsgrēkam pārmetoties arī uz pārējām zemēm. Protams, viena niecīga problēma, kā jau katrā perfektā idejā – kā izskaitļoja Karloss,  lai realizētu šo plānu, mums vajadzēja vismaz trīs mēnešus, ja ne vairāk, bet mums tika dotas tikai vienpadsmit dienas. Pusotra nedēļa visas vasaras vietā. Vai tas bija reāli?

Somā, kuru Kārters bija paglābis un atnesis no Amēlijas mājas uz šejieni, iebāzu visas ārā ņemtās mantas un pametu istabu ar domu, ka drīz vien te neatgriezīšos. Gaisma tika izslēgta un mēs visi izgājām no dzīvokļa, arī Karloss, kurš sākumā nemaz nebija pārliecināts par to, jo, kopš te atbrauca no savas dzimtās Spānijas, ne reizi nepameta valsti, taču tagad viņš zināja, ka mums puiša palīdzība būs pat ļoti nepieciešama.

Braucām uz lidlauku, kur mūs jau gaidīja Džeja sarunāta neliela personīgā lidmašīna, kas ļāva mums pamest Eiropas galvaspilsētu gandrīz neviena nemanītiem un netramdītiem, bez nekādām kļūdām un problēmām. Sēžam uz lidmašīnas baltajām kāpnītēm, mūs jau sagaidīja Ellena ar kādu sarkanmatainu meiteni, kas, tāpat kā Ellena, bija Vendeza, jo viņas gaišās plaukstas apkļāva melni cimdi. Pēc mirkļa atklāju, ka viņu sauc Ana, taču sarunāties mums nesanāca, jo katra sēdējām lidmašīnas citā galā.

Lidojums likās īss, it īpaši tāpēc, ka visu laiku, atbalstījusi galvu pret Kārtera plecu, centos kaut cik pagulēt. Jutu puiša pirkstus, kas visu laiku aiztika manas brīvi krītošās šķipsnas, taču neteicu neko, kas liktu viņam to pārtraukt. Seju klāja nemanāms smaids, nepazuzdams pat brīdī, kad iemigu.

Ierodoties Džeja vecāku dzīvesvietā, mūs sagaidīja smaidīga sieviete ļoti līdzīga Džejam – tā pati rūsas brūnā matu krāsa, zilās acis, kaut gaišāka toņa, un sejas forma. Viņa mūs pacienāja ar piparmētru tēju, ielietu gaiši zaļās krūzītēs, un lika palikt te vismaz uz pāris stundām, kamēr izprašņāja Eiveriju par visu un visiem, tajā pašā laikā aizrautīgi stāstot par Džeju un viņa ģimeni.

- Mēs par Džeju uzzinājām tieši tajā dienā, kad viņa vectēvs par to pateica arī viņam, -Emīlija Milingtona klāstīja, sēžot viesistabas „U” formas dīvāna pašā vidū, ļaujot visiem uzmanīgi vērties sievietē. – Teikšu godīgi – es ar Džordžu – Džeja tēvu – šaubījos, ka viņš būs spējīgs iejusties dzīvē, zinot, ka nedrīkst nevienam uzticēties, taču tad, divus gadus pēc tās dienas, Džejs satika Emmu. Īstenībā Emma burtiski iekrita Džejam rokās.

Pagriezu galvu, sastopoties ar meitenes nodurto, viegli nosarkušo seju, cenšoties ne uz vienu neskatīties. Tāpat kā man ar Leo, kaut mums tas bija ātrāk, jo tieši viņš pateica man par Delrejiem. Bet, ja nebūtu Kārtera, mēs nebūtu nemaz iepazinušies, tāpēc var teikt, ka mūsu tikšanās arī bija tikpat nejauša kā Džejam un Emmai.

Puiša mamma turpināja interesanto stāstu, kad Eiverija, kas sēdēja man pretī, savilka uzacis un ar īkšķi pabakstīja gaisu, sakot, ka viņai bija man kas jāsaka. Pametu dzīvojamo istabu, sekojot gaišmatainajai meitenei uz blakusesošo telpu. Te bija virtuve – gaiša, labi apgaismota un praktiski iekārtota, kur gandrīz viss atradās gar sienām, izņemot milzīgs koka galds, kas gozējās telpas vidū.

- Mums ir jāsarunā tikšanās ar Leilu Kovelriju, mūsu aizstāvju pārstāvi, - Eiverija uzreiz ķērās pie lietas, kas mani nemaz nemulsināja. Kā gan citādāk? Ieradāmies, lai ar kādu runātu, protams. Un tas „kāds” šoreiz bija Austrālijas Delreju, Reiheru un Vendezu Aizstāvības prezidente, kura it kā bija spējīga mums palīdzēt. Bet varbūt tā arī būs?

Nepaspēju reaģēt, kad Eiverija rokās iegrūda telefonu, tāpēc gandrīz to izlaidu no pirkstiem. Nesaprotot vēros meitenē, kas, sakrustojusi rokas uz krūtīm, gaidīja, kad rīkošos.

- Man ir jārunā? – pārsteigumā vaicāju, liekot balsij izklausīties vēl spalgākai nekā iepriekš. Man vajadzēja runāt. Man? Eiverija pamāja, ar skatienu liekot zvanīt, kaut to nevēlējos. Kāpēc pati Eiverija to nevarēja darīt? Viņa bija drošāka. Vai nav vienalga, ka esmu pirmā, viņas pašpārliecinātība pārspēja visus. Taču meitenes domas nevarēja mainīt, un pēc mirkļa telefons jau bija piespiests pie manas auss un dvesa spalgus pīkstienus. Kāds atbildēja.

- D.R.V. Aizstāvība runā, - garlaikotas sievietes balss teica. Nespēju atbildēt, rīkle šķita paliekam sausa, un pat, kad Eiverija spēcīgi iedunkāja sānā, pāri lūpām nespēja izslīdēt ne vārds. Meitene izrāva telefonu no manām rokām:

- Labdien. Te Eiverija Džepsena, zvanu no Katrīnas Deivisas vārda...

Viņai pat nevajadzēja pabeigt frāzi vai pateikt, kas biju un ko mums vajadzēja, kad sieviete sajūsminātā balsī savienoja mūs ar vadību, tā it kā paziņojot, ka it visi mani zināja. Visam vajadzēja izdoties. Vai ne?

Dzīvoklis, kurā iemitinājos ar Kārteru, Ellenu, Anu un Karlosu, bija neliels, taču omulīgs, un atradās pašā Sevjeras centra debesskrāpja septītajā stāvā. No guļamistabas loga pavērās brīnišķīgs skats uz Portdžeksonas līci, kas tagad grima spožā, taču svelmes pilnā vakara saulē, apspīdot guļamistabu ar koši sārtām gaismas strēlēm. Spēru soļus pāri telpai, izlēmusi iziet ārā uz balkona, lai ieelpotu svaigu gaisu. Atrodoties tādā augstumā, pār ādu pārskrēja straujas skudriņas, taču es sajutos labāk. Pievēru acis, izbaudot vēja maigo pieskārienu, kas virpuļoja ap mani, paceļot matus un apvijot tos ap pleciem, it kā to darītu kāds reāls cilvēks.

- Kā jūties? – Kārtera balss mazliet izbiedēja, jo iepriekš te atrados viena, un es nesadzirdēju, kā viņš ienāca istabā. Pat nepagriezos un atbildēju, atverot acis un lūkojoties ārā:

- Satraukti.

Kārters pienāca tuvāk, tagad stāvot tieši aiz muguras. Viņš zināja, kādēļ biju nedaudz bažīga, satraukta par šo vakaru, kad Eiverija, es, Džejs un Amēlija dosimies uz sarunu ar Kovelrijas kundzi – šī brīža Aizstāvības vadītāju, kura uzreiz vēlējās uzklausīt mūsu sakāmo. Kārters uzlika savas karstumā svilstošās plaukstas uz manējām, kas atradās uz balkona baltajām margām. Pilsētas skaņas likās pazūdam, un tas palīdzēja mazliet atslābt.

- Viss būs labi.

Neatbildēju, nezinot, ko teikt, jo šķita, ka jau viss izteikts, un tagad labāk bija klusēt. Pievēru plakstiņus, uzticoties Kārtera rokām, kas mani turēja un sargāja, un bezjēdzīgi centos domu piesātinātajā pasaulē atrast Leo. Viņš bija kā noslaucīts no zemes virsmas, kaut dziļi sirdī zināju, ka sirds viņa krūtīs vēl pārliecināti pukstēja. Puisis vienkārši bija nesasniedzams. Atdalīts.

Atvēru acis, sastopoties ar saulrieta sarkanajiem toņiem debesīs, kas lēnām pārklājās ar nakts pelēcīgo tumsu.

- Ejam iekšā, tev vajag sagatavoties, - Kārters, saņemot manus visapkārt vējā virpuļojošos matus kopā un pārliekot tos pār vienu plecu, ievilka atpakaļ istabā, kur pēc pāris sekundēm ieradās arī Eiverija, Džejs un Amēlija, diezgan svinīgi saģērbušies, būdami pilnīgi gatavi doties.

- Kā jau vienmēr kāds jāgaida, - Eiverija ar pārmetumiem balsī teica, taču pasniedza gaiši zilu, pieguļošu kleitu. Kārters pameta istabu, iedrošinoši smaidot; palika vienīgi Eiverija, kas palīdzēja aiztaisīt rāvējslēdzēju uz muguras un sataisīja matus, kas tagad izskatījās paklausīgāki. Pašai Eivai mugurā bija svārki un melna blūzīte, kas izskatījās diezgan neierasti uz Eiverijas auguma, jo viņa visu laiku vilka bikses un krekliņus.

- Es tev ļaušu daudz nerunāt, - Eiverija, pārtraucot klusumu, teica, pasniedzot baltas augstpapēžu kurpes. Rīklē parādījās smags kamols, iedomājoties, ka būs ar tām jāstaigā. Tā nebija lieta, kas man padotos.

- Varbūt arī ļausi vilkt citas kurpes? – cerīgi vaicāju, kaut zināju, ka atbilde būs neliedzoša.

- Ja tev vajag pavadoni, kas palīdzētu noturēties kājās, Kārters varēs nākt līdzi.

Tas mazliet nomierināja. Nebildu ne vārda pretī, neveikli uzvelkot kājās kurpes, kas jau tagad likās ļodzāmies.

- Ir labi, - Eiverija pasmaidīja, būdama apmierināta ar rezultātu, un teica, lai sekoju. Katrs solis, ko spēru, bija lēns un nestabils, taču centos. Aiz durvīm jau gaidīja Kārters, kas, pat man esot uz desmit centimetru augstiem papēžiem, bija par sprīdi garāks. Ieķēros viņam elkonī, beidzot sajūtoties daudz labāk, jo zināju, ka nespēšu nokrist. Lejā atradās melns limuzīns, likdams elpai aizrauties. Nebiju domājusi, ka brauksim ar ko tādu! Ar Kārtera palīdzību iekāpu iekšā uzreiz aiz Eiverijas, kurai blakus stāvēja Karloss, kaut iepriekš nezināju, ka viņš brauks. Apsēdos uz ādas sēdekļa pašās limuzīna beigās; viss tika apspīdēts ar baltu gaismu. Kā ierasts, vēlējos pārkrustot kājas, taču tad atcerējos, ka man bija kleita, un atturējos.

- Nesaki, ka mēs esam tik gaidīti viesi, lai sūtītu limuzīnu, - nočukstēju, kaut zināju, ka vadītājs mūs nedzirdēja. Eiverija, pirmo reizi būdama ar izlaistiem matiem, kas lika viņai izskatīties jaunākai un jaukākai, palūkojās uz mani.

- Nē, mēs neesam, - viņa viegli pašūpoja galvu, matiem lēnām izkustoties. – Tu esi.

Sakodu zobus un nosarku. Es? Vai tiešām tā biju es, kuras dēļ mūs pieņēma uzreiz tajā pašā dienā, kuras dēļ sūtīja tik krāšņu mašīnu? Sajutos neērti, tāpēc nodūru skatienu uz zilo kleitu, kas nedaudz krokojās uz maniem kopā saspiestajiem augšstilbiem.

Sākām braukt un visu laiku pavadījām klusumā, kaut es dzirdēju, kā Amēlija ar Eiveriju sačukstas, it kā nevēlētos, lai pārējie to dzirdētu. Likās, ka vienu brīdi dzirdu atskanam manu vārdu, kaut centos tam nepievērst uzmanību, taču tad mēs apstājāmies. Vai tad varējām jau būt galā? Taču tā bija, jo pēc sekundes atvērās limuzīna durvis, un Kārters pasniedza plaukstu, palīdzot izkāpt ārā.

Mēs atradāmies pie milzīga, labi apspīdēta debesskrāpja, uz kuru veda prožektoru apgaismots ceļš. Pati ēka veidota no stikla, virs ieejas durvīm atradās uzraksts „D.R.V.”, kas likās spīdam miljons dažādās krāsās, pievēršot skatienus un neļaujot nevienam paiet garām nepalūkojoties. Pie lielajām, atvērtajām arkveida ieejas durvīm stāvēja divi vienādi tērpti vīrieši, kas izskatījās pēc šveicariem. Vai šodien bija kaut kādi svētki?

- Ejam? – Kārters laipni apvaicājās, un, beidzot nolaižot skatienu no milzīgās ēkas, spēru pirmos ļodzīgos soļus uz priekšu, kas drīz vien nostabilizējās, kaut joprojām jutos nedroši.

- Labdien... – tuvāk stāvošais šveicars, kurš, tāpat kā kolēģis, bija tērpts sarkanā uzvalkā, lūkojoties sarakstā, sveicināja, taču viņa jautājošā sejas izteiksme lika domāt, ka vīrietis nezināja, kas bijām.

- Katrīna Deivisa, - smaidot teicu.

Viņš likās uzreiz atdzīvojamies, iespiežot kolēģim rokās plakano ekrānu, kurā vēl tikko gribēja mūs atzīmēt, un norādīja ar plaukstu uz iekštelpām.

- Deivisas jaunkundze, Kovelrijas kundze jūs jau gaida.

Kā pateicoties pamāju ar galvu un Kārtera pavadībā spēru soli pāri slieksnim, ieejot plašā un labi iekārtotā priekšnamā, caur kuru stiepās sarkans paklājs. Jauna meitene, kas izskatījās tikai nedaudz vecāka par mani, stāvēja pie labajā pusē esošās reģistratūras letes un, plati smaidot, mūs sagaidīja. Viņa izskatījās apmierināta ar savu darbu, kad meitene uzzināja mūsu vārdus, sāka starot kā saulīte.

- Man jūs aizvest? – darbiniece, tērpta sarkanā, pavaicāja, un Eiverija uzreiz piekrita piedāvājumam. Devāmies tālāk pa gaiteni, kas aizveda uz lokā izliektām kāpnēm augšup. Otrajā stāvā tikām aizvesti līdz pašam Kovelrijas kundzes kabinetam, kas atradās gaiteņa galā un bija apzīmēts ar uzrakstu „Vadība”. Sajūsminātā meitene skaļi pieklauvēja pie durvīm un uzreiz, nesagaidot atbildi, satvēra rokturi, ielaižot mūs iekšā. Telpa bija liela, pa vidu atradās milzīgs, ovāls galds, pie kura jau sēdēja trīs man nepazīstami cilvēki un dzēra kafiju, šī dzēriena rūgtajam aromātam spēcīgi apvijot visu kabinetu. Tiklīdz kā pārkāpu pāri neredzamajam slieksnim, kas šķīra šauro gaiteni no vadības telpas, visi strauji pielēca kājās, steidzoties ar mums sasveicināties. Pa priekšu abiem darbiniekiem – sievieti un vīrieti, abi vecumā zem četrdesmit, - nāca blonda sieviete, kuras piespraude pie krūtīm vēstīja, ka viņa ir „L. Kovelrija”, tātad visu vadītāja.

- Katrīna. – Viņa sajūsmināti paspieda manu plaukstu, it kā es būtu pasaules slavenība. Bet varbūt biju? Tikai negatīvā nozīmē.

- Amēlija, Džejs un Eiverija, vai ne? – Leila Kovelrija pievērsās man aiz muguras stāvošajiem, sajūsmināti spiežot viņu sniegtās plaukstas. – Nekad nebiju domājusi, ka, dzīvai esot, varēšu jūs satikt.

- Un šie ir Kārters un Karloss, - iepazīstināju manu un Eiverijas pavadoni. – Karloss ir Reihers.

Likās, ka gaišmatainā sieviete sāka starot vēl spožāk, saprotot, ka te atradās ne tikai mēs, bet arī kāds cits no atšķirīgo sugas.

- Prieks iepazīties, tiešām. Piesēdiet, lūdzu! – Leila sacīja, ar plaukstas vēzienu norādot uz galdu, pie kura joprojām mazliet bijīgi stāvēja abi darbinieki, kas tikai smaidīja un māja ar galvu, netuvojoties mums, it kā baidītos, ka mēs varētu izsūkt dvēseli.

Apsēdos galda labajā pusē, un pie manis uzreiz pienāca malā stāvošā sieviete, piedāvājot ko dzeramu. Atteicos, jo šobrīd tiešām nevēlējos neko, tikai tikt galā ar problēmām. Vīrietis un sieviete pēc mirkļa pameta telpu, ar mums atstājot tikai prezidenti.

- Tātad, jūs vēlējāties ar mani runāt, vai ne? – Leila vaicāja, joprojām viegli smaidīdama.

- Mēs gribam beidzot tikt galā ar mūsu problēmu, - Eiverija sacīja, - un, tā kā šī ir vieta, kas atbalstīs mūsu ideju, devāmies pie jums.

Kovelrijas kundze salika abu plaukstu pirkstus kopā, cenšoties domāt.

- No kurienes atbraucāt? Turklāt, cik cilvēki?

- Londonā ar Amēliju savācām kopā vēl piecus Delrejus, kā arī vienu Reiheru un tagad jau divus Vendezus. Tagad esam kopā vienpadsmit, kā arī Kārters, kas ir gatavs palīdzēt.

Galā sēdošās sievietes acis iepletās, viņai izskatoties īpaši pārsteigtai par uzzināto.

- Nekad neesmu redzējusi tik daudz Delrejus vienviet, - viņa atzinās. – Šis noteikti būs apvērsums.

Eiverija tik runāja. Viņa pastāstīja par mūsu ideju, iedodot Ellenas iegūto videoierakstu, ko Leila uzreiz noskatījās, visu laiku apmierināti smaidot. Likās, ka saruna drīz beigsies, kad pa vidu iespraucos arī es.

- Tikai mums ir problēma, - balss bija aizsmakusi no ilgās klusēšanas. Ieklepojos, vēloties atbrīvot rīkli no tā, kas tur ieķēries. – Faktiski mēs esam astoņi Delreji, jo Leo atrodas Sammeras ieslodzījumā. Viņam tiesas sēde ir pēc pusotras nedēļas.

Pēkšņi visi apklusa, pusducis acu pāru bija pievērstas man, jo laikam visi iedomājās, ka biju samierinājusies ar zaudējumu. Nē, viņi kļūdījās, es netaisījos izlaist Leo no pirkstiem bez cīņas. Tas būs grūti, bet es viņu nepametīšu. Man apsolīja palīdzēt, tādēļ turēšu viņus uz vārda.

Leila ieklepojās, nolaižot skatienu uz galda virsmu, it kā cenšoties padomāt, ko vajadzētu teikt. Ierausos dziļāk krēslā, noņemot rokas no galda, pēkšņi sajūtoties nepiederīga šai kompānijai. Ja viņa domāja atraidīt visu padarīt līdz piecpadsmitajam datumam... Vai man vienai viss izdosies?

- Katrīna, - sieviete, pacēlusi acis, žēlsirdīgi ierunājās, it kā vēlētos maigi atrunāt mani darīt, ko vēlējos. Es pat nenoklausījos līdz galam, kad, sasprindzinājusi visus muskuļus, vēlējos pielēkt kājās, ja vien Kārtera plauksta nebūtu maigi satvērusi manus labās rokas pirkstus, kas zem viņa likās ledus auksti un sastinguši.

- Es apsolīju, ka mēs paspēsim visu izdarīt līdz piecpadsmitajam jūnijam, tāpēc mēs to arī paveiksim laikā, - Kārters teica, nelaižot vaļā plaukstu, it kā baidītos, ka aizbēgšu.

Par lielu pārsteigumu, pēc kādas desmit minūšu ilgas sarunas, viss tomēr tika sarunāts, un Kovelrijas kundze galu galā piekrita tam, ka līdz rītdienai tiks izdomāts pagaidu plāns vai idejas, kas varētu aizvest līdz rezultātam. Kad piecēlos kājās, joprojām nespēju iedomāties, ka mēs tik drīz jau tiksim pie Leo un arī izglābsim visu turpmāko Delreju dzīves. Jau tagad viss mainījās.

Ieķēros Kārteram elkonī, jūtoties neparasti ērti uz savām kājām, un pametām šo telpu. Soļi bija mazliet nestabili šoka dēļ, ka nebūsim vienīgie, kas centīsies izpestīt Leo no Sammeras ķetnām, un dziļi sirdī atvieglojums plūda kā vienmērīga upe, padarot mani vieglu un starojošu. Brīdī, kad jau devāmies lejup pa kāpnēm, Leila Kovelrija aiz mums sauca:

- Pavasara balle sāksies pēc divdesmit minūtēm, pirmā stāva zālē. Ļoti ceru jūs tur sagaidīt.

Ak, tad balle bija iemesls visapkārt valdošajam krāšņumam, iemesls, kādēļ mums vajadzēja tērpties tik svinīgi. Gandrīz sastingu uz vietas, sajūtoties diezgan neērti, jo zināju, ka būs jādejo, kaut manas dejošanas prasmes nebija spožākās.

Pavilku kleitu zemāk, vēloties burtiski pazust no šīs pasaules, un nodūru skatienu, paslēpjot seju viļņainajos matos. Kārtera pirksti ievijās manā plaukstā, ar īkšķi maigi glāstot plaukstu kauliņus. Vēlējos izrauties, taču tas neizdevās. Sasniedzām pirmo stāvu, un es sajutu karstumu kāpjam pa kaklu uz vaigiem.

Pa kuru laiku visi ieradušies?

Cilvēku jau tagad bija pietiekami daudz, visi laikam atnāca, kamēr runājām augšstāvā. Man aizrāvās elpa, un es apstājos. Tikai tagad pamanīju diezgan klusu mūziku skanam no skaļruņiem iepriekš aizvērtās zāles stūros.

- Kas notika? – Kārters, pamanījis reakciju, vaicāja, un es papurināju galvu.

- Nē, es tikai nedejoju, - kautrīgi pasmaidīju, nolaižot skatienu uz deju grīdas un iekšēji jūtot pretrunas. Viena puse izmisīgi sacīja, lai cenšos izvairīties no dejošanas, vienalga ar ko, bet otra tieši pretēji to vien darīja, kā lūdzās, vēloties pēc iespējas ātrāk sajust Kārtera drošās rokas uz muguras, it kā zinot, ka viņš spēs šo nemākulīgo būtni izvadāt prasmīgi pa placi. Neviens pāris, kas jau tagad izbaudīja klasiskās mūzikas nemanāmos ritmus, pat nepalūkojās uz mums, un es par to biju laimīga, jo lieka uzmanība šobrīd diez vai palīdzētu.

Kārters pēkšņi, nolaidis acis no manas sejas, pastiepa labo plaukstu manā virzienā un galanti paklanījās.

- Vai drīkstu uzlūgt dāmu uz deju?

Tikai paspēju mulsi pašūpot galvu, kad puisis jau maigi satvēra manu plaukstu un vilka telpas vidū; tieši tajā brīdī nomainījās mūzika, taču es to neatpazinu, tāpēc tikai klausījos maigajā melodijā un ļāvu Kārteram ievilkt savās rokās. Nekad neiedomājos, ka kaut reizi pēc skolas laikiem vēl dejošu. Jā, sākumskolā mācīja balles dejas, tas bija kā obligātais priekšmets, turklāt arī izlaidumā vajadzēja dejot valsi, kura laikā izgāzos kā veca sēta, protams. Bet tagad, gandrīz divus gadus pēc skolas beigšanas, es, tērpusies krāšņā kleitā un uzvilkusi smalkas augstpapēžu kurpes, ļāvos dejai ar Kārteru. Vai es ticētu, ja kāds par šo teiktu pirms gada? Nedomāju vis.

Puisis aplika abas rokas man ap vidukli, nedaudz pievelkot pie sevis klāt, un mēs sākām viegli šūpoties mūzikas ritmā. Kaut viņa dejas prasmes tomēr arī nebija tās labākās, ar viņu kopā nejutos mulsi, kaut tā vajadzētu būt. Bija dīvaini, taču es nevēlējos pārtraukt darbību, tāpēc ļāvu savām rokām uzgulst puisim uz pleciem. Tikai tagad pacēlu acis, ielūkojoties tieši Kārtera šokolādes brūnajās acīs un liekot aizrauties elpai. Kā jau pēdējā laikā, sajutos viennozīmīgi. Sirds sāka pukstēt arvien ātrāk, tomēr nespēju saprast kādēļ. Nevarēja taču būt, ka radās tik spēcīgas simpātijas pret šo puisi, pret cilvēku, ko tikai nesen nīdu? Bet varbūt tomēr?

Kārters mani strauji, bet maigi pagrieza otrādi, kustoties līdzi, un vēl ciešāk turēja savās rokās, it kā baidītos, ka es varētu aizbēgt, it kā viņš zinātu, ko domāju. Varbūt Kārters spēja no sejas izteiksmes saprast, ko prātoju?

- Tu dejo labāk nekā ej uz šiem papēžiem, - puisis pārtrauca savstarpējo klusumu, pasakot mazu jociņu, kas lika lūpām atplaukt maigā smaidā.

- Ja vien šī būtu īsta deja, tu teiktu ko citu, - atteicu un uzreiz to nožēloju, jo Kārters, ne mirkli nedomājot, palaida savu kreiso roku un satvēra manu, pēc brīža paceļot sadotās plaukstas deviņdesmit grādu leņķī.

- Nevajag, lūdzu... – nomurmināju, zinot, ko viņš darīs, bet nekas nebija glābjams, jo puisis jau spēra pirmo soli uz priekšu, tādējādi liekot atkāpties. Dziesmas ritmā, puisis mani veda pa deju grīdu ar tādiem valša soļiem, kādus nemaz nepārzināju, un drīz vien jau arvien biežāk kāpu uz Kārtera kājām, taču viņš neapstājās. Sajutu aukstus sviedrus uz skausta, baidoties paklupt, bet tad puisis, pašas dziesmas beigās, mani atgāza uz aizmuguri, un es caur zobiem izgrūdu vaidu, izklausoties pēc maza, nebarota kucēna. Kājas drebēja kā želeja, taču Kārtera tvērienā sajutos droši, tāpēc nebaidījos pakrist. Bija iestājies klusums, jo mūzika pārstāja skanēt, un Kārters atliecās, velkot mani līdzi.

- Es zināju, ka tev nav taisnība, - viņš, ielūkojoties tieši manās acīs, teica un pasmīnēja, satverot plaukstu savējā. Sajutu mulsuma atstātās pēdas vaigos, kas izpaudās kā karstuma strauja izplatīšanās sejā un uz kakla, bet viss beidzās brīdī, kad atskanēja pēkšņi aplausi, jo uz nelielās skatuves uzkāpa jau iepriekš iepazītā Leila Kovelrija. Kārters mani palaida vaļā, un es izlikos, ka aizrautīgi vēroju sievieti uz skatuves, kaut patiesībā centos atbrīvoties no straujajiem sirdspukstiem, kas radās dejas laikā.

- Sveiciens šajā vēlajā vakara stundā, - viņa, pieliekot nelielu mikrofonu pie lūpām, smaidīja kā vasaras saule, un šķietami aplūkoja visus pēc kārtas. Pamanīju, ka pie manis pienāk Eiverija, Karloss, Džejs un Amēlija. Noteikti izskatījās dīvaini, ka visi stāvam vienā rindā, bet nebrīnījos, ka mūs neviens vēl nepamanīja. Es vismaz uz to šobrīd cerēju, jo joprojām nebiju apradusi ar domu, ka šeit, Austrālijā, un it īpaši Sevjerā, neviens mūs nevēlēsies notvert un aizvest pie Sammeras. Tas bija grūti.

- Ir pagājuši jau desmit gadi kopš radās šī vieta un nams, kur jebkurš Delrejs vai Reihers, vai Vendezs var griezties pēc palīdzības, un šodien bija doma rīkot labdarības akciju, taču plāns ir nedaudz izmainījies, jo vakar man kāds piezvanīja, - Leila ieturēja pauzi, nemanāmi pametot skatienu mūsu virzienā, un es uzreiz novērsos, baidoties, ka kāds varētu pamanīt, uz ko sieviete lūkojās. Es nevēlējos tikt pamanīta. – Noteikti jūs visi zināt, ka Katrīna Deivisa pirms kāda laika tika notverta. – Atskanēja murmināšana no desmitiem cilvēku mutēm, un es sastingu.

Palūkojos uz Eiveriju, kura ar acs kaktiņu jau lūkojās manī, un ieurbos viņā.

„Nesaki, ka tu zināji,” nikni nodomāju, liekot meitenei to sadzirdēt, un viņa salēcās, pārsteigti veroties manī. Nesapratu, vai tas tādēļ, ka viņa vēl nebija izbaudījusi manus dotumus uz savas ādas, vai tādēļ, ka centās apgalvot, ka neko iepriekš nezināja, bet tad atskanēja mans vārds. Šokēta izrāvos no faktiski tukšā Eiverijas prāta un pavēros uz Leilu, kas stiepa roku manā virzienā. Sajutu maigu grūdienu no Kārtera puses, kas lika gandrīz paklupt papēžu dēļ. Priekšā stāvošie cilvēki pagriezās pret mani un lēnām pašķīrās, izveidojot diezgan platu eju, caur kuru vajadzēja iet, taču es nespēju pat pakustēties, jo likās, ka biju pieaugusi pie zemes. Visi manī vērās ar pārsteigtām un ieinteresētām sejas izteiksmēm, un es vēlējos pazust pavisam, kaut zināju, ka tas nebija iespējams.

Neveikli spēru pirmo soli uz priekšu, zinot, ka citādāk Kārters atkal turpinās mudināt, lai kustos uz priekšu, papēži mani gandrīz nodeva, tomēr, soli pēc soļa, sasniedzu skatuvi, kur kāds satvēra manu plaukstu, laipni palīdzot uzkāpt augšā. Tikai pēc brīža pamanīju, ka tas bija tas pats vīrietis, atradies kabinetā līdz ar Leilu Kovelriju. Viņš palaida roku vien tad, kad stabili nostājos blakus vadītājai. Sirds likās pamirstam, kad ieraudzīju, cik daudz cilvēku te sapulcējušies. Šķita, ka visa zāle bija pilnīgi aizpildīta, kaut nespēju atminēties brīdi, kad tik daudzi te ienāca, jo, kad mēs dejojām ar Kārteru, bija vismaz uz pusi mazāk.

- Tātad, Katrīna, es atļaušos uzdot pāris jautājumus, labi? – sieviete smaidīga ielūkojās manā sejā, bet es nespēju novērst acis no kameras, kas, pavērusies manā virzienā, filmēja katru kustību. – Tu nepievērs tām uzmanību.

Viegli teikt, bet doma, ka mani vēroja simtiem cilvēku acis, radīja nepatīkamu sajūtu, tāpēc gandrīz nespēju noturēties kājās, vēloties atrast kādu neeksistējošu atbalsta punktu.

- Jā, protams, jautājiet. – Vai tā bija mana balss, kas to teica?

Leila Kovelrija pacēla roku, kurā atradās melns, taču neliels mikrofons, kuru viņa pietuvināja sev pie mutes.

- Es ļoti ceru, ka nevienam nav pretenzijas, ka šī vakara pirmās piecas minūtes tiek aizvadītas šādi, vai ne? – viņa vēl pajautāja, palūkojoties pāri cilvēku galvām. Atskanēja apmierināti aplausi. Man nedaudz apreiba galva, un es sasvēros mazu gabaliņu uz priekšu, ko neviens, cerams, nemanīja. – Tātad, kā sapratu, jūs šobrīd esat septiņi Delreji, kas atbrauca uz šejieni, vai ne?

Septiņi. Septiņi?

Prātā ātri pārskaitīju visu vārdus, kurus atminējos, tādējādi ieturot mulsinošu pauzi. Galu galā apstiprināju frāzi, neveikli pamājot ar galvu.

- Pastāsti, kam un kāpēc radās ideja sameklēt visus?

Pēkšņi likās, ka esmu visu aizmirsusi. Kuram prātā bija radusies šī doma? Leo? Vai Eiverijai? Bet varbūt Kārteram, jo tieši viņš bija man iedevis tos pavedienus Lilitas dienasgrāmatai?

Ieskatījos tieši videokamerā, šķietami redzot savu atspulgu, kur varēja redzēt nobijušos un bālu padsmitgadnieci, kas to vien vēlējās, kā tikt lejā, prom no visu acīm. Vai tā biju es?

- Ja pareizi atminos, pati ideja radās Eiverijai, kura atrodas kaut kur zālē, - teicu, cenšoties ar skatienu atrast meiteni, taču eja jau bija aizvērusies un tagad man pretī atradās kāda nezināma sieviete. – Viņa vēlējās... Viņa vēlējās atrast iespēju, kā varētu atmaskot Madelainu Hārperi.

Leila Kovelrija māja ar galvu, saprotoši klausoties atbildē, taču es apklusu, nezinot, ko vēl varētu pateikt. Leila tikai pēc pāris mirkļiem saprata, ka netaisos vairs runāt, tāpēc turpināja:

- Kā sapratām mēs ar vadību, Sammera – ar pseidonīmu Madelaina Hārpere -, pati būdama Delreja, vēlas iznīcināt visus atlikušos Delrejus?

Pamāju, nevēloties vairs neko piebilst, jo zināju, ka nespēšu izteikt, ko gribēju.

- Labi, es redzu, ka esi mazliet satraukusies, - viņa iesmējās, un līdz ar sievieti to izdarīja arī pārējie. – Tāpēc pēdējais jautājums – zinu, ka ar tevi tagad līdzi ir arī viens Reihers. Bet, ko te dara cilvēks? Vai tu neuztraucies, ka viņš varētu būt nodevējs?

„Nē, neuztraucos,” prātā atbildēju, taču skaļi to izteikt nespēju.

- Bet varbūt viņš nemaz nav cilvēks? – Leila vēl piebilda, redzot, ka mana seja pauž pārdomas, un tajā brīdī es acumirklī sastingu. Kā gan viņa varēja padomāt, ka viņš ir kāds no mums? Nē, Kārters bija cilvēks. Vai ne?

- Viņš man izglāba dzīvību tik daudz reižu, ka nevaru ne saskaitīt, un es Kārteram uzticos, - mierīgā balss tonī teicu, cenšoties noturēties kājās, un tad Leila ļāva man, aplausu pavadībā, pamest skatuvi. Gandrīz skriešus metos cauri pūlim, lai varētu pēc iespējas ātrāk nokļūt pie Kārtera, Eiverijas un pārējiem, kas jau gaidīja, taču, vēl nesasniedzot viņus, Leila jau sāka savu runu, kaut no tās nespēju sadzirdēt gandrīz ne vārdu.

- Vēlies iet prom? – Kārters vaicāja, redzot, kā drebu, un es uzreiz piekritu piedāvājumam, ieķeroties puiša elkonī, lai nepakristu papēžu dēļ. Pirms sākām iet, pavēros uz pārējiem, kas ar skatienu paziņoja, ka vēl te paliks. Cauri pūlim izlauzāmies ārpusē, varēju redzēt skatienus, kas sekoja katram solim, bet es tam centos nepievērst uzmanību, lūkojoties sev zem kājām, lai nepakluptu.

Pie pašas izejas sadzirdēju aplausu šaltis, nozīmējot, ka tagad vajadzēja notikt kaut kam grandiozam, taču es pat nedomāju atgriezties. Uzmanība mēdza bojāt garastāvokli.

Ārā bija vēss, mums pretī nāca vēl kavējošie cilvēki, bet es nevienu rūpīgi neaplūkoju, pievēršot uzmanību tikai un vienīgi soļiem. Gandrīz tikusi līdz ceļam, atrāvos no Kārtera rokas un pietupos, lai novilktu apavus, kas bija mazliet noberzuši pirkstus, liekot tiem izskatīties kā apsmērētiem ar zemenēm. Kārters neko nesacīja, kad paņēmu apavus rokās un turpināju ceļu bez puiša palīdzības. Man pat šķita, ka viņš varbūt bija vīlies.

- Kur ejam? – Kārters jautāja, kad sāku iet pa auksto trotuāra apmali.

- Es nezinu. – Paraustīju plecus un nemaz neapstājos. Pavēros nedaudz apmākušajās debesīs, kur cauri mākoņiem varēja vēl manīt mēnesi un zvaigznes, bet no pētīšanas izrāva Kārtera plauksta, kas ieķērās manējā.

- Ejam? – viņš jautāja, norādot uz kādu ielas malā esošu kafejnīcu, kas tagad vēl strādāja, kaut bija jau samērā vēls. Ko gan es zaudēšu, ja aiziesim? It īpaši tādēļ, ka vēders pēkšņi ievaidējās, paziņojot, ka bija parādījusies ēstgriba, jo iepriekš to visa notikušā dēļ nemanīju. Jā, nedomāju, ka kāds spētu domāt par ēdienu, ja uzzinātu, ka viens no vistuvākajiem cilvēkiem drīz vien tiks sastapts un glābts. Turklāt, vai es būtu iedomājusies, ka drīz vien būšu spējīga dzīvot pilnvērtīgi?

- Ejam, - apstiprināju, un, turoties pie Kārtera rokas, pārskrējām pāri ielai; doma, ka man nebija kurpju, lika justies īpaši vieglai un gaisīgai, jo soļus nespēju sadzirdēt. Kafejnīcas skatlogā atradās milzīgs plakāts, apzīmēdams, ka šeit šobrīd bija atlaides. Atverot durvis, sajutu spēcīgu kafijas un šokolādes smaržu, kas lika kuņģim sarauties baudā. Kārters, palaidis vaļā manu roku, paturēja durvis, lai varētu ieiet iekšā pirmā, un tikai tad sekoja man.

Kafejnīca bija neliela, te atradās vien diezgan tuvu salikti desmit četrvietīgi galdiņi un lete, aiz kuras stāvēja jauna meitene, apkalpodama kādu vīrieti.

Pieejot pie tās, acīm pavērās pārpilnības raga cienīga izvēle ar dažādiem saldajiem ēdieniem, kas lika gandrīz visu piemirst, taču izvēlējos ko pavisam vienkāršu – divas maizītes ar šokolādi un balto kafiju, jo zināju, ka nauda nekam greznākam man nesanāks. Protams, Kārters vēlējās izmaksāt, bet es uzreiz atteicos, sniedzot naudaszīmi meitenei, tāpēc puisim vajadzēja samierināties ar to. Saņēmusi atlikumu, apsēdos pie tuvākā galdiņa un, kamēr gaidīju Kārteru, noplēsu nelielu gabaliņu no maizītes un iemetu mutē, ar prātu kārtējo reizi aizklejojot tālu prom un cenšoties atrast Leo, kaut jau iekšēji jutu, ka tas neizdosies. Tā arī bija.

- Kate? – Kārters ieminējās, apsēžoties man pretī un redzot, ka esmu aizklīdusi no realitātes, bet viņa balss lika man atgriezties, nespējot sazināties ar Leo. Viņam taču nekas nebija noticis, vai ne? – Kate?

- Mh? – jautājoši pavēros Kārterā, un turpināju bāzt silto maizi mutē, gabaliņu pēc gabaliņa, pēc mirkļa visu noskalojot ar saldu, karstu kafiju.

- Piedod, ka negāju tev līdzi uz skatuves, - viņš teica. – Es redzēju, kā tu drebi.

- Tas nekas.

Īsā saruna beidzās, un mēs pievērsāmies niecīgajām vakariņām, taču tādēļ, ka Kārters bija pieminējis nesen notikušo, prātā atkal sāka plūst atmiņu upe, kaut centos to apvaldīt. Jautājums pēc jautājuma. Kāpēc gan Leila jautāja par Kārteru? Kāpēc viņa minēja to, ka varbūt viņš nebija nemaz cilvēks?

Kārtīgs kafijas malks svilināja rīkli.

Viņš taču bija cilvēks, vai ne? Kārters nemūžam neuzdrošinātos tādu noslēpumu paturēt pie sevis, zinot, ka tik daudz par sevi stāstīju. Tas būtu pareizi, ja mēs izturētos godīgi viens pret otru, jo citādi es tik tiešām nespētu viņam uzticēties.

Papurināju galvu, cenšoties šīs domas izmest no prāta, jo zināju, ka man nebija taisnība. Kārters bija cilvēks, viņš vēlējās palīdzēt un to arī darīja, apdraudot pats savu dzīvību.

- Kas notika? – puisis noraizējies vaicāja, redzot, kā manas emocijas spēji izpaužas uz āru, bet es uzreiz atteicu, ka nekas, jo tiešām nevēlējos par to runāt. Taču pat pēc otrās maizītes apēšanas, nespēju tikt prom no uzmācīgajām domām, kas mani burtiski vajāja.

Iztempu visu kafiju vienā malkā, un, neko nesacīdama un pārmezdama sev kā grēku pilnai būtnei, nemanāmi ieurbos Kārterā.

„Nu, ko tu dari, Katrīna?” pārmetumu pilna iekšējā balss ierunājās, liekot sajusties vainīgai, bet es tik un tā centos iekļūt puiša prātā. Vai tad es šaubījos par to, kas viņš bija?

Kārters šobrīd vēl ēda, tāpēc nemaz nemanīja, ka sastingu, cenšoties izspraukties cauri puiša vairogam, tajā pašā brīdī paliekot arī sevī. Mēģināju nelūkoties viņam sejā, lai tas neizskatītos uzkrītoši, bet tad, pēc sekundēm divdesmit, izdzirdēju vārgu domu un skaņu atblāzmu, atskanēdama no puiša prāta.

Ietriecos atpakaļ sevī; spiedziens no mutes bija vien kā vārga, bet sāpju pilna skaņa, kas lika pielēkt kājās un apgāzt krēslu, uz kura tikko sēdēju.

- Kas notika? – Kārters pārtrauca dzert kafiju, un ar lielām acīm pavērās manī, bet es redzēju vien melu pilnu seju, cenzdamās gūt manu uzticību.

- Nē... Nē! – Man aizlūza balss, un es, nespējot vairs palūkoties Kārterā, apmetos uz papēža; aizmirsusi apavus pie galdiņa, metos izejas virzienā.

Atskanot durvju zvaniņam un izjūtot vēso gaisu skaramies kailajiem pleciem, spējas asaras jau ritēja pāri vaigiem.

Kā gan es biju spējīga uzticēties šim cilvēkam? Kā gan es biju spējīga viņu pielaist tik tuvu?

- Kate! – dzirdēju viņu saucam, bet es nereaģēju, arvien ātrāk nesoties pa ielu, bet drīz vien sajutu karstas rokas aptveram plecus, kuras centos strauji atgrūst. Pār lūpām izlauzās vājš kliedziens, bet es vairs nejutu spēku pretoties, un Kārters mani apgrieza pret sevi.

- Kas, pie velna, tev notika? – Likās, ka viņš kliedza, bet, iespējams, es tikai pārklausījos. Nespējot atbildēt, ļāvu asarām ritēt. – Kate, pasaki, lūdzu.

Gandrīz padevos puiša balss tonim, vēstot manāmas skumjas, bet tad atminējos sajūtu, kas radās līdz ar domu, ka viņš bija man melojis, un uzreiz dusmas pārņēma augumu.

- Kas tu esi? – nikni izspļāvu, skaldot teikumu pa vārdam. Atminējos, kā Kārters pirms pāris mēnešiem ar smīnu sejā atklāja, ka zina, kas esmu. Kāpēc gan šis cilvēks neiedomājās, ka būtu nepieciešams uzticēt savu noslēpumu arī man? Vai tad tā nebūtu godīgi?

Bet kas gan viņš varēja būt? Delrejs viņš tiešām nebija, Vendezs arī nē, jo pieskāriens, kā jau Ellena minēja, neparalizēja. Vai viņš bija Reihers? Vai viņš spēja pārtapt par jebkuru dzīvnieku pēc savas gribas un vēlmēm?

Sapratu, ka nevēlējos dzirdēt atbildi uz pašas uzdoto jautājumu, tāpēc, pievērusi acis, ļāvu prātā ieplūst Ellenas attēlam. Nepagāja ne mirklis, kad izrāvos no sevis un, ar strauju triecienu, ielidoju Ellenas prātā, tālu, tālu prom no cilvēka, kas mani pievīla un gandrīz vai nodeva.

Saļimu uz zemes, nemaz nespējot atvērt acis, lai saprastu, kur atrados, un satvēru seju plaukstās. Vēlme izgaist uz visiem laikiem šobrīd šķita spēcīgāka nekā jebkad agrāk, bet zināju, ka tas nebija iespējams.

- Kāpēc tu man neteici, ka esi citādāks? – nočukstēju, kaut arī uz šo jautājumu atbildi nesaņēmu, tam izgaistot tumsā. Klusums ieskāva, vēlējos panikā kliegt, taču vienīgais, ko spēju, bija izmisīgi meklēt Leo, kurš joprojām bija kā tumsā tīts. Kaut zināju, ka viņš mani nedzirdēs, tik un tā nodomāju:

„Es nāku pēc tevis. Gaidi.”

Visspēcīgākā vēlme bija atrasties Leo rokās un raudāt viņam uz pleca. Nekam citam nebija nozīmes.

„Tu drīz būsi ārā. Neuztraucies.”