Delreju paslēpes: DIVDESMIT PIEKTĀ nodaļa

DIVDESMIT PIEKTĀ nodaļa.

***

20 dienas pec notikuma.

Pavasaris.

Ar katru sekundi, ko pavadīju stāvam blakus nekustīgajam Kārtera augumam, likās, ka zaudēju enerģiju, kas iepriekš kā vulkāns mutuļoja manī. Jebkuras maņas šķita notrulinātas, nedzirdēju gandrīz itin neko, izņemot nerimstošo zumēšanu ausīs, viss, ko redzēju, likās kā slikts murgs, no kura vēlējos pamosties. Tā nenotika. Viss atradās acu priekšā, viss bija patiess, reāls, turklāt nezināju, ko citu darīt, kā tikai stāvēt un nolūkoties no malas.

Kāds ieķērās manā plecā, asi iecērtot savus nagus ādā. Nejutu sāpes, nejutu neko, kas varētu izvilkt no mokošā transa, kurā tikko ieslīdēju. Viss likās lēns, nespēju izsekot, kas notika, jo vienīgais, ko redzēju, bija Kārtera nekustīgi griestos verošās acis.

Kāds mani ar visu spēku ievilka atpakaļ ķermenī, un es saļimu uz zemes, pieplokot ar vaigu pret paklāju. Pilnīgs klusums ieskāva telpu, te nebija itin neviena, jo atrados otrpus sienai, istabā, kur pirms mirkļa gulēju. Baiļu ietekmē caur lūpām izspraucās kluss kunksts, un es pielēcu kājās, lai varētu tikt pie Kārtera. Raustīju durvju rokturi, dusmās vēloties kliegt, bet tikai pēc brīža sapratu, ka durvis bija slēgtas. Drebošiem pirkstiem sameklēju atslēgu, pēc veselas mūžības dzirdēju durvis atsitāmies pret sienu, un es nokritu uz ceļiem tieši blakus puisim, palūkojoties uz viņa nejūtīgo seju. Neciešamas sāpes skāra sirdi, kas lika sāļām asarām riesties acu kaktiņos, un es to nevarēju apturēt.

- Nē... – nočukstēju, asi atgrūzdama Eiveriju, kas šķietami itin neko nedarīja. Satvēru puiša seju, zem ādas jūtot vien ledusaukstu atbildi. Doma vien, ka viņš varētu būt zudis manis dēļ, gandrīz lika palikt bez elpas. – Kārter?

Viņš neatbildēja, asaras smagi pilēja uz puiša viegli cilājošajām krūtīm, un es pieliecos pie viņa klāt, atbalstīdama pieri pret Kārteru vietā, kur atradās viņa sirds. Dzirdēju vieglus pukstus, taču puisis neatbildēja, klusējot, kā zaudējis samaņu.

- Kārter, lūdzu, piedod, - čukstēju, ar katru sekundi arvien vairāk jūtot spēcīgo vainas apziņu, kas pārņēma ķermeni un prātu. – Lūdzu, neaizej.

Turpināju atbalstīties pret puisi, viņa sirdspuksti kaut mazliet nomierināja, ziņojot, ka viņš vēl bija dzīvs un būs. Tā vajadzēja, viņam jāizdzīvo, lai ko es arī nebūtu izdarījusi. Nezinu, cik ilgi pavadīju nekustīgā pozā, bet tad kāda rokas satvēra mani un viegli atvilka nost. Likās, ka tiek atņemta daļa no manas dzīvības, jo vairs nedzirdēju Kārtera sirdi, nejutu, kā pie katra smagā elpas vilciena ceļas viņa krūškurvis; vaigu skāra auksts gaiss, griezdams ādu kā nazis. Vai es kliedzu? Vai centos izrauties?

Mati krita pāri sejai, neko nespēdama saskatīt, purināju galvu kā traka. Acis klāja spēja migla, kas pazuda vien, kad redzēju, kā Kārteru paceļ un nes prom. Balss aizlūza līdz ar spalgu kliedzienu, kas radās ar domu, ka viņš tiek atdalīts no manis un vests prom.

- Nē! – gandrīz bez skaņas brēcu, taču tad man priekšā nostājās Eiverija un satvēra seju, mutē ieliedama kādu rūgtu šķidrumu, kas acumirklī ieplūda elpceļos, un es biju spiesta visu izspļaut ārā, tieši meitenei virsū. Sapurināju galvu, cenšoties izklepot rūgtumu, taču Eiverija atkal satvēra mani aiz zoda un muti atkal skāra tā pati garša.

- Rij nost! – viņa pavēlēja, un šoreiz paklausīju, jūtot, kā šķidrums kož rīkli. Klepus pārņēma visu līdz ar brīdi, kad aizrijos ar asarām; tās tecēja kā lietus tērcītes negaisa laikā. Kāds paņēma mani rokās, un es tiku nesta prom no šīs vietas, sajūtot zāļu ietekmi. Atslābu. Nomierinājos. Pēkšņi viss smagums likās pazūdam.

Rokas mani nolika uz mīkstās gultas virsmas, un es, vairs neko nesacīdama, ieritinājos zem segas.

Vai es tikko gandrīz nogalināju Kārteru? Kā? Kāpēc?

Šoka ietekmē nespēju padomāt itin neko, kas varētu līdzēt. Vienīgais, ko redzēju, bija Kārtera seja, kad, slikta nedomādama, atņēmu visu dzīves spēku.

Paslēpos zem spilvena un ļāvu asarām vaļu.

Ass aromāts iecirtās nāsīs, tiklīdz drebošie pirksti atvēra vēl vienu stikla pudeli, kas iepriekš stāvēja uz bufetes blakus suvenīru plauktam. Gandrīz izlaidu smagumu no rokām, taču pēdējā brīdī paspēju to satvert ciešāk, jūtot, kā nagi iecērtas plaukstā. Pat sēžot jutu spēcīgu reiboni, kas izplatījās cauri ķermenim kā inde.

Viegli atgāzu galvu, ieliedama malku no pudeles satura mutē, un acumirklī to noriju, jūtot spēcīgu un asu garšu plūstam rīklē. Sapurināju galvu, līdz ar izplatošo karstumu, un atslīgu uz zemes. Griesti mazliet griezās, šķita, ka tieku ierauta nebūtībā, kaut zināju, ka tepat vien atrados – starp realitāti un prātā spraucošo nereālo pasauli.

Pievēru acis, joprojām cieši turot pilno pudeli starp pirkstiem, un izdzirdēju pa visu dzīvokli plūstošās domas, it kā kāds runātu skaļi. Nespēju izprast vārdus, bet doma katram viena un tā pati – visiem bija žēl manis.

Iespurdzos, apmezdamās uz vēdera un gandrīz izliedama dzērienu uz paklāja.

Kāpēc kādam vajadzētu žēlot mani? Vai tad cilvēki, kurus traumēju, nebija cietuši vairāk nekā es? Vai tad tieši mani nevajadzēja nosodīt nevis otrādi?

- Kate, joprojām negribi par to parunāt? – aiz durvīm dzirdēju Eiverijas noraizējušos balsi, bet es uzreiz iesmējos vēl skaļāk.

- Nē, - atteicu, un ļāvu vēl vienam malkam skart rīkli un apdullināt vēl domājošās smadzenes. Kā gan tagad vēlējos atslēgties no visa, ko piedzīvoju! Likās, ka ar katru malku spēju domāt arvien mazāk, tādējādi tiekot vaļā no visa, ko iepriekš jutu. Sāpes. Nožēlu. Vainas apziņu.

Eiverija aiz durvīm mīņājās uz vietas.

- Kārters pamodās.

Līdz ar šo frāzi, pielēcu sēdus, netīšam apgāzdama pudeli; brūnais šķidrums uzreiz iesūcās paklājā. Pamanīju, ka aizturu elpu, bet prāts spēja domāt tikai vienu – puisis nebija miris.

„Protams, viņš nebija miris,” iekšējā balss sašutusi iesaucās, un es iepletu acis, šokēta par to, ka vispār tāda doma ienāca prātā.

Piecēlos kājās un sajutu spēju nestabilitāti un reiboni, kas izplatījās pa visiem locekļiem, atkal liekot gandrīz saļimt, ja vien nebūtu pieķērusies pie durvju roktura, tādējādi noturot līdzsvaru. Samiedzu acis, cenšoties tikt vaļā no nelielās migliņas, kas skāra acābolus, un tikai tad spēju sameklēt atslēgas, kas atradās uz plauktiņa, un atslēgt durvis.

Man vajadzēja doties pie Kārtera.

Spēru strauju soli uz priekšu, taču mani apturēja Eiverijas roka, kas ieķērās augšdelmā un lika apstāties. Pagriezos pret viņu, nikni lūkojoties meitenes sejā, taču attēls mazliet izplūda.

- Kas ir? – nošņācos, būdama nikna, ka kāds vispār uzdrošinājās mani apturēt, bet Eiverija uzreiz iepleta acis un savieba seju.

- Tu dzēri? – viņa asā, šokētā balsī jautāja, joprojām nelaizdama mani vaļā, kaut centos izrauties.

- Mazliet.

Meitene nostājās priekšā, un paskatījās uz mani, kā parasti lūkojās vecāki uz bērnu, ja bija izdarīts kas nelāgs. Eiverija, vairs neko nesacīdama, iegrūda mani atpakaļ istabā, un es, neveikli aizķerdamās aiz savām kājām, nokritu uz zemes, ar pirkstu galiem skardamās izgāztās pudeles saturam. Durvis tika aizvērtas, paziņojot, ka šodien nekur neiešu.

Neveikli piecēlos kājās, uzreiz izlēmusi, ka mani nekas neapturēs, un grīļīgiem soļiem piegāju pie aizkaru klātā loga, caur kuru varēja redzēt laternu atspīdumu nakts tumsā. Likās, ka plaušas nespēj pareizi strādāt, jo vēlme pēc gaisa bija neciešama, bet spēka trūkums neļāva atvērt balkona durvis.

Man vajadzēja tikt prom. Vai es varēju pavadīt visu nakti te, zinot, ka Kārters bija atjēdzies un spēja ar mani runāt?

Ar nagiem sāku skrāpēt loga rāmja apakšu, it kā cenšoties izdomāt, ko darīt, un tad kā zibens spēriens no skaidrām debesīm nāca risinājums. Laternu spožajā gaismā pamanīju, ka no balkona, kur vēl šovakar biju stāvējusi un vērusies saulrietā, lejup ved metāliskas ugunsdzēsēju trepes, kas šobrīd izskatījās mitras un slidenas lietus dēļ. Vai tas bija tā vērts?

Atkāpos pāris soļus, cenšoties izdomāt, ko varētu darīt, taču gandrīz nekas nenāca prātā, jo radusies sajūta, kad iedomājos, ka jārāpjas lejup, kuņģi burtiski apgrieza otrādi. Es kritu no ceturtā stāva, bet tagad bija daudz augstāk.

Taču, lai cik baidītos no augstuma, vajadzēja tikt pie Kārtera, turklāt ātri. Un vienalga, ka iepriekš biju dusmīga uz viņu, jo līdz ar brīdi, kad redzēju viņa skaidrās acis, kas kā centās atvainoties par visu, dusmas pazuda kā nebijušas.

Piesteidzos pie durvīm, ar kāju netīšam pagrūzdama pustukšo pudeli no ceļa, un, pāris reizes neveikli bakstīdama ar atslēgu slēdzeni, galu galā aizslēdzu istabas durvis, tā ziņojot, ka neviens nedrīkstēja nākt iekšā. Saņemdama matus kopā ar nejaušu atrastu matu gumiju, sameklēju naudu un iebāzu sarkanas ādas jakas kabatā, ieraudzīdama to uz gultas, kaut neatminējos, ka tā piederētu man. Tikai tagad pamanīju, ka mūzika, ko iepriekš biju ieslēgusi, joprojām skanēja, kaut šoreiz daudz klusāk, tāpēc piegāju pie atskaņotāja, lai palielinātu skaļumu. Uzmezdama jaku uz pleciem, atgrūdu durvis; seju skāra auksta vēja pūsma, kas lika nodrebināties, taču es nemaz nedomāju atkāpties. Pēc mirkļa jau atrados pie margām, jūtot, kā metāls saldē pirkstus, un pārliecos pāri, lai redzētu, cik augstu atrados. Likās, ka no šoka zaudēšu jebkuru drosmi, kas pirms mirkļa vēl kūsāja ķermenī.

„Nē, man tas jādara,” pavēlēju sev, un, ievilkdama dziļu elpu, saķēru trepju slideno virsmu. Ne mirkli neapdomādama citas iespējas, pārkāru kāju pāri malai un ar dubļainajiem apaviem skāru pakāpienu, cenšoties noturēties stabili, kaut galva joprojām reiba tik spēcīgi, kā vēl nekad. Vajadzēja saņemt visus spēkus, lai pārkāptu pāri margām arī ar otru kāju, taču galu galā viss tika paveikts, un es jau vienmērīgi rāpos lejā, ar katru centimetru cenšoties arvien spēcīgāk satvert metāla stieni, kas vienmēr bija dubļains apavu dēļ. Sāka līņāt, padarot kāpienu arvien grūtāku, bet es nemaz nedomāju atkāpties, un pēc piecām minūtēm pamanīju, ka viss gandrīz jau galā. Atlaidusi rokas, kritu no kādu divu metru augstuma, piezemējoties pilnīgi droši un stabili peļķē. Tiklīdz iztaisnojos, sajutu, kā sareibst galva, un es gandrīz pakritu, ja vien nebūtu atbalstījusies pret mājas sienu.

Dzirdēju skaļus smieklus nākam no mutes, taču neatļāvos priecāties ilgi, jau pēc sekundes metoties prom un dodoties uz tuvāko autobusa pieturu, lai varētu braukt uz slimnīcu, kuras nosaukumu pēdējā mirklī izdzirdēju Eiverijas prātā. Sevjeras 1. slimnīca.

Brīdī, kad lietus palika vēl spēcīgāks, jau atrados autobusa siltajā salonā, redzot, kā tērcītes slīd pāri blakus esošajam stiklam.

Mierīgi elpodama pret stiklu, kas līdz ar katru elpu aizsvīda, atspiedu sakarsušo pieri pret vēso logu un beidzot aizvēru smagos plakstiņus. Pat neredzot neko, nejūtot krāsas skaramies zīlītēm, galva šķita kā karuselī, griežoties un reibstot pie katras autobusa kustības. Pēkšņi prāts vairs nebija viens veselums, likās, ka nespēju neko kontrolēt, jo domas pletās kā visums – it visur, cik vien tālu spēju saskatīt vai aptvert. Klusi jo klusi dzirdēju svešas domas, kaut nezināju, ka spēju saklausīt parastus cilvēkus, likās, ka tālumā skan Eiverija, pavisam netālu Kārters, taču vārdi nebija saklausāmi pietiekami skaidri, un es liku visam atslēgties, ļaujot acīm atvērties. Kāpēc es nespēju apvaldīt savu prātu, uzlikt mūri, kas atdalītu visus no manis?

„Kate?”

Nepagāja ne sekunde, kad attapos, pielēkusi kājās, un pār lūpām izspraucās kliedziens, liekot vienīgajam cilvēkam, vīrietim, kas sēdēja pie paša šofera, atskatīties, it kā es būtu traka. Klusi nomurmināju „piedodiet” un lēnām atslīgu sēdeklī, cenšoties dziļāk paslēpties mīkstajā virsmā. Sirds bija sākusi satraukuma pilnu maratonu, ausis džinkstēja, it kā tur lidotu kāda muša vai ods. Izdzirdētā balss bija pazudusi kā nebijusi, bet es zināju, ka to neiedomājos. Klusumu pārtrauca pašas domas, kas vērsās pret galvā skanošo personu.

„Leo? Tas esi tu?” Jaušama cerība, bet atbilde kā nenāca, tā nenāca, un es sagumu sēdeklī, taču tad atkal izdzirdēju viņa balsi:

„Jā.”

Neapgrieztie nagi kā dzīvniekam ieķērās priekšā esošajā atzveltnē, un es knapi spēju apvaldīt sajūsmas pilnu vaidu, kas brieda rīklē. Tas bija Leo! Es zināju, ka viņam nekas nekaita! Es zināju!

„Tu izklausies sajūsmināta,” Leo smīnot teica, un es uzreiz sarāvos, aizmirsdama, ka viņš varēja dzirdēt ikkatru domu, kas paspraucās prātā. „Klau, ne jau es esmu spējīgs citiem lasīt domas, bet gan tu. Ja nevēlies, lai noklausos, vienkārši uzliec vairogu.”

„Piedod,” saraukusi pieri, teicu, taču laime neaprimās ne mirkli. Es runāju ar Leo. Viņš atradās manā prātā vai arī es viņējā, atrašanās vietai nebija nozīmes. Likās, ka dzirdu, kā puisis elpo, ka redzu zilās acis, lūkojamies manējās, bet tad viss satumsa. Līdz ar puiša garastāvokļa vai domu maiņu, viss palika bezkrāsains, un es zaudēju elpu, saspringti veroties cauri logam naktī. „Kas notika?”

„Man nav laika runāt.” Leo gandrīz čukstēja, un es uzreiz saspicēju ausis, zinot, ka tālāk teiktais būs kas svarīgs. „Tu nedrīksti pamest Austrāliju. Sammera visu zina.”

Šokā iepletu acis, atkal un atkal atskanam Leo teiktajam. Kā? Kā es nedrīkstēju braukt prom? Vai tas nozīmēja, ka viņš man neļāva sevi glābt?

„Jā, Kate, tas nozīmē, ka tu paliksi pie visiem līdz tiesas sēdei. Nav jēga upurēt visus Delrejus, lai tikai izglābtu vienu. Tā ir pašnāvība.”

Prātā virpuļoja miljoniem domu, uz mēles atradās frāzes, ko vēlējos teikt, lai tikai liktu viņam pārdomāt, bet nekas loģisks tā arī netika izteikts. Kā gan Leo varēja ko tādu teikt?

„Es apsolījos atnākt tev pakaļ,” monotoni nomurmināju, nespējot atgūties no šoka, bet ar katru sekundi, kad apjēdzu visu vēl skaidrāk, viss likās griežamies arvien ātrāk. „Es nelauzīšu solījumu, Leo.”

„Nē, tieši to tu arī darīsi, Katrīn,” puisis noskaldīja, īpaši stingri izrunājot manu pilno vārdu, kas radīja vēl lielāku satraukumu. Viņš gandrīz nekad nebija mani saucis par Katrīnu. „Tici man, tādējādi tu iesi tieši Sammerai ķetnās.”

Jau vēlējos pajautāt Leo, ko viņš ar to visu domāja, kad prātu pāršalca puiša sūtītā attēlu gūzma. Redzēju Sammeras rudo pakausi, viņas slaikos pirkstus, kas virpināja kādu matu šķipsnu, un dzirdēju ikkatru vārdu, ko sieviete teica, it kā es tur atrastos blakus.

- Jā, es sapratu. – Sammera ieturēja pauzi, it kā sagaidīdama atbildi, ko, savukārt, nedzirdēju es. Laikam viņa runāja pa telefonu. – Paldies, ka paziņoji. Gaidīšu jūs visus piecpadsmitajā jūnijā, un tu apsoli, ka Katrīnu labi piebarosi ar šķīdumu.

Tiku izrauta no Leo domām un sajutu spēcīgas un rūgtas sāpes virmojam krūtīs, ko radīja tikko redzētais. Nepaspēju ne apdomāt dzirdēto, kad Leo jau runāja:

„Kāds no savāktajiem Delrejiem ir nodevējs, Kate.”

Nepagāja ne sekunde, kad visapkārt iestājās klusums. Leo bija pazudis, bet es nespēju padomāt, jo prātoju tikai vienu.

Kurš?