Delreju paslēpes: TRĪSDESMITĀ nodaļa

TRĪSDESMITĀ nodaļa.

***

21 diena pec notikuma.

                                                                                

Pavasaris.

Sienas pulksteņa nemitīgā tikšķēšana padarīja mani nervozu. Nevarēju no tās novērsties, nevarēju izvairīties, jo likās, ka neliels āmuriņš ik pēc sekundes triecās pret ķermeni, salaužot un grūžot uz visām pusēm, taču nespēju īsti pateikt vai saprast kādēļ. Vai tas apjausmas dēļ? Baiļu vai satraukuma dēļ? Tādēļ, ka gribēju visam pielikt punktu, bet laiks tik ritēja un ritēja? Tādēļ, ka nespēju pateikt, kad spēšu ar treknu tintes pleķi atstāt beigu pieturzīmi šai notikumu virknei, kas šķita vijamies un vijamies nebeidzamā virpulī? Miljono reizi palūkojos uz pretējo sienu, kur stūrī varēja manīt plānu tīkla mudžekli, kas nozīmēja, ka tur drīz vien varēja atgriezties kāds zirneklis, turpinādams savu iesākto darbu. Pavisam netālu no tās vietas ar piķa melniem cipariem tika norādīts, ka šobrīd bija jau puspieci pēcpusdienā. Kārters vēl neatgriezās, tāpēc sekunžu rādītājs, kas riņķoja uz apli tieši zem elektroniskā pulksteņa, likās straujāks nekā jebkad agrāk. Tā vienmēr bija un būs, jo laiks mūždien ar smaidu uz lūpām centās par mums pasmieties, un tieši tas visticamāk uztrauca - Kārters neatgriezās un sekundes steidzās vēja spārniem.

Nemanīju cilvēkus nākam un ejam, es vienīgā sēdēju uz mīkstā, ar sarkanu samtu apvilktajā dīvāna, un neviens nepiebiedrojās vēl ilgu laiku. Minūtes bija nomainījušās desmitkārtīgi, un klusumu, ko ik pa brīdim vien pārtrauca nagu skaņā sišanās pret stikla galda virsmu, drīz vien pāršķēla soļi. Acumirklī novērsos no riņķojošā sekunžu vēstneša un pielēcu kājās, redzot, kā gara auguma puisis ar tumšiem, nevīžīgi saliktiem matiem un gandrīz vai izaicinošu smaidu uz lūpām, lieliem soļiem tuvojas. Paspēju tikai strauji palūkoties uz paša drēbēm, kad ar lēcienu apkritu Kārteram ap kaklu, dzirdot, kā viņam no pārsteiguma aizcērtas elpa. Saklausot vājus smieklus, kas atskanēja gandrīz uzreiz, un sajūtot siltumu, ko izdalīja Kārtera ķermenis, likās, ka uz nelielu mirkli pilnīgi visas problēmas izgaist no prāta, atstājot vienīgi šo sajūtu un domas, kas ļāva kaut nedaudz atslābt.

- Ak, tas ir tik neparasti, ka tik pretimnākoši sagaida cilvēks, kurš pats mani te iesēdināja. – Puiša balsī varēja dzirdēt daļēji sarkastisku smaidu, kas lika man atrauties un iedunkāt viņu sānā. Tas Kārteram lika saviebties šķietamās sāpēs, kaut zināju, ka viņš tikai izlikās.

- Tad tu esi izrakstīts no šejienes, ja? – strauji novērsos no tēmas, un Kārters pamāja ar galvu:

- Mēs varam iet, kur vien acis rāda. Ja vēlies uz Bostonu, ja ne, uz Antarktīdu barot pingvīnus un sērot par smago zaudējumu. – Viņš, pārspīlēti uzmetis lūpu, pēc mirkļa izplūda smieklos, bet es savilku plaukstu dūrē un diezgan vāji, nevēloties nodarīt sāpes, atkal triecu to pret puiša ribām, vietā, kur jau iepriekš situ, kaut zināju, ka viņš tikai jokoja.

- Šis bija vissliktākais joks no tavas mutes, - atmetu un pagriezos, lai varētu doties uz izejas pusi. Pamanīju, ka atlikušas nieka piecpadsmit minūtes, lai nokļūtu galamērķī. Kārters, neko nesacīdams, jau bija pie manis un mīļi aplika savu labo roku man ap pleciem, liekot sirdij pārsteigumā salēkties. Neko gan nesacīju, vēloties beigt šo prātam un dvēselei mokošo sarunu, ko puisis, pats nemanot, iesāka, jo tiešām vēlējos kaut uz mirkli izmest no prāta visu, kas saistīts ar Leo. Kaut uz pāris minūtēm, lai varētu pārstāt uztraukties.

Pievēru acis un ievilku dziļu elpu, sajūtot to pašu slimnīcas cienīgo smārdu, ko vienmēr. Hlors, dezinfekcijas līdzeklis un vājš citronu aromāts, kas parādījās vien pie izejas, it kā kāds iepriekš būtu apēdis veselu kilogramu citrusaugļu. Pēkšņi sajutu nevaldāmu vēlmi pēc apelsīniem, kurus tik ilgi nebiju baudījusi. Kopš tās pasēdēšanas ziemā, kad puteņošanas dēļ Leo nespēja doties mājās. Dienā, kad faktiski visa notikumu ķēde iesākās.

Izejot ārā uz ielas, acis skāra spoži saules stari, kas šoreiz šķita vēl žilbinošāki un lika sajusties kaut nedaudz labāk. Uz mirkli.

Redzēju tikai stāvus, desmitiem stāvu, kas pat nepievērsa man uzmanību. Daudz augumu skrienam garām. Turp un atpakaļ, atkal un atkal. Nekam nebija gala, un es nemaz necentos to rast, vērojot rokas un kājas zibam, matus plandam kā karogus mastā, taču neviens mani neievēroja. Vienatne bija viskrāšņākā dāvana, ko vien tagad varēju vēlēties, un to, par laimi, man sniedza.

- Kate, uzvelc kurpes, mums tūlīt jāiet! – Eiverija to burtiski iebakstīja sejā, norādīdama uz baltajām laka kurpēm pie kājām. Šie apavi perfekti saskanēja ar pieguļošo, gaišo kleitiņu, kas atsedza kaulainos plecus un lika tiem izskatīties vēl bālākiem nekā parasti, turklāt kleita bija tik īsa, ka atklāja faktiski visus augšstilbus un lika justies diezgan neomulīgi. Kāpēc tieši šis apģērba gabals? Vai nebija nekā cita, ko iedot, jo šobrīd radās sajūta, it kā atrastos palietilēna maisā, no kura nežēlīgi izsūkts gaiss. Turklāt vēl vajadzēja tikt līdz nelielajai skatuvei, lai mēs beidzot spētu uzfilmēt kadrus nopietnajam un nepieciešamajam video.

Palūkojos uz logu, kas atradās gandrīz pa visu blakus sienu. Pasaule lēnām slīdēja tumsā, un debesīs jau varēja manīt pāris vāji spīdošas zvaigznes. Kādreiz, patiesībā arī pirms dienas vai nedēļas, nakts likās kas maģisks, burvīgs un neiedomājami skaists, taču šobrīd šķita, ka tumsa iesūc sevī kā vakuumā traukā, neļaujot ne elpot, ne kustēties, ne saredzēt skaidri visapkārt notiekošo. Nespēju pat atminēties, kā pagāja iepriekšējās stundas, viss tinās miglā, bez sākuma un gala. Zināju vienīgi to, ka ar Leilu Kovelriju tika sarunāts, ka viņa mūs aizvedīs līdz Bostonai nemanītus un ka visa nakts būs negulēta, jo darba bija vairāk nekā pāris roku spēja paveikt.

- Katrīna! – Eiverija iešņācās, stāvot attāli no manis un gaidot, kamēr kāda tumšmataina sieviete piestiprinās miniatūro mikrofonu pie kleitas, un es zināju, ka viņa paliek arvien neapmierinātāka ar to, ko darīju, un tas nebija nekas dižs. Vienīgais iemesls, kādēļ meitene neuzdrošinājās mani nomest no jumta, bija statuss Delreju sabiedrībā un vārds, kas šķietami spēja ietekmēt citus, kaut par to nebiju īpaši pārliecināta.

Joprojām sēžot uz krēsla, ietērpu pēdas baltajās augstpapēžu kurpēs, ļaujot izskatīties vēl garākai nekā parasti. Šīs kurpes jau tagad lika sajusties nestabili, biju pārliecināta, ka bez palīdzības nespēšu paiet, jo es nepiederēju pie meiteņu grupas, kurām patika tērpties kuplās kleitās un krāšņos apavos. Vienīgais, kas mierināja, bija, ka Kārters atradīses blakus, lai atbalstītu. To man arī vajadzēja visvairāk.

- Divas minūtes! – meitene, kura iepriekš skraidīja apkārt un visus koordinēja, pacēla balsi; tas lika kuņģim sažņaugties. Un ja nu divas minūtes pirms tiesas sēdes beigām kāds pateiks to pašu? Ko tad es spēšu iesākt?

Jutu vēsus pirkstus, kuri skārās pie manas kleitas augšdaļas. Sabijusies sarāvos, līdz sapratu, ka tā ir sieviete, kas pirms mirkļa pielika faktiski neredzamo mikrofonu pie Eivas kleitas, un tagad viņa centās man izdarīt to pašu. Iespējams, darbiniece jautāja atļauju pirms to darīja, taču to nesadzirdēju, tāpēc tagad klusēdama gaidīju, kad varēšu piecelties. Jaunās sievietes viegli viļņainās šķipsnas visu laiku krita sejā, tāpēc bieži vien viņa tos atglauda aiz auss, un es acumirklī saskatīju nelielu līdzību ar sevi. Arī es, kad mati netika saņemti kopā vai sapīti ciešā bizē, visu laiku centos, lai tie netraucē, taču bieži vien nekas nemainījās.

Neuzkrītoši pacēlu plaukstas un saņēmu gaišās, gludās šķipsnas uz vienu sānu, visapkārt paceļot svaigu piparmētru aromātu. Saskatot šo līdzību, sāku prātot arī par to, kā būtu, ja atrastos viņas vietā. Kāda būtu dzīve, vai es jelkad būtu aizdomājusies par tiem, kuri nespēj iekļauties sabiedrībā? Vai būtu iztēlojusies sevi Delreju vietā?

Nevarot rast viennozīmīgas atbildes, izmetu domas no prāta. Tumšmate atliecās, tā ziņojot, ka viss padarīts, un tajā brīdī vadītāja iesaucās:

- Minūte!

Nespēju apjaust, cik strauji ritēja laiks, kad jau, sperot grīļīgus, mazus solīšus, Kārters mani veda uz vietu, caur kuru varēja nokļūt uz spoži izgaismotās skatuves. Biju ieķērusies puiša elkonī, tikai tā spējīga kustēties uz priekšu, tāpēc puisis centās mani mierināt. Viņa siltie pirksti kā vāja uguns liesmiņa berzēja manu plaukstu, kas bija gluži iekrampējusies aiz bailēm. Es nevēlējos doties. Nevēlējos runāt. Tikai klusēt bez emocijām līdz pienāktu rīts. Vēlējos, lai šim murgam pienāk gals pēc iespējas ātrāk un lai visi spētu dzīvot tālāk laimīgi, kaut zināju, ka tā tas nebūs. Jebkurā gadījumā kādu vajadzēs ziedot – fiziski vai emocionāli, sevi vai kādu citu.

Mēs ar Kārteru gaidījām pašā priekšā, ļaujot redzēt to nelielo daļu skatuves, kur stāvēja visu laiku mainīgie ekrāni. Uz monitoriem tagad atradās animētu ziedu kompozīcija, kas šajā brīdī lēnām papildinājās ar jaunām un jaunām līnijām, izveidojot ziedlapiņas un lapas. Nedzirdēju, ka kāds būtu mūs pieteicis vai kā citādāk paziņojis, ka vajadzētu kustēties, taču sajutu vāju grūdienu no Eiverijas puses, tāpēc vajadzēja vien spert soļus uz priekšu kā robotam. Es nesmaidīju, nereaģēju, acīs iespīdēja spoža gaismas strēle, bet ausis nedzirdēja itin neko no apkārt notiekošā. Tikai pēc sekundēm desmit saklausīju aplausus, kas plūda no skatītāju rindām, un beidzot pamanīju, ka visa zāle, kas jau iepriekšējā reizē bija pārpildīta, tagad likās vismaz uz pusi pilnāka, visiem liekot izskatīties saspiestiem kā zirņiem burkā. Simtiem seju, simtiem emociju. Laimīgas, pārsteigtas, uzmundrinošas, vienaldzīgas, skumjas un vēl, un vēl. Neviena nokrāsa neatkārtojās. Pāri ādai šķita pārlīstam ledaini aukstam ūdenim, liekot visiem muskuļiem sastingt un mēlei palikt smagai kā betona bluķim, ko nespēja pakustināt itin neviens. Gaismai paliekot mazāk spožai, saskatīju trīs kameras, kas no visiem leņķiem uzņēma katru mūsu kustību, un man vajadzēja lielas pūles, lai norītu pēkšņi rīklē sakāpušo kamolu. Vairāk uz skatuves otru malu atradās puslokā ieliekts, balts dīvāns, uz kura pavisam mierīgi mums visiem vajadzēja ietilpt. Stāvam pie sēdvietām atradās Leila Kovelrija, kura, spoži smaidīdama, ar plaukstas kustību piedāvāja apsēsties. Sieviete bija tērpusies tumšā bikškostīmā, kam skaidrajā apgaismojumā varēja saskatīt zilās krāsas pigmentu.

Vadītājas balss skaļi pieskandināja zāli, beidzot liekot iestāties klusumam, taču es nesaklausīju, ko viņa sacīja. Mēs apsēdāmies uz dīvāna; es pašā malā, atbalstoties pret stūri un cenšoties turēt kājas mazliet pagrieztas uz sānu, un mirkli šķita, ka varētu dzirdēt pat, ja adata nokristu uz zemes. Leila, viegli kā pūciņa, noslīdēja uz pavisam maza dīvāniņa, kuru nemaz nebiju pamanījusi.

- Prieks jūs šodien redzēt, turklāt pilnā sastāvā, - viņa smaidot sacīja.

- Mums tāpat, - Eiverija, neko negaidot, atsaucās. – Žēl, ka pēc pāris stundām jau pametīsim šo drošo vietu.

Lūdzot paskaidrot citiem, kāpēc tā, Eiverija iegrima diezgan dziļā aprakstā par to, kas pēdējā mēneša laikā notiek mūsu un apkārtējo dzīvēs, stāstot gandrīz vai pārāk detalizēti, kaut joprojām uzsvaru liekot uz to, ka Sammera ir Delreja, kura vēlas visus pārējos pazudināt, kā arī to, ka Leo ir tas, kurš mums liek rīkoties tik strauji. Pieminot drauga vārdu, sarāvos, jūtot, kā muskuļi sāpēs smeldz. Kārters uzreiz satvēra manu plaukstu un saspieda pirkstus, lai šķietami turētu drošībā. Sekoja jautājumi gan no pašas Leilas, gan skatītāju rindām, uz kuriem lielākoties visi labprātīgi atbildēja, vienīgi es, ierāvusies stūrī, klusēju, nespējot izdvest ne skaņu. Un šķita, ka nevienu tas netraucēja. Prātā riņķoja neprātīgas domas, kurās iedomājos sevi tagad aizbēgam no šīs vietas, aizbēgam no pasaules, kurā mūs nīst, un izglābju Leo no ļaunuma valgiem. Mēs – es, Leo un Kārters – esam zem ūdens, neviena nesasniegti, kosmosā pilnīgi vieni, citā pasaulē, kur neviens mūs nepamana, nevis necieš mūsu eksistenci. Kur spēju visus mīlēt, jo zinu, ka neviens nevēlēsies mugurā ietriekt dunci, asu un nāvējošu.

Kā pa miglu atskanēja kārtējais jautājums, šoreiz no Kovelrijas kundzes, un šķita, ka tas bija domāts vai nu Eiverijai, vai Džejam, kurš tik tikko runāja:

- Kā domā, cilvēku attieksme tiešām spēs mainīties, ja viņi uzzinās, kas patiesībā notiek?

- Jā, varētu, tikai... – Eiverija lietišķi sacīja, līdz kāds viņu pārtrauca.

- Lēnām. – Aizlūzusi balss sacīja. Dzirdēju, kā iestājas pilnīgs klusums, un tikai tad spēju saprast, ka šo vārdu veidoja tikai un vienīgi manas pašas lūpas. Atraujot skatienu no pulksteņa, kas atradās tieši virs arkveida durvīm un kurā visu laiku, pašai nemanot, biju vērusies, ielūkojos vadītājā, kura ieinteresēti skatījās mūsu virzienā. – Cilvēku attieksme nemainīsies tikai no tā, ka mēs, personas, kuras ienīst ieaudzināts jau no pašas bērnības, centīsimies pierādīt, ka neesam nemaz tie ļaundari. – Ievilku elpu, jūtot, kā mēle, kas iepriekš šķita kilogramiem smaga, beidzot atraisās. – Vai es ticētu, ja kāds terorists paziņotu, ka ir mainījis savus uzskatus, it īpaši, ja viņš ir veicis desmitiem slepkavību? Nē. – Noliegumā šūpoju galvu. – Mēs varam censties lēnām viņiem to pierādīt. Pierādīt, ka reizēm ieaudzinātais nav tas pareizākais. Parādīt pasauli no Delreju acīm, parādīt, cik daudz ciešanu ir mūsu ikdienā un cilvēkos, kuri dzīvo katram blakus. Tikai parādīt, kāda ir mūsu dzīve, un neko vairāk, - likās, ka sāku runāt arvien skaļāk un pārliecinošāk par to, ko domāju. Pārlaidu skatienu pāri zālei, sastopoties ar dažu cilvēku sejām, kas pārsteigti vērās manī, it kā nespējot noticēt tam, ko centos iegalvot. Jutu savā sirdī izplešamies spārnotam tukšumam, kas lika pacelties no pārdomu dziļākajiem nostūriem un ierunāties. – Parādīt – mēs arī esam dzīvi cilvēki ar jūtām. Es vēlos likt viņiem saprast, ka pasaule ir kas vairāk.

Šķita, ka teikums palika karājamies gaisā kaut jutu, ka esmu izteikusi visu, ko vien spēju. Cerēju, ka visi ieklausīsies manos vārdos, cerēju, ka tas līdzēs mums mainīt citu uzskatus vai pārliecināt vēl vairāk par Delreju cilvēcīgumu.

Pēc pavisam īsa klusuma atskanēja apdullinoši aplausi, kas ietina zāli pacilājošā troksnī. Pamanīju, ka Kārters ir palaidis manu plaukstu un sit plaukstas līdz ar visiem, apmierināti smaidot. Viņa acis, lūkojoties manī, vizēja kā zelts, lūpas veidoja smaidu, kas lika gandrīz izkust, un, jūtot vaigos sakāpjam karstumu, gandrīz nespēju novaldīties, vēloties puisi noskūpstīt tepat visu priekšā. Iekodu lūpā, cenšoties nesākt smieties, kaut tam neradu nekādu iemeslu, un novērsos. Aplausiem apklustot, cieši saņēmu Kārtera karstos pirkstus, jūtoties arvien labāk un labāk.

Šobrīd laikam nebija nekāda nozīme.