Delreju paslēpes: DIVDESMIT OTRĀ nodaļa

DIVDESMIT OTRĀ nodaļa.

***

18 dienas pec notikuma.

Pavasaris.

Mans īkšķis uzstājīgi spieda zvana pogu pie Karlosa dzīvokļa durvīm, gaidot, kad kāds atsauksies un beidzot ielaidīs mani iekšā, kad satikšu Kārteru un varēšu sajust viņa apskāviena maigumu.

Gaitenis bija tukšs un pustumšs, cauri tālumā esošajam logam iekšā plūda saullēkta sārtās gaismas strēles, gandrīz ar saviem siltajiem pirkstiem skarot pēdas, taču gaisma nepaspēja mani sasniegt, kad, uzspiežot pogu jau piekto reizi, beidzot atvērās durvis.

- Sveiks, - smaidot kā maija saulīte, teicu, jūtot, kā visu veidu emocijas plūst cauri augumam, likdamas sirdij laimē ietrīsēties.

- Katrīna. – Kārtera rokas strauji apvijās ap mani, spēcīgi ievelkot savā ciešajā, bet tajā pašā laikā maigajā apskāvienā, beidzot liekot sajusties droši. Stāvēt uz sliekšņa nešķita mulsi, bija vienalga, kur atrados, jo doma, ka esmu atpakaļ, glāba no jebkurām raizēm. Un kā gan es vēl varēju iedomāties pamest Kārteru un doties pēc Leo, ja zināju, ka iespējams nemaz neatgriezīšos? Neatvadoties izlēmu pamest šo vietu, savu ģimeni. Kārtera pirksti pacēla manu seju, kas visu laiku bija piespiesta pie puiša krūtīm, atbalstot viņa zodu. Kārtera acīs likās riešamies laimes asarām, kaut zināju, ka man tikai izlikās, bet tad viņš paliecās un ļāva mūsu lūpām saskarties sveicienā, kas atdzīvināja visu ķermeni no baiļu stinguma, radušos līdz ar domu, ka bija atlikušas vien divpadsmit dienas. Tagad viss atdzīvojās kā ik dzīvā radība pavasarī pēc dziļa ziemas miega. Pamanīju, ka spožie saules stari beidzot bija sasnieguši mani un viegli skāra kurpju maliņu, vēloties sasniegt arī ādu, kas savukārt neizdevās, jo Kārters, palaidis vaļā manu seju, joprojām turot sev klāt, ievilka iekšā dzīvoklī. Neatrāvos no viņa, baidīdamās pazaudēt vienu no tuvākajiem cilvēkiem, kas šobrīd dzīvoja blakus un burtiski uzturēja mani pie dzīvības, kamēr Leo to nevarēja. Nespēju saprast, kas notika apkārt, visas emocijas plūda juku jukām pār manu galvu.

Kārters, nelaižot mani vaļā, ievilka kādā no istabām un turpināja maigo skūpstu, viegli skarot seju ar saviem pirkstu galiem. Tikai pēc brīža, palaižot mani vaļā, visu ieskāva pilnīgs klusums, kas bija pat ļoti patīkams. Vēros puiša sejā, acīs, kas staroja laimē, iegrimstot manējās; burvīgs smaids viņa sejā.

- Kā gan tu iedomājies doties viena? – Kārters jautāja, taču viņa balsī nebija jaušama ne atblāzma no dusmām. Tikai papurināju galvu, liekot atirušajām matu šķipsnām lēkāt līdzi katrai kustībai, līdz puisis satvēra manu seju, apstādinot purināšanu. Pati nespēju atbildēt uz jautājumu, likās, ka tajā brīdī visu pieņēma kāds cits cilvēks nevis es. Pievēru acis, mazliet nosarkstot, taču neteicu itin neko, līdz Kārters beidzot izlēma pamest šo telpu. Joprojām jūtot vieglu sarkumu vaigos un uz kakla, tiku mierīgi ievilkta Karlosa guļamistabā, kur daļa bija jau sapulcējušies, un uzreiz ierāva prieka asaru un apskāvienu virpulī, ko sniedza visi pazīstamie. Kārteram vajadzēja mani palaist vaļā, kaut to darīju nelabprāt, Amēlija iekļāva savās rokās, atbalstot zodu pret manu plecu. Sajutu svaigo matu smaržu, kas ieplūda nāsīs, viņas matus skaramies pie zoda, taču pēc brīža Amēlija mani palaida, ļaujot arī pārējiem sasveicināties. Pat Emma šķita noilgojusies, kaut nespēju pamanīt brīdi, kad nomainījās cilvēki. Viss sajaucās vienā lielā juceklī, līdz galu galā emocijas tika apvaldītas, un Kārters mani aizvilka līdz dīvānam un apsēdināja sev blakus.

Nespēju izprast apkārt notiekošo, visu laiku tika uzdoti jautājumi, uz kuriem neveikli atbildēju, bieži vien nesaklausot pareizi vārdus. Spēju domāt tikai par to, ka biju atgriezusies mājās un viss tagad būs labi. Kā gan citādāk?

- Ar tevi viss kārtībā, vai ne?

- Jā, - atbildēju, pat nesaprotot, kurš to jautāja.

- Tātad tu izskaties šādi.

- Ko ar tevi darīja? – pamanīju, ka to vaicā Eiverija, kura sēdēja man tieši pretī.

- Iztaujāja, - atteicu. – Neko daudz.

Rīts pagāja pozitīvi, visi bija laimīgi ar manu atgriešanos, sakot, ka šīs nedēļas laikā nepaspēja izdarīt itin neko, ja neskaita nīkuļošanu un klaju bezdarbību, kas beidzās vien ar brīdi, kad šorīt ieradās Ellena un atnesa ierakstu, ko sniedza pati Linda – Sammeras māsa. Vienīgais materiāls, kas varēja izglābt Delrejus, beidzot atradās mūsu rokās, un tas uzlaboja garastāvokli vēl vairāk. Mēs bijām glābti.

Tagad divpadsmit dienas pat šķita daudz. Karloss visu dienu sēdēja, ieslēdzies savā istabā, liekot visiem pamest slēpto telpu, lai viņš varētu vākt nepieciešamo informāciju un lai mēs vēlāk realizētu plānu, kas zināms tikai viņam.

Šobrīd vienatnē sēdēju uz dīvāna vienā no guļamistabām, un, piespiedusi zodu pie klāt pievilktajiem ceļiem, centos sazināties ar Leo. Bezjēdzīgi.

„Leo?” iekšējā balss vārgi pīkstēja, taču atbilžu nebija. Pēc kāda laiciņa atvērās istabas durvis un te ienāca Kārters, nesdams paplāti ar vakariņām, virs kurām cēlās garaiņu stabi.

- Šodien varēsi vakariņot te, - viņš teica, nolicis ēdienu uz gultai blakus esošā galdiņa, un es, klusi nočukstējusi paldies, pārliku kājas pāri gultas malai, lai varētu pievērsties sātīgajām vakariņām, jūtot, kā kuņģis rūc izsalkumā. Uz šķīvja atradās cepti kartupeļi, kas izskatījās mazliet apdeguši, un nedaudz izliekušās, apceptas desas šķēles. Saņēmu rokās galda piederumus un bez jebkādas kautrības ķēros klāt. Likās, ka ar pirmo kumosu vēders labsajūtā eksplodēs. Kā gan spēju faktiski neko neēst visu nedēļu? Atminoties slikti izvārīto rīsus un mazu gaļas gabaliņu, likās, ka biju nokļuvusi paradīzē. Nu, gandrīz.

Kamēr ēdu, Kārters neatradās istabā; laikam, lai vakariņotu ar visiem virtuvē. Nesapratu, kāpēc man vienīgajai tika dota iespēja ēst te. Vai es biju labāka? Bet varbūt tieši pretēji – neviens vienkārši negribēja mani redzēt, lai varētu apspriest lietas, uzdevumus un plānus, kas nebija domāti svešām ausīm?

Nepamanīju mirkli, kad sajutos pat mazliet aizvainota tā visa dēļ. Nebiju pārāka par nevienu. Manai vienlīdzībai vajadzēja izpausties kā kopīga laika pavadīšana ar visiem.

Strauji izrijusi visu šķīvi, kaut uz beigām pat likās, ka aizrīšos, uzmalkoju pa virsu ziedu rakstu klātajā krūzē ielietu tēju un ar visu paplāti devos ārā no istabas, lai kaut cik ieietu sabiedrībā.

Man bija taisnība. Visi atradās labi apsgaismotajā virtuvē, draudzīgi sasēdušies pie apaļa koka galda, kuram pa vidu atradās pustukši trauki ar visdažādākajiem ēdieniem. Visi savstarpēji sarunājās, bezrūpīgi un skaļi, ka pat brīnījos, kā gan nespēju nevienu sadzirdēt iepriekš, sēžot istabā. Tiklīdz kā kāds pamanīja mani, visu sejas jau atkal pievērsās tikko atnākušajai meitenei, taču es tikai viegli pasmaidīju un devos pie trauku mazgājamās mašīnas, ieliekot tajā netīro šķīvi.

- Man likās, ka tu atpūtīsies, - Kārters pārsteigts teica brīdī, kad apgriežoties noliku paplāti plauktā, kur atradās vēl tādas pašas.

- Nē, es neesmu nogurusi, - atbildēju un piegāju pie galda. – Drīkst piesēst?

Uzreiz, kā ievaicājos, šī puse sāka bīdīties, lai atbrīvotu vienu vietu, kur varētu ielīst es. Atkal pasakot „paldies”, apsēdos starp Kārteru un Amēliju, kas ēda vienu rūpīgi salocītu pankūku, no kuras galiem tecēja gaišs, man nezināms pildījums. Neko vairs nesakot, paņēmu no augļu trauka ābolu un iekodos tā sulīgajā virsmā, liekot mutē ietecēt saldam šķidrumam. Pēkšņi sarunas bija apsīkušas, it kā starp viņiem atrastos kāds briesmonis vai ienaidnieks. Varbūt viņi vienkārši samulsa, tāpēc, kad mute bija tukša, ierunājos, pārtraukdama klusumu:

- Karlos, kā ir ar plāna veidošanu?

Puisis, kurš sēdēja tieši pretī un šajā brīdī rūpīgi nodarbojās ar gaļas griešanu, strauji pacēla acis, sejā atspoguļojamies redzamam pārsteigumam, taču viņš uzreiz atguvās un ieklepojās, it kā būtu gatavs runāt veselu publisko runu.

- Nu... – Karloss mazliet minstinājās. – Beidzot ieguvu Tiesas ēkas plānojumu, vēlāk iešu un darbošos tālāk ar visu pārējo.

- Starp citu, tā kā Ellena ļoti veiksmīgi ieguva ierakstu, mums būtu jāizdomā, kā palaist to video ēterā, - Eiverija, žestikulējot ar dakšiņu, teica, pabeidzot frāzi ar dūrienu pēdējā desiņā uz šķīvja. – Man jau ir pāris idejas.

- Ielauzties centrālā datora sistēmā būtu grūti, it īpaši, ja vajadzētu to noturēt vaļā uz kādām trīsdesmit, minimums, divdesmit sekundēm, kamēr rādītu ierakstu, - Karloss piebilda.

Pēkšņi visi sāka runāt, pārklājot viens otra sakāmo un cenšoties pārkliegt cita vārdus. Es tikai sēdēju un mierīgi grauzu ābolu, klausoties visu sakāmajā un cenšoties saprast, ko katrs teica. Eiverija klusēja, gaidīdama, kad viss aprimsies. Puiši lielākoties centās savstarpēji vienoties, kā viņi kopīgiem spēkiem varētu tikt iekšā lieldatorā tā, lai neviens no tehnoloģijas profesionāļiem nevarētu viņu centienus atgrūst. Meitenes pa to laiku iemeta pa kādai frāzei sarunā, kaut zināja, ka neko no puišu sacītā nesaprata. Noliku apēstā ābola serdi uz Amēlijas tukšā šķīvja malas, lai nesasmērētu galdu, un tieši tajā mirklī Eiverija, pacēlusi rokas, lika visiem apklust.

- Nē, man ir labāka ideja. – Viņa smīnēja, un, palūkodamās uz visiem pēc kārtas, izstāstīja savu plānu.

- Kam tev vajadzīga iztrūkstošā lapa?

- Kāpēc tu visu laiku jautā vienu un to pašu? Ar pirmo reizi nesadzirdēji? – Sammeras acis visu laiku bija nodurtas galda virsmā, it kā viņu neinteresētu māsas klātbūtne.

- Es tikai pārbaudu, - Linda – jeb īstajā vārdā Leslija – nezināja, ko teikt un kā panākt, lai Sammera pasaka visu no savas mutes. Video uz mirkli noraustījās, it kā rastos kādi traucējumi, un ekrāna malā parādījās taimeris, kas norādīja, cik ilgi video tika uzņemts. Trīs minūtes. Bija pagājušas trīs minūtes, bet sarkanmatainā sieviete uz māsu palūkojās tikai vienu reizi - kad viņa ienāca iekšā.

- Es sapratu, ka tu vēlies klonēt Delrejus, pareizi? – Linda beidzot ķērās pie lietas, kaut joprojām ieturēja distanci. Beidzot Sammera pacēla galvu, acīm niknumā zibot, kas lika salēkties pat man, kaut atrados tūkstošiem kilometru attālumā, ierāvusies dīvāna dziļumos.

- Ko tu gribi, Leslij?

Manāmi jaunākā meitene, kurai varēju redzēt tikai pakausi, jau vēlējās atkāpties, taču zināja uzdevuma nozīmīgumu, tāpēc neizkustējās ne no vietas.

- Tā meitene, kura atrodas septiņpadsmitajā kamerā, padzirdēja baumas, un tā kā viņa spēj sazināties ar citiem Delrejiem ar domām, iedomājos, nē, drīzāk cerēju, ka tās izrādīsies tikai baumas un slikts joks.

Sammera atkal, manāmi atvieglota, nolaida acis uz datora ekrāna:

- Nu nav nekāds joks, nav. – Mana sirds salecās, beidzot izdzirdot atzīšanos. Sajutu Kārtera plaukstu saspiežam manējo. – Turklāt, tā nav nekāda klonēšana, bet gan vienkārši parastu cilvēku inficēšana ar Īlijas baktērijām. Tas arī viss.

- Un tas viss ir, lai tu varētu viņus nogalināt un piesavināties katra spēku? – Leslija vēl pajautāja, un, kad Sammera, joprojām ieurbusies darbos, apstiprināja sacīto, video pārtrūka, ekrānam paliekot melnam. Viesistabas gaisotne kļuva dīvaina, nepareiza, nespēju saprast, vai tas bija saspringums, vai prieks par dzirdēto, vai atvieglojums, bet pirmā, kas reaģēja, biju es pati.

- Bingo, - neticīgām acīm pavēros Kārterā, vāji iesmejoties un dīvānam mazliet ietrīsoties zem smiekliem. Tikai pēc sekundes vai divām visi lēnām sāka rīkoties, jo šī bija pirmā reize, kad mēs noskatījāmies Ellenas sniegto materiālu, kas, iespējams, pat glāba mūsu dzīvības, glāba Leo, laikam lēnam izsīkstot. Sarunas atkal atsākās, visi fascinējās ar tikko redzēto, kaut dažus joprojām māca bažas, ka Sammera varēja mierīgi noliegt video īstenību. Mēģināts nebija zaudēts, ja necentīsimies, dzīve ritēs tādā pat gultnē kā iepriekš. Ar meliem, noslēpumiem un bailēm ik dienu. Visam vajadzēja mainīties, dzīvei izgriezties uz otru pusi, pavērsties labajā virzienā, kur mūs cienīja kā līdzvērtīgus nevis zemākus cilvēkus.

Eiverija izņēma materiālu un noslēpa atmiņas karti makā.

- Labi, tagad gulēt, rīt būs smaga diena, - meitene sacīja kā bērnudārza audzinātāja pirms lika bērnus diendusā. Piecēlos kājās un, neteikdama neko pretī, līdz ar Kārteru devos uz Karlosa ierādīto guļamistabu. Pirms likties gulēt, prātā atspoguļojās tikko redzētais video, kas lika pār lūpām pārskriet maigam smaidam.

- Labu nakti, - teicu, pagriežoties ar seju pret sienu, kuru šobrīd rotāja kārtējie Amēlijas uzstādītie ziedu raksti, lai uzlabotu visiem garastāvokli.

- Tev tāpat, - Kārters atbildēja.

Aizvēru acis, beidzot izteikti sajuzdama krūtīs briestam laimes pilnu virpuli. Pirmo reizi radās sajūta, ka viss tiešām varētu beigties labi. Mēs spēsim atslēgt važas, kas turēja visus šos gadus; Delreji spēs sākt jaunu dzīvi.