Delreju paslēpes: DIVDESMIT PIRMĀ nodaļa

DIVDESMIT PIRMĀ nodaļa.

***

18 dienas pec notikuma.

Pavasaris.

Labi apsildītā grīda palīdzēja rīkoties, jo skriešanas rezultātā paspēju nosalt. Tagad, skaroties jebkam karstam, likās, ka apdedzinos. Pavēros uz tējas tasi, kas kūpēdama atradās uz galdiņa blakus, šķietami izjūtot, kā karstums iepriekš skāra manu sāpošo rīkli. Patīkami. Atsvaidzinoši. Pievilku kailās kājas, ko apsedza vien garš, bet netīrs krekls, sev klāt, zem pirkstiem augšstilbu ādai esot ledusaukstai.

- Labi, esmu gatava, - teicu, paveroties Ellenas sejā, kas visu laiku lūkojās manī. Viņa – drīzāk es - nebija mainījusies, ja neskaita nelielu brūci uz pieres un augšdelma, kas tika iegūta šāviena rezultātā un bija nedaudz apdzijusi laika gaitā. Mati likās daudz nespodrāki nekā iepriekš, turklāt varēja redzēt, ka tie bija palikuši sausāki. Ellena beidzot novilka cimdus, nolika sev blakus un, dziļi ievelkot elpu, pasmaidīja.

Elpoju caur muti, cerot, ka tas līdzēs strauji atgūt sevi, lai nebūtu jāgaida ilgs brīdis. Ieurbos meitenes lielajās acīs, iedziļinoties gaiši brūnajās varavīksnenēs, kur varēja manīt lielu apņemšanos un drosmi. Tikai tagad ieraudzīju, ka viņas – jeb manu – apakšlūpu nerotā koduma pēdas, kas nozīmēja, ka Ellena, atšķirībā no manis, nemēdza to kodīt stresa situācijā.

Ievilku dziļu elpu plaušās, kas šķita īpaši apdullinām galvu, un pavēlēju sev izkļūt no pierastā ķermeņa. Ar ātru manevru attapos savā augumā, savā prātā un vietā, ko biju pieradusi just visu savu dzīvi. Pacēlu plaukstas, redzot bālus, garus pirkstus, pavēros uz matiem, kas pārklāja plecus; tie bija gaiši, saulē izbalināti, mazliet sapinkājušies, taču mani. Smiekli, kas izskanēja pār lūpām, likās smalki un nedaudz spalgi, kā arī kaitinoši. Pat likās, ka redzēt ar šīm acīm bija citādāk nekā ar Ellenas. Varbūt mana redze bija mazliet sliktāka nekā viņas?

Pirksti viegli saņēma matus un ātri uzpina ierasto bizi, kas pēc mirkļa jau karājās pāri labajam plecam.

- Tev vajadzētu mazāk tos bojāt un ļaut matiem elpot, - Ellena ierunājās, kad gumija tika aplikta bizes galā, taču es neatbildēju, tikai pavaicāju vienīgo prātā ienākušo jautājumu, ja neskaita mūžam interesējošo par Leo, bet to atliku nedaudz vēlākam laikam:

- Kāpēc tu visu laiku velc cimdus?

Es melotu, ja teiktu, ka to nemanīju, jo vienmēr, kad viņu redzēju, meitenes plaukstas bija tērptas. Iespējams, citā krāsā, no cita auduma, bet cimdi bija visu laiku. Tieši tajā brīdī Ellena atkal vilka tos atpakaļ uz plaukstām, tāpēc jautājums lika meitenei pasmaidīt.

- Laikam neviens tev to nav pateicis, ja jau jautā, - Ellena, nepalūkojoties uz mani, sacīja. – Mēs ar Leo neesam brālis ar māsu, bet gan pusbrālis un pusmāsa. Viņš ir Delrejs, bet es esmu Vendeza.

- Vendeza? – Šo vārdu jau biju kaut kur dzirdējusi iepriekš. Bet kur?

- Es ar pieskārienu paralizēju cilvēku.

Pareizi. Tāpat kā Reihera vārdu, arī šo izlasīju Kārtera sniegtajā lapaspusē. Tas visu izskaidroja, taču, kāpēc šobrīd es nejutos par to šokēta? Varbūt tādēļ, ka vēlējos uzzināt atbildi uz jautājumu, kas prātā dīca jau kopš brīža, kad sastapu Ellenu.

- Kur ir Leo? – vārdi tika izmesti pārāk skaļi un asi, it kā es būtu gatava nogalināt, lai tikai dzirdētu patiesu atbildi. Kāpēc Leo neatradās te? Līdz ar Ellenu?

Meitene piecēlās kājās un pagriezās ar muguru pret mani, domājot, ko teikt, taču jau no reakcijas aptvēru, ka nekas labs nebija gaidāms. Vai viņš jau bija miris?

„Nē!” mana iekšējā balss iekliedzās, liekot bailēs sastingt arī pašai.

- Saki! – pielēcot kājās, pavēlēju. Viņš nevarēja būt miris, nevarēja!

Jutu asaras sariešamies acīs jau no domas vien, kaut zināju, ka tā nevarēja būt. Vismaz dziļi sirdī ticēju.

- Es precīzi nezinu, - Ellena atbildēja, joprojām stāvot ar muguru pret mani. – Mūs atdalīja jau pirmajā dienā.

Likās, ka aiz pēkšņa bezspēka sabrukšu uz zemes, kaut paspēju noturēt līdzsvaru, ieķeroties blakus esošā skapja durvīs. Viņus atdalīja? Ellena nezināja neko, kas noticis ar Leo. Neko. Varbūt viņš tiešām vairs nebija starp dzīvajiem. Kāpēc gan Sammerai vajadzēja gaidīt trīs mēnešus, lai rīkotu sēdi, ja varēja visu paveikt tās pašas dienas laikā?

- Kate. – Ellenas roka maigi uzgūlās uz mana pleca, liekot sajusties vēl nespēcīgākai nekā iepriekš. Manas acis vērās zemē, sastopoties ar meitenes kailajām pēdām, kas lūgtin lūdzās pēc dušas. Paceļot skatienu, ielūkojos viņas acīs, kas centās ko sacīt, kaut nesapratu ko. Ieurbos izkausētas karameles dziļumos, redzot, kā Ellenas varavīksnenes ik pa laikam mazliet maina toņus, jaucoties ar brūnās krāsas paleti.

- Lūdzu, saki, - gandrīz aizrijoties ar asarām, pavēlēju, taču nevajadzēja sagaidīt ne vārda, kad pavisam skaidri un gaiši izdzirdēju Ellenas domas, ko dvesa viņas skumjais un mulsais skatiens.

„Es nedrīkstu to teikt. Nedrīkstu. Kate ies meklēt viņu, tas nebeigsies labi.”

- Saki! – kliedzu, ieķeroties viņas plecos.

Ellenas elpa raustījās, un es pamanīju viņas acīs asaru lāsītes, kas kuru katru brīdi bija gatavas slīdēt pāri vaigiem.

- Tiesas sēdes datums ir pārcelts uz piecpadsmito... Jūniju.

Mani pirksti, nejūtīgi un auksti, palaida vaļā meiteni, un es grīļīgi atkāpos uz aizmuguri, ietriecoties nelielajā galdiņā. Dzirdēju, kā apgāžas tējas krūze.

- Pēc... Pēc divpadsmit dienām? – Mana balss likās spalga, tāpēc uzreiz aizlūza. Vai es pārklausījos? Vien divpadsmit dienas līdz mūs ar Leo šķirs kaut kas vairāk nekā vienīgi attālums? Divpadsmit dienas, lai paveiktu visu plānu, kam mēs cerējām veltīt vēl divarpus mēnešus? Tas nebija reāli. Šī nevarēja būt patiesība. Es gulēju, es gulēju savā pagraba telpā, sapņoju, nē, murgoju. Tas viss. Vai ne?

- Lūdzu, saki, ka tas ir joks. – Mani caurstrāvoja izmisums, kas lika izskatīties vājai un burtiski iekšēji salauztai.

- Tas nav joks.

Likās, ka tiku iesprostota šaurā telpā, no kuras nebija izejas. Manī raisījās izmisums, vēlējos tikt ārā, prom no šīs vietas, lai varētu ko darīt, lai varētu doties pēc Leo, kaut es nezināju, kur viņš atradās. Man nebija nekādu iespēju atrast Leo vienai pašai. Pilnīgi nekādu. Bet es vēlējos to mēģināt.

- Kur tu biji? – bezspēcīgi izgrūdu, joprojām atbalstoties pret skapi, kas palīdzēja noturēties stāvus.

- Bostonā, Masačūsetsā.

- Iedosi naudu?

Ellena saknieba lūpas, pārmetoši lūkojoties manā sejā, bet es nemainīju savas domas.

- Kate, - viņas pārmetumi balsī bija acīmredzami.

- Ellen, būtu labāk, ja tu man iedotu kaut ko, ar ko varētu paēst.

Meitene sameklēja nelielu somiņu un no tās izvilka banknošu kaudzīti, kas lika manām acīm pārsteigumā ieplesties. Iespiedusi manā rokā somiņu, kurā tagad jau atradās atpakaļ ievietotās banknotes, viņa nebilda itin neko, taču, dodoties ārā no nelielā dzīvokļa, Ellena vēl pasauca mani. Kad pagriezos, meitene ar skumjām acīs sniedza pelēku jaku ar kapuci.

- Veiksmi. Tavā vietā gan es labāk ietu pie Kārtera.

Bet es viņā neklausījos un pametu telpu, pat zinot, ka iespējas atrast Leo vienai bija minimālas, taču atgriezties pie Kārtera baidījos, jo, ja atradīs mani, atradīs arī viņus.

Sēžot pie vientuļa galdiņa pilsētas nomales kafejnīcā, lēnām malkoju pārsaldinātu kafiju. Pulkstenis rādīja pusseši no rīta, aiz loga lēnām ausa sārta pavasara saule, kas apspīdēja galdiņu ar nelielu gaismu. Uz galvas jutu kapuces smagumu, mati atradās bizē piespiesti pie muguras, lai neviens to nemanītu, bet somiņa, kurā atradās atlikusī nauda, šķita svilstam ugunī, jūtot iekšā esošo lidmašīnas biļeti uz Bostonu.

Vēl viens malks apsvilināja rīkli, un es nodūru acis, tagad lūkojoties uz labās plaukstas locītavu, ap kuru atradās Ellenas apliktā sudraba ķēdīte.

- Varbūt vēlaties vēl ko? – pie manis pienāca tumšādaina oficiante, kura visu laiku likās pārāk aktīva, ja skatās uz to, ka tagad bija tik agrs rīts. Es papurināju galvu, pat nepaceļot acis, jo baidījos, ka varētu mani atpazīt. Viņa lēnām aizgāja, kaut zināju, ka pēc kāda laika sieviete atgriezīsies, jo nekā cita, ko darīt, nemaz nebija.

Aizliku nelielu matu šķipsnu aiz auss un iegrimu domās, kas jau kārtējo reizi vientuļi klīda apkārt pa pasauli, sadzirdot svešu cilvēku prātojumus. Kā jau vienmēr, pēc kāda brīža, sasniedzu Kārteru, kurš tagad gulēja ciešā miegā. Par laimi, joprojām nebija ne jausmas, kur viņš atradās, kaut dziļi sirdī to vēlējos zināt, jo vēlme atgriezties likās nepārvarama.

Nē. Es neiešu tur. Kaut gan, uz ko varu cerēt, kad ieradīšos Bostonā? Ka vienkārši izpestīšu Leo, un mēs laimīgi dosimies mājās?

Vēl viens malks karstas kafijas no pustukšās krūzes.

Man būs jāsniedz sevi apmaiņā pret viņu. Tas arī viss.

Kārtera sapnī pamanīju sevi. Nē, nevis Ellenas ķermenī, bet savējā. Savu seju, laimes pilno smaidu, izlaistos matus. Es kaut ko teicu, taču man tas nebija sadzirdams. Nespējot izturēt sajūtu, kas radās lūkojoties puiša sapnī, strauji izrāvos no tā, nokļūstot atpakaļ vienmuļajā kafejnīcā, pie tukšā galdiņa. Nespēju lūkoties uz to, kā viņš ilgojās pēc manis, es to vienkārši nespēju. Man sāpēja tas, cik viņam bija mokoši. Bet vai tad Kārters nezināja, ka tiku prom? Vai tad Ellena nezvanīja viņam, kad atradāmies aiz mājas stūra?

Sameklēju Ellenu starp domu pilnajiem mudžekļiem, pirmo reizi sajūtoties dīvaini, ka spēju dzirdēt citu prātojumus. Ellena atradās uz ielas, viņas domas nespēju saprast, šķita, ka viņa slēpa, ko domāja, lai tādi cilvēki kā es nespētu saprast to virzību. Iekļūt viņā, neizkustoties ne no vietas, bija grūti. Vajadzēja ar visu spēku turēties pie savas ādas, lai vismaz daļa manis paliktu te, it kā es uz viņu lūkotos no malas. Ellena iegāja kādā mājā, un pēc mirkļa attapos, ka viņa atrodas Karlosa miteklī, kur viesojos tikai vienu reizi. Ellenas domas strauji sakrustojās ar Kārtera, kas nozīmēja, ka viņi atradās viens otram tuvumā.

Spēji izrāvos, baidīdamās redzēt tālāk notiekošo un pielēcu kājās, lai pamestu šo vietu, taču straujās kustības dēļ gandrīz apgāzu krēslu. Kārters padomās, ka ierados es.

- Viss kārtībā? – oficiante no savas ierastās vietas aiz letes vaicāja, bažīgi lūkojoties manī, kā es centos nostādīt krēslu atpakaļ vietā. Pamāju un, vairs neko nesakot, strauji devos izejas virzienā, pēdējo reizi palūkojoties uz galdiņu, kur joprojām stāvēja kafijas krūze.

Ārā viss bija tukšs un kluss, ja neskaita pamodušos putnus, kas traucās pāri miegainajai pilsētai. Savilkusi kapuci augstāk uz pakauša, sameklēju autobusa pieturu, pie kuras jau stāvēja pirmie cilvēki, dodamies uz darbu. Kaut manas acis bija nodurtas uz saviem apaviem, jutu, kā visi lūkojās uz mani. Centos nepievērst uzmanību, nemanāmi palūkojoties Ellenas prātā, taču viņas domas joprojām nebija saprotamas, tāpēc uzreiz izrāvos no tām.

Pienāca autobuss, un visi, arī es, iekāpām iekšā. Stāvēju tuvu durvīm, baidoties, ka kāds varētu mani satvert un aizstiept atpakaļ uz pagrabu, kaut zināju, ka neviens to nedarīs, jo pat, ja atpazītu Delreju savā starpā, lielākā daļa baidītos no manis.

„Vai tiešām?” iekšējā balss ierunājās, bet es viņu ignorēju.

Likās, ka aiz laimes palēkšos, kad beidzot, līdz ar daļu no pasažieru, izkāpu pie Londonas lidostas. Pamanīju, ka biju vienīgā, kas ieradās ar tik maz mantām, pārējie līdzi stiepa koferi vai divus, bet man tikai pleca somiņa, kurā ielīda vien nauda un viltota pase ar manu fotogrāfiju, bet pavisam svešu vārdu.

Smagi nopūtos, jūtoties neparasti satraukti, it kā tiešām drīz satikšu Leo. Es biju naivuma iemiesojums, vai ne? Domāju vienkārši ierasties Bostonā, vēsu prātu iesoļot mājā un aizvest Leo. Kur man bija prāts, kad ko tādu iedomājos? Vajadzēja plānu, labi izdomātu plānu, detalizētu līdz pašiem sīkumiem, ar piebildi „un, ja nu tas neizdodas?”, kā arī pāris rezerves variantiem. Taču es vienkārši nopērku biļeti un taisos sēsties lidmašīnā, lai dotos pēc Leo.

Iedomājos, kā viņš tagad varētu izskatīties. Vai puisis ir ticis spīdzināts? Bet varbūt Sammera uzskatīja, ka Delrejiem jābūt spēcīgākiem pirms tiek nogalināti, lai sakopotais spēks ieplūstu viņā? Pieņēmu otro variantu kā pareizāko, acu priekšā atspoguļojot veselīgu un dzīvespriecīgu drauga seju. Laimīgu. Nemanāms smaids atspoguļoja sastingušās lūpas. Tagad beidzot palika kaut cik labāk.

Vienmērīgiem soļiem pašpārliecināti devos lidostas ēkas virzienā, joprojām nodūrusi acis zemē, matu šķipsnai atkal krītot sejā. Visu laiku kā filmā atminējos, kā mēs pavadījām laiku kopā. Uzreiz sajutos daudz labāk, smaids izplatījās pa ķermeni kā inde, labdabīga un patīkama inde.

Kā es vispār zināšu, kur iet?

Apsēdos uz pasažieriem domātā soliņa, kur varēja pavadīt laiku, kamēr gaidīja savu reisu, un sapratu, ka biju vienīgā šajā pusē, bet šobrīd centos neuztraukties par to. Pavēros pa logu, ielūkojoties austošajā saulē, iezīmēdama visu sārtu. Atspiežot galvu pret sienu, nedaudz pievēru acis; jutu vāju miegu mācamies virsū.

„Leo. Tu mani dzirdi?”

Ak, cik gan tas bija muļķīgi. Neviens mani nedzirdēja.

Uzgaidāmās telpas pulkstenis rādīja pusastoņi, kad tika izziņots mans reiss, un es, izķeksējot no somiņas biļeti, piecēlos kājās un grasījos pamest vietu. Taču tajā brīdī prātā iezagās sveša cilvēka doma. Tajā atkal biju redzama es, mans dzīvespriecīgais smaids, silti dzirkstošās acis, kad es, skanīgi smejoties, iedunkāju Leo, liekot viņam iekrist sniegā. Pirmā ziema kopš iepazināmies.

„Leo?” bažīgi iedomājos, cenšoties pati savās domās neizklausīties smieklīgi. Nevarēja būt, ka dzirdēju puisi. Viņš bija prom, noteikti tagad gulēja, nemaz nezināja, kas notika ar mani, taču prātā skanošais balss tonis teica tikai vienu:

„Katrīna. Tev viss kārtībā?”

Tas bija Leo!

Atbalstījos pret sienu, baidoties pakrist turpat uz zemes, manas sajūtas vienā mirklī eksplodēja, padarot it visu pasakaini skaistu. Apsēdos turpat uz soliņa, ko tikko pametu, un, aizmirstot to, ka mani gaidīja reiss, ļāvu seju izrotāt smaidam.

„Lūdzu, nebrauc tagad. Neesi muļķe.”

„Kāpēc?”

„Tev nav nekādu iespēju tikt iekšā.”

Iestājās klusums, it kā kāds būtu atslēdzis jebkuras skaņas avotus, padarot mani iekšēji kurlu. Saucu Leo, taču viņš neatbildēja, it kā būtu pārgriezis jebkurus kontaktus, kas mūs saistīja. Kliedzieni palika bezpalīdzīgi, taču vairs kājās necēlos, paklausot puiša teikto. Leo pavēlēja, lai nedaru to, ko tikko nodomāju. Ja nu viņam bija taisnība?

Dziļu pārdomu pārņemta, iebāzu biļeti atpakaļ somiņā un straujiem soļiem metos ārā no ēkas, ielēcot autobusā, kas tieši šajā brīdī bija gatavs pamest savu vietu, dodamies uz centru. Man vajadzēja tikt atpakaļ, jāizdomā reāls plāns. Tikai tad būšu spējīga atrast un izglābt puisi.

Apsēžoties paša autobusa aizmugurē pie loga, piespiedu pieri aukstajam stiklam un liku vienai vienīgai domai izgaist tumsā, zinot, ka adresāts to tāpat nedzirdēs.

„Es atgriezīšos pie tevis. Viss beigsies labi.”

Pilsētu pārklāja pēkšņs lietus.