Delreju paslēpes: DIVDESMIT SESTĀ nodaļa

DIVDESMIT SESTĀ nodaļa.

***

20 dienas pec notikuma.

Pavasaris.

Izkāpjot jau nākamajā pieturā ārā no gandrīz tukšā autobusa, uzliku uz galvas apakšjakas plāno, strauji mirkstošo kapuci, tā cenšoties paglābties no lietus, kas ar katru sekundi sāka līt arvien spēcīgāk. Bija vienalga, cik tālu vajadzēs iet, lai sasniegtu slimnīcu, bija vienalga, ka tās būtu stundas vai dienas, jo autobusa salonā likās, ka smoku nost. Kāds turēja savas neredzamās rokas vai arī resnu, asu virvi ap manu rīkli un neļāva elpot, kaut lūdzos, vēloties pat krist uz ceļiem. Bet neredzamā persona tikai pasmējās un arvien spēcīgāk savilka virves galus kopā, un es tikai jutu, kā asā virsma mokoši griežas ādā. Es nevarēju palikt smacīgajā telpā, citādi ļautu sevi pazudināt domai vien; vajadzēja laiku, lai apdomātu visu.

Lēni gāju cauri pilsētai, turoties nomaļus no vientuļajiem cilvēkiem, kas ik pa brīdim devās garām, pat neievērojot, ka esmu turpat tuvumā. Mašīnas, cita pēc citas, traucās garām. Nodūrusi skatienu, vēros asfalta peļķu klātajā segumā un centos izprast tikko dzirdēto, tomēr joprojām nespēju apjēgt teiktā būtību.

Nē. Kāpēc gan Leo teiktu, lai neeju pēc viņa? Vai tad viņš nevēlējās tikt glābts? Es apsolīju sev un Kārteram, un, galu galā, pašam Leo, ka darīšu jebko, lai tikai izglābtu puisi sveiku un veselu, un viņš to zināja.

Debesis pāršķēla zibens šautra, liekot sirdij uz mirkli bailēs sastingt, bet es vienmērīgi turpināju ceļu, slēpjoties zem kapuces dziļi jo dziļi, tā cerot, ka mani neviens nepamanīs. Zināju, ka drīz vien astē nāks Eiverija vai Amēlija, vai kāds cits, taču, atminoties Leo teikto par to, ka starp mums bija nodevējs, nevēlējos ne ar vienu runāt. Savā ziņā arī ne ar Kārteru.

„Viņš nenodeva visus, Kate,” iekšējā balss sacīja, būdama šokēta, ka varēju iedomāties, ko tādu. „Viņš nenodeva tevi.”

Tā bija taisnība, es to zināju. Vainīgs kāds cits, kāds, kuru tik tuvu nepazinu, kāds, kurš tikai nesen mums pievienojās. Es uzticējos Leo, Kārteram, Eiverijai, Amēlijai un Ellenai, kaut gandrīz nevienu no viņiem nepazinu ilgāk par mēnesi, taču sajūtas teica, ka varēju ticēt ikkatram no šīm personām. Bet kā ar Džeju? Un Emmu? Un ar tiem, kurus uzskatīju gandrīz par svešiniekiem?

Apstājos, nespēdama pakustēties ne par soli uz priekšu.

Varbūt tieši otrādi – tas, kam es uzticējos, bija nodevējs, jo tieši viņš varēja man piekļūt tuvāk?

Sapurināju galvu, slapjajiem matiem nepatīkami līpot pie kakla, un centos izmest šīs domas no galvas. Nevarēja būt, ka persona, kuru uzskatīju par draugu, par glābēju un labu cilvēku, varētu likt tā vilties. Tas nebija ne Kārters, ne Leo, ne Ellena vai Eiverija. Bet kā tad ar Karlosu? Vai es viņam ticēju? Un pārējiem?

No rīkles kā spēcīgs, bet ass rūciens izgrūdās skaļš vaids, un es nebiju spējīga to apturēt. Nejutos kā es pati, jo nespēju izprast itin neko, ko prāts vēstīja.

Lietus arvien spēcīgāk sitās pret zosādas klāto ādu, sakot, ka vajadzētu doties tālāk, taču es biju kā sastingusi, jo nejūtīgās kājas teica pretējo. Apcirtos uz papēža, paveroties uz ceļu, kur tik tikko vēl gāju, bet mani nevilināja nekas.

- Kārters, tev ir jāiet pie Kārtera, Kate, - sev pavēlēju, nikni caur zobiem norūkdama, un beidzot atzinu, ka man bija taisnība. Es drīkstēju uzticēties viņam, jo šobrīd nezināju pat, cik patiesas bija pašas domas.

Garais, labi apgaismotais gaitenis oda pēc medicīniskā spirta, un katrs solis lika vārīgajam kuņģim apgriezties otrādi kā straujā karuselī. Centos neievērot nevienu, kas ik pa brīdim gāju garām, kaut jutu daudzus skatienus duramies gan mugurā, gan sejā, jo noteikti neizskatījos labākajā stadijā.

Ar pirkstu galiem slīdēju pāri gludajai, vēsajai sienai, cenšoties saprast, kur tagad atradās Kārters, bet tas nelīdzēja. Biju kā iesprūdusi savā pasaulē, nespējot izprast, kas notika visapkārt; cauri domu mudžekļiem vijās viena un tā pati doma no miljons dažādiem aspektiem. Kārters mani gaidīja, un man vajadzēja ar viņu runāt.

Ieslīgu cietajā plastmasas krēslā, kas nejauši gadījās pa ceļam, un, atspiežot galvu pret blakus esošo durvju rokturi, sajutu, kā piere arvien spēcīgāk smeldz. Viņš mani atradīs, es to zināju. Nebija it nekādas jēgas doties tālāk, jo tāpat mēs kaut kad satiksimies – būšu te vai kur citur.

Dziļi nopūtos un aizvēru smagos plakstiņus, tā iekļaujot pasauli melnā, plīvura klātā miglā, un lēni noliecu galvu starp ceļiem. Viss griezās strauji jo strauji, un man nepietika spēka pat pateikt, lai kāds to visu aptur. Nevarēju izdarīt itin neko, tikai cerēt, ka Kārters ieradīsies pie manis šajā smakojošajā gaitenī un atpestīs no nelabuma un dvēseli pārņēmušajām sāpēm. Pustukšais kuņģis vārījās kā uz liela uguns, un es zināju, ka drīz vien vairs nespēšu izturēt līdz ar reiboni radušos spiedienu, un viss, kas šodien ēsts, galu galā nāks uz āru.

Te neviena nebija, gaitenis pilnīgi tukšs, un es pēkšņi ļāvos gravitācijai, atslīgstot uz krēsliem pilnā augumā, un negaidīti man palika mazliet labāk. Atvieglojumā nopūtos, taču acis neatvēru, baidoties no tā, ko varētu ieraudzīt sev priekšā. Nodevēju? Sammeru? Vai es nobītos, ja tur stāvētu Kārters?

Sausās lūpas rotāja vājš smaids, kas spēji kontrastēja ar sajūtām, kas guldzēja augumā. Gaidīju kādu, kas ierastos pēc manis, kādu, kas pieskartos manai sejai, kaklam, rokām, un es uzreiz sajustos labāk. Un tikai divi cilvēki bija uz šādu spējīgi, kaut tikai viens tagad atradās tuvumā un varēja mani sasniegt. Mēs atradāmies rokas stiepiena attālumā.

Pagriezu galvu uz sānu, jūtot, kā pāri sakarsušajai sejai pārslīd mitras matu šķipsnas un paliek turpat, liekot atvieglojumā atslābt. Dzirdēju vienmērīgu dunoņu spiežamies bungādiņās, kā būtu, ja atrastos zem ūdens. Es slīku? Slimnīcā? Centos samirkšķināt acis, bet tās bija kā aizlīmētas, un viss palika tumsā tīts, līdz kāda maigie pirksti skāra manu vaigu, un es pielēcu sēdus kā dzelta, izrauta no dīvainās sajūtas, ko radīja viss apkārt esošais. Karuseļi galvā un ķermenī turpināja savu gaitu, un es sasvēros uz sānu, gandrīz nokrizdama uz zemes, ja vien mani nebūtu satvērušas tās pašas liegās rokas, kas iepriekš aiztika svilstošo seju, un nostādījušas pilnīgi vienmērīgi.

- Kate?

Samirkšķināju acis, it kā nespētu saprast, kas notika visapkārt, un ļāvu personai mani piecelt kājās, pašai nebilstot ne vārda. Sākām iet, likās, ka mazliet apsaldētās kājas bija kā no želejas, nespējot ļumīgo ķermeni noturēt pilnīgi taisni, bet ar sekundēm mūsu soļi kļuva diezgan vienmērīgi. Šķita, ka esmu beidzot kļuvusi neuzkrītoša, kaut zināju – ja mani pamanīs, uzreiz liks pamest iestādi, jo iepriekš lietoto alkohola ietekmi beidzot varēja krietni manīt. Maigi apliku roku ap puiša pleciem, joprojām nebūdama īsti pārliecināta, vai tas bija pareizi, taču šobrīd nudien nerīkojos tā, kā būtu darījusi pilnīgi skaidrā prātā, to zināju simtprocentīgi.

Sajutu mīkstu virsmu zem sevis un tikai tad sapratu, ka atrados Kārtera baltajā palātā un sēdēju uz mazliet palupuša krēsla pie sienas tuvumā puiša vienvietīgajai gultai. Kārters pagāja garām un klusi apsēdās uz tās, lūkodamies manī ar jautājošu skatienu, it kā gribētu ko teikt, bet nespētu. Neveikli un šķietami nemanāmi pārlaidu skatienu viņa augumam, pamanot, ka puisim mugurā bija mazliet sasmērējies, plats un pelēks īsroku krekls un tumši zilas sporta bikses, ko ne reizi vien redzēju viņam mugurā skolā, taču uzreiz novērsos, ieurbjoties Kārtera smīna klātajā sejā. Klusi, šķietami nemanāmi ieklepojos, lai novērstu klusuma brīdi, kas kuru katru mirkli draudēja pārtapt par diezgan nepatīkamu momentu, un saliku rokas klēpī, pārkrustojot kājas vienu pār otru. Vajadzēja kaut ko sacīt, citādi nespēšu pateikt nekad.

- Es tā negribēju, Kārter. – Atzīšos, tas nebija tas, ko gribēju ziņot pirmām kārtām, taču vārdus atpakaļ paņemt nevarēju, lai kā vēlējos, tāpēc neļāvu Kārteram pat reaģēt, kad turpināju runāt. – Zini, viss notikušais nemaz nebija tik traks vai šausmīgs, lai tevi vispār mēģinātu nogalināt. Protams, nejauši.

„Ja neskaita to, ka tu man nestāstīji, ka vari būt dzīvnieks, un starp mums ir nodevējs, un Leo joprojām ir Sammeras varā, tad mana dzīve ir diezgan jauka,” vēlējos piebilst, taču galu galā tomēr spēcīgi iekodu lūpā, ļaujot no mutes izspraukties tikai vājam kucēna cienīgam smilkstam, kas izraisīja Kārteram gandrīz nemanāmu smaidu. Sirds, godīgi sakot, tajā brīdī šķita kūstam, un es zaudēju jebkuras runas spējas.

- Es taču zināju, ka kādreiz sievietes mani nogalinās, ja tā viss turpināsies, - Kārters teica. – Eimijai nevajadzēja izmantot savas spējas, ko, protams, viņa ignorēja, taču, ja viņa klausītu Eiverijai, tu joprojām būtu apvainojusies un neatrastos te.

Savilku uzacis, izprotot, ko tikko teica Kārters, beidzot saprazdama, kāpēc iepriekš nevarēju nokļūt atpakaļ savā augumā un ar rokas pieskārienu spēju ko tādu izdarīt. Neko neteicu, tikai viegli pašūpoju galvu. Nespēju izdvest ne skaņu, Kārters arī klusēja, līdz piecēlos kājās un viegliem soļiem piegāju pie puiša, lūkojoties uz viņu no augšas.

- Gulies, - nočukstēju, kaut tikai pēc brīža sapratu, ka to sacīju es. Kārters pārsteigts smīnēja, nespēdams citādāk reaģēt, un es uzreiz sapurināju galvu. – Nē, es gribu apgulties blakus, man ir auksti.

Tie nebija meli, jo, lai nokļūtu te, vajadzēja mērot vairākus kilometrus vienā lietū un vieglā vētrā, kas plosīja domas, prātu un ķermeni, it kā vējš spētu mani aizraut prom pavisam.

Kārters nekā nesacīja un, ieslīdējis slimnīcas neērtajā gultā, ievilka mani sev blakus. Viņš uzreiz mani maigi ievīstīja segā kā mazu bērnu, vēl uzliekot līdzi paņemtu, pēc izskata plānu, baltu sedziņu, ko atminējos kopš brīža, kad dzīvoju pie Karlosa. Jau vēlējos vaicāt, ar ko viņš pats apsegsies, bet lūpas bija kā aizšūtas, un es varēju tikai klusēt. Mati joprojām slapji lipa pie pleciem, jo nespēju tos izvilkt ārā no plānās segas kārtas, taču tik un tā jutos patīkami un silti. Vienu mirkli prātā iezibējās doma, kā visas pēdējā laika problēmas izgaist nebūtībā, un es pelēnām tapu brīva. Kāpēc lai uztrauktos, ka Kārters bija melojis? Tas padarīja mani tikai stiprāku pret apkārtējo, palīdzēja tikt galā ar grūtībām, vai ne? Es tikšu galā ar visu, ko sniegs pasaule, un drīz vien visas problēmas būs zudušas, jo visu varēja atrisināt, kaut dažreiz tā nešķiet.

Izkustējos no vietas, atraisīdama segu mazliet vājāk, sasvīdušo kaklu skāra silti pirksti, kas satvēra manus salijušos matus, tā atbrīvodami ādu, un es noskurinājos labsajūtā. Izbāzu rokas no sava vīstokļa, satverot Kārtera augumu un piespiežot to sev klāt.

Jā, es tik tiešām biju iemīlējusi šo cilvēku. Personu, ko iepriekš nīdu, personu, ko nicināju un necietu, tagad nespēju iedomāties, ka viņš varētu atrasties kur citur, ja ne man tuvumā. Kārters palīdzēs tikt galā ar to, ko nespētu atrisināt viena.

Ieritinājos puiša kakla ielokā, jūtot, kā Kārters elpo, un tas nomierināja, jo zināju, ka viņam nekas nekaita.

- Zini, ir tik dīvaini saprast, ka tu esi tik krasi mainījies manis dēļ, - nomurmināju, noteikti izklausīdamās klišejiski, taču šobrīd nebija nekā cita, ko teikt.

- Es ceru, ka rīt tu runāsi tāpat, jo nebūtu patīkami apzināties, ka to saka alkohols nevis tu pati.

Šoreiz neatbildēju un aizvēru acis, izbaudot, kā neredzams spēks šūpo turp un atpakaļ, un sajūta likās pazīstama, tikai nespēju aptvert kādēļ. Dzirdēju, kā pret metālisko palodzi sitas milzīgas lietus lāses, kas ritmiski ietina pasaule miegā. Patīkamā, dziļā miegā.

Rīt Kārteram pateikšu visu, un mēs atrisināsim jebkuras problēmas, kas stāsies ceļā.