Delreju paslēpes: DIVPADSMITĀ nodaļa

DIVPADSMITĀ nodaļa.

***

1 diena pec notikuma.

Pavasaris.

Baltā porcelāna krūze, ko Kārters iespieda manās drebošajās plaukstās, bija svilinoši karsta. Nāsis skāra maigs kafijas aromāts, kaut to jutu pavisam vāji. Šņuksti skanēja klusi.

Kāds ar mani centās runāt, kāda rokas turējās pie pleciem, cenšoties sastingušo skatienu, kas vērās pretējā sienā, pievērst sev, taču tas neizdevās. Es nespēju pat izkustēties, šķita, ka esmu sastingusi uz mūžību. Ķermeni joprojām pārņēma panikas pilni drebuļi, kas ne mirkli nerimās, tikai mainīja intensitāti.

Leo bija prom.

Ar domu vien, kas miljardo reizi dūrās ar saviem žiletes cienīgajiem pirkstiem, sajutu neciešamas sāpes sirdī un gandrīz izlaidu no pirkstiem krūzi. Kārters, paglābjot no sašķīšanas, atņēma to, lai noliktu kādā drošākā vietā, bet es, sajūtot kamolu rīklē, gandrīz bez elpas izmisīgi sāku tvert pēc gaisa. Ar mitrajām plaukstām apķēros ap ceļiem un pievilku sev klāt pavisam cieši. Asaras, sāļas un karstas, ritēja pār maniem vaigiem un iesūcas biksēs.

Es biju pazaudējusi Leo.

- Katrīn... Katrīn!

Sākumā nemaz nepamanīju, ka kāds atkārtoti sauc vārdu, bet pēc mirkļa centos izlikties, ka to nemaz nedzirdēju. Iespiedu degunu starp ceļiem, jūtot, kā tas iepriekš tecēja uz plaukstām. Kāds iespieda rokā salveti, likdams izšņaukt degunu un izberzēt saraudātās acis.

Kāpēc tā tam vajadzēja notikt?

- Katrīna! – tagad jau daudz uzstājīgāk sauca un satvēra manus plecus, liekot ielūkoties savās acīs. Tikai tagad sapratu, ka tas bija Kārters.

- Viņš... – bez elpas centos izdvest, bet jau pēc pirmā vārda man aizkrita balss, un es aizrijoties sāku tvert auksto gaisu. Tas saldēja vārgās plaušas, jutu sareibstam galvu. Kārters saķēra manus plecus, kad sāku svērties uz sānu, un apņēma sargājošā apskāvienā. Mirkli rīstījos, domādama, ka vemšu, bet galu galā izdvesu: - Viņš... Man viņš ir jāglābj.

Tas bija vienīgais, ko spēju pateikt. Iedomājoties vien, ka mans labākais draugs tiek turēts gūstā un, iespējams, drīz vien tiks smagi sodīts, lika milzīgajam kamolam krūtīs celties uz augšu. Sāpes rīklē veda gandrīz līdz ģībonim. Centos turēties, būt stiprai, kā kādreiz teica Leo, bet šobrīd es tiešām atrados uz sabrukuma robežas.

Atspiedos pret Kārtera plecu, izjūtot puiša siltumu, kas, salīdzinot ar manām aukstajām plaukstām, šķita dedzinošs. Caur miglu, kas klāja skatienu, saredzēju stūrī stāvam vēl vienu stāvu, kas pavisam noteikti bija Eiverija. Viņa rūpīgi lūkojās manī, sakrustojusi rokas uz krūtīm, it kā gaidīdama, kad ko teikšu vai darīšu. Novērsu skatienu un atbalstījos Kārtera kakla ielokā. Šķita, ka pamazām asaras sāk rimties, kaut slikta dūša joprojām kāpa augumā. Jau biju gatavībā atgrūst Kārteru, ja nu pēkšņi izvemtos.

- Mums būtu jāiet, - ierunājās smalkā Eiverijas balss. Jau vēlējos celties kājās, bet es jutos kā papīra lapa, un tūlīt pat saļimu atpakaļ uz zemes. Manī neatradās ne spēka palieka. Es biju kā izsūkta. Nepaspēju saprast, kas notika, kad Kārters, atkabinājis manas rokas no kakla, paņēma vārgo meiteni savējās kā vieglu lupatu lelli.

 Drīz vien tiku iecelta kādas svešas mašīnas salonā, kas smaržoja pēc cigaretēm, un man prātā visu laiku skanēja tikai viena doma. Izglābt Leo.

Zināju, ka no raudāšanas acis bija aizpampušas. Jutu vaigu svilošo karstumu spiežamies uz apakšējiem plakstiņiem, dažbrīd, kad neelpoju smagi un dziļi, joprojām cenšoties aptvert notikušo, likās – visa āda pulsē. Sejas labā puse, kopš veiksmīgas izbraukšanas no Fēras, kur pie gandrīz katras robežas ceļa stāvēja Policijas patruļas, atradās nemainīgā pozā piespiesta pie Kārtera augšstilba. Viņa pirksti, līdz ar brīdi, kad puisis nodomāja - esmu iemigusi, rotaļīgi vijās pār maniem zīdainajiem matiem. Tas pamazām nomierināja. Kārtera pieskāriens patiesi palīdzēja atslābt, un tikai tad es spēju padomāt un salikt visu prātā valdošo bardaku pa vietām. Kaut nedaudz.

Iešņukstējos tik skaļi, ka puisis pārstāja aiztikt manus matus, jo nodomāja, ka pamodos, bet galu galā atkal pievērsās savai ne pārāk aizraujošajai nodarbei. Jutu, kā mēs strauji nobremzējam, un Eiverija uzreiz kaut ko nikni nopurpināja zem deguna.

- Nu, bet tiešām, lidmašīna mūs negaidīs! – meitene jau skaļāk sacīja, liekas, nemaz nerunājot ar mums.

- Jautājums ir, vai mums vispār vajag braukt pie tevis, - čukstus ierunājās Kārters. Varbūt viņš negribēja, lai es to dzirdu?

Kādu brīdi klusumā mašīna turpināja ripot pa lielceļu, bet tad puisis atkal sacīja:

- Leo teica, ka mums jādodas uz Austrāliju. Atrast zināmos divus Delrejus.

- Leo neko nenosaka! -  Eiverija nošņācās. – Viņa te nemaz nav un visticamāk, ka vairs nebūs, ja vien Kate neizlems meklēt.

- Bet atzīsti – mēs tā galu galā izdarīsim. Turklāt, - Kārters ievilka elpu, - Kate Leo meklēs tā vai tā.

Šokā sastingu Kārteram klēpī un gandrīz aizmirsu, kā bija jāelpo. Klusumā šķita - viņi saprata, ka neguļu, tādēļ neviens vairs nebilda ne vārda. Par laimi.

Vai tiešām Eiverija nevēlējās palīdzēt izglābt Leo? Turklāt, kas tas bija par plānu, ko minēja Kārters? Kāpēc viņiem vajadzēja atrast Delrejus? Kāpēc tas netika ziņots man?

Panikā prāts vaicāja desmitiem dažādu jautājumu, kurus pēc sekundes vai divām biju jau bezatbildīgi aizmirsusi. Tie izslīdēja no prāta un pazuda tumsā. Saraucu uzacis, cenšoties atbildēt uz pēdējiem no visiem, kuri aizķērās prātā, bet atbildes nebija. Ko viņi vispār plānoja man aiz muguras? Un vai tad drošāk nebija neatrasties tuvu citam Delrejam, kaut jau gadiem ilgi atrados pie Leo sāna? Bet tagad? Kas notika tagad? Ieradās Eiverija, kas plānoja atrast vēl divus no manas sugas?

Smagi nopūtos, pavisam aizmirsusi to, ka man būtu jābūt aizmigušai, un sastingu, gaidot, ko teiks.

- Tu guli? – Kārtera balss tiešām gandrīz aijāja miegā, ja vien es nebūtu šoka stāvoklī no tikko dzirdētā. Plati nožavājos un laiski ierausos dziļāk automašīnas sēdeklī.

- Mazliet, - noteicu, liekot padomāt, ka tikai tagad pamodos, tomēr dzirdēju, kā mana balss noraustās; šķita, ka to saklausīja arī Kārters.

- Guli tālāk, mums vēl tāls ceļš, - puisis sabužināja manus matus, liekot pāris nevaldāmajām šķipsnām krist acīs. Izlikos, ka paklausīju viņam, kaut visu laiku nespēju ne acu aizvērt.

Tālāko ceļu valdīja klusums. Dziļš un saspringts klusums.

Ielidojām Londonā nakts vidū, kad uz ielām atradās tikai tie cilvēki, kas gāja vai nāca no ballītēm. Ielas bija diezgan tukšas, lielākā daļa klaiņojšo izskatījās manāmi iereibuši, un vienu reizi pāris ārzemju puišu pat nāca klāt, lai iepazītos. Saspringti biju ieķērusies Kārteram rokā, domājot, lai ārkārtas gadījumos viņš mani aizstāv, bet dažus cilvēkus tas iespaidoja pavisam citādāk nekā domāju. Dzirdēju, kā viens mūsu vecuma puisis draugam nočukst, ka esmu aizņemta. Tajā brīdī atrāvos no Kārtera sargājošās rokas un nosarku kā tomāts.

- Es dzīvoju pavisam netālu no centra, bet mums vajadzēs paņemt taksi, - Eiverija noteica, skeptiski noskatoties uz aizejošajiem puišiem, un pacēla roku, lai apturētu vienu no taksometriem, kas tuvojās no tālienes, it kā zinādams, ka mums to vajadzēs. Mašīna nobremzēja tieši pie mūsu kājām, un Eiverija automātiski atvēra durvis un ierausās priekšējā sēdeklī. Mēs ar Kārteru apsēdāmies aizmugurē. Visu ceļu skanēja kāda britu radiostacija, kas ik pēc desmit minūtēm ziņoja precīzu laiku te, Londonā, un brīdī, kad Eiverija samaksāja naudu par braucienu un mēs izkāpām ārā no taksometra, radio ziņoja, ka ir pusdivi naktī.

Šis rajons atšķīrās no televīzijā redzētās Lielbritānijas galvaspilsētas. Te viena pie otras spiedās pilnīgi identiskas bēšas krāsas divstāvu mājas, kurām, kā izskatījās, nemaz nebija pagalma vai dārziņa, kas parasti varēja redzēt Denvērā. Pagriežot galvu centra virzienā, uz kuru aiztraucās taksometrs, tālumā ieraudzīju slejamies daudzstāvu mājas un debesskrāpjus; skats pat mazliet līdzinājās Fērā redzamajā, tikai te bija krāšņāk nekā mājās. Eiverija straujiem soļiem pārgāja pāri divjoslu ceļam, nemaz nepievēršot uzmanību mums. Kārters, nesdams manu un savu somu, sekoja meitenei, kura jau sasniedza pretī esošās mājas durvis. Tās, izmantojot Eiverijas pirkstu nospiedumu, automātiski atvērās. Uz verandas ieslēdzās gaisma, apgaismojot atpūtas krēsla balto virsmu un hologrammas, veidojošas uz palodzēm stāvošus puķupodus.

- Amēlij, mēs esam klāt! – Eiverija iekliedzās pa visu māju, tiklīdz spēra soli pāri slieksnim. Šķita, ka no viņas balss visā mājā iedegas gaisma, jo, cita pēc citas, spuldzes priekšnamā ieslēdzās, padarot visu gaišu un daudz mājīgāku nekā likās iepriekš. Priekšnams bija šaurs un mazs, sienas rotāja rakstainas sienas gaiši rozā nokrāsā, bet, vēl kārtīgi neizpētījusi ziedu rakstus, kas vijās pāri tām, Eiverija jau piegāja pie plaukstas lieluma paneļa un nospieda pāris taustiņus, kas lika sienām nomainīt krāsu un izskatu – tagad tās bija bēšas ar dabas motīviem, kas ik pa brīdim kustējās it kā attēlā esoša vēja ietekmē. Pa kreisi atradās vieta, kur varēja kārt virsdrēbes, bet zem tām - kurpju kastes, pilnas ar dažādiem vasaras apaviem. Kad Eiva ielika savas kurpes vienīgajā atlikušajā vietā, apavu rinda iebīdījās sienā un tās vietā parādījās jauna.

Kārters paspraucās man garām, jau ticis vaļā no apaviem, un sekoja Eiverijai, kamēr es rūpīgi pētīju apkārtni.

- Amēlij! – Eiverija vēlreiz iesaucās, it kā modināt cilvēku pusdivos naktī būtu normāli. Beidzot notrausu kurpes nost un ieliku vietā tuvāk sienai, lai varētu sekot Kārteram. Viņš sāka pazust no redzesloka, kad kāpa augšup uz otro stāvu.

- Eiverij, kad tu beidzot iegaumēsi, ka tev nav jābļauj, lai es sadzirdētu! – no augšstāva skanēja smalka, man nezināmas meitenes balss. Visticamāk, ka tā bija jau minētā Amēlija.

Sasniegusi otro stāvu, gandrīz ieskrēju Kārtera mugurā, kad viņš apstājās un sasveicinājās ar jauniepazīto meiteni. Pabāzu galvu starp puisi un margām un ieraudzīju gaišmatainu, mana vecuma jaunieti, kura smaidīja kā maija saulīte, ieraugot ciemiņus. Viņa bija ļoti tieva, pat pārāk viņas vecumam; sāka šķist, ka meitene varētu slimot ar anoreksiju, kaut mūsdienās šo slimību varēja pavisam viegli izārstēt. Viņai bija ļoti lielas acis, kurām varavīksnenes krāsojās pelēkā nokrāsā, kas mainīja savus toņus; jo tuvāk zīlītēm, jo tumšākas. Seja meitenei bija šaura, vaigu kaulus gandrīz vai nevarēja manīt, jo tie likās noapaļoti, radot ovālu formu. Amēlijas mati visticamāk kādreiz tika krāsoti, jo no mana leņķa likās, ka saknes ir tumšākas, kaut visi parējie mati bija gaiši.

Meitene palūkojās uz mani un spēra soli tuvāk, izstiepjot rokas draudzīgā apskāvienā. Atbildot apskāvienam, es baidījos, ka salauzīšu viņas trauslo ķermeni, tāpēc centos būt uzmanīga. Amēlijas mati smaržoja pēc piparmētrām un zemenēm.

- Esmu Katrīna, - laipni teicu, kad viņa palaida mani vaļā.

- Amēlija, bet vari mani saukt par Eimiju, - meitene smaidīja un aplūkoja mani, kā cenšoties atminēties ik detaļu izskatā.

- Jā, Kate, Eimija arī ir Delreja, - Eiverija it kā garlaikoti mani uzrunāja, un es sastingu uz vietas. Ielūkojos vēlreiz viņas acīs, jo, kā iepriekš sapratu, visiem Delrejiem vajadzēja būt zilām acīm, taču Amēlijas pelēkais tonis izsita mani no līdzsvara.

- Viņai ir kontaktlēcas, - Eiva man paskaidroja. Uzreiz nolaidu skatienu, jo sajutos bezkaunīgi, lūkojamies uz meiteni kā uz zoodārza dzīvnieku.

- Jā, tas palīdz neizcelties uz citu fona, - Eimija teica. – Starp citu, te dzīvoju es nevis Eiverija. Tas tā, zināšanai. Varbūt es varētu izrādīt istabas?

Kārters pamāja ar galvu un sekoja meitenei, kura aizveda mūs līdz garam gaitenim. Katrā pusē atradās pa divām durvīm, bet pašā galā - vēl vienas.

- Te guļu es, - viņa norādīja uz pirmajām puspavērtajām durvīm. – Te Eiverija, tālākās divas ir tev un Katei, bet pēdējās atrodas vannasistaba. – Eimija rādīja ar vieglām un plūstošām plaukstas kustībām. – Lejā ir vēl viena vannasistaba, tualete, viesistaba un virtuve.

Es tikai māju ar galvu, pētot šī gaiteņa rakstaino sienu, kas bija gaiši zaļa ar sarkanām, visu laiku rāpojošām mārītēm. Blakus atradās šīs vietas panelis, kas ļāva nomainīt izskatu, un man niezēja nagi to izmantot.

- Labi, es ļaušu jums izkrāmēties un iekārtoties, - Eimija apcirtās uz papēža, laipni ielūkojoties katra sejā kā īsta mājas saimniece. – Izgulieties labi!

- Arlabunakti, - atbildēju un pievērsos savām istabas durvīm, kas atradās vistālāk no kāpnēm. Kārters jau bija tās atvēris un kā īsts džentelmenis ļāva ieiet iekšā pirmajai. Istaba nebija plaša, tajā bija viena divvietīga gulta, klāta ar violetu segu un veselu čupu baltiem spilveniem, kas pielāgojās gultas izskatam. Pretī durvīm atradās logs un vecmodīgs koka drēbju skapis. Televizors bija tieši pie man tuvākās sienas, pretī guļamvietai, un šobrīd nedarbojās. Zemi klāja gaišs paklājs, kas kutināja pēdas ar katru kustību. Sienas te bija pilnīgi baltas, taču es jau manīju visur redzēto maiņas paneli, kārdinādams kā gards saldējums.

- Labi, es tepat atstāšu somu. – Biju aizmirsusi par Kārtera klātbūtni, tāpēc viņa balss nedaudz nobiedēja. Redzēju, kā viņš jau taisās pamest istabu, kad es, paceļot roku, teicu:

- Pagaidi!

Kārters pagriezās pret mani un savilkām uzacīm gaidīja, kad ko teikšu. Samulsu, nespējot saprast, kas bija man iekodis, bet šobrīd prāts atkal šķita kā izslaucīts. Pat nespēju atminēties, ko tikko vēl gribēju sacīt. Vai es vispār ko vēlējos.

Pagriezos, iekožot jūtīgajā lūpā, un lēniem soļiem aizgāju līdz gultai. Likās, ka tas līdzēs, bet nekā. Dzirdēju, kā aizveras durvis, atviegloti nopūtos un apsēdos gultas mīkstajā virsmā, jo padomāju, ka Kārters aizgāja, bet attapos gandrīz aci pret aci ar puisi. Šokā aizrāvās elpa; atspiedos ar delnām pret gultu un centos saņemties, lai ko sacītu.

- Es dzirdēju tavu un Eiverijas sarunu, - man paspruka, un es automātiski piespiedu plaukstu pie mutes, kaut zināju, ka tas neko nedos. Vārdi bija teikti. Tad arī sapratu, ka to arī vēlējos sacīt.

Kārters lielām acīm ielūkojās manējās, šoku manīju uzreiz; liesmiņa dzīvīgi šaudījās puiša zīlītēs, padarot tās siltas jo siltas. Nolaidu skatienu, jūtot vaigos sakāpjam karstumu. Gulta ieliecās no Kārtera smaguma, sirds panikā salēcās. Es tiešām to biju pateikusi?

- Tu noklausījies? – viņš pārsteigts jautāja.

- Nē, es negulēju, - mulsi atteicu, jūtoties kā pieķerta nozieguma vietā. Kārters vairs neatbildēja; viņš noteikti centās izlemt, ko vajadzētu teikt, dzirdot šo faktu. Pacēlu galvu un ievilku elpu, cenšoties saņemties.

- Kāpēc man neviens neko nesaka? – jautāju. Kārters, salicis rokas klēpī, vēroja savus pirkstus, nemaz nepievēršot uzmanību. Nezināju, ko vajadzētu darīt – justies aizvainotai vai arī censties pielabināties, lai izdabūtu no viņa vairāk informācijas? Ar kājām pieskāros paklāja klātajai grīdai un, gultai iečīkstoties, pieslīdēju tuvāk pie Kārtera:

- Jūs kaut ko perināt man aiz muguras?

- Leo un Eiverija ir izdomājuši, kā pielikt punktu tam, kas pasaulē notiek ar Delrejiem, - Kārtera balss bija mazliet aizsmakusi, viņš izklausījās gan vīlies, gan apmierināts un laimīgs vienviet, ka dzirdēju sarunu. Puisis lēnām pagriezās pret mani: - Mēs gribējām tev to pateikt, taču Leo minstinājās.

Klusēdama centos sagremot informāciju. Rīkle bija palikusi sausa sekunžu laikā. Tikai pēc mirkļa pamanīju, ka spēcīgi žņaudzu krekliņa malu.

Leo devās prom no pilsētas, prom no manis, lai ar Eiveriju izplānotu, kā atvērt acis pasaulei par to, ka Delreji ir tikpat nevainīgi cilvēki kā viņi paši, un padarītu galu tam, ka mūs pastāvīgi sodīja. Bet kāpēc tas no sākta gala netika ziņots man? Vai tad es nedrīkstēju visu zināt kā Leo un Eiva? Es arī biju Delreja, mani arī gribēja sodīt, un es tikpat daudz vēlējos to beigt. Vēl pirms Leo pameta Fēru, teicu, ka Kārters spēs līdzēt, jo viņš bija man palīdzējis sameklēt dienasgrāmatas atrašanās vietas. Leo tad pirmais atmeta šo domu. Pirmais, kas teica, ka tas ir muļķīgi cerēt dzīvot brīvu dzīvi.

Atminējos, ka pirms pusotra gada, kad uzzināju par to, kas esmu, mēs ar Leo bijām devuši mutisku zvērestu, ka starp mums nebūs nekādu noslēpumu. Kas gan notika tagad?

- Kāpēc tu to vispār zini? Leo tevi ienīda, un tu savukārt neciet Eiveriju, - nespēju palūkoties uz Kārteru, kura skatiens durstīja manu seju kā ar adatām. Centos norīt sakāpušo kamolu.

- Es uzstāju palīdzēt. Man rūp tas, kas notiek ar tevi. – Klusums, kura laikā dzirdēju vien satraukti pukstošu sirdi, ieilga. Pulkstenis pie sienas likās skanam īpaši skaļi.

- Mēģini palīdzēt man? – nesaprašanā vaicāju pati sev, kaut zināju, ka Kārters arī to dzirdēja. Jutu, ka viņš cenšas saspringti izdomāt, ko teikt, bet tā vietā bija izlēmis paklusēt. Matiņi uz skausta sacēlās, zinot, ka tūlīt kas sekos.

- Vienkārši vēlos atstāt uz tevi labu iespaidu, jo es neesmu tāds, kādu visi atceras, - Kārters satvēra manu zodu, tā pavēlot ielūkoties viņam acīs. Tās zaigoja spožajā spuldzes gaismā, kas atradās iestiprināta griestiem pa vidu. Acis bija spožas un silti brūnas kā šokolādes un medus krustojums. Sirds gandrīz pamira, saprazdama, kas tūlīt notiks. Vēlējos atliekties, galvā paniski kliedzot visu pēc kārtas, kaut pār lūpām nespēju dabūt ne skaņu, bet Kārtera seja piebīdījās pie manējās pārāk strauji. Domu plūsma pārtrūka, paziņojot, ka prāts drīz vien padosies, taču es nespēju neko mainīt. Kārtera mazliet pavērtās lūpas piespiedās pie manējām.

Šokā vēlējos kliegt, bet vienīgais, ko spēju, bija padoties puiša skūpstam. Jutos kā iekaustīta, sirds auļoja kā sacīkšu zirgs, pāri visam ķermenim pārskrēja straujš karstuma vilnis, aiz sevis velkot līdz aukstumu un tirpas. Rokas drebēja, un es salūzu gultas virsmā uz elkoņiem.

Kārtera lūpas bija mīkstas, tomēr verdoši karstas. Tās mani mulsināja, es nezināju, ko vajadzētu darīt, nezināju, vai vēlējos skūpstīties ar cilvēku, kuru pirms pāris dienām vēl ienīdu līdz pat sirds dziļumiem, bet Kārters bija uzstājīgs. Viņš atbalstīja rokas man katru savā pusē un vēlējās skūpstā jau iesaistīt mēli, kad es, atgūstoties no šoka, rupji atgrūdu puisi nost. Kārters pārsteigts atliecās atpakaļ.

- Ko tu dari? – šņācu, pielēkdama kājās tik strauji, ka gandrīz pakritu, jo nespēju noturēties taisni. Ielūkojos Kārtera smīnošajā sejā, kas jau spēja aprast ar noraidījumu. Jutu kāpjam uz augšu asaras un nelabumu, kas pārvērtās milzīgā kamolā rīklē.

- To, ko vajadzēja izdarīt jau sen. – Viņa balss mani nokaitināja līdz riebumam, tāpēc, nekā nesacīdama, apmetos otrādi un skriešus devos izejas virzienā.

Es tikko skūpstījos ar Kārteru. Es tikko skūpstījos ar puisi, ko nesen vēl ienīdu!

Neviens cits mani nemēģināja apturēt, vien aiz muguras dzirdēju Kārtera balsi, kas centās mani sasaukt. Neapstājos. Negriezos skaņas virzienā, vien, dusmās vārīdamās, kustējos lejā pa kāpnēm. Uzmaucu uz kājām kurpes un iznesos uz naksnīgās ielas, zinādama, ka Kārters sekoja.

- Kate! – viņš sauca.

Niknumā apmetos otrādi:

- Ko? Ko tev vajag?

Puisis viegliem, bet straujiem soļiem pienāca klāt. Zināju, ka viņš grib man pieskarties, kaut saņemt roku plaukstā, tomēŗ biju apņēmusies ar jebkura veida pieskārienu zvelt Kārteram pa žokli, tāpēc viņš atturējās.

- Piedod. Es nezināju, ka tu šādi reaģēsi.

- Ko tad tu gaidīji? Ka es metīšos tev ap kaklu un piekritīšu kļūt par tavu sievu? – nobrēcos, juzdama asaras ritam pār vaigiem. Super, tagad es vēl parādīju, cik vāja mēdzu būt. – Liec mani mierā, iešu uz bāru un piedzeršos, lai aizmirstu visu, kas pēdējās dienās noticis.

Cerēju aizmirst visu. Kā gan mana dzīve nieka dienas laikā bija pārvērtusies līdz nemaņai? Es zaudēju Leo, viņš ļāva sevi notvert, lai tikai es tiktu prom, tas pats notika ar Ellenu; vēl uzpeldēja plāns, par kuru neko nezinu un nemaz nedomāju, ka gribēšu zināt, un tagad vēl Kārtera skūpsts. Nesapratu, vai tas mani sadusmoja, es drīzāk apmulsu. Apmulsu līdz sirds dziļumiem.

Drīz vien no raudāšanas elpa sāka raustīties, un es, atlaidusi dūres, jutu, kā Kārters mani apskauj. Šoreiz to ļāvu, jo vājums pārņēma ķermeni, turklāt man radās sajūta, ka noģībšu.

- Nevajag, - Kārters glāstīja manu muguru, liekot nomierināties, bet es sāku liet asaras vēl gaužāk. – Ejam iekšā. Tev vajag izgulēties.

Nespēju pateikt nē, tāpēc piekritu.

- Tikai jums vajadzēs paskaidrot visu, ko noklusējāt.

- Protams, rīt, - Kārters pasmaidīja un veda mani atpakaļ. Cerēju, ka drīz vien sajutīšos labāk, tāpēc, kā mierinot pati sevi, saņēmu Kārtera plaukstu un saspiedu.

Nakts vidū pamodos no kārtējā murga, kas mani pārbiedēja gandrīz līdz nāvei, taču atjēdzoties nespēju atcerēties ne kadru, kas tur bija. Ne cilvēku, ne seju vai priekšmetu. Viss likās tukšs. Saņemot seju plaukstās, redzēju, kā iekšā pa logu krīt mēness spožā gaisma, tāpēc piecēlos un, grīļīgiem soļiem aizejot līdz logam, padarīju tos tumšus. Pa kuru laiku es tos atvēru? Kādu mirkli paliku stāvam pie loga, cenšoties atminēties, ko redzēju sapnī; prātā skalojās tukšuma pilns okeāns, līdz tā krastā tika izskalota viena vienīga trūcīga doma.

Automātiski, nemaz neapsverot citas iespējas, izgāju ārā no istabas, uzreiz sajūtot caurvēja vēso pieskārienu traucamies pa gaiteni; uz muguras uzmetās zosāda, kas lika nodrebināties. Plati nožāvājos kā kaķis, kaut jutos moža, un klusi atvēru Kārtera istabas durvis. Pabāžot galvu iekšā, ieraudzīju puisi guļam uz vēdera pa visu gultu ciešā miegā un neviļus pasmaidīju. Šobrīd nespēju iedomāties, kā varēju uz viņu dusmoties. Pieliecos pie paneļa, kas atradās tieši blakus, un nevīžīgu rokrakstu uzrakstīju vienu niecīgu teikumu. Pametot telpu, uz sienas rotājās milzīgs uzraksts:

„Paldies, ka vēlējies mani sargāt. Katrīna.”