Delreju paslēpes: TRĪSDESMIT DEVĪTĀ nodaļa

TRĪSDESMIT DEVĪTĀ nodaļa.

***

51 diena pec notikuma.

                                                                                

Vasara.

Zem kailajām pēdām asfalts šķita karsts kā ilgi karsēta panna. Palūkojoties visapkārt, varēja uzreiz saprast, ka jau kādu laiku te, Fērā, nebija lijis; visi ziedi, kas rotāja katra mazpilsētas nomales iedzīvotāja dārzu, tagad likās lēnām iznīkstam zem dienas augstās un spožās saules, sniedzot fēriešiem divdesmit sešu grādu temperatūru pēc celsija skalas.

Uzmetusi gaišo somu uz pleca un turot apavus starp labās rokas pirkstiem, devos pa pašu ceļa vidu mājās. Nebaidījos no mašīnām, kas varētu mani notriekt, jo, kopš brīža, kad atgriezos dzimtajās mājās, šajā pusē faktiski visi steidzās pamest savas mājas, cik vien ātri spēja. Viņi baidījās no manis, no tā, ko spētu viņiem nodarīt, ja vēlētos. Tā vismaz viņiem šķita.

Ironiskā daļa likās tā, ka es nespēju faktiski neko. Biju kā tīģeris veģetārietis – cilvēkiem varēju likties bīstama, taču, cik no visa teiktā bija patiesība?

Liku soli pēc soļa, pēdu pie pēdas, katru reizi pieskaroties ar papēdi pie pirkstu galiem, un slīdēju tieši pa uzvilkto balto līniju ceļa vidū, kas atdalīja labo braukšanas joslu no kreisās. Ne reizi netrāpīju kaut centimetru nost no taisnēm, it kā tas varētu beigties slikti, kaut šī jau kuro dienu bija tikai spēle, ko spēlēju. Nevienu nesatiku. Ikviens bērns, kurš agrāk tepat spēlējās, tagad bija prom. Parkā esošās šupoles vēja ietekmē vientuļi līgojās, karuselis, kas likās jau vairākas desmitgades vecs, sastindzis klusēja. Viss izskatījās, kā pagājušajā gadsimtā, bet es pie tā jau paspēju pierast, jo šī vieta bija tā, kurā Trešā Pasaules kara ietekme atspoguļojās īpaši spilgti. Te neienāca atjaunotās tehnoloģijas, te katrs spēļu laukumiņš tika paša roku darbināts, atšķirībā no lielpilsētām, kur tehnika gozējās slavas saulītē visā savā krāšņumā. Likās, it kā būtu nokļuvusi pagātnē, jo tikai šeit pavisam noteikti spēju just, ka atrados savās mājās, vienalga – mani gaidīja, vai nē. Es te kādreiz spēlējos. Viena, bet spēlējos. Dzīvoju un dzīvošu visu savu mūžu, kā to darīja mani senči un arī pati Lilita Delreja. Taču, vai to vēlējos?

Svelme karsēja pakausi, liekot galvai mazliet reibt un sviedriem līt pāri pierei, kas pēc tam iesūcās krekla izgriezumā. Neviens netraucēja, ja neskaita pāris palikušo acu pāru, kas mēdza sekot, lūkojoties cauri pievērtajiem logiem, taču, kad pagriezu galvu, skatieni spēji novērsās, it kā baidoties, ka ielauzīšos viņu prātos un spēšu izdarīt it visu, ko vēlējos. Ar viņiem, viņu ģimeni un draugiem.

Lūpas atplauka nicinošā smīnā, un es spēji sapurināju galvu, bizei uz muguras liekot strauji noraustīties. Bija tik daudz jautājumu, uz kuriem vēl neguvu atbildi, un izskatījās, ka tuvākajā laikā negūšu, taču viens apgalvojums gan bija pilnīgi miglā tīts – es taču te visu laiku dzīvoju. Neaizsargāta, jauna un iegrimusi pati savā pasaulē; nebija ne ieroču, ne vēlme kādam uzbrukt, taču joprojām – te staigāju uz brīvām kājām. Jautājums - kādēļ joprojām neviens no Policijas necentās mani notvert? Vai kāda mašīna Fēras centrā notriekt, sakot, ka tas bija tikai un vienīgi nelaimes gadījums? Kādēļ joprojām staigāju visu starpā, ja iespēju bija tik daudz? Vai tādēļ, ka Policijas galvenā pārstāve un dibinātāja Sammera Delreja tika nogalināta un visa Policijas darbība tika izsista no ierastā ritma? Varbūt viņi vairs nezināja, ko darīt, jo nebija Sammeras, kas viņiem norādītu katru soli, ko veikt? Tomēr tik un tā tas likās neloģiski – kādam bija iespēja ieņemt Sammeras vietu, tikai kāpēc tad līdz šim tas nenotika?

Beidzot, lai cik lēni gāju, sasniedzu savu divstāvīgo māju, kas atradās faktiski pašā ceļa galā. Taču arī tagad, tāpat kā katru dienu, nevēlējos doties iekšā, zinot, kas tur sagaidīs. Precīzāk – kas nesagaidīs. Tukšā māja, kāda tā bija gandrīz mēnesi, arī tagad ļoti lielu daļu diennakts pavadīja pilnīgi bez dzīvības. Mani vecāki neatgriezās, savukārt kaķa – kuru vairs neuzdrošinājos dēvēt par Rennu - vairs nebija, Kārteram dodoties ar Leo un pārējiem uz Sevjeru. Un es paliku te – viena, klusa un neviena neatbalstīta. Māja kā pamesta, it īpaši, kad devos uz pašu tuvāko parku, lai pavadītu laiku saulē. Zināju, ka pēdējās dienas nelīs, tāpēc vienmēr gulēju uz sasilušā soliņa, izbaudīdama tīkamos glāstus, ko sniedza sildošie stari. Kā tie skraidīja pār augumu, atstājot maigu iedegumu, kas nozīmēja, ka saule nebaidījās no manis, atšķirībā no tik daudziem pasaules iedzīvotājiem. Saule nebaidījās, ka varētu izskalot smadzenes vai atņemt spēju kontrolēt pār savām kustībām. Debess ķermeņiem bija pilnīgi vienalga.

Apstājos pie pašām durvīm, lūkojoties nekur neredzošajos logos, kur katram priekšā bija aizvilkti aizkari vai žalūzijas, lai neviens garamgājējs, ja tāds gadījās, nelūkotos iekšā. Nevēlējos doties mājā, taču ārā palikt arī nelikās labākais variants, ko šobrīd varēju darīt. Elpa palika arvien seklāka, it kā es uztrauktos, kas varētu gaidīt, kaut ar savu skaidro galvu zināju, ka tās būs tikai tukšas, sasmakušas telpas, cerēdamas satikt savus saimniekus. Saimniekus, kuri, iespējams, drīz vien pārstās atgriezties.

Sameklēju savu elektronisko karti.

Varbūt mani jau gaidīs Kārters. Kā vienmēr pārsteigs ar saviem pēkšņajiem izgājieniem, kad viņš parādās istabas vidū, iepriekš pat nedodams mājienu. Tomēr man nebija taisnība, jo, kad ar klusu pīkstienu tika noskenēta kartiņa un vilcinādamās pagriezu rokturi, aiz durvīm redzēju tikai tukšu priekšnamu ar tikpat tukšu viesistabu. Pilnīgs klusums spriegoja cauri dzīvojamām telpām, liekot gaisam palikt diezgan saspringtam, kaut patiesībā viss bija mierīgs un rāms.

Protams, citādāk nemaz nevarēja.

Nometu apavus turpat priekšnamā, nemaz necenšoties tos likt vietā, kur tie nemaisītos pa kājām. Mazliet īgni devos uz virtuvi, neielūkojoties nevienā citā istabā, jo zināju, ka neko neieraudzīšu, ja neskaita sastingušas mēbeles un gaismu, kas spraucās pa visām iespējamām starpām elektroniski iezīmētajās žalūzijās. Virtuvē, izkrāmējusi visus pirkumus no somas, uzreiz nospiedu sarkano taustiņu uz sienas esošā ekrāna, kas joprojām bija kā atgādinājuma dēlis, un acumirklī pa gandrīz visu gaišo monitoru parādījās saraksts ar cilvēkiem, kas zvanījuši. Šoreiz bija redzams tikai viens numurs, ko atpazinu uzreiz – Leo -, un es izlēmu viņam uzreiz pārzvanīt. Pārbraucot pāri taustiņiem ar veiklajiem pirkstiem, pēc pāris sekundēm atskanēja pīkstieni. Gaidīdama, kamēr Leo atbildēs, ķēros klāt visu produktu salikšanai pa plauktiņiem, un, kad viss bija faktiski ielikts savās vietās, signāls pārtrūka, tagad atskanot fonā esošam pilsētas troksnim.

Zināju, ka Austrālijā tagad bija jau vakars, un viņi visi kopīgi noteikti devās pastaigā pa pilsētu. Tā vajadzēja būt, kā nekā šī bija nedēļa, kad visa Sevjera un atlikusī valsts svinēja Sammeras nāvi un to, ka spēju to paveikt. Viņi visi naktī izgāja uz ielām, devās cauri pilsētai un svinēja, piedaloties visādos pasākumos, kur bieži vien piedalījās arī mani draugi. Vienīgi es paliku te, vienīgi es, kurai vajadzēja tieši tur būt, izlēma braukt mājās, un nesapratu, kādēļ nevarētu mest visu pie malas un jau nedēļas sākumā lidot uz Sevjeru. Vajadzēja izbaudīt svētkus, tomēr to nedarīju, jo nejutu nekādu prieku. Tas, ka nogalināts cilvēks, kurš visu iesāka, nemainīja to, ko pret mums juta pārējie. Viņi veltīja tikai naidu un katra diena tika pavadīta ar nevēlēšanos būt vienā telpā – kas tā par dzīvi? Vai tikai labāk nebija būt neredzamai nekā redzēt, kā cilvēki pamet veikala pārtikas sadaļu, kad tur ienāku?

- Ei, Kate! – Leo centās pārbļaut murdoņu visapkārt, taču tūkstošu cilvēku balsis – gan pazīstamās, gan nepazīstamās – visu padarīja vēl grūtāku. Viņa tonī varēja dzirdēt prieku, taču šajā brīdī nespēju saprast, vai tas ir manis vai apkārt notiekošo svētku dēļ.

- Sveiciens tev arī, - atteicu, apsēžoties uz galda un beidzot ieslēdzot ekrāna kameru, kas ļāva mums vienam otru saskatīt. Varēja redzēt daudz vizošas sejas un acis, bet vistuvāk stāvēja Leo – smaidīgs un laipns. Aiz puiša redzēju arī pārējos, jo pāris no viņiem centās ielīst kadrā. – Sveiciens visiem!

Saklausīju fonā atskanam Eiverijas, Amēlijas, Kārtera, Ellenas un pārējo balsu kakofonisko sajaukumu, un manas lūpas atplauka laimes pilnā smaidā. Viņi vismaz bija kopā, kā arī biju plānojusi.

- Kā jums tur iet? – pacēlu balsi, zinot, ka citādi mani nespēs saklausīt.

- Ir labi, protams, bez tevis nedaudz garlaicīgi. – Kārters pēkšņi iespraucās kadrā, taču Leo viņu atgrūda, un es iesmējos, redzot, cik viņiem jautri gāja. – Starp citu, izskatās, ka tev arī mājās nav diez ko darīt.

- Nē, nav tik traki, - centos skaidri melot, taču zināju, ka tas neizdosies. – Vismaz ir pietiekami daudz laika, lai visu apdomātu. – Leo lūkojās pretī, it kā viņš redzētu man cauri.

Tajā brīdī pavisam negaidīti atskanēja zvans pie durvīm un visi, arī aiz ekrāna esošie, saspringa. Kurš gan varēja nākt pie manis, ja visi pazīstamie atradās citur?

- Kas tur ir? – Leo bažīgi vaicāja. Nolēcu no galda un jau vēlējos doties durvju virzienā, kad izlēmu beigt sarunu: - Labi, laikam jāiet, vēlāk piezvanīšu. Atā! – Un pirms kāds paspēja, ko pateikt pretī, nospiedu beigu taustiņu, attēlam pazūdot no ekrāna virsmas. Viss likās sastingstam pēkšņā klusumā. Varbūt nācējs jau pameta slieksni?

Tomēr kļūdījos un saspringtumu pārtrauca vēl strīs spalgi pīkstieni no durvju puses. Sakodu zobus, manāmi vilcinādamās, tomēr, kad zvanītājs nebeidza spiest pie ieejas esošo pogu, pametu virtuvi un piesteidzos pie durvīm.

- Kas tur ir? – vaicāju un balss aizlūza, liekot izklausīties nobijušai. Nē, vajadzēja uzvesties pārliecinoši, vajadzēja ziņot, ko spēju izdarīt.

- Kerija Meisone, uzzināju, ka ieradies mājās, Katrīn, un izlēmu, ka laiks parunāt.

Būdama šokēta, ka pie manis ieradusies skolas direktore, atrāvu vaļā durvis. Tikai pāri trīsdesmit gadus vecā direktore izskatījās gluži kā iepriekšējā reizē – pēdējā darba dienā, pirms aizbraucu pie Eiverijas. Viņa bija tērpta tumši zilā kostīmā – žaketē un svārkos -, tumšie mati saņemti uz pakauša ar pāris sprādzēm un smalkās brilles, kas lika viņai izskatīties gudrai. Sieviete, ieraudzījusi mani, pasmaidīja, it kā tiešām priecātos satikt.

Tomēr nebeidzu šokēties. Acis ieplestas, it kā būtu piedzīvojusi sliktu pārsteigumu, cieši sakniebtās lūpas padarīja seju stīvu. Klusēju, nespējot saprast, kādēļ gan direktorei Meisonei pēc tā, ko izziņoja pasaulei, vajadzētu nākt ciemos pie bijušās audzēknes.

- Nu neskaties, kā ieraudzījusi dinozauru. Drīkst ienākt? – Kerija Meisone joprojām laipni sacīja, un es pamāju ar galvu.

Kad iegājām viesistabā, joprojām neviena nebija bildusi ne vārda, un likās, ka vienīgā tādēļ jutos samulsusi. Sieviete ieinteresēti aplūkoja telpu, piegāja pie plaukta, kur atradās manas fotogrāfijas, līdz apsēdās uz dīvāna, šķietami iekārtodamās uz ilgāku laiku.

- Stāvēsi? – viņa vaicāja. Uzreiz piesteidzos klāt un piesēdu blakus. – Man nav daudz laika, tomēr uz sliekšņa runāt nevēlējos. – Meisone pieliecās tuvāk. – Saproti, svešas ausis atrodas visur. – Viņa ieturēja pauzi. - Drīkstu palūgt ūdeni?

Klusēju, tomēr automātiski pielēcu kājās, jūtot, kā prātā guldz simtiem savstarpēji saistītu jautājumu. Ko viņa te darīja? Kāpēc šodien? Kāpēc tieši direktore Meisone? Tomēr nevienu no tiem nepavaicāju skaļi, iemetoties virtuvē, kur stikla glāzē ielēju prasīto. Atgriežoties atpakaļ, sieviete joprojām sēdēja tādā pat pozā, lūkojoties visapkārt, kā kaut ko meklēdama.

- Lūdzu, - beidzot spēju izdvest. Rokas drebēja kā pirms eksāmena, tomēr tumšmate nelikās to manām un paņēma sniegto glāzi, neko nesakot. Viņa uzreiz iemalkoja auksto ūdeni.

- Labi, ķeršos pie lietas, citādi liekas, ka noģībsi, - direktore pasmīnēja, tomēr pat tas nespēja nomainīt manu sejas izteiksmi. Nolikusi glāzi uz blakus esošā galdiņa, viņa ielūkojās manī. – Tev ne mirkli nenāca prātā jautājums, kādēļ tu spēji piekļūt Lilitas Delrejas dzimtas kokam, kad pat vislielākie Sammeras pusē esošie datorģēniji to nevarēja?

Aizraujoties elpai, atliecos atpakaļ, jo nemūžam neiedomājos, ka šī sieviete ieradīsies, lai runātu par šo tēmu. Jā, par to biju domājusi, tomēr tad tas nelikās svarīgi, tāpēc drīz vien tas tika atmests, un es dzīvoju vien tālāk. Tomēr tagad – ko gan zināja Fēras skolas direktore un es ne?

- Atzīšos – jau no pirmās dienas, kad spēri kāju pāri Fēras vidusskolas slieksnim, es tevi vēroju. Zināju, kas būsi, zināju, kas bija tava vecmamma, tāpēc viņa lika man tevi pieskatīt, - sieviete viegli staroja, it kā es būtu pirmais cilvēks, kam viņa to stāstīja. – Pirms daudziem gadiem Lilita Delreja ielaida vīrusu ģimenes arhīvā, kas neļāva nevienam no ārpuses atvērt viņas dzimtas vēsturi, tādējādi pasargājot gan sevi, gan bērnus, gan topošos Delrejus. Tomēr pirms divdesmit pieciem gadiem Lilita iedeva Leilas Kovelrijas un maniem vecākiem pieeju sistēmai un piekodināja, lai mēs ļaujam tajā ielūkoties tikai un vienīgi pirmo trīs atvasēm. – Kerija Meisone pasmīnēja, redzot, kā mainās mana grimase. – Tātad tev, Džejam Milingtonam un Amēlijai Vanai.

Beidzot tas tapa skaidrs. Kaut vēl kādu mirkli nespēju atgūties no iegūtās informācijas, beidzot atbilde uz jautājumu, ko iepriekš uzdevu, tika iegūta. Lilita zināja, ko darīja, lai pasargātu savus bērnus, un par to varējām teikt paldies.

Sieviete piecēlās kājās, atstājot glāzi pusizdzertu.

- Laikam iešu, tev būtu jāpaspēj uz lidmašīnu, - Meisone pasmaidīja un uz galda uzslidināja biļeti. – Uzredzi, Katrīna.

Kad viņa pameta māju, palūkojos uz sniegto dāvanu. Tur ar skaidriem, melniem burtiem atradās rakstīts „Sevjera, Austrālija”.

Iela bija pilna ar cilvēkiem. Augums pēc auguma triecās virsū, redzēju vairākus atskatāmies, kad paspraucos garām, pēc iespējas vairāk cenšoties justies nemanāmai. Zināju, ka tā nebija – visi mani pazina. Visi zināja, kas biju, visi, kam nejauši uzdūros, atpazina manu seju, zilās acis un garos, gaišos matus, kas šobrīd bija brīvi izlaisti pāri mugurai. Nezināju, ko Sevjeras iedzīvotāji par to domāja, ko viņi domāja par mani, un nemaz necentos to noskaidrot, jūtot, ka tā būtu deguna bāšana cita darīšanās. Nevēlējos neko zināt, tāpēc turpināju ignorēt acis, kas tika piekaltas man, kad devos Aizstāvības ēkas virzienā, kur mani jau, cerams, gaidīja. Aiz muguras varēja dzirdēt sačukstēšanos, taču jau iepriekš zināju, ka tā būs, ja atgriezīšos Sevjerā.

- Tā bija viņa?

- Nevar būt, man likās, ka šīs nedēļas laikā paspēs nožmiegt.

- Katrīna Deivisa te – Sevjerā? Joko, vai?

Paātrināju soli, cenšoties ignorēt visu sniegtos vārdus, un tagad tiešām sapratu, kādēļ iepriekš nevēlējos te doties kopā ar pārējiem – tas viss uzmanības dēļ. Nevēlējos, lai visi baksta sejā ar pirkstiem, nevēlējos, lai cilvēki aiz muguras runā visādas muļķības, nevēlējos, lai uz mani noskatās kā uz kaut kādu nezvēru, kas izrāvies no krātiņa. Nezināju, ko viņu skatieni dvesa, varbūt cilvēki bija šokā, varbūt viņi mani vēroja no malas tikai tādēļ, ka priecājās par to, ko paveicu Bostonā, bet varbūt nosodīja, pat nezinot, kādēļ.

 Tik un tā turpināju iet uz priekšu, ceļa galā, pāri cilvēku galvām redzot ar dažādu krāsu prožektoriem izgaismotu, augstu ēku, uz kuras atradās milzīgs uzraksts - D.R.V. Ne vienīgā devos šīs mājas virzienā; kad atrados pietiekami tuvu, varēja redzēt, kā pie ieejas durvīm veidojas garas rindas ar dažāda vecuma cilvēkiem. Nenostājos rindas galā, kā būtu darījis katrs normāls cilvēks, bet gan, protams, skatienu pavadīta, gāju visiem garām aizvērto durvju virzienā, pie kurām stāvēja divi vienādi tērpti šveicari un jauna meitene, kas jau pavasaru balles laikā sagaidīja priekšnamā. Redzēju, kā viņa runā ar kādu diezgan niknu sievieti, cenšoties paskaidrot kaut ko, taču nesaklausīju, ko tieši, un arī to nevēlējos. Tuvojoties viņai, sāku iet lēnāk, nevēloties iztraucēt sarunu, taču tiklīdz sarkanā tērptā meitene ieraudzīja mani, uzreiz pateica, lai otra sieviete pagaida, un nāca jau pretī.

- Katrīna Deivisa, nebijām domājuši šodien jūs satikt. – Kaut zināju, ka viņa bija samērā lielā šokā, tomēr aiz tā varēja saklausīt manāmu sajūsmu, it kā meitene būtu mazs bērns, kurš saņēmis milzīgu konfekti bez jebkāda iemesla. Viņa nostājās pie sāna un nepieskaroties, taču uzstājīgi grūda durvju virzienā, kas pēc kādiem soļiem tika atvērtas. – Kovelrijas kundze, protams, cerēja, ka tomēr pieņemsiet piedāvājumu, tāpēc jūsu vieta pie galda tika atstāta tukša.

Tikai māju ar galvu, ļaujot sajūsminātajai meitenei ievest iekšā ēkā, kur viņa turpināja nepārtraukti runāt par to, kas šodien plānots un kas ne. Kā sapratu jau iepriekš, šī diena Sevjerai bija dubultie svētki – apritēja piecdesmitā gadskārta, kopš Sidnejas nosaukums pārtapa par Sevjeru, kā arī pēdējā svētku nedēļas diena par godu Sammeras nāvei -, kad visi Aizstāvības nama pārstāvji rīkoja dažādus pasākumus pilsētā, tai skaitā gala dzīres pašā ēkā, uz kurām tagad ieradās vairāki simti cilvēku. Pārējiem gan, kā man tika paskaidrots, būs jāvēro viss no ārpuses, lūkojoties uz stikla sienām, kas pēc kāda laika pārvērtīsies par ekrāniem, kā tas bija Bostonā Leo tiesāšanas dienā.

Kad aiz manis tika aizvērtas durvis, sarunas aiz tām palika skaļākas, un priecājos, ka vairs nespēju tās saklausīt.

- Tev vajadzētu pārģērbties, vai ne? – meitene pavaicāja, kad kāpām uz otro stāvu, un es automātiski pamāju, zinādama, ka jebkurā gadījumā Leila Kovelrija liks uzvilkt kaut ko citu, kā nekā šajā apģērbā izskatījos pēc tūristes, kas iemaldījusies nepareizā vietā un kuru neviens negaidīja. Man mugurā bija parasti džinsa auduma šorti, melns krekliņš un pelēka auduma sporta jaka, jo jebkura kleita vai svinīga izskata apģērbs, kas atradās mājās, bija vai nu par mazu, vai nepiemērots šai situācijai, tāpēc izlēmu braukt uz šejieni vienkāršās drēbēs. Slikta ideja. Varbūt liela daļa sevjeriešu aiz manas muguras runāja par izskatu?

Alisona, kuras vārdu uzzināju, kad kāds apsargs viņu pasauca, sacīdams, ka vajadzētu sākt visus laist iekšā, mani aizveda līdz kādai telpai un sameklēja baltu, diezgan kuplu kleitu līdz celim, ko saskaņoja ar dažādām rotaslietām un augstpapēžu kurpēm, kuru izskats lika sajusties diezgan šķebīgi. Viņa pameta telpu, sacīdama, lai pēc tam dodos uz Kovelrijas kabinetu, un es neiebildu.

Telpu, kur atradās Kovelrijas kundze, atradu diezgan ātri, jo tā, kā atminējos, atradās otrā stāva gaiteņa galā ar uzrakstu „vadība”. Kad pienācu pie durvīm, atklāju, ka kopš iepriekšējās reizes uzraksts ticis papildināts ar sievietes vārdu un uzvārdu. Mazliet bijīgi pieklauvēju pie durvīm un uzreiz atskanēja viņas balss:

- Ienāciet!

Kovelrijas kundze kopš iepriekšējās reizes nebija mainījusies - tas pats matu griezums līdz pleciem, tās pašas krāsas apģērbs, kas sastāvēja no melniem svārkiem un melnas blūzītes. Tiklīdz ienācu pa durvīm, viņa sāka sajūsmināti smaidīt, steidzoties pretī.

- Katrīna! Nebiju domājusi, ka tu tomēr ieradīsies! – Viņa mani ievilka ciešā un negaidītā apskāvienā, kas lika sajusties mazliet neērti, tomēr neko neteicu. – Tu jauki izskaties. No maniem krājumiem, vai ne? – Tikai mulsumā māju ar galvu, ļaujot sievietei mani nopētīt no galvas līdz kājām. – Šo kleitu biju nolikusi tieši tev. Prieks, ka pienāca tāds brīdis, kad varēji to uzvilkt!

- Paldies, es... – vēlējos kaut ko teikt vēl, taču gaišmatainā sieviete mani pārtrauca pusvārdā, atkāpjoties pāris soļus atpakaļ:

- Pietaupi pateicības vēlākam, nāc piesēd. Man gribētos parunāt, kamēr tavi draugi vēl nav ieradušies. – Viņa norādīja uz apaļo galdu, uz kura atradās vairākas dokumentu kaudzes un pāris tukšas krūzes, kas nozīmēja, ka nesen bija beigusies kāda sanāksme ar citiem vadības locekļiem. – Tēju? Kafiju?

Es atteicos, piesēzdama tajā pašā vietā, kur pagājušajā reizē – pa labi no Leilas vietas pašā galā, kur viņa arī tagad iekārtojās.

- Vēlējos pateikties par to, ko tu paveici Bostonā – tas bija skaisti, tiešām, - viņas balss izklausījās sajūsmas pilna, turklāt varēja redzēt, kā viņas seja staro laimē.

- Nebija jau nekas grandiozs. Tikai refleksi.

- Jā, bet tagad tavu refleksu, - Leila paskatījās uz mani, it kā gribētu pēdējo vārdu ielikt pēdiņās, jo neticēja, ka visu paveicu nedomājot, - dēļ mums vairākās valstīs Eiropā ļauj atvērt Aizstāvības birojus un veikt dažādus pasākumus Delreju, Reiheru un Vendezu sakarā.

Pati negaidot, sāku smaidīt, un mulsumu pēkšņi nomainīja sajūsmas pilna laime. Tātad tomēr tas, ko izdarīju, savā ziņā līdzēja kaut ko mainīt! Atcerējos, kā iepriekš tika teikts, ka Austrālija ir vienīgais kontinents, kas vēl turas pretim spiedienam no pārējiem, jo te bija vienīgā vieta, kas spēja atbalstīt Delreju un pārējo neparasto cilvēku tiesības, taču tagad... Ja tas, ko Leila teica, bija pilnīga taisnība, tagad pēc videoklipa pasniegšanas pasaulei, vairākās vietās uz zemeslodes gribēja mūs atbalstīt!

Nezinu kādu iemeslu dēļ sirds sāka sisties straujāk. Sajūsma? Prieks? Jā, visticamāk, ka tā bija laimes sniegtā sajūta, ko radīja tikko pateiktais.

- Tas ir neticami! – izmocīju, beidzot atrazdama īstos vārdus, kā pateikt manas izjūtas. – Tātad tomēr bija jēga no tā, ko es paveicu.

- Jebkam ir jēga, taču šoreiz viss norisinājās tieši, kā vajadzēja. – Sieviete piecēlās kājās. – Tiešām negribi tēju?

Sēdēt uz mīksta polsterēta krēsla starp Leo un Kārteru un vērties pāri cerīgo cilvēku galvām bija gandrīz vai sirreāli. Jutos kā sapnī, kas pēkšņi ievilcis mani savos nagos. Un es nepretojos, necentos aizbēgt vai izvairīties, jo vēlējos nokļūt vietā un situācijā, uz ko tik ilgi cerēju, līdz tā piepildījās. Lūkojos sejās, kas cerīgi skatījās katra no deviņu Delreju, divu Reiheru un Vendezu acīs, zinādami, ka pretošanās beigusies. Viņi katru dienu turēja īkšķus par mums, lūdzās par atšķirīgiem cilvēkiem, kuri tomēr juta to pašu, ko citi, un beidzot, vairāk nekā simts gadus vēlāk, mēs panācām to, ko vajadzēja panākt jau pašā sākumā. Brīvību. Mēs tuvojāmies brīvībai, par kuru cīnījāmies tik ilgi, un tagad to bija iespējams sasniegt.

- Mēs vēlējāmies parādīt, cik ļoti maza atšķirība ir starp mums un jums, - Eiverijas balss piepildīja visu telpu, un es sajutu spēcīgas, bet patīkamas tirpas klājam augumu. Likās, ka sākšu drebēt aiz sajūsmas, tāpēc pārliku vienu kāju pār otru, tā cenšoties savaldīt emocijas, kas centās izrauties ārā. – Un mums tas izdevās! – Pēc šiem vārdiem atskanēja mirklīgi aplausi no skatītāju vidus. – Sammera Delreja ir mirusi, viņa ir paņēmusi sev līdzi visas šausmas, ko sniedza, un tagad pasaule varēs izārstēties no parazītiskatājm domām, kuras viņa ielika cilvēku prātos. Tam vajadzēs laiku, tomēr laiks dziedē visas brūces, un tā būs arī šajā gadījumā. – Eiverija ievilka elpu, joprojām smaidīdama tā, it kā tūlīt grasītos no laimes sākt raudāt. Viņa runāja no visas sirds, katrs kvadrātcentimetrs centās pateikt, ko Eiverija domāja, un tas izdevās. Visi lūkojās meitenē sajūsmā, daudzu cilvēku acīs riesās asaras, ko viņi pat nepūlējās paslēpt. Eiverija, cenšoties atrast īstos vārdus, atkāpās pāris soļus uz aizmuguri, nostājoties man blakus. Viņa pasniedza savu roku, gaidīdama, kad to satveršu un pievienošos viņai skatuves priekšā. Un es to izdarīju, jūtot iedrošinošus smaidus nākam gan no blakussēdošo, gan skatītāju un klausītāju puses. Nostājos jaunajai meitenei blakus pie pašas skatuves malas, jūtot, kā man pievēršas simtiem cilvēku acis, prožektori un kameras, vēloties notvert katru emocijas maiņu. Taču tas nenotika – es smaidīju, biju laimīga un saviļnota, nespējot noticēt, ka neatrados ievilkta brīnišķīga sapņa valgos.

Eiverija turpināja spēcīgi turēt manu roku, un es sajutu, kā dreb viņas pirksti tādā pat saviļnojumā, kādu jutu arī es. Meitene neteica ne vārda, tomēr likās, ka visi saprata, ko Eiva centās pateikt, pirms to izdarīja. Eiverija nespēja noticēt, ka mēs atradāmies punktā, kad pasaule beidzot sāk griezties pareizā virzienā, neviens nespēja tam noticēt, arī es vēl ne.

Meitene vēlreiz dziļi ievilka elpu un, pirms visu Sevjeru pieskandināja skaļi aplausi, svinīgi sacīja:

- Jūsu priekšā ir Katrīna Deivisa – Pirmā Delreja, Lilitas Delrejas pirmās meitas atvase. Jūsu priekšā ir Delreja, kas gandrīz simts sešdesmit septiņus gadus pēc pirmās enigmas rašanās spēja mainīt visu pasauli!

Likās, ka viss apkārt eksplodēja skanīgos aplausos, kad Sevjeras iedzīvotāji gan ēkā, gan ārpus tās piecēlās, lai dalītos priekā par Delreju dzīves maiņu.

Tas bija jauns un krāšņs sākums pilnīgi negaidītām beigām.