Delreju paslēpes: SEŠPADSMITĀ nodaļa

SEŠPADSMITĀ nodaļa.

***

3 dienas pec notikuma.

Pavasaris.

Šķita, ka smago triecienu izjutu miljoniem reižu. Krītot mati izjuka, un tumšās šķipsnas sitās sejā tikpat spēcīgi un asi kā aukstais nakts vējš, atstājot šķietami iecirstas rētas vaigos. Likās, ka asiņoju, brūces tiek uzplēstas, un es jutu karstumu ieplūstam katrā vietā, kur skārās vēja piekāriens. Visi iekšējie orgāni juku jukām griezās, liekot nelabumam sakāpt rīklē; neprātīgas tirpas skrēja pāri sastingušajam augumam, es, jūtoties kā sasalusi, pat padomāt nespēju. Domu plūsma apstājas pie jautājuma „vai es drīz sasniegšu zemi?”

Biju pārliecināta, ka vispirms sajutu sāpes izšaujamies cauri ķermenim kā indes pilnas mēlītes no čūskas kodiena un tikai pēc pāris sekundēm – triecienu. Nekad nebiju jutusi tik nežēlīgas sāpes izvijamies ar saviem lipīgajiem taustekļiem cauri ādai, muskuļiem un kauliem. Galva sareiba, zaudējot jebkādu realitātes izjūtu. Ietriecoties zemē uz kājām, jutu, kā it visi kauliņi pēdās un apakšstilbos nokrakšķ kā lauzti. Pēc mirkļa, saļimstot zālē, atsitu pieri pret rasas pielieto zālienu, kas atstāja aukstu, miklu pleķi pierē. Karstas asinis jau plūda no radušajām brūcēm, bet es nedzirdēju ne skaņu, jo likās, ka esmu palikusi kurla. Sāpes apdullināja, notrulināja jebkuras maņas vai citas izjūtas, nespēju pakustēties ne par milimetru. Galva bija piespiesta pie zemes kā skrūvspīlēs, kāds iekšēji dūra nažus vietās, uz kurām visspēcīgāk kritu. Labā kāja kā paralizēta, bet šķita, ka kreiso kāds centās noraut nost. Ik sirdspuksts, šķietami vāja kustība, iedūra ķermenī kā ar notrulinātu nazi, kuru ar visu varu centās dabūt ādā. Man grieza līdz pat kaulam, kas likās burtiskis sašķaidīts.

„Nē! Beidz!” izmisīgi domās kliedzu, cenšoties pat neelpot, bet tas neizdevās.

Reibonis pastiprinājās līdz ar sāpēm; gribēju neprātīgi kliegt, bet kliedziens iesprūda kaklā kā milzu kamols, kas lika asarām ritēt pār vaigiem, gandrīz aizrijoties.

Kur man bija prāts?

Kunksts iesprūda rīklē, kad atminējos par zibatmiņu un informāciju, ko ieguvu. Vajadzēja to paslēpt, vajadzēja izglābt Leo, bet es nespēju izdarīt pilnīgi neko. Ielenkta, pazudināta, neprātīga. Nekādas iespējas tikt prom. Varēju tikai gulēt un gaidīt, kad kāds ieradīsies pēc manis, kad kāds centīsies izglābt sadragāto cilvēku. Vai tas izdosies? Vai kāds vispār centīsies?

Aizvēru acis, ar kreiso roku nejūtīgi izķeksēdama melno ierīci no somas, un, izbaudot vēl neciešamākus naža dūrienus miesā, vājām kustībām ieraku to zemē. Maņas atslēdzās, un, sāpēm notrulinoties, padevos nelabumam, kas pārņēma augumu. Aizverot acis, migla mani pārklāja, kaut vēl ilgu brīdi jutu sāpju pilnu pulsēšanu. Roka bija auksta, tāpat kā viss pārējais ķermenis, kas lēnām sāka atdzist.

Nejutu pilnīgi neko no ārpasaules, viss likās dauzāmies un rodamies no iekšpuses. Varbūt man neredzamais, bet nežēlīgais, jūtamais nazis centās izrauties no kauliem?

Spēcīgs nelabums mijās ar neprātīgiem, izmisuma pilniem sirdspukstiem. Pavisam tālu, citā pasaulē, kāds sauca manu vārdu. Manu īsto vārdu, to, kuru Londonā zināja vien pāris cilvēki, bet nespēju atsaukties, jo ik skaņa tika pārtraukta pie lūpām. Siekalas palika rūgtas un pretīgas, un es centos tās izspļaut, kaut tas radīja neprātīgas sāpes. Nevarēju ne paelpot, jo katrs dvašas vilciens no jauna rāva pušu kādreiz iegūtās brūces. Sirds plīsa. Nelabums kāpa pa rīkli kā pa pakāpieniem, līdz vairs nespēju izturēt. Žults ar niecīgajām ēdiena atliekām tika izvemtas turpat blakus, pretīgā masa salipināja matus.

- Katrīn! – Tagad jau skaidrāk dzirdēju, tāpēc pavēru acis, bet, kaut bija nakts, spožā gaisma spieda uz acāboliem ar neciešamu spēku. Neatsaucos, nekustējos, līdz padevos.

Kāda rokas maigi pieskārās manai mugurai, bet es nejutu neko, līdz pazudu. Pavisam.

Pīkstēšana spiedās ausīs kā īsas, bet spalgas skaņas. Gribēju, lai tās apklust, jo tas nodarīja sāpes, bet nekas nemainījās. Centos pakustināt roku, taču nespēju; tas nodarīja vieglas sāpes, viss ķermenis bija kā sazāļots. Smags. Nejūtīgs.

- Katei ir lauzts apakšstilbs, potīte, smadzeņu satricinājums, pārsista piere, viegli izmežģīta plauksta un diezgan nenozīmīgs iekšējais asinsizplūdums. Ir arī sasitumi un nobrāzumi, kā jau saprotams. Jā, tas ir arī viss, veiksmīgs gadījums, ja jau izkrita no ceturtā stāva. – Pauze. – Zinu, ka vajadzēja viņu pieskatīt, bet es neesmu aukle, Eiverij! – Caur dziļām domām pēc balss toņa tomēr sapratu, ka runā Kārters. Es biju dzīva? – Katrīna dabūja Lilitas dzimtsrakstus, kā tu lūdzi, tāpēc nevajag te lasīt lekcijas! Un pasaki Amēlijai, lai viņa fonā beidz vārīties, sasodīts! – Tikai tagad sajutu, ka Kārters sēž gultas kājgalī. - Jā, Karloss izpētīja visus un uzzināja Delreju vārdus, zvani viņam, ja gribi zināt visu detalizēti.

Gandrīz nejūtīgā kāja sāka neprātīgi tirpt, kas lika izkustēties no vietas. Puisis acumirklī apklusa, kā sapratis, ka biju nomodā. Viegli sakustināju kā sasalušos kreisās rokas pirkstu; otra roka bija vairākās kārtās apsaitēta. Nejutu gandrīz neko, radās pat grūtības atvērt acis, tomēr aparātu pīkstēšana skanēja vienmērīgi, un es sapratu, ka biju pieslēgta pie sistēmas.

- Viņa pamodās, atā, - Kārters teica un beidza sarunu, bet es beidzot pavēru plakstiņus, kas šķita smagi kā pielieti ar svinu.

Kā zināju, es atrados slimnīcā. Telpa bija pilnīgi balta, un nāsīs cirtās slimnīcai raksturīgā spirtam līdzīgā sterilizētā smarža. Neaplūkojot telpu, pievērsos Kārteram, kas sēdēja uz pašas gultas maliņas, kā nevēloties traucēt. Viņa seja izsskatījās bālāka nekā parasti, bet zem acīm atradās zili loki, kas norādīja par bezmiega pilnu nakti. Puisis centās viegli pasmaidīt.

- Kā jūties?

- Esmu dzīva, - atteicu, cenšoties jokot, bet vājie smiekli sāpīgi sitās pa ribām, un es izlēmu apklust. Spranda bija stīva cietā spilvena dēļ, bet izlēmu nežēloties. – Jūs izrakāt?

Kārters pamāja ar galvu un saņēma manu vēso plaukstu savējā. Salīdzinoši Kārtera delna svila karstumā, un tas bija patīkami, it kā es turētu rokas virs uguns. Nopūtos, ieduramies kārtējai sāpju adatiņai vēderā.

- Starp citu, ko tas apsargs teica? Viņš mani pieķēra nozieguma vietā, - bažīgi savilku pieri, bet tas radīja kārtējās sāpes. Balss bija ļoti klusa, un es sāku šaubīties, vai puisis sadzirdēja kaut vārdu.

- Šķiet, ka būs apsūdzība. - Kārtera pirksti turpināja sildīt stīvo plaukstu, un caur ķermenim izšāvās patīkama siltuma šalts. Vēlējos ierakties dziļāk plānajās segās, jo pirkstu gali, pat kājai būdamai daļēji ieģipsētai, sala. – Bet, tā kā tu izlēci no ceturtā stāva, viss pagaidīs, kamēr būsi spējīga patstāvīgi ko darīt.

Kārters šķita laimīgs, to pasakot, kaut, lūkojoties uz mani, varēja redzēt sevis apsūdzēšanu visā notikušajā. Ja godīgi, bija bail lūkoties savā atspulgā, jo zināju, ka izskatījos šausmīgi. Kā nekā, tikko gandrīz izsmērējos pret asfaltu.

- Vai... Vai es izskatos traki? – sakāpjot kaklā kārtējam kamolam, izgrūdu un jutu, kā uz ādas izspiežas auksti sviedri. Puisis pastiepa brīvo roku un pieskārās manai sejai, apmēram vietā, kur biju atsitusi pieri.

- Te tev ir pāris šuves, - viņš teica un nolaida pirkstus zemāk pie auss, - te zilums un skrāpējums, bet te, - Kārtera plauksta atradās pie kakla, - sasitums. Tici man, tu esi dzimusi laimes krekliņā. Citi būtu sen miruši vai vismaz daudz sliktākā stāvoklī.

Atlaidu viņa plaukstu un pieskāros savai sejai, kur uz vaigu kaula sajutu sacietējušu ādu, kas, līdz ar pieskārienu, sūrstēja. Uz pieres bija uzlikts pārsējs, ar atlikušo seju daudz maz viss kārtībā – deguns gluds un sauss, lūpas kā vienmēr ar brūcēm, ko atstāja mani zobi. Pieskaroties kaklam, tas sāpēs iesmeldzās, un es uz mirkli atrāvos. Viegli pagriežot galvu, uz pleciem redzēju milzīgus, gandrīz melnus zilumus un skrāpējumus ar sakaltušām asinīm, kuras bija mēģinātas notīrīt. Tikai tagad manīju, ka vēnā atrodas iedurta caurulīte, kas lika asinsritē ietecēt caurspīdīgam šķidrumam.

Vismaz biju dzīva.

- Es kritu izmisumā, - skaidroju, nespējot palūkoties Kārteram acīs, tāpēc vēros uz ietīto roku, kuru varēju tikai minimāli izkustināt. – Gribēju ātrāk tikt pie Leo, jo, iedomājoties vien, ka viņš tiek turēts ieslodzījumā... – Nespēju pabeigt iesākto frāzi, bet Kārters to arī negaidīja.

- Zinu. Bet tagad atpūties, - viņš pavēlēja, uzliekot roku uz ceļgala, kā mierinot, bet es to nesajutu ģipša dēļ. – Tev te jābūt līdz jūnija vidum, tā teica ārste.

Ja godīgi, nebūt nebiju pārsteigta par atklājumu, kaut sarūgtināta gan.  Vai tad tiešām domāju, ka tikšu uz kājām pāris dienas pēc notikušā? Nē. Es nolēcu no ceturtā stāva, gandrīz sašķīdu, man ir lauzta kāja un daudz iekšēju brūču, kas noteikti ļaus atlabt vien, minimums, pēc mēneša. Tā bija taisnība.

Sakodu zobus, lai nesāktu žēloties.

- Es te palikšu ne vairāk kā divas nedēļas, - izgrūdu, apsverot iespējas. Kārters nepiekritīs, un tā arī notika.

- Nē. Tu paliksi līdz izveseļosies.

- Man ir jātrenējas, un jāmeklē pārējie Delreji, tas ir daudz svarīgāk nekā pilnīgi izārstēties, - turpināju strīdēties, sažņaudzot nejūtīgajā rokā segu. Zināju - ja pietiekami necentīšos, neizglābšu Leo. – Tev ir jāizdomā, kā dabūt mani ārā ātrāk, citādi naktī vienkārši aizlavīšos. Es nejokoju.

Viņš zināja, ka tā arī notiks, tāpēc, kā padodamies, nopūtās un piecēlās kājās.

- Ej gulēt, bet mēs ar Karlosu kaut ko izdomāsim.

Šoreiz piekritu, bet, pirms ļaut viņam aiziet, satvēru Kārtera plaukstu un pievilku sev klāt, apkļaujot vieglā apskāvienā, kā pateicoties. Joprojām nespēju iedomāties, kā būtu, ja viņam nepiedotu.

Kārters pameta palātu.

Cauri matiem izšāvās auksta vēja šalts, kas sapurināja šķipsnas, liekot tām sisties nosalušajā sejā. Sajutu svaigu piparmētru aromātu, kas nāca no manis; mati bija pielipuši pie nāsīm. Patīkami. Skaisti.

Ārā koši sarkans saulriets, kas apžilbināja acis kā spoža spuldzīte, kurā ilgi būtu vērusies; no spilgtuma, par laimi, nepaliku akla, kaut šī stadija tuvojās. Tas nesāpēja, kaut lūkojos tieši košajā lodē, kurai apkārt bija melns loks, iespējams, norādīdams, ka vairs nespēju paciest spožumu. Novēršot skatienu, uz pretējo māju tumšajiem jumtiem, vēl ilgi redzēju visapkārt lēkājam melnus punktiņus. Vējš palika arvien asāks, saulriets ar katru sekundi kļuva spilgtāks un krāšņāks. Krāsu rotaļas radīja burvīgu simfoniju. Tikai tagad pamanīju, ka atrados uz pašas jumta kores, un kāja nebija ieģipsēta, kā atminējos.

Kailās pēdas slīdēja pāri malai, pieskaroties metāla stūrim, aukstums lika uzmesties zosādas vilnim. Mugurā bija vien plāns zīda naktskrekls, kas, likās, tiks noplēsts nost vēja ietekmē. Mati turpināja virpuļot kā dejā. Palūkojos lejup un ieraudzīju vien bezdibeni, kas sniedzās tālu un dziļi prom. Pašā lejā varēja manīt mazus krāsu punktiņus, kas varēja būt mašīnas. Panika lika atkāpties, bet tad mani satvēra karstas, gandrīz verdošas rokas, kas burtiski apdedzināja manus delmus un neļāva izkustēties ne no vietas. Nedrīkstēju nokāpt no kores, tas bija aizliegts.

Kāju pirksti likās sasalstam, bet temperatūra, kas vēl tikko turējās virs piecpadsmit grādiem, strauji krita līdz ar saules spožajiem, koši sarkanajiem stariem; pēkšņi tie aizslīdēja aiz apvāršņa. Iestājās tumsa, un pēc pāris sekundēm sadzirdēju smagas lietus lāses sitamies pret jumta metālisko malu, uz kuras stāvēju, izmisīgi vēlēdamās atkāpties. Nē! Es netaisos krist! Tikai ne vēlreiz!

- Uzmanīgi. – Tā bija persona, kas cieši turēja manu labo roku. Pēc balss toņa sapratu, ka tas ir Kārters. – Krist varētu būt sāpīgi.

Viņš pasvēra mani uz priekšu, it kā tieši vēlētos, lai  esvēlreiz lidotu lejup, bet kliedziens, kas izspraucās no izkaltušās mutes, lika viņam pārdomāt un satvert roku gandrīz līdz kaulam. Mati mirka pēkšņā lietusgāzē, kaut nejutu ne pilīti uzpilam uz ādas.

- Vai nu viņš, vai es, - no otras puses atskanēja balss, un es gandrīz saļimu, paklupdama aiz slidenās, tagad gandrīz pludojošās jumta malas. Pieķerdamās pie Kārtera, lai nepakristu, apmetos otrādi, un sastapos aci pret aci ar Leo koši piesarkušo, taču mazliet saulaino seju. Viņš bija tāds, kādu atcerējos – garš, stalts, nedaudz stūrainu seju, viņa gaišajiem, vienmēr kārtīgi sasukātajiem matiem. Leo acis joprojām spoži mirdzēja kā zili safīri. Pilnīgi nedomājot un izraujoties no Kārtera plaukstas, apkritu Leo ap kaklu, izjuzdama augumu, kas no mitrā krekla spiedās man klāt. Šķita, ka raudu, bet iespējams pie vainas bija lietus. Nepaspēju atskārt ne mirkli, kad pastiepos uz pirkstgaliem un pirmo reizi savā dzīvē ļāvu savām lūpām pieskarties pie viņējām. Degu kā uguni, kaut bija auksti, bet es nespēju to pārtraukt.

Cauri mitrajām skropstām redzēju Leo seju, bet nepagāja ne mirklis, kad viņš stingri atbīdīja mani nost. Kārters uzlika roku man uz pleca, Leo uz otra.

Pēc sekundes jau kritu no debesskrāpja kores, gatava kuru katru brīdi kārtējo reizi skart zemi. Un šoreiz izgaist pavisam.

Biju pilnīgi nosvīdusi, sega saņurcīta atradās kājgalī, it kā visu nakti būtu nemierīgi grozījusies, kaut tas fiziski nevarēja būt iespējams. Aparāti pie gultas šķita pīkstam daudz ātrāk nekā iepriekš; zināju, ka tas viena iemesla dēļ - mana sirds trakoja kā negudra. Jutos mazliet apdullusi no sapņa, visu laiku atkal un atkal redzēju Leo seju. Tā likās tik īsta, tik... Reāla. Varēju apzvērēt, ka jutu viņu sev blakus, kaut zināju, ka tā nebija un nemaz nevarēja būt. Viņš atradās simtiem, tūkstošiem kilometru attālumā, bet varbūt arī tepat tuvumā, kaut nezināju, kur.

Atslīgu cietajā spilvenā, ko kāds nemanāmi sapurināja, padarot kaut nedaudz mīkstāku, un atskārtu, ka šī bija pirmā reize, kad iedomājos dtaugu tik tuvu. Ka skūpstu viņa lūpas. Vai tad es neapņēmos starp mums saglabāt draudzību, dziļu un patiesu draudzību, pat, ja sirds lūgtu pretējo? Protams, ka nē, es vispār par šo nedomāju. Vairāk nekā gadu galvenā mana prioritāte bija apgūt Delreju prasmes. Vai tad spēju domāt arī par ko citu?

Ar kreiso, mazliet saskrāpēto un zilumu klāto, roku atglaudu no sejas sasvīdušās matu šķipsnas, kas lika man sakarst vēl vairāk. Tikai tagad manīju, ka acis bija mitras. Vai no asarām? Prieka, skumju vai panikas?

Pīkstieni norimās līdz ar elpu, iepriekš tik strauju kā pēc maratona.

Lēni aizverot acis, centos atslābināties un atkal iemigt; tas drīz vien izdevās. Vienīgais, uz ko cerēju, ka vēnā ielaistās zāles neliks rādīties vēl trakākiem murgiem. Man bija taisnība – visu nakti nogulēju mierīgi.

Auksti un stingri pirksti satvēra manu nosalušo plecu, kā cenšoties pamodināt. Joprojām jutu miega zāļu ietekmi uz novārgušo ķermeni, nāsis skāra cauri logam, ko kāds bija atvēris pēc manas aizmigšanas, plūstošais lietus aromāts. Tikai tagad pamanīju, ka pretsāpju zāļu ietekme sāka mazināties, taču tik un tā nespēju saprast, kas notika apkārt. Viena no svešajām plaukstām aizslīdēja man aiz galvas, cenšoties piecelt atslābušo augumu sēdus. Ļāvos kustībai, ar kreiso roku ieķeroties gultas malā, lai varētu personai palīdzēt, kaut man nebija ne jausmas, kas tur atradās.

- Pagaidi, - balss pavēlēja, joprojām turot roku uz mana pakauša. Samirkšķināju acis, redzot vien izplūdušu attēlu. Sāpes deniņos, kas vakarā mocīja, atkal atsāka savu darbu. Sareiba galva, liekot gandrīz pakrist, vēdera muskuļi sasprindzinājuma dēļ sāpēs iekaucās. Redzamajam skaidrojoties, ieraudzīju divus cilvēkus atrodamies pie slimnīcas gultas, kurā gulēju. Samirkšķināju plakstiņus, it kā uz zīlītēm būtu pārklājusies kāda plēvīte, neļaujot neko redzēt pietiekami skaidri. Tikai tad viss pamazām noskaidrojās.

- Kārter? – nomurmināju, nesaprašanā ieraugot seju pieliecamies man pie labās rokas. Tā bija viņa plauksta, kas centās noturēt sēdus. Pēc brīža pateicu, ka spēšu pati nosēdēt, un Kārters palaida mani vaļā. Palūkojos uz adatu, ko puisis tikko, pašai nemanot, bija izvilcis no vēnas, caur kuru visu laiku manī sūcās šķidrums. Blakus Kārteram notupās Karloss, kura seju šobrīd rotāja vien nejūtīga, bet dziļi domīga izteiksme.

Galīgā nesaprašanā Kārters aplika roku man ap vidukli un maigi piecēla kājās, bet es sajutos pārāk vārga, lai spētu nostāvēt. Lauztā kāja pat zem ģipša kārtas nepatīkami iesmeldzās līdz ar sajūtu, ka pusi sava svara centos nostādīt uz savainotās kājas. Puisis, ko teikdams Karlosam, pacēla mani savās rokās, kas ļāva atviegloti nopūsties. Uzreiz sajutos labāk.

- Kur mēs ejam? – beidzot uzdrošinājos pajautāt, pilnīgi izkļuvusi no miega skavām. Izgājām pustumšā gaitenī, kurā neatradās neviens cilvēks, un devāmies avārijas izejas virzienā.

- Tu gribēji tikt prom, - Kārters atteica. – Kaut ir pagājusi vien nedēļa, bet tava vēlēšanās tiks izpildīta.

Sajutu noguruma pieplūdumu, tāpēc, aplikdama veselo roku ap puiša kaklu, atbalstīju galvu pret viņa plecu. Deniņi joprojām pulsēja, bet nekādas citas sāpes nejutu. Par laimi.

Karloss sekoja Kārteram pa pēdām, ik pa brīdim ko teikdams, kaut naktī ievadīto zāļu dēļ nespēju izšķirt ne vārda. Tas lika arī domāt diezgan nesakarīgi, kā arī radīja grūtības saprast, kas notika apkārt. Atjēdzos vien tad, kad Kārters cēla mani mašīnā, bet zilumiem klāto ādu skāra vēss nakts vējš, liekot parādīties vājai zosādai. Aizverot durvis, pamanīju, ka braucamrīka salonu skar saullēkta vājie, bet sārtie stari, kas spēlējās uz maniem pirkstiem savas saules rotaļas. Ieģipsētā kāja mazliet pulsēja piepūles dēļ, bet es nežēlojos, zinot, ka drīz būšu atpakaļ gultā. Priekšā aizcirtās durvis, un pēc mirkļa motors maigi iemurrājās, uzsākot ceļu atpakaļ uz Amēlijas mājām.

Valdīja pilnīgs klusums, kaut šķita, ka brīžos, kad Karloss ar Kārteru saskatījās, viņi savā ziņā sazinājās. Vēroju viņus visu ceļu, lai gan ik pa brīdim uzmanību novērsa vieglas sāpes krustu rajonā, it kā tur durtos smalkas adatas, šujot kopā sašķīdušo ādu un kaulus. Roku visu laiku turēju klēpī, taču izmežģītā atradās iekārta kaklā. Sakodu zobus, lentei visu laiku nepatīkami griežoties sprandā un saspiežot milzīgo zilumu labajā pusē. Apstājāmies pie sarkanās gaismas, un atkal puiši saskatījās. Tajā brīdī vairs nespēju izturēt.

- Vai man vajadzētu ko zināt? – šņācu, mezdama acis te uz Kārtera, te uz Karlosa pakausi. Neviens pat nepagriezās pret mani, lai ko teiktu, un es nodūru acis uz labās rokas pelēcīgajiem nagiem, kas šobrīd izskatījās gandrīz vai nedzīvi.

- Eiverija visu pateiks, - Kārters beidzot atteica, bet tas arī bija viss.

Izlēmu klusēt, veroties koši sarkanajā horizontā, kas ar katru mirkli paplašinājās, paziņojot, ka klāt bija jauna diena, bet prātā visu laiku plūda vieni un tie paši jautājumi. Ko man vajdzēja zināt? Ko viņi neteica? Kas vispār notika?

Attapos jau pie pašas mājas, kad Kārters palīdzēja izkāpt no mašīnas, arī šoreiz paņemot savās rokās novārgušo ķermeni, kaut šoreiz to ļāvu nelabprāt. Man riebās, ja kāds ko noklusēja. Ielas bija slapjas, jo tikai nesen beidza līt, un es sajutu patīkami un svaigu lietus aromātu. Verandā Kārters mazliet apstājās, lai varētu piezvanīt pie durvīm; atskanēja pīkstiens, un pēc mirkļa durvis strauji atvērās.

Nokļūstot mājā, mani jau sagaidīja Eiverija un Amēlija, kuras tikai vakar ieradās no Austrālijas. Viņas izskatījās tādas, kā atcerējos – aktīvas, pārāk dzīvīgas un pilnīgi atšķirīgas viena no otras. Palūdzu Kārteram palaist mani vaļā, bet, kad kājas skāra zemi, to nožēloju, kaut neteicu skaļi. Lauztā kāja sāpīgi iesmeldzās. Priecājos vismaz, ka puisis joprojām mani pieturēja, lai es nenokristu. Priekšnams tinās maigā pustumsā, bet sienas rotāja plašas krāsu spēles, ko noteikti bija uzstādījusi pati Eimija, liekot visam izskatīties daudz mājīgākam nekā to padarīja gaismas trūkums.

- Ejam uz virtuvi, tev vajadzētu piesēst, - Amēlija, joprojām plati smaidīdama, teica, noteikti pamanīdama manu bedīgo, taču mazliet atlabušo stāvokli, un aplika manu roku sev ap kaklu, kā gatava jau vest prom no priekšnama. Nevēlējos pat kustēties, baidoties, ka varētu salauzt Eimijas sīko augumu drumslās.

Soļi bija lēni un mazi, lēcu uz vienas kājas kā stāvošs flamingo. Kārters piedāvāja turpināt mani nest, kaut uzreiz atteicos, pat neapdomādama piedāvājumu. Jau te varēja dzirdēt rosību.

Virtuve arī izskatījās tāpat kā iepriekš, tikai šoreiz te atradās trīs reizes vairāk cilvēku, kurus lielākoties nemaz nepazinu, ja neskaita divus, kurus redzēju Eiverijas dotajās fotogrāfijās.

Pie galda sēdēja Džejs Milingtons un Emma Lova – Vīda – divi man zināmie Austrālijā dzīvojošie Delreji, bet aiz viņiem stāvēja vēl divi puiši, kuri izskatījās gandrīz kā brāļi, kaut tā noteikti nevarēja būt; abi gaišmataini, ar zilām acīm, kā jau Delrejiem pienākas, un sejas forma savā ziņā arī līdzīga – puišiem bija zema žokļa līnija. Visi četri rokās turēja šķīvjus, bet cauri virtuvei plūda omletes sāļais aromāts. Brīdī, kad ienācu telpā, visu acis tika pievērstas man. Emmas lūpas bija sakniebtas, un viņa atšķīrās no fotogrāfijā redzētā. Meitene dzīvajā nelikās kautrīga, viņas seja izskatījas diezgan droša, turklāt pāris gadus vecāka, un mati, kaut joprojām tumši, tagad bija labi atauguši un, būdami izlaisti, pat pazuda zem galda. Savukārt Džejs izskatījās gluži tāds pats.

Nosarku, kad pamanīju viņu skatienus.

- Tā ir Katrīna, - Eiverija teica, paejot man garām, lai ieņemtu vienu no brīvajām vietām pie lielā galda. – Tie ir Stefans un Sems, - meitene vēl norādīja uz nezināmajiem puišiem, kuri viegli pasmaidīja, kā sveicinoties.

Kārters mani burtiski apsēdināja blakus Eivai, tieši pretī Emmai, kura tagad jau pievērsās ēdienam, taču joprojām ik pa brīdim palūkojās uz mani. Negribīgi vēros savā šķīvī, sajuzdama nelielas sāpes mugurā, kas nozīmēja, ka vajadzētu apgulties. Vienīgā skaņa, pārtraukdama klusumu, bija galda piederumu šķindoņa pret šķīvjiem.

- Kāpēc tu neēd? – Kārters, pieliecies pie manis, jautāja. Es tikai pakratīju galvu, jo sajutos kā eksponāts muzejā. Centos paslēpties aiz matiem, kas mazliet aizklāja seju, ļaujot nevienam vismaz no sāna neredzēt. Dakšiņa starp pirkstiem sasila, bet es nespēju pat pieķerties brokastīm. Paceļot acis, pamanīju, ka sienas pulkstenis rāda vien pusseši no rīta. Atkal pievērsos šķīvim, un šoreiz sastapos ar Džeja aukstajām acīm, kas pat nenovērsās, kad pamanīja, ka veros viņā.

- Kāpēc visi uz mani skatās? – iečukstēju Kārteram ausī, bet viņš nepaspēja atbildēt, jo uzreiz atskanēja kādas meitenes balss:

- Atvainojos, bet tik bieži negadās redzēt ko tādu.

Nesapratu, ko Emma ar to centās pateikt, tāpēc ielūkojos meitenē, kura, aizlikusi matus aiz auss, atkal ķērās pie ēšanas. To pamanīja visi, it īpaši Džejs, kurš uzreiz iesmējās, virpinot dakšiņu starp pirkstiem.

- Nevar būt, ka tu nezini! – viņš bakstīja gaisu manā virzienā, bet es gandrīz aizsvilos dusmās. Vai tiešām man viss bija jāuzzina pēdējai?

Nometu dakšiņu uz galda, kas gandrīz noslīdēja uz zemes, ja Kārters nebūtu to satvēris, un asi pagriezos pret Eiveriju, kas šobrīd mierīgi grieza omletes pēdējo gabaliņu. Šķita, ka viņa bija tik rāma kā vēl nekad.

- Ko es nezinu? – noskaldīju, ar balss toni liekot meitenei pievērsties man. Eiva neatbildēja, vien lūkojās ar vienaldzīgu izteiksmi, līdz viņas vietā atbildēja kāds cits. Kārters.

- Atceries, kad mēs runājām par to, ka mums obligāti vajag atrast pirmos trīs Delrejus? – Pagriežoties pret puisi, pamāju. Viņš pat nepalūkojās uz mani, uz šķīvja vienaldzīgi bīdīdams maizes gabaliņu. – Eimija ir trešā, Džejs ir otrais.

Man aizrāvās elpa, bet uzdrošinājos, bailēs lēkājošu sirdi, vēl pajautāt, kaut jau jutu, kāda būs atbilde:

- Un pirmais?

Virtuvē iestājās pilnīgs klusums, visi sastinga. Kārters pārtrauca aizraujošo nodarbi un beidzot pacēla acis.

- Tu.