Delreju paslēpes: TRĪSDESMIT ASTOTĀ nodaļa

TRĪSDESMIT ASTOTĀ nodaļa.

***

23 dienas pec notikuma.

                                                                                

Pavasaris.

Ādas krēsla atzveltne nepatīkami spiedās mugurā, tās vēsajam audumam pielīpot pie ādas. Dzirdēju maigu pakšķēšanu, kad lietus lāses sitās pret metāla palodzi, visa sterilizētā telpas smarža bija jau izvēdinājusies, kad te esošais gaiss sajaucās ar āra svaigo asfalta aromātu. Aizvēru acis, izbaudot rītu, un gandrīz vai nejutu adatu ieduramies ādā. Cauri patīkamajai sajūtai, ko radīja tikko ievadītās zāles, joprojām varēju just spēcīgās galvassāpes, kas no rīta mani pamodināja. Ievilku dziļu elpu caur nāsīm, jūtot auksto gaisu ieplūstam ķermenī, un gandrīz apreibu no iekša plūstošās ziedu un lietus smaržas. Brīdī, kad Leslija izvilka aso adatu no manas vēnas, beidzot atvēru plakstiņus.

- Paldies, - sacīju, un jaunā sieviete neviļus pasmaidīja.

Palūkojos pāri telpai, meklēdama pulksteni, taču nekur to nevarēju atrast. Cik vispār bija laiks? Ja nekļūdījos, kad izgāju no palātas, gandrīz neiespējami izlaužoties no Leo ciešā tvēriena, pulkstenis virs pusatvērtajām durvīm rādīja bez piecpadsmit desmit. Leo nepamodās, viņš noteikti joprojām jutās pārāk noguris, lai celtos ātrāk nekā divpadsmitos, tāpēc izlēmu viņu nemaz netraucēt.

- Tā, ceru, ka šī būs pēdējā reize. Rīt, visticamāk, ņemsim ārā šuves, - Leslija sacīja, atliecoties no manis, un nolika jau atkal iztukšoto šlirci uz galdiņa sev blakus. Viņa pasniedzās pēc nelielas, baltas tabletītes un iedeva man: - Kamēr vēl neiedarbojās. – Tūlīt pat bez ūdens noriju to, jūtot rūgtu garšu izplatāmies mutē un rīklē. Likās, ka gandrīz uzreiz pulsējošās sāpes sāka rimties, kā tam vajadzēja arī būt.

- Paldies, - atkārtoju vēlreiz, un cerēju, ka Leslijai bija taisnība un tiešām vairs nevajadzēs injicēties. Šobrīd likās, ka pamazām tas palīdz, taču nevarēju cerēt pāragri.

- Laikam iešu, - sacīju, un piecēlos kājās, lai dotos prom. Leslija vairs neko nesacīja, pievēršoties tam, ko viņa darīja pirms ienācu un viņu iztraucēju.

Kad izgāju cauri iestiklotajām durvīm, gaitenis šoreiz šķita tumšāks nekā, kad gāju iekšā, pat neņemot vērā to, ka bija diena un cauri retajiem logiem gaiteņu galos iekšā plūda gaisma. Nedega neviena spuldze, te neatradās neviens, kam varētu uzskriet virsū, un, ja godīgi, par to biju pateicīga. Jau pie tā biju pieradusi šo divu dienu laikā, vienīgi nedaudz brīnoties par to, ka neesmu vēl satikusi Eiveriju, Amēliju un pārējos. Vienīgi Karloss, kā sapratu, izlēma palikt dzīvoklī, jo tur bija daudz labāka pieeja pilsētas sistēmai, kā arī visas elektroierīces no turienes darbojās labāk. Varbūt man vajadzēja sameklēt Eiveriju pašai?

Galu galā tomēr atmetu šo domu, uzskatot, ka, iespējams, viņa nemaz nevēlējās mani vēl satikt, tāpēc izlēmu doties atpakaļ pie Leo, cerot, ka puisis jau būs pamodies. Mums vajadzēja parunāt, tiešām vajadzēja izrunāties par to, kas noticis pēdējā laikā, par to, kā mums gāja un negāja, par to, kāpēc Leo neteica, ka janvārī devās meklēt Eiveriju, par to, ko bijām pārdzīvojuši un ko darīsim turpmāk. Varbūt Leo, tāpat kā Kārters, vēlēsies doties uz Sevjeru, jo tā jutīsies drošāk. Ko tad darīšu es? Vai sekošu pārējo Delreju solim? Vai arī braukšu mājās un pametīšu visus?

Dziļi nopūtos, dzirdot to atbalsojamies visā gaitenī, un beidzot apstājos. Nevēlējos vairs turpināt ceļu. Pēc pāris sekunžu ilgstoša klusuma, cauri slimnīcas sienām skaļi nodunēja pērkons, kas nāca līdz ar vētru. Negaiss caurstrāvoja visu Bostonu.

Lai cik ļoti vēlējos no sirds izrunāties ar Leo, lai cik ļoti vēlējos noskaidrot visu, ko vēl nezināju, tomēr to negribēju tagad. Varbūt nedaudz vēlāk, kad lietus būs rimies, vēlāk, kad zināšu, ko jautāt un ko atbildēt, bet šobrīd ne. Taču varbūt tomēr vajadzēja iet atpakaļ, citādāk viņš sāks uztraukties?

Turpināju ceļu, joprojām nezinot, ko taisījos darīt, un tajā brīdī iedomājos lietu, kas šobrīd ārā sitās pret zemi un kas varētu aizskalot visas bažas un pārdomas no prāta. Silto un atsvaidzinošo lietu, kas notīrītu visus netīrumus no ādas un, iespējams, palīdzētu izlemt, ko darīt. Varbūt sākumā vajadzēja pašai visu apdomāt un tikai tad doties pie Leo vai Kārtera? Visticamāk, Leo vēl gulēja, bet Kārters ar Eivu un pārējiem pārrunāja notikušo un turpmāk notiekošo. Bija pietiekami daudz laika, lai izietu ārā un pasēdētu skaņu virpulī, kur var dzirdēt tikai lietus pakšķēšanu pret asfaltu un manas trauksmainās domas. Man bija jāiziet ārā.

Pirms paspēju pārdomāt un iegriezties Leo palātā, apcirtos pretējā virzienā un straujiem soļiem aizsteidzos līdz stikla durvīm, kas bija galvenā izeja no šīs ēkas uz šauru ieliņu Bostonas nomalē. Jau grasījos iznesties ārā, likās, jau jutu lietus lāses skaram sakarsušos vaigus, kad paraustīju rokturi un izrādījās, ka durvis bija slēgtas. Uzreiz sagumu, pazaudējot pārņemošo satraukuma sajūtu. Tik ļoti vēlējos tikt ārā, vēlējos izjust lāšu maigo pieskārienu, ka manī parādījās gandrīz vai spējš izmisums, zinot - durvis nebija vaļā. Vai man vajadzēja doties atpakaļ pie Leslijas un pajautāt viņai? Sammeras māsai vajadzēja būt atslēgai. Taču šī ideja likās diezgan muļķīga, jo viņa nemūžam mani nelaistu uz ielas, kur uzreiz varētu uzbrukt kāds cilvēks un nogalināt, nemaz nedomājot un nejautājot. Šī bija Bostona, šī bija vieta, kur es nogalināju Sammeru Delreju un kur mani varētu nogalināt tikpat ātri un mokoši. Vajadzēja būt kādai citai iespējai tikt laukā. Vajadzēja būt kādai iespējai izbaudīt lietu bez tā, ka varētu tikt pamanīta.

Un man tāda ideja radās.

Basās un mazliet nosalušās pēdas neradīja pilnīgi nekādu skaņu, kad skriešus nesos atpakaļ pa pilnīgi tukšo un neapgaismoto gaiteni. Tajā brīdī sajutos pateicīga par lēmumu tomēr neuzvilkt kurpes un atstāt tās pie Leo gultas. Grīda bija nedaudz mitra un vēsa, likās, ka kāds būtu tikko to izmazgājis, turklāt cauri gaiteņiem varēja just vāju mazgājamā līdzekļa smaržu, kas apstiprināja aizdomas. Katrs solis, ko spēru lika parādīties tīkamām skudriņām, kas skrēja pāri pleciem un mugurai, liekot iedomāties, ka beidzot biju brīva un spējīga darīt visu, ko vēlējos. Varēju dejot lietū, varēju doties mājās vai uz Sevjeru, varēju pavadīt laiku ar draugiem, ko šī mēneša laikā ieguvu. Nebija jāuztraucas, nebija jāraizējas, ka kāds no mums varētu aiziet, pazust uz mūžiem, visas raizes bija galā.

Ieķeroties margās, kas veda uz otro stāvu, kā lidojot uznesos stāvu augstāk. Zināju, ka te neviens neatradās, tāpēc necentos pat būt klusāka. Joprojām ritmiskie soļi šķita tikpat klusi, cik iepriekš, taču tagad likās, ka varēju saklausīt pat savu elpu līdz ar sirdspukstiem sitamies krūtīs. Mugurā joprojām bija tas pats apģērbs, ko vilku aizvakar, jo es nebiju spējīga pamest Leo palātu pat, lai pārģērbtos vai nomazgātos. Smagie soļi likās, ka tika apslāpēti pret sienām, un neviens mani nedzirdēja, kad, ieķērusies kārtējās margās, skrēju augšup uz piekto un pēdējo stāvu šajā ēkā. Lēcu pa diviem pakāpieniem uzreiz, pāris reizes gandrīz paklūpot un nokrītot uz zemes, taču galu galā tomēr saglabājot līdzsvaru. Visu šo rītu nožēloju, ka iepriekš neaizgāju dušā, un tagad, kad atvēru smagās durvis uz jumta terasi un sajutu milzīgās lietus lāses skāram plecus, seju, muguru, bija sajūta, it kā atrastos paradīzē. Nekad nebiju jutusies tik labi, nekad nebiju jutusies tik tīra un atsvaidzināta. Stāvēju ar izplestām rokām kā putns, kas taisījās lidot, līdz beidzot spēru soli tālāk lietusgāzē, izbaudot, kā svaigs ūdens mani notīra un noslauka visas bailes, kas pārņēma iepriekšējo dienu, nē, pat gadu laikā. Es mūždien dzīvoju bailēs, mūždien baidījos no tā, ka kāds var aiziet no manas dzīves, nemaz nebrīdinot. Man bija bail, ka notiks tas, kas tieši bija noticis. Leo pazuda. Leo tika atņemts, taču tagad viņu atguvu. Nevajadzēja baidīties no sava likteņa, tomēr es tik un tā baidījos. Nezināju, kas var sagaidīt, un arī nezināšu, līdz neizbaudīšu pati.

Pāri galvai nozibēja spožs zibens stars, kas sazarojās desmitiem dažādos virzienos un acumirklīgi iezīmēja visas debesis pilnīgi baltas. Turpināju griezties uz apli, pacēlusi seju pret debesīm. Lietus notīrīja šaubas, bailes un citas izjūtas. Ļāvu matiem brīvi krist pāri mugurai, tiem piesūkties ar lietu. Tas bija patīkami, es to izbaudīju tik ļoti, it kā tik tiešām šī sajūta palīdzētu tikt galā. Sajūsmā smējos tik skaļi, ka sāpēja vēders, griezos, kamēr galva sareiba, un vajadzēja noslīgt uz salijušās, bet tīrās zemes, turpinot vērties mākoņainajās debesīs, caur kurām ik pa brīdim cauri izspraucās kāds vientuļš saules stariņš. Cerības stars, kas tagad šķita pilnīgi reāls. Patiess. Aizvēru acis, redzot, kā no skropstām noslīd sakrājušās lietus lāses, un gulēju, klausoties tikai patīkamajā lietusgāzes simfonijā, ko nepārtrauca nekas cits.

Man vajadzēja iziet ārā, un to nenožēloju, vēl kādu brīdi no visas sirds izbaudot dabas sniegto viegluma sajūtu.

Nemaz nevajadzēja ieurbties Leo dziļdomīgajās, laipnajās acīs, lai varētu kādu divu sekunžu laikā pastiepties pretī un ieraut puiša dvēseli savā augumā. Jutu nelielas tirpas, kas mijās ar drebuļiem pēc lietus, taču sāku pierast pie tā, ka spēju bez problēmām kontrolēt cita cilvēka ķermeni, nebaidoties, ka kaut kas varētu ieiet citos ceļos. Pacēlu plaukstas, jūtot, kā ik muskulis, ik nervu šūna izbauda neparasto sajūtu, kad pati spēju kontrolēt savas spējas. Lēnām sakustināju pirkstus, dzirdot, kā ik kauliņš nokrakšķ kustības rezultātā, tad beidzot pacēlu acis, sastopoties ar jaunas, gaišmatainas meitenes smaidīgo seju un viņas debeszilajām, laimīgi dzirkstošajām acīm, kas šobrīd un, iespējams, vienmēr izskatījās nedaudz bažīgas. No citas personas redzēt sevi likās dīvaini, taču pie tā biju jau pieradusi. Viss sākās ar to, ka Leo pats mēdza palielīties, ko kā Delrejs spēja, līdz tam, ka nokļuvu Ellenas ķermenī un biju spiesta sadzīvot ar sveša cilvēka izskatu. Taču tagad viss šķita citādāk. Es pati varēju noskatīties uz sevi no malas, pati, bez citu iejaukšanās, un tas bija neparasti. Dīvaini, taču patīkami, zinot, ka beidzot biju patiesi cienīga saukt sevi par Delreju. Tagad, kad Leo redzēja, ko varēju izdarīt kā Pirmā, varēju noticēt, ka nebiju tikai cilvēks, kas tēlo, ka ir Delrejs, bet gan patiesi tāda esmu.

- Redzu, ka tu patiešām esi ko iemācījusies, kamēr biju prom, - Leo, joprojām smaidot, sacīja, acīm laimē ievizoties. Nepaspēju pat samirkšķināt acis, kad jau atkal atrados atpakaļ savā augumā, ieslīdot pašas ritmā un darbībā.

- Amēlija un Kārters palīdzēja, - mazliet nokaunējos, kad pieminēju puisi. – Viņš mani iedrošināja, bet Amēlija parādīja ceļu.

Leo pasmīnēja, liekot arī pašas lūpām neviļus atplaukt smaidā. Tā bija vienmēr, un izskatās, ka turpmāk arī nekas nemainīsies. Vienmēr, kad viņš smaidīja, arī es to darīju, mēs spējām dabiski sadarboties. Varbūt tas tikai tādēļ, ka abi bijām Delreji, taču varbūt arī ne. Varbūt tāpēc, ka tā vajadzēja būt.

- Starp citu, kā tev patika Sevjerā? – Varēja redzēt, ka Leo vēlējās nomainīt tematu, un es neiebildu.

- Nebija ne vainas. Grūtības sagādāja tas, ka tur dzīve iet tik gludi un... – nespēju atrast īsto vārdu, kā aprakstīt pavadītās dienas Austrālijā. Pēkšņi visas atmiņas un notikumi pārskrēja pāri atmiņas lapaspusēm. Atminējos balli, to, cik visi izturējās laipni, viesmīlīgi, to, ka uzzināju, kas ir Kārters, un galu galā samierinājos. To, ka tieši tur atklāju, ka jādodas uz Bostonu ātrāk, un visi uzreiz palīdzēja tikt galā ar problēmām. Tur tik tiešām bija viegli, un es sapratu, kādēļ pārējie vēlējās atgriezties Sevjerā nevis Londonā vai Fērā; sapratu tos, kuri tur jau dzīvoja kādu laiku. Varbūt pašai vajadzēja to izmēģināt? – Tur dzīve iet gludi un miermīlīgi. Ja nebūtu šīs situācijas, domāju, ka būtu izlēmusi palikt uz visiem laikiem.

Leo pašūpoja galvu, it kā nezinot, ko īsti vajadzētu sacīt, un tas bija mazliet dīvaini, zinot, cik daudz vēl nepieciešams izrunāt. Varbūt man vajadzēja uzsākt sarunu par to, ko darīsim tālāk? Varbūt vajadzētu pavaicāt, ko Leo domā, bet... Jau atkal klusums nelikās mulsinošs. Tas domas savā ziņā padarīja daudz vieglāk plūstošas, un es zināju, ka Leo vēlas, ko sacīt, taču vienkārši nespēj.

- Domā, mums vajadzētu atgriezties Fērā? – nočukstēju, redzot, kā aiz loga nozib kārtējais zibens, pēc kura gandrīz uzreiz sekoja dobjš, zems pērkons, satricinām visu zemi.

- Domāju, ka mums vajadzētu darīt, ko paši vēlamies. Ja gribi braukt mājās – braucam. Ja ne – nebraucam. – Leo paraustīja plecus. – Mēs arī varam braukt uz Londonu pie Eivas un Eimijas. Neuztraucies, ir pietiekami daudz laika, lai izlemtu, ko darīt.

Viņš teica taisnību, domājot, ka nevajag steigties. Tā tiešām bija, jo tagad, kad Sammera vairs nestāvēja ceļā, dotas pietiekami daudz iespējas visu apsvērt un izlemt labāko. Mēs varējām arī doties apkārt pasaulei, nevajadzēja tikai apmesties vienā vietā un dzīvot visu atlikušo mūžu. Vienīgi, nelielas bažas radīja tas – vai Leo vispār vēlēsies dzīvot turpat, kur dzīvošu es? Mēs laika gaitā varējām apnikt viens otram, varējām sastrīdēties un izšķirties uz visiem laikiem.

Klusi iespurdzos, nedaudz neveikli saņemot mitros matus uz vienu sānu.

Tas ir muļķīgi. Nevarēja būt, ka Leo nevēlētos pavadīt laiku ar mani. Mēs bijām labākie draugi, mēs pavadījām pēdējos divus gadus blakus, līdz ar brīdi, kad dzīves krustojās. Mums visiem – Delrejiem, Reiheriem un Vendeziem – vajadzēja dzīvot tuvumā, visiem vajadzēja izbaudīt dzīvi, zinot, ka blakus atrodas tādi paši cilvēki. Mums vajadzēja izlemt, ko darīt turpmāk. Ja vien tomēr nedomāsim šķirties un dzīvot katrs savu dzīvi.

- Par ko tu prāto? – Leo iejaucās domās, nedaudz pieliecies klāt, it kā censtos visu nolasīt no sejas. Mazliet apmulsu, paceļot acis un nespējot atbildēt uz jautājumu, taču tad papurināju galvu, pasakot, ka neko īpašu. Protams, tas bija īpaši, tomēr nespētu izskaidrot šaubas, kas pārņēma prātu. Varbūt Leo nemaz nesaprastu, tāpat kā viņš domāja, ka es nesapratīšu, kādēļ devās meklēt Eiveriju.

Pati nemanot, pāri visām šī brīža domām pārlija atmiņu strūkla. Tās bija atmiņas no pēdējā pusgada, no laika, kad visa dzīve mainījās, un it īpaši tā posma, kad Leo izlēma mani atstāt Fērā, lai meklētu atlikušos Delrejus. Tā arī nesanāca viņam pavaicāt, kādēļ puisis par to nepateica. Kādēļ Leo bieži vien nezvanīja vai neatbildēja uz zvaniem, kādēļ lika domāt, ka tā bija mana vaina, kaut patiesībā es tikai parādīju Leo iespēju tikt prom no Sammeras gūsta, un viņš to pieņēma. Vai tad tā nebija taisnība, ka Leo devās pasaulē tikai tādēļ, ka pateicu par dienasgrāmatas eksistenci? Nevarēja būt, ka viņš zināja to pirms manis.

Pamanīju strauju kustību tieši priekšā sejai, un tikai tad attapos skatāmies vienā punktā pretējā sienā. Leo roka turpināja vēzēties man gar acīm, līdz beidzot novērsos, un puisis skanīgi iesmējās.

- Vai man tā liekas, vai arī tu manas neklātienes rezultātā mēdz atslēgties no realitātes?

 Pavisam piemirsu, ka iepriekš neatbildēju uz jautājumu, ko Leo uzdeva. Pasmīnēju, saprotot, cik patiess bija puiša apgalvojums – tik tiešām pēdējā laikā mēdzu ieslīgt domās pārāk dziļi un ilgi, un reizēm pat radās grūtības un nevēlēšanās atgriezties realitātē. Baidījos no tā, kas varētu notikt, baidījos no tā, ko varētu sastapt, ja atgriezīšos. Taču tagad viss beidzās labi, un man bija iemesls atgriezties.

- Es domāju par to, ko esam pārdzīvojuši šī pusgada laikā, - atbildēju uz pirmo jautājumu. – Domāju par to, ka tu neko neteici, un par tavu plānu uzzināju tikai mazāk nekā pirms mēneša. Es... – Apklusu. Šķita neparasti, ka tik pēkšņi mainījās sarunas temats un arī izjūtas, taču neko nevarēju mainīt.

Pagriezu galvu, ļaujot matiem aizklāt seju, un centos apkopot visas emocijas vienā. Tiešām nevēlējos, lai Leo saprot, ka man sāpēja tas, ko viņš izdarīja. Man vajadzēja visu zināt, vajadzēja būt iekļautai plānā, ko Kārters uzsāka, bet Leo realizēja. Tikai kāpēc tad par to uzzināju vairākus mēnešus vēlāk?

Sajutu durstošas sāpes deniņu apvidū. Centos to ignorēt, tāpat arī Leo roku, kas satvēra manu plaukstu drošā tvērienā, un pēc mirkļa ievilka mani sargājošajā apskāvienā, kādu atcerējos vienmēr. Nedomāju izrauties, vairs arī nozīmīga nešķita asaru apturēšana, tāpēc atbalstījos ar vaigu pret Leo plecu un ļāvu sev izlaist visas bēdas, kas manī sakrājušās. Raudāju par to, ka nebiju normāla, raudāju par to, ka Leo man neuzticējās, raudāju par to, ka viņš tika notverts, par to, ka gandrīz netikām galā ar problēmām. Raudāju arī par to, ka tomēr viss beidzās labi, par to, ka, lai cik šķēršļu neatrastos mūsu priekšā, tik un tā spējam tikt tiem cauri gandrīz neskarti.

Vairs nespēju dusmoties uz Leo. Lai cik ļoti vēlējos, nespēju, atminoties, kam cauri gājām. Es vienkārši nespēju, kaut ar to tieši viss sākās.

- Es nevēlējos, lai tu ciet, - Leo nočukstēja, kad raudāšana pārtapa tikai par klusiem šņukstiem. – Nevēlējos tevi ievlkt nepatikšanās, kamēr nezināju, cik droši viss bija. Saproti?

Lēnām apstiprinājumā pašūpoju galvu.

- Mēs ar Kārteru izlēmām darīt to vieni, un, kad atradām pavedienu pie Eiverijas, liku viņam atgriezties mājās.

- Kā... – uz mirkli apklusu, cenšoties saprast, ko vēlos īsti pajautāt. – Kā tu zināji, ka jāmeklē Eiverija?

Leo noņēma savas rokas man no muguras, tagad ļaujot aukstam gaisam skart ādu un likt parādīties zosādai. Kad atliecos, jūtot kaistam vaigu, viņš sāka rakņāties savā somā, kas pirms mirkļa vēl atradās pie gultas. Kad puisis izvilka no iekškabatas vairākkārt salocītu lapiņu un iespieda to manā plaukstā, likās, ka acis izkritīs no dobumiem.

Vēl viena dienasgrāmatas lapaspuse?

- Atloci, - Leo sacīja, un es paklausīju.

Zināju, ka tā bija kārtējā lapa no Lilitas Delrejas dienasgrāmatas. Pazinu lapas struktūru, pazinu tās iedzelteno krāsu, it kā lapa būtu uz pāris mēnešiem izlikta saulē, un tagad simtprocentīgi zināju, ka Leo visu laiku piederēja vēl kāda detaļa no pierakstiem, kas tagad atradās Sammeras kabineta atvilktnē. Kaut gan varbūt dienasgrāmata jau tagad bija pie Leslijas.

Kad, rūpīgi atlocījusi lapu, redzēju, kā pār burtiem pārklājas izdiluma līnijas, prātā sāku lasīt.

„2158. gada 14. jūnijā. 19:35. Londonas nomale: 14. mēnesis.

Dārgā dienasgrāmata,

Šodien viss beidzot sāka virzīties uz priekšu, kaut ir pagājušas četrsimts divdesmit divas dienas, kopš atradu izeju. Ar kādas Reiheres palīdzību uzodām ceļu pie viena no četriem šīs paaudzes Delrejiem, un šī beidzot bija diena, kad spēju sarunāt realizēt plānu. Tas viss ir iegājis pārāk dziļi, lai nemēģinātu pielikt punktu. Vai tas ir normāli, ka astoņi no divpadsmit vajadzīgajiem Delrejiem ir tikai aizstājēji? Ka astoņi no visiem divpadsmit ir ieguvuši spējas tikai tādēļ, ka īstie Delreji tika nogalināti?

Šodien ir arī diena, kad atsākas jauna paaudze – Lorija Heloveja uzzināja, ka piedzima pirmais no nākamās paaudzes Delrejiem. Viņu nosauca par Luisu, un tā ģimene šobrīd dzīvo Francijas dienvidos, taču es zinu, ka drīz vien viņi sāks ceļot. Tā vienmēr bija ar mana dēla Laiema dzimtas zaru. Nemaz neceru viņus atrast, taču prieks ir neviltots – ir jāgaida vēl tikai nieka astoņpadsmit gadi, līdz viss sāksies. Tikai astoņpadsmit gadus, līdz Lorija varēs palīdzēt pa īstam.

Šodien beidzot ir tā diena.

Lilita.”

Satingu kā akmens, tomēr strauji pārlaidu acis pār ierakstu vēlreiz. Un tad vēlreiz, joprojām nespējot apjēgt, ka tas, ko lasīju, tik tiešām bija vēl viena lapa no viņas dienasgrāmatas, kaut pirms brīža par to pārliecinājos.

- Tu... – Leo iesāka teikt, bet liku viņam apklust, paceļot roku un nošņācot kaut ko nesaprotamu.

Pārlasīju tekstu vēl pēdējo reizi, tikai tad iedziļinoties visā, un apmulsu vēl vairāk. Datums. Gads. Nevarēja būt, ka to rakstīja Lilita, nevarēja būt, ka šo ierakstu veica pati pirmā Delreja, jo tas bija tikai pirms nieka divdesmit četriem gadiem, un, ja viss tajā sacītais ir patiess, tajā dienā pasaulē nāca pirmais manas paaudzes Delrejs. Tomēr tas notika tik nesen, tik... tuvu no mūsdienām, ka vienkārši nespēju noticēt.

Atcerējos, kā pētīju plašo Delreju dzimtas koku, kad lidojām uz Bostonu. Atminējos Lilitas Delrejas fotoattēlu, viņas izskatu, viņas gaišos matus un zilās acis. Un atcerējos parakstu apakšā, kas atradās zem katras fotogrāfijas.

Lilita Delreja. 1998-2063.

Divtūkstoš sešdesmit trīs – gads, kad pati pirmā Delreja mira, gads, kad viņa aizgāja no šīs pasaules.

Vēlreiz paskatījos lapā, cenšoties saprast, kas tur bija tik nepareizs. Varbūt gadskaitli nevarēja tik labi salasīt, lai varētu pateikt, ka tas tika rakstīts pirms divdesmit četriem gadiem, kā nekā pāri tai rindiņai gāja kārtējā locījuma līnija.

Grozīju lapu no visiem leņķiem, centos pierādīt pati sev, ka biju iepriekš izlasījusi nepareizi, tomēr ar melnu pildspalvu rakstītais „2158” palika tikpat negrozāms, cik paraksts „Lilita”. Leo maigi izņēma lapu no maniem pirkstiem; nemaz necentos pretoties, zinot, ka nespēšu sniegt atbildi uz jautājumu, ko tik izmisīgi atkārtoju prātā. Gandrīz uzreiz Leo uz gultas nolika otrādi pavērstu fotogrāfiju, gaidīdams, ka to pacelšu. Taču es nespēju. Nespēju, zinādama, ka tūlīt gūšu vēl lielāku šoku nekā iepriekš.

Tomēr pastiepu savu plaukstu un pacēlu laminēto attēlu, kas zem maniem pirkstiem ļoti ātri palika mitrs. Kad ielūkojos fotogrāfijā, likās, ka nemanāmais kamols rīklē paliek desmitiem reižu lielāks un neļauj elpot.

Tur bija redzama Lilita Delreja un divas sievietes – visticamāk, māte un meita, jo vaibsti izskatījās diezgan līdzīgi. Šī fotogrāfija nebija veca, turklāt vecākā sieviete, kurai matos jau varēja redzēt sirmas šķipsnas, likās kaut kur redzēta, kaut nespēju saprast, kur.

Leo, kad beidzu pētīt vienkāršo attēlu, pasniedza vēl vienu, sākumā nedaudz minstinādamies, jo nezināja, vai spēšu samierināties ar to, kas tur redzams. Otrajā fotogrāfijā bija aatēlota Eiverija ar vecāko sievieti, kuru viņa cieši apskāva.

Tajā brīdī likās, ka prāts eksplodēs, un es izmetu abus attēlus no pirkstiem, saņemot galvu rokās.

- Lilita pateica Eiverijas vecmammai par šo plānu, un viņa ar savas draudzenes Reiheres palīdzību atrada Amēlijas ģimeni, - Leo klusi sacīja, it kā cenšoties neiztraucēt, taču tas nebija iespējams. Katrs vārds, ko viņš sacīja, šokēja arvien vairāk un vairāk, bet es neuzdrošinājos pateikt, lai viņš apklust, tāpēc ļāvu turpināt. – Pēc tam, kad Eiverijai palika sešpadsmit, vecmamma viņai izstāstīja visu par Delrejiem un arī par plānu. Amēlija gan tad vēl bija tikai četrpadsmit gadus veca, tāpēc viņai tika paziņots vēlāk. – Leo pārstāja runāt, it kā gribētu, lai ko pasaku, taču es tikai vēros saburzītajos palagos un klusēju, tāpēc viņš turpināja. – Šo lapaspusi atradu tavas mājas bēniņos, kad atklāju par to, ka Kārters esot tev parādījis visu informāciju. Es vienkārši zināju, ka Lilita esot dzīvojusi tavā mājā.

Lai cik ļoti šis jaunums būtu šokējis iepriekš, šobrīd nekas nelikās pārsteidzošs. Zināju, ka Lilita bija dzimusi Fērā, kāpēc tad lai viņa nedzīvotu vietā, kur dzīvoju es? Tā bija mūsu ģimenes māja paaudžu paaudzēs, viss varēja būt iespējams.

- Bet kā Lilita varēja būt dzīva? – čukstēju.

- Sammera turēja viņu ieslodzītu faktiski visu mūžu, katru dienu ievadot pietiekamu daudzumu Īlijas baktēriju šķīduma, kas galu galā nostiprināja Lilitas imūnsistēmu, un viņa pārstāja novecot. Lilita sāka pat palikt jaunāka.

Pašūpoju galvu, taču neko neteicu, šobrīd nespējot saprast, par ko vairāk šokējos – ka Lilita joprojām varēja būt dzīva vai ka Leo neko iepriekš par to neteica.

Atkal sajutu spēcīgās galvassāpes, kuras iepriekš izlikos nemanām, taču tagad tās pārņēma visu manu pieri un arī pakausi.

- Lilita ir mirusi, viņa tika notverta faktiski uzreiz pēc tikšanās ar Loriju Heloveju, un Sammera izlēma pielikt punktu, nevēloties riskēt.

Turpināju kratīt galvu, ar katru kustību jūtot arvien spēcīgāku pulsēšanu, kas pārvērtās par dobju dunoņu ausīs. To noteikti izraisīja šokējošie jaunumi, nevarēja būt, ka pāris stundas pēc devas ievadīšanas, ķermenis joprojām reaģēja šādi. Nevarēja būt tik slikti, lai nespētu ar to tikt galā, vai ne?

- Paldies, ka pastāstīji. – Pasmaidīju un pacēlu acis, caur biezajām skropstām redzot Leo bažīgo seju. Un tajā brīdī notika, kas tāds, ko nebiju plānojusi un paredzējusi.

Nekontrolējot ne domas, ne darbības, strauji pieliecos pie Leo un maigi piekļāvos pie puiša lūpām. Tas bija spontāni un pēkšņi, tomēr nelikās, ka Leo tas pārsteigtu. Sajutu puiša sirdi sitamies arvien straujāk, un tāpat sitās arī manējā, kaut pēc kāda mirkļa tomēr lēnām atliecos, liekot Leo aizrauties elpai. Vēlējos atvainoties, jo likās, ka rīkojos ne tā, kā labākajai draudzenei vajadzētu, tomēr to neizdarīju, tāpēc tikai ļāvu savai sirdij rikšot un klusēju.

- Neteikšu, ka tas bija negaidīti, - Leo smaidot sacīja, un tas lika man arī atplaukt mazliet neveiklā smīnā. Pulsēšana deniņos un pieres apvidū palika arvien spēcīgāka, tomēr centos nelikties ne zinis, tikai tagad saprotot, ko tikko izdarīju. No kakla līdz vaigiem kāpa karstums, un es dzirdēju, kā ausīs dun karstas asinis.

Es tikko noskūpstīju savu labāko draugu. Es tikko noskūpstīju Leo.

- Nu... – puisis, kā dzirdēdams manas domas, sacīja, jo varēja redzēt, ka viņš cenšas nomainīt tematu. – Kā domā, mūs ārā gaidīs ar atplestām rokām?

Tam sekoja mazliet neveikla smieklu šalts, kas pēc mirkļa pārvērtās par tādu, kā atcerējos vienmēr – kādas rezultātā sāka sāpēt vēders.

Turpinājām iepriekš iesākto sarunu par to, ko darīju šo mēnešu laikā. It kā nekas nebūtu noticis.