Delreju paslēpes: TRĪSDESMIT SEPTĪTĀ nodaļa

TRĪSDESMIT SEPTĪTĀ nodaļa.

***

23 dienas pec notikuma.

                                                                                

Pavasaris.

- Mammu, tēti, esmu sveika un vesela, - apklusu, uzreiz atsākdama košļāt mūždien jūtīgo lūpu. – Atrodos Bostonas Nacionālajā Slimnīcā, Leo ir slikti. Viņu... Sašāva. – Pulksteņa tikšķēšana atbalsojās galvā, un es uz diezgan ilgu brīdi apklusu, nespējot atrast īstos vārdus. Iedomājos nospiest sarkano taustiņu uz ekrāna un beigt ierakstu automātiskajā atbildētājā, varbūt pārzvanīt vēlāk, kad vecāki paši varēs atbildēt, taču roka bija kā sasalusi. – Ja jūs sekojat līdzi notiekošajam, noteikti zināt par mani un pārējiem, taču tagad viss ir galā, un es drīz būšu mājās. Ceru, ka gaidīsiet.

Beidzu zvanu, redzot, kā uz ekrāna mirgo uzraksts „nosūtīts”. Iebāzu telefonu kabatā un noslīgu uz zemes, saņemot galvu plaukstās. Ar stīviem pirkstiem pieskāros daudzajām šuvēm uz rokām, pēc mirkļa tomēr pārstājot to darīt. Pievilku ceļus cieši klāt un tā turpināju sēdēt vēl ilgu brīdi.

Jau veselu diennakti biju pilnīgā miega badā, bet par to nemaz neuztraucos. Acis šķita sausas, tās grauza, it kā smilšu graudiņi berztos pret plakstiņiem, taču iet gulēt neparko netaisījos. Es to nedrīkstēju. Es to nevarēju un nevēlējos.

Lūkojos mierīgajā Leo sejā. Viņš te, slimnīcas baltajā un pilnīgi tīrajā palātā, izskatījās, it kā gulētu, kaut zināju patiesību: puisis gandrīz divdesmit četras stundas nemodās. Drauga elpa bija vienmērīga, redzēju, kā cilājas krūškurvis. Leo sirdspuksti atbalsojās ar skaļiem pīkstieniem pie gultas novietotajā monitorā, un tas bija vienīgais iemesls, kas neļāva man aizmigt. Jau pāris reizes viņa nāsis iepletās, it kā gribētu šķaudīt, taču tas nenotika.

- Ak, Leo, - nočukstēju, jūtot kņudoņu acs kaktiņos un rūgtu garšu rīklē, palikusi pēc kādas Eivas dotas tabletes iedzeršanas. Smaga elpa nepatīkami rīvējās pret sauso rīkli, taču siekalu nebija faktiski nemaz. Nokremšķinājos, taču tas vājo niezi padarīja spēcīgāku.

Pieliecos tuvāk Leo, ielūkojoties viņa sasārtušajā sejā, un maigi saņēmu silto plaukstu. Viņš tik tiešām nebija mainījies, un, ja nezinātu, nodomātu, ka atrodamies mājās – Fērā - un puisis vienkārši iemidzis. Sejā neatbalsojās ne kripata šausmu, ko gan mēs, gan viņš pats bija piedzīvojis, un tas savā ziņā nomierināja. Varbūt nekas nebūs mainījies, kad Leo atvērs acis. Tas nevarētu būt tik ilgi, tā vismaz mums sacīja Leslija, kad palīdzēja ar visiem iespējamiem spēkiem dabūt ārā no tiesas nama, kā nekā Īlijas baktērijām vajadzēja iedarboties momentāli. Tas bija jau redzams, jo sašautās brūces vēdera apvidū un skrāpējums uz vaigu kaula, kas norādīja uz otro noķerto lodi, izskatījās faktiski sadzijušas, tagad vajadzēja tikai gaidīt. Tad Leo atjēgsies, tad Leo pasmaidīs un iekļaus mani savā apskāvienā; pateiks, ka lepojas ar to, ko padarīju.

Nupūtos, jūtot vājas sāpes rīklē.

Kā man tas pietrūka. Pat nespēju atcerēties, kā viss patiesībā bija. Tas likās tik sen, tik tālu no līdzšinējās pasaules.

Atskanēja kluss klauvējiens pie jau atvērtajām durvīm, un es salecos, atlaizdama Leo roku. Pagriezusies pret durvju rāmi, ieraudzīju Kārteru; viņš lūkojās ar diezgan lielām bažām. Par laimi, puisi izdziedēja faktiski uzreiz, jo neviens orgāns netika būtiski traumēts, kaut brīdī, kad tas notika, likās pilnīgi pretēji. Tagad vismaz Kārters spēja mani atbalstīt.

- Nekā? – viņš vaicāja, piesardzīgi pārkāpjot pāri slieksnim, it kā varētu notikt kaut kas negaidīts. Nošūpoju galvu un sakniebu lūpas ciešā līnijā, nevēloties sākt raudāt, jo zināju, ka raudiens straujiem soļiem tuvojās. Kad salauzu kāju, tā sadzija daudz ātrāk, likās, ka dienu pēc šķīduma ievadīšanas, spēju gan skriet, gan lēkt un mest kūleņus. Bet kāpēc gan Leo pat nemodās? Varbūt tāds efekts atspoguļojās tikai pirmajiem trīs Delrejiem?

Sapurināju galvu, zinot, ka šī doma bija muļķīga. Ja jau Īlijas baktērijas iedarbojās uz cilvēkiem, tām vajadzēja palīdzēt arī jebkura tipa Delrejiem, vienalga, kurš pēc skaita viņš bija. Citādāk nemaz nevarēja būt. Es viņu izglābu. Leo vajadzēja atjēgties tikai tādēļ vien, ka viņu izpestīju, gandrīz atdodot pašas dzīvību, turklāt puisis dzīves laikā neizdarīja itin neko, kas varētu pavērst karmu viņa virzienā.

Gaitenī parādījās Ellena, kuras acis jau no tāluma izskatījās iekaisušas sarkanas. Viņa pirms mirkļa atkal raudāja, uztraucoties par savu brāli, ko iepriekš pameta likteņa varā tikai, lai varētu izglābt mani. Vai meitene to tagad nožēloja?

Piecēlos kājās, jūtot, kā nokrakšķ stīvie kauliņi, un pavēros uz Leo bezemocionālo seju, kas bija kā pokera spēlmanim, kurš nevēlas izteikt savas kārtis, un lēnām izgāju no palātas. Ellena pasteidzās garām un automātiski aizvēra aiz sevis durvis.

- Leslija teica, lai aizej uz analīžu telpu, - Kārters, it kā starp citu, piebilda, nopētot mani, kad atspiedos pret auksto slimnīcas sienu un cerēju pēc iespējas ātrāk atgriezties, lai sastādītu Leo kompāniju. – Jādezinficē brūces un jāievada nedaudz šķīduma, lai sadzītu ātrāk.

Atkal nemanāmi biju pieskārusies savai sprandai, juzdama sāpīgo punktu tieši vietā, kur skārusi asākais stikls, un sakniebu lūpas. Atminējos, kā smagais augums piespieda mani pie zemes, gatavs nožņaugt, ja būtu nepieciešams, un spieda manu galvu tik spēcīgi, ka lauska iedūrās zem ādas, gandrīz pārcertot miega artēriju. Atcerējos atkal un atkal.

Nepamanīju brīdi, kad iecirtu netīros nagus otras plaukstas ādā, taču tad strauji atlaidu tvērienu, priecājoties, ka tagad viss bija labi. Sirds tomēr turpināja lēkāt.

Sekoju Kārteram pa gaiteni uz telpu, kurā šajā diennaktī pabiju jau divas reizes. Abas reizes pēkšņas brūču atvēršanās dēļ uz rokas locītavas tika atstāts neliels zilums vietā, kur tika durta šļirce, pildīta ar nelielu devu Īlijas baktērijām. Neviens nezināja, kādēļ pāris griezumi nevēlējās dzīt, tomēr cerēju, ka drīz vien pāri paliks tikai, maksimums, kāda rēta vai divas.

Gaitenī plūda vēss gaiss, jutu uz ādas caurvēja atstāto zosādu un nelielās tirpas, it kā pāri skrietu skudriņas, tāpēc savilku plāno jaku vēl ciešāk, apliekot rokas sev apkārt. Radās sajūta, it kā pati sevi sargātu.

Līdz šim brīdim nemaz nebiju pamanījusi, ka te cauri negāja neviens cilvēks. Iepriekšējās divas reizes gāju kā zombijs, kas neko neredz un nesaprot. Vai te vispār kāds, izņemot mūs, atradās? Bet varbūt šī vieta iepriekš domāta kā Sammeras nolaupīto Delreju slimnīca, kur tika veikti atlabšanas procesi, padarot viņus spēcīgākus pirms nogalināja?

Pretīgumā noraustījos, iedomājoties skatu, kur uz slimnīcas gultas guļ Leo un pēc brīža viņam krūtīs tiek ietriekts dunča asais gals. Uzreiz izmetu šo domu no prāta. Visticamāk, ka vienkārši šī vieta speciāli atbrīvojās, jo tika uzzināts, ka ļauniem, nejaukie un bīstamie dīvaiņi apmetīsies šeit. Visādi varēja būt.

Mēs ar Kārteru neizdvesām skaņu pat līdz brīdim, kad nokļuvām līdz durvīm, uz kurām rēgojās plāksnīte ar elektronisku skaitli „153”. Arī, kad puisis atvēra durvis, ļaujot ieiet iekšā, viņš neteica ne vārdu, kas varētu ļaut sakopot haotiskās domas vienā vienībā. Kārters zināja, ka nekas nelīdzēs šajā situācijā.

- Ā, jā, Katrīna, - dzirdēju meiteni runājam. Šobrīd varēja redzēt tikai viņas sarkanos matus un muguru, jo Leslija atradās pie loga, kaut ko darām. Viņa nemaz nepagriezās. Sajutos mazliet neomulīgi, dzirdot tik ļoti Sammerai līdzīgo balsi, tāpēc centos gandrīz izspiesties cauri sienai, kas atdalīja telpu no spocīgā gaiteņa. – Apsēdies, lūdzu.

Pēc iespējas nemanāmāk pieslīdēju pie zobārstniecībā līdzīga melna ādas krēsla un iekārtojos, veroties uz muguru meitenei, kura skraidīja turp un atpakaļ no vienas puses uz otru. Jau pavērsu delmus uz virspusi un gaidīju, kad Leslija varēs pievērsties man. Beidzot viņa pienāca klāt, satvērusi plaukstā šļirci, līdz pusei piepildītu ar pienbaltu šķidrumu, kam apakšā varēja redzēt zilus nogulumus. Kā sapratu, Sammeras māsa ierasto šķidrumu atšķaidīja ar ko citu, kas parasti līdzēja paātrināt efektu.

Iespiedos pēc iespējas dziļāk krēslā un sažmiedzu plaukstu dūrē, nevēloties just mirklīgās sāpes, skaramies katrai nervu šūnai dūriena apvidū. Meitene satvēra roku un iedūra adatu vēnu tīklojumā, ievadot šķidrumu ādā.

- Starp citu, Sammera neizkļuva ārā no sava ķermeņa, par to pārliecinājos, - Leslija piebilda, aizķerot rudos matus aiz auss, un atliecās. – Viņai darbojās manis dotā kaklarota, tāpēc varu simtprocentīgi teikt, ka tiešām viss beidzies.

Zināju, ka ar frāzi „viss beidzies” Leslija centās pateikt, ka Sammera patiešām no šāviena bija mirusi. Es nogalināju Delreju nīdēju līderi, es pieliku punktu slepkavību aizsācējai un beidzot, iespējams, viss ies uz labo pusi. Turklāt, ja Leslija neiedotu savai māsai rotu, kas izveidoja viņai apkārt lauku, neļaujot izkļūt no ķermeņa, Sammera noteikti būtu paspējusi kādā iemiesoties un aizbēgt. Taču tagad viņas dvēsele mira līdz ar kārtējo iekaroto augumu. Tagad visam tik tiešām vajadzēja beigties, kaut nebija tādā sajūta. Lai to saprastu un apjēgtu, vajadzēs ilgāku laiku nekā diennakti.

- Kas tad tagad būs? – vaicāju. Vai tagad visas mūžīgās paslēpes tiks pārtrauktas bez brīdinājuma? Vai mēs, Delreji, šajā vairāk nekā pusotru gadsimtu ilgušajā spēlē uzvarējām?

Leslija paraustīja plecus, tikai pēc mirkļa atbildot:

- Varēsi doties mājās.

- Mājās. - Šīs vārds pār lūpām stiepās kā salds medus, ko necerēju vairs izjust. Es varēšu atgriezties mājās. Mēs to varēsim. Visi spēsim doties pie savām ģimenēm, nebaidoties, ka Sammera mūs tvarstīs kā insektus, kurus vajag pēc iespējas ātrāk iznīcināt. Bet varbūt arī ne? – Tad jau sanāk, ka tās ir beigas visai mūsu dzīves jēgai, vai ne?

Leslija iesmējās, pagriežoties pret mani.

- Tātad mūsu dzīves jēga bija bēgt un slēpties?

- Iespējams. – Paraustīju plecus un piecēlos kājās. Šis jautājums bija mazliet izsitis no sliedēm, tagad liekot tiešām apdomāties par to, ko turpmāk taisīšos darīt. Varbūt varētu atkal atsākt mācības pilsētas augstskolā, jo iepriekš biju pārāk nobijusies, lai to darītu? Varbūt varētu censties atrast darbu? Varbūt vienkārši bez lieka stresa pavadīt laiku ar Leo, Kārteru, Eivu un pārējiem? Varbūt apceļotu pasauli ar vecākiem, jo joprojām cerēju, ka viņi gaidīs mājās, kad atgriezīšos. Bet, ja nē, tad vismaz piezvanīs, lai pateiktu, ka drīz beigs strādāt un es varētu atbraukt pie viņiem. – Es nebiju domājusi par to, ka kļūšu brīva.

- Tad tev ir laiks apdomāties par nākotnes plāniem.

Zināju, ka saruna beigusies, tāpēc devos izejas virzienā, kur jau gaidīja Kārters, atspiedies pret stenderi un sakrustojis rokas uz krūtīm. Tiklīdz pienācu klāt, viņš atkal atvēra durvis un ļāva iziet pirmajai.

Man tiešām bija laiks, lai apdomātu visu.

Gaitenī joprojām plūda vēsums, tagad varēja just vēl lielāku caurvēju nekā iepriekš, turklāt pāris gaismekļi šo pāris minūšu laikā tika izslēgti, tagad atstājot posmus neapgaismotus. Kādu mirkli valdīja faktiski pilnīgs klusums, ko pāršķēla tikai soļi, kad Kārters beidzot ierunājās:

- Tu domā atgriezties Fērā?

- Visticamāk, - atteicu. – Vai tad tu ne?

Kārters šķietami vienaldzīgi paraustīja plecus un atkal apklusa, taču zināju, ka puisis vēlējās teikt kaut ko vēl. Gājām klusēdami, līdz ieraudzīju krustojumu, kas veda Leo palātas virzienā, bet saspringums mūsu starpā nebija mazinājies.

- Es domāju, ka mēs brauksim atpakaļ uz Sevjeru. Neticu, ka cilvēku domas mainījušās tikai tādēļ, ka tu nogalināji Sammeru. Varbūt viņi tagad ienīdīs tevi un mūs pārējos vēl vairāk. Kā nekā, tagad skaitāmies slepkavas.

Gandrīz sastingu uz vietas, pēdējā brīdī tomēr liekot sev doties tālāk. Kuņģis likās saraujamies no šīs domas.

Ja godīgi, par to biju iedomājusies, taču nekad neuzdrošinājos izteikt skaļi vai pat pašas domās, nobāžot ideju dziļākajā prāta nostūrī. Nevarēja būt, ka pēc vislielākās cenšanās nogalināt Sammeru, cenšanās mainīt cilvēku domas, tomēr bijām izdarījuši pretēji, un tagad visi mūs centīsies iznīcināt vēl vairāk. Varbūt Sammeras vietā iestāsies kāds cits, daudz nežēlīgāks cilvēks, kurš pat nedomās par robežām, ko nedrīkst pārkāpt, un atradīs Delrejus pat ūdens dzīlēs? Nē, tā nevarēja būt. Nē, Sammeras nāve pielika ellei treknu punktu.

- Es gribētu atgriezties pie vecākiem, man viņu pietrūkst, - nočukstēju. Mēs apstājāmies, tagad atrodoties pie pašām palātas durvīm, un es uzreiz pagriezos ar seju pret Kārteru. – Nesaprotu - ja jau mēs cauri šīm šausmām izgājām un panācām tikai pretējo, kāda vispār bija jēga censties?

Kārters neatbildēja, viņš laikam īsti nezināja, ko sacīt, jo man bija pilnīga taisnība. Vēlējos turpināt ceļu, kad strauji atsprāga durvis un gaitenī iznesās Ellena, gandrīz ietriecoties manī. Pēdējā sekundē viņa tomēr paspēja apstāties.

- Leo pamodās!

Tas, ko viņa pateica, bija faktiski vienīgais, ko šajā brīdī vēlējos dzirdēt un kas pārtrauca manas domas.

Gandrīz pagrūdu Ellenu no ceļa, kad rāvos uz palātu, tomēr beigās sanāca izlavierēt starp viņu un Kārteru bez traumām. Vienīgais, kas skanēja galvā, bija „Leo, Leo ir augšā, Leo viss ir labi, Leo ir ticis cauri”, un, kad ar plecu ieskrēju durvju ailē, sastingu, it kā redzētu astoto pasaules brīnumu. Man aizrāvās elpa, aizmirsu vispār, kā jāelpo, jo vienīgā lieta, par ko spēju domāt, bija gaiši zilās acis, kas smaidīgas vērās pretī. Leo pasmaidīja un, pārkāris kājas pāri gultas malai, izpleta rokas. Saķēru seju plaukstās, aizklājot degunu un muti, jutu kodīgas asaras sariešamies acs kaktiņos un spēcīgi drebam apakšlūpu. Zināju, ka raudāšu, un tā arī notika. Acis aizmiglojās, un vajadzēja tās izberzt, lai varētu saskatīt Leo seju un pārliecināties, ka tas nav sapnis. Bet nē – puisis joprojām cerīgi vērās manā sejā, un es zināju, ka viņš tik tiešām atradās te.

Nekad nebiju jutusies tik labi, kad viņa rokas apkļāvās man apkārt. Ļāvu asarām līt un iesūkties Leo pelēkajā kreklā; par to neuztraucos. Leo turēja mani cieši jo cieši, neuztraucos par to, ka bija grūti elpot, neuztraucos par neko, kas varētu notikt apkārt. Viņa rokas kā dzīvs, taču auksts uguns sargāja no citiem. Mēs atradāmies tik tuvu viens otram, ka pat, ja mēģinātu, nevarētu atrast vietu, kur varētu ielīst mūsu starpā. Jutu viņa straujos sirdspukstus sitamies pret mani, jutu elpu, kas smagi mijās ar manējo. Visam starpā viņa elpa skāra manu vaigu un vārdi, ko viņš sacīja, neticībā ieplūda ausīs.

- Neraudi, lūdzu.

Papurināju galvu, saprotot, ka biju pilnībā pazaudējusi valodu kā bērns, kurš vēl nemācēja runāt. Nevarēju neko pateikt, nevarēju pat loģiski padomāt, jo šķita, ka sapņoju kādu sirreālu sapni, no kura kuru katru brīdi varētu pamosties. Centos nedomāt par to, ka mūs vēro Kārters un Ellena, tik un tā nejutos neērti, jo nebiju satikusi savu labāko draugu tik ilgi, ka gandrīz pat piemirsu, kā skan viņa balss. Tagad bija vienalga, ko teiktu citi, vienalga, ko padomātu, vienalga, ko izdarītu.

Raudas apsīka, bet elpa, ko jau tā bija grūti ievilkt, tagad sāka mīties ar klusām žagām. Centos to apturēt, taču nekas nelīdzēja. Ielīdu dziļāk slimnīcas gultā, jūtot, kā kājas no vienveidīgās pozas sāk tirpt, un piespiedu vaigu pie Leo pleca. Rokas joprojām atradās apkārt viņa viduklim, un nemaz nedomāju tvērienu palaist vaļā. Es tā varētu palikt visu nakti, ja Leo ļautu.

- Tu... – izgrūdu, nespējot vairāk neko pateikt, jo atkal sajutu tuvojamies kārtējo asaru vilni. Vēlējos pateikt tik daudz ko. Ka viņš bija dzīvs, ka viņš atradās te, ka viņš atgriezās. Taču nekas nelikās pietiekami labs un piemērots šai situācijai.

Zināju, ka kosmētika, ko vakar aizmirsu noņemt, tagad bija izplūdusi pa visu seju, un es jutu to graužam acīs. Vienalga, vienalga, vienalga. Man šobrīd viss šķita vienaldzīgs.

Leo atlaida vienu roku un aiz zoda pacēla manu seju, liekot ieskatīties acīs, un man aizrāvās elpa. Nekad nebiju pamanījusi, cik tās ir dziļas un domīgas, taču tagad visu spēju saskatīt daudz skaidrāk. Pat nelielā dzimumzīmīte zem labās acs kaktiņa, tagad likās gandrīz vai krāšņa un pilnībā unikāla.

- Tu esi panda, - Leo iesmējās, ar īkšķi cenšoties notīrīt kosmētikas paliekas zem acīm. Pasmaidīju, taču seja bija pārāk sastingusi, lai smaids izskatītos skaists. Es noteikti izskatījos briesmīgi: neizgulējusies, netīra un stīva.

- Tev viss labi? – čukstēju.

- Viss ir perfekti.

Nezinu, kāpēc, bet vairs nerunājām. Likās, ka ar to pietiek, likās, ka klātbūtne vien aizpildīja to sāpīgo caurumu krūtīs, kas radās dienā, kad mūs izšķīra. Pēc kāda laika dzirdēju, kā aiziet Leo māsa un Kārters, aiz sevis aizverot durvis, un uzreiz sajutos daudz brīvāka nekā iepriekš.

Pa nakti paliku tepat, mēs abi iekārtojāmies šaurajā gultā, turot viens otru un klusējam, un drīz vien Leo jau aizmiga un viņa tvēriens mazliet atslāba. Taču es turpināju lūkoties puisī nepārtraukti gandrīz pusi nakts, aizmirstot to, ka gribēju gulēt un pilnībā izbaudot to sajūtu, kad tomēr viss beidzas labi. Nemaz nepievērsu uzmanību vājām bažām sirdī un smeldzieniem ķermenī, kas noteikti radās nemainīgas pozas dēļ. Tikai, kad sāka aust saule, beidzot iemigu.

Sapņoju, ka mēs sēžam sniegā un runājam, un mums pāri krīt smalkas sniegpārslas.