TRĪSDESMIT CETURTĀ nodaļa.
***
22 dienas pec
notikuma.
Pavasaris.
Likās, ka pēkšņi nakts pārvērtās par dienu. Pēc mirkļa –
ka debesis deg vai sprāgst pilnīgi bez skaņas vai varbūt vienkārši biju
zaudējusi dzirdi, beigās iedomājos – zvaigznes palikušas miljoniem reižu lielākas
un nosegušas visas debesis ar savu spožumu, aizgaiņājot tumsu tālu, tālu prom.
Tikai pēc tam, kad, ar nagiem iekrampējusies pati savā plaukstā, kas atstāja
dziļus nospiedumus, gaisma lēnām atkāpās un ieraudzīju gaismekļu rindas. Tās iepriekš
kā pilnīgi neredzams kupols pārņēma visu Bostonu - ēkas, kalnus, cilvēkus un
dzīvības, - kā iekļaujot visus savās drošajās rokās. Tās bija spožas gaismas
klātas rindas, kas atradās virs mums un tagad lēnām, metrs pēc metra, izdzisa,
padarot debesis atkal tumšas. Šī parādība norisinājās ne vairāk kā minūti, ne
vairāk kā nieka sešdesmit sekundes, bet man likās, ka pagāja mūžība, atrodoties
ierautai šajā ainā. Pēdējais gaismas punkts izdzisa, atstājot tikai un vienīgi zvaigznes.
Debess ķermeņi šobrīd likās daudz mazāk spoži. Pilnīgi nekādi.
- Kas tas bija? – knapi izdvesu, jūtot, kā elpas un sirds
ritms nespēj atjēgties pēc šoka momenta, tāpēc drīzāk izklausījos pēc suņa
salūta laikā, kad tas ir ierāvis asti starp kājām aiz bailēm, nekā pārsteigtas,
patīkami pārsteigtas, meitenes.
- Pagaidi.
Un es gaidīju.
Tam nevajadzēja ilgu laiku, jo gandrīz uzreiz pēc pirmā
uzliesmojuma sekoja nākamais. Šoreiz gaismas iedegās pa vienai, tā dodot
iespēju saskatīt šo fenomenālo parādību veidojošās detaļas. Sākot no paša
horizonta vienā pusē līdz pat otrai stiepās nelielu, ļoti sīku kvadrātu rindas,
kas, tuvojoties centram, palika arvien mazāki un mazāki. Tagad šie kvadrāti,
viens pēc otra, ieslēdzās, no visām pusēm kā lēnas čūskas gaismas tiecās uz
centru, taču tiklīdz viens kvadrāts iedegās, aiz tā cits izdzisa, liekot
izskatīties, it kā gaismekļi pārvietotos, kaut tā bija tikai ilūzija.
Ar aizturētu elpu vēroju, kā mākslīgi radītā kustība pārvietojas
turp un atpakaļ, te kvadrāti dzisa simetriski viens otram, te kā milzīgs vilnis
iedegās, sākot austrumu pusē un beidzot rietumos. Tad arī reize, kad kvadrāti
pārvietojās juku jukām, it kā zvaigznes mums mirkšķinātu ar savām spožajām,
baltajām acīm. Dzīvas. Mākslīgās zvaigznes likās dzīvas.
Nespēju attapties, kad jau stāvēju kājās, cenšoties ar
pastieptām rokām satvert kilometriem tālo gaismu, taču paliku vien ar tukšām
plaukstām, velti cerēdama, ka kaut kas varētu mainīties. Biju kā četrgadīgs
bērns, kas pirmo reizi aizvests uz atrakciju parku, ar lielām jo lielām acīm,
pārsteigtu seju un cerīgu sirdi lūkojos debesīs, kā gaidīdama vēl kādu
pārsteigumu.
Tam sekoja zvaigžņu lietus. Burtiski divu sekunžu laikā
visas gaismas no centra virzījās lejup, liekot izskatīties, it kā pāri Bostonai
lītu spožs, ass un pilnīgi neatkārtojams zvaigžņu lietus. Kvadrāts pēc kvadrāta
neizsekojamā ātrumā te ieslēdzās, te izslēdzās līdz visas gaismas radītā
enerģija ietriecās zemē ar zemu, klusu un negaidītu vibrāciju. Tad visas
laternas, visas gaismas, uzraksti, pilsētā esošie rotājumi uz ēkām un virs tām,
vienādā ātrumā ieslēdzās, padarot pasauli gaišu.
Biju kā bez valodas. Mēmi virināju muti, nespējot
saprast, vai maz spēju runāt pēc tikko redzētā, tāpēc vienīgais vārds, ko lūpas
pēc mirkļa saviļņojuma spēja izveidot, bija „kā?”. Nenoliegšu, ka tas bija
viens no spilgtākajiem vārdiem, ko loģisks cilvēkts, tai skaitā es, varēja
pavaicāt, būdams pirmo reizi šādā vietā. Kārters, šķībi pasmaidīdams, pastiepa
rādītājpirkstu un, norādot uz šķietamajām kupola malām, sacīja:
- Visu efektu rada no pašas pilsētas. Te visapkārt ir
hologrāfiskie prožektori, kas noteiktā leņķī radīto attēlu spēj izveidot tādu,
it kā mums apkārt būtu stikla kupols ar spuldzēm.
Uzzinot tik elementāru paskaidrojumu, iesmējos, taču tik
un tā nespēju parunāt. Nekad nebiju domājusi, ka Bostonā būs kaut kas tik
iespaidīgs, ko vēlētos kaut reizi dzīvē redzēt vēlreiz, taču - es te ierados,
un Kārters parādīja ko tādu, ko nemūžam aiz savas gribas nepiekristu
noskatīties. Viņš parādīja Bostonu no pavisam cita skatu punkta, un pēkšņi
likās, ka varbūt šeit nav nemaz tik traki. Varbūt vienīgais iemesls, kādēļ
Delreju vidū Bostona ir kā elles midzenis, ir Sammera Delreja. Iespējams
patiesībā šī pilsēta bija skaistāka nekā jebkad būtu iedomājusies vai cerējusi
nelāgi radītā priekšstata dēļ.
Apgriezos pret Kārteru, kurš visu šo laiku stāvēja aiz
muguras, un palūkojos puiša siltajās, kanēļbrūnajās acīs, sajūtot vēl lielāku
prieku, ka viņš mani te atveda. Tā vietā, lai pateiktu paldies, es pastiepos uz
pirkstgaliem un strauji piespiedu savas lūpas viņa apakšlūpai, taču pavisam
drīz arī atrāvos, nolaizdamās uz zemes. Kārters neko nesacīja, viņš arī
necentās noskūpstīt pretī, kaut nespēju saprast, kāpēc, viņš tikai pašūpoja
galvu un pasmaidīja, zinot, ka to, ko vēlējās pateikt, nemaz nevarēja izdarīt
ar vārdiem.
- Mums būtu jāiet. Ir jau vēls.
Viņam bija taisnība. Būdama pilnīgi apburta ar skatu,
pavisam aizmirsu par vienīgo iemeslu, kādēļ te ieradāmies, un tas lika kaunā nodurt
galvu, taču pirms gājām atpakaļ, paspēju pajautāt vēl vienu jautājumu:
- Kāpēc?
Kārters zināja, ko vaicāju, tāpēc atbilde sekoja
nevilcinoties:
- Pirms katriem svētkiem pilsēta, kad iestājas tumsa,
reizi stundā ieslēdz šīs debess gaismas, bet it īpaši... pirms Delreju tiesām.
– Kārters ieturēja pauzi, zinot, ka man nepatiks tas, ko viņš teica, taču es
tikai pašūpoju galvu saprašanā.
Devāmies atpakaļ klusējot, šoreiz visu ceļu braucot ar
autobusu.
Tiesas sēdei vajadzēja sākties deviņos, taču, paskatoties
pa logu, likās, ka ir jau pusvienpadsmit vakarā, ārā valdošās tumsas dēļ. Kā
paskaidroja Eiverija, Bostonas klimata un laika kontroles vadība, kas centās
kontrolēt laikapstākļus, spēja mainīt arī pret zemi atstarojošās saules gaismas
daudzumu, tāpēc, ja Delreju tiesāšana norisinājās vasarā, vajadzēja izdarīt tā,
lai būtu tumšs, kaut nespēju saprast, kā un kāpēc. Varbūt tā vienkārši vēlējās
Sammera, varbūt tad ieradās mazāk cilvēku, bet varbūt tā vienkārši bija
iespaidīgāk, taču tas likās muļķīgi.
Pusastoņos burtiski sākās haoss. Visi centās cits citu
sasaukt, lai viņš palīdzētu ar matiem vai apģērbu, Karlosam pēkšņi radās
problēmas ar tehniku, kas nozīmēja, ka minūtes desmit piecpadsmit visi atradās
kā uz adatām, baidoties, ka mūsu lieta varētu noiet greizi, taču galu galā
dators piekrita strādāt, un mēs varējām atviegloti nopūsties. Eiverija piekrita
Amēlijas idejai par to, ka man vajadzētu noņemt parūku, atstājot tikai pašas matus,
kaut centos protestēt. Beigās tomēr nekas cits neatlika, kā padoties, un vajadzēja
vien saņemt šķipsnas astē, ļaujot tiem brīvi nokarāties pāri mugurai, taču es baidījos,
ka tie vēlāk varētu traucēt. Kad bijām faktiski gatavi, stundu pirms tiesas vēl
tika pārrunātas pēdējās nianses mūsu plānam, liekot kuņģim un rīklei sarauties
bailēs.
Bija grūti pat iedomāties to, ka pēc stundas, pēc nieka
sešdesmit minūtēm satikšu Leo. Redzēšu viņu vaigā, uzsmaidīšu, un viņš veltīs
savu smaidu arī man. Mēs smiesimies. Iespējams, tikai, kad jau atradīsimies
drošībā, bet smiesimies, jo tā būs noticis.
Bet tās sešdesmit minūtes varbūt vilksies vairāk nekā
vesela diennakts.
- Tātad, kad es, Stefans un Sems tiksim kontroles telpā,
es, - Eiverija norādīja uz sevi, joprojām lūkodamās ikkatrā no mums, - paziņošu
Katei, ka jūs, pārējie, drīkstat doties iekšā. Tāpēc tev, Kate, vajadzēs visu
laiku klausīties manās domās, labi?
Drudžaini pamāju, atliekot šo punktu prāta radītajā
sarakstā ar ciparu numur viens, lai to neaizmirstu, kā parasti notiek stresā un
satraukumā.
- Tad jūs, - Eiva palūkojās uz mani, Kārteru, Amēliju,
Ellenu un Anu, - dosieties uz trešo stāvu, kur noteikti gaitenī gaidīs kādi
seši sargi. Ellenai, Anai un Kārteram vajadzēs atbrīvot ceļu Eimijai un Katei,
lai jūs tiktu zālē. Tad Eimija apmainīs ar vietām Emmu un Sammeru, bet es jau
tajā brīdī būšu zālē, lai varētu jūs aizvest prom līdz ar Leo.
„Ak, Leo.” Viņa vārds, kas izskanēja tik negaidīti, lika gandrīz
saļimt aiz laimes. Drīz. Vēl stunda, un es būšu pie viņa. Tad viss būs galā.
Plāns izklausījās gaužām vienkāršs – ieiet, izglābt un
aiziet. Viss no Eiverijas mutes izklausījās kā pikniks svaigā gaisā, kur
vienīgās problēmas varēja sagādāt odi un citi knišļi, taču patiesībā bija
pavisam citādāk. Varbūtība, ka kāds neatgriezīsies, bija daudz lielāka nekā
izklausījās. Visapkārt būs sargi, cilvēki, kuri mēģinās mūs aizturēt, viņiem
visiem būs efektīvi ieroči, domāti tieši mūsu iznīcināšanai. Vienīgie ieroči,
ko Karloss spēja iegūt, zinot, ka varēsim tos noslēpt, bija pavisam vienkāršas
pistoles. Vēl raizes sagādāja tas, ka Sammera varbūt jau zināja par mūsu plānu
un sagaidīs pie ieejas ar Policijas pārstāvju rindām, kas iedzīs lodi katra
Delreja pukstošajās sirdīs. Un, iespējams, ka tā persona, kura no šīs misijas
neatgriezīsies, būšu es. Kas to varēja zināt.
Pulkstenis rādīja astoņas ar pusi stundas, kad pametām
ēku. Astoņas personas, kuras devās taisni tiesas ēkas virzienā, cerēdami tā
atgūt savu dzīvi, kaut varēja gadīties pilnīgi pretēji. Iespējams, mūsu video
liks pasaulei saniknoties vēl vairāk, turklāt tad visi zinās mūsu identitāti,
kas nozīmē, ka atrast ikkatru no Delrejiem būs desmitiem reižu vieglāk. Vai
mums būs jābēg? Varbūt būsim spiesti bēguļot līdz pat mūža galam, ceļot no
ķermeņa uz ķermeni kā parazītiem, kurus ikviens no tiem miljardiem cilvēku,
kuri dzīvo apkārt, centīsies atrast un brutāli nogalināt. Varbūt tā bija kļūda
doties liktenim tieši ķetnās, varbūt vajadzēja atstāt visu, kā bija un ļaut
tikt galā ar šo problēmu kādam citam.
Nē!
Šī doma likās muļķīga. Ja es kā nobijusies pele – trīcoša
un dreboša – būtu iebēgusi alā, paslēpusies, kur neviens neatradīs, tas
nozīmētu Leo nāvi bez jebkādām šaubām. Tikai pār manu līķi Sammera iegūs Leo,
tikai nogalinot mani, tikai izraujot sirdi un iznīdējot dvēseli, kas spēj
dzīvot faktiski mūžīgi, viņi varēs iegūt Leo, jo tad vismaz būšu pārliecināta,
ka darīju visu, ko spēju, lai paveiktu pretējo.
- Uztraucies? – Amēlija jautāja, redzot, kā atkal
nepārtraukti košļāju lūpu, kā cerēdama, ka tas varētu nomierināt nervus. Iedomājos
uzreiz alkoholiķus, kuri dzer, lai tikai kļūtu vieglāk, savukārt es to panācu
darīt pilnīgi jebko, ko spēju noteiktajā situācijā – kodu lūpā līdz tā sāka
asiņot, knibinājos gar krekla malu vai atirušajām vīlēm, vai dīdījos uz vietas,
mīņājos, dungoju. Tagad tieši tāpat. Soļi bija skaļi un strauji, ja es stāvētu,
noteikti staigātu no vienas puses uz otru, cenšoties atslābt, taču šobrīd nekas
nelīdzēja. Sirds likās lecam ārā no krūtīm, un to jutu gandrīz līdz sāpēm.
- Mazliet, - atbildēju. Protams, viņa redzēja, ka meloju,
jebkurš normāls cilvēks to saprastu. Vārds „mazliet” aprakstīja kādas desmit
reizes vājākas izjūtas nekā patiesībā. Ja „mazliet” bija pēkšņa baiļu un
panikas sajūta kritienā no kalna, uz kura bijām šovakar, tad sajūtas, kas
guldzēja augumā, līdzinājās Everestam. Es lidoju no Everesta, kritu bez
izpletņa un jutu, ka izejas nebija. Atrados uz vienvirziena ceļa ar strupceļu
vai milzīgu krāteri pašā galā.
Amēlija mani apskāva, taču tik pat ātri arī palaida vaļā,
jo zināja, ka tas nelīdzēs, lai cik ļoti viņa censtos. Uzreiz prātā iespraucās
atmiņas no skolas gala eksāmenu dienas, kad sēdēju skolā pie kabineta un
trīcēju pie visām miesām, dīdīdamās uz krēsla. Es uztraucos, man bija bail
izgāzties, bail netikt cauri un palikt bez apbalvojuma, ko sniedza uzvara. Leo
sēdēja turpat, viņš vienmēr atradās „turpat” – vietā un laikā, kad visvairāk vajadzīga
palīdzība. Taču eksāmena dienā viņš neteica itin neko, tikai stāvēja un
klusēja, kā cerot, ka tikai sabiedrība un doma, ka Leo varētu palīdzēt, spēja tiešām līdzēt. Savā ziņā tā bija – kļuva
par kripatu vieglāk, sirds gan joprojām joņoja kā sacīkšu automašīna, bet
palika vieglāk. Puisis klusēja. Visas divdesmit minūtes, līdz mani iesauca
iekšā, viņš klusēja, un, kad jautāju, kāpēc tā, Leo tikai atteica: „Nedomāju,
ka cilvēkam līdz, ja cita persona lej tādus tukšus vārdus kā „viss būs labi”.
Tie ir tikai vārdi, kas neko nedod.”
Leo teica pilnīgu patiesību, jo arī tagad, kad Amēlija
vēlējās sacīt kaut ko, viņa zināja – tas neko nedos. Tas ir tāpat, kā lietusgāzē
pasniegt cauru lietussargu – kaut tu būsi savā ziņā aizsargāts, tik un tā
samirksi, jo lietus atradīs savu ceļu līdz tavai ādai, lai cik tu arī necenstos
to novērst.
Mums nebija tāls ceļš ejams līdz minētajai tiesas ēkai,
kas nozīmēja, ka tika dotas vismaz desmit minūtes, lai pārdomātu visu plānu un
iespējamās risinājuma variācijas vairākkārtīgi. Pirmajā variantā visi tikām
sveikā, visi bijām laimīgi un kopīgi svinējām uzvaru ar sasietu Sammeru
priekšgalā. Tās, protams, bija vislielākās muļķības, ko vien prāts spēja izdomāt
un tā pavisam noteikti nenotiks. Otrajā variantā visi tikām prom, bet Sammera
netika sagūstīta, kas bija viens no ticamākajiem variantiem, kaut zināju arī
trešo – Sammera ir notverta, bet kāds no mums zaudēts cīņā. Vai tā būs? Vai mēs
varētu ziedot kādu no astoņiem Delrejiem vai Reiheriem un Vendeziem, lai glābtu
mūsu dzīves?
Mēs atradāmies šaurā sānieliņā, caur kuru nestaigāja
neviens cits cilvēks, kad Eiverija lika visiem apstāties. Pametot skatienu
sānis, pamanīju, ka milzīgs elektroniskais pulkstenis daudzstāvu mājas sienā
rāda bez astoņām minūtēm deviņi, un sajutu aukstu ūdeni ielīstam kaulos.
- Ņem, - Eiverija iebakstīja rokā, izraudama no pārdomām,
un iegrūda tajā vēsu metāla pistoli, kas nebija īpaši smaga un viegli iegūla
plaukstā, kā radīta man. Tiklīdz to iedomājos, dūša saskrēja papēžos un gandrīz
izmetu šaujamieroci no rokas, baidīdamās, ka kaut kas varētu notikt. Ar sevi
vai pārējiem. Eiverija, iedodama visiem savus ieročus, pacēla savējo un ar
klikšķi pielādēja to. – Notēmē un šauj, nekas īpašs.
Nekas īpašs. Iepriekš likās, ka, klausoties Amēlijas un Ellenas
sarunas, viņas izklausījās pilnīgi mierīgas par notiekošo, taču tagad sapratu,
ka tieši Eiverija bija tā, kura spēja saglabāt mieru pat vissaspringtajās
situācijās. Nekas īpašs. Notēmēt un šaut; ir pilnīgi vienalga, ka tas varētu
atņemt kādam dzīvību, ja vien savējā tiek pasargāta. Eiverija tiešām spēja
nocietināt seju, tikai lai pārējie neuztrauktos, taču nesapratu, vai tas atviegloja
doto uzdevumu, vai ne.
Ieliku ieroci iedotajā kabatiņā, piestiprināta pie šortu
jostas, un nosedzu to ar krekliņu, lai neviens neredzētu, ka bijām bruņoti,
līdz sasniegsim nama iekštelpas. Zināju, ka drīz vien būsim klāt, jo sarunas
apsīka, visi likās mierīgi, vienīgie vārdi tika pārmīti sakarā ar plānu vai
izsniegtajiem ieročiem, bet tā – ikkatrs samierinājās ar to, ka devāmies
bīstamā misijā, no kuras, var gadīties, neatgriezīsimies.
Turpinājām ceļu. Kājas bija stīvas, melnie sporta apavi
tieši šobrīd likās vai nu spiežam vai esam par lielu, tagad atšķirību nespēju
sajust, tāpēc vēlējos apstāties un paskatīties, kas noticis ar kājām. Varbūt
vienkārši asinis pienācīgi necirkulēja, liekot pirkstiem tirpt un salt. Tomēr,
kā gan varēja salt, ja ārā bija vismaz divdesmit grādu temperatūra?
„Stress.” Aizbildinājos ar stresu, kaut zināju, ka,
iespējams, tā bija vienkārši sliktā priekšnojauta. To centos noliegt.
Aizrāvusies ar sajūtu analizēšanu, tikai pēdējā brīdī
pamanīju, ka acīm paveras ēka. Tā bija liels un plats nams, ko no visām pusēm
apspīdēja prožektori, liekot tai izskatīties gandrīz vai kā dievu templim senajos
laikos. Kaut citiem cilvēkiem tiesas nams liktos kā mūsdienu arhitektūras
paraugs – stikla sienas, kuru rūtīs atspoguļojas dažādas reklāmas, video un
attēli, un krāsas, kas atspoguļojas katrā loga rūtī līdz ar reklāmām – man no
skata palika nelabi. Likās, ka, ja pietuvošos kaut soli tuvāk, sākšu rīstīties
un vemt, zinot nelabvēlīgo Delreju slavu tajā. Visas notiesāšanas Delreju
vēsturē, visi sodi un nāves tika paveikti kaut kur šajā ēkā. Sienas, kas
parādīja Bostonas pilsētas atspoguļojumu, bija notraipītas ar asinīm. Dzīvības
dzisa starp šīm sienām un netika sniegtas atpakaļ, un neviens par to nedomāja.
Vienaldzība. Vienaldzība un nekas vairāk, caurstrāvoja visus cilvēkus un
vienīgais vārds, ko viņiem varēju piedēvēt, bija „bezsirži”. Viņi visi dzīvoja
bez sirdīm, jo nespēja vai nevēlējās just mums līdzi.
Gandrīz ļāvu sev apstāties no bailēm, kas kā upes ūdens
skaloja ikkatru ķermeņa šūnu, tāpēc vajadzēja ar varu sev piespiest kustēties.
„Viens. Divi. Trīs.” Skaitīju soļus, dzirdot to smagās
atbalsis galvā. Milzīgs jo milzīgs kamols spēcīgi spiedās rīklē, un es nespēju
to norīt, tāpēc turpināju skaitīt, kā cerot novērst domas. „Desmit.
Piecpadsmit.” Tikai pāris soļus tālāk radās doma, ka nelabumu, iespējams,
izraisīja no nelielas brūces lūpā plūstošās asinis, jo negaidīti iedomājos, ka
tās bija Leo asinis. Prātā izgaršoju Leo siltās un dzīvās asinis, un tas lika
barjerām krist.
Kājās palika šķidras, iepriekš spēji radusies drosme, kas
vēl pirms laika lika kaut nedaudz sevi manīt, vārdi, ko teicu pati sev par Leo
un sevis glābšanu, izzuda kā nebijuši, bet pirms spēju ko pasākt, atradāmies
laukā, no kura pavērās perfekts skats uz visu kopējo ainu.
Eiverijai aizrāvās elpa, taču no kāda mutes izlauzās
kluss kliedziens. Beigās sapratu, ka kliedzēja biju es pati.
Cilvēki. Daudz cilvēku plūda iekšā pa divviru stikla
durvīm, ko sargāja pilnīgi baltā tērptu sargu rinda, taču desmitiem reižu
vairāk palika ārpusē, stāvot un skatoties uz ekrāniem, kas šobrīd nerādīja itin
neko noderīgu. Smaidīgas sejas, mutes pārrunāja gaidāmo tiesu, pa ausu galam
dzirdēju tādus vārdu salikumus kā „Leo Pārkers” un „slepkava”, un tas lika ādai
pārklāties ar pretīguma pilnu zosādu.
- Šķiet, ka mums ir problēma, - nočukstēju, zinot, ka
Eiva un pārējie to dzirdēs, taču visi to jau bija sapratuši.
Mēs nevienu mirkli neiedomājāmies, ka visu ēku ieskaus
simtiem svešu cilvēku, kuru skaits strauji palielinājās. Plānojām pavisam
mierīgi ieiet iekšā un tikt uz trešo stāvu, bet sastapties ar Delreju nīdēju
stāviem neviens no mums necerēja. Nekad Delreju tiesās nebija tik daudz
cilvēku, vienmēr Policijai izdevās visus izgaiņāt pirms izveidojās bari. Tomēr,
kas notika šoreiz? Kādēļ pēkšņi viss mainījās?
Kā gan mēs varējām būt tik naivi?
- Būs ātri jāizdomā plāns B, - Eiva salti sacīja,
vērodama, kā vienīgo iespējamo tiltu, kas veda mūs sevis glābšanā, ar katru
sekundi arvien vairāk nošķēla neko nenojautošas personas. Mums vajadzēja izdomāt
plānu, turklāt ātri.
Pāri pilsētai trešo reizi šajā dienā nolija straujš zvaigžņu
lietus, kas nozīmēja, ka klāt bija noteiktā stunda.
Tikko sākās tiesa.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru