Delreju paslēpes: TRĪSDESMIT CETURTĀ nodaļa

TRĪSDESMIT CETURTĀ nodaļa.

***

22 dienas pec notikuma.

                                                                                

Pavasaris.

Likās, ka pēkšņi nakts pārvērtās par dienu. Pēc mirkļa – ka debesis deg vai sprāgst pilnīgi bez skaņas vai varbūt vienkārši biju zaudējusi dzirdi, beigās iedomājos – zvaigznes palikušas miljoniem reižu lielākas un nosegušas visas debesis ar savu spožumu, aizgaiņājot tumsu tālu, tālu prom. Tikai pēc tam, kad, ar nagiem iekrampējusies pati savā plaukstā, kas atstāja dziļus nospiedumus, gaisma lēnām atkāpās un ieraudzīju gaismekļu rindas. Tās iepriekš kā pilnīgi neredzams kupols pārņēma visu Bostonu - ēkas, kalnus, cilvēkus un dzīvības, - kā iekļaujot visus savās drošajās rokās. Tās bija spožas gaismas klātas rindas, kas atradās virs mums un tagad lēnām, metrs pēc metra, izdzisa, padarot debesis atkal tumšas. Šī parādība norisinājās ne vairāk kā minūti, ne vairāk kā nieka sešdesmit sekundes, bet man likās, ka pagāja mūžība, atrodoties ierautai šajā ainā. Pēdējais gaismas punkts izdzisa, atstājot tikai un vienīgi zvaigznes. Debess ķermeņi šobrīd likās daudz mazāk spoži. Pilnīgi nekādi.

- Kas tas bija? – knapi izdvesu, jūtot, kā elpas un sirds ritms nespēj atjēgties pēc šoka momenta, tāpēc drīzāk izklausījos pēc suņa salūta laikā, kad tas ir ierāvis asti starp kājām aiz bailēm, nekā pārsteigtas, patīkami pārsteigtas, meitenes.

- Pagaidi.

Un es gaidīju.

Tam nevajadzēja ilgu laiku, jo gandrīz uzreiz pēc pirmā uzliesmojuma sekoja nākamais. Šoreiz gaismas iedegās pa vienai, tā dodot iespēju saskatīt šo fenomenālo parādību veidojošās detaļas. Sākot no paša horizonta vienā pusē līdz pat otrai stiepās nelielu, ļoti sīku kvadrātu rindas, kas, tuvojoties centram, palika arvien mazāki un mazāki. Tagad šie kvadrāti, viens pēc otra, ieslēdzās, no visām pusēm kā lēnas čūskas gaismas tiecās uz centru, taču tiklīdz viens kvadrāts iedegās, aiz tā cits izdzisa, liekot izskatīties, it kā gaismekļi pārvietotos, kaut tā bija tikai ilūzija.

Ar aizturētu elpu vēroju, kā mākslīgi radītā kustība pārvietojas turp un atpakaļ, te kvadrāti dzisa simetriski viens otram, te kā milzīgs vilnis iedegās, sākot austrumu pusē un beidzot rietumos. Tad arī reize, kad kvadrāti pārvietojās juku jukām, it kā zvaigznes mums mirkšķinātu ar savām spožajām, baltajām acīm. Dzīvas. Mākslīgās zvaigznes likās dzīvas.

Nespēju attapties, kad jau stāvēju kājās, cenšoties ar pastieptām rokām satvert kilometriem tālo gaismu, taču paliku vien ar tukšām plaukstām, velti cerēdama, ka kaut kas varētu mainīties. Biju kā četrgadīgs bērns, kas pirmo reizi aizvests uz atrakciju parku, ar lielām jo lielām acīm, pārsteigtu seju un cerīgu sirdi lūkojos debesīs, kā gaidīdama vēl kādu pārsteigumu.

Tam sekoja zvaigžņu lietus. Burtiski divu sekunžu laikā visas gaismas no centra virzījās lejup, liekot izskatīties, it kā pāri Bostonai lītu spožs, ass un pilnīgi neatkārtojams zvaigžņu lietus. Kvadrāts pēc kvadrāta neizsekojamā ātrumā te ieslēdzās, te izslēdzās līdz visas gaismas radītā enerģija ietriecās zemē ar zemu, klusu un negaidītu vibrāciju. Tad visas laternas, visas gaismas, uzraksti, pilsētā esošie rotājumi uz ēkām un virs tām, vienādā ātrumā ieslēdzās, padarot pasauli gaišu.

Biju kā bez valodas. Mēmi virināju muti, nespējot saprast, vai maz spēju runāt pēc tikko redzētā, tāpēc vienīgais vārds, ko lūpas pēc mirkļa saviļņojuma spēja izveidot, bija „kā?”. Nenoliegšu, ka tas bija viens no spilgtākajiem vārdiem, ko loģisks cilvēkts, tai skaitā es, varēja pavaicāt, būdams pirmo reizi šādā vietā. Kārters, šķībi pasmaidīdams, pastiepa rādītājpirkstu un, norādot uz šķietamajām kupola malām, sacīja:

- Visu efektu rada no pašas pilsētas. Te visapkārt ir hologrāfiskie prožektori, kas noteiktā leņķī radīto attēlu spēj izveidot tādu, it kā mums apkārt būtu stikla kupols ar spuldzēm.

Uzzinot tik elementāru paskaidrojumu, iesmējos, taču tik un tā nespēju parunāt. Nekad nebiju domājusi, ka Bostonā būs kaut kas tik iespaidīgs, ko vēlētos kaut reizi dzīvē redzēt vēlreiz, taču - es te ierados, un Kārters parādīja ko tādu, ko nemūžam aiz savas gribas nepiekristu noskatīties. Viņš parādīja Bostonu no pavisam cita skatu punkta, un pēkšņi likās, ka varbūt šeit nav nemaz tik traki. Varbūt vienīgais iemesls, kādēļ Delreju vidū Bostona ir kā elles midzenis, ir Sammera Delreja. Iespējams patiesībā šī pilsēta bija skaistāka nekā jebkad būtu iedomājusies vai cerējusi nelāgi radītā priekšstata dēļ.

Apgriezos pret Kārteru, kurš visu šo laiku stāvēja aiz muguras, un palūkojos puiša siltajās, kanēļbrūnajās acīs, sajūtot vēl lielāku prieku, ka viņš mani te atveda. Tā vietā, lai pateiktu paldies, es pastiepos uz pirkstgaliem un strauji piespiedu savas lūpas viņa apakšlūpai, taču pavisam drīz arī atrāvos, nolaizdamās uz zemes. Kārters neko nesacīja, viņš arī necentās noskūpstīt pretī, kaut nespēju saprast, kāpēc, viņš tikai pašūpoja galvu un pasmaidīja, zinot, ka to, ko vēlējās pateikt, nemaz nevarēja izdarīt ar vārdiem.

- Mums būtu jāiet. Ir jau vēls.

Viņam bija taisnība. Būdama pilnīgi apburta ar skatu, pavisam aizmirsu par vienīgo iemeslu, kādēļ te ieradāmies, un tas lika kaunā nodurt galvu, taču pirms gājām atpakaļ, paspēju pajautāt vēl vienu jautājumu:

- Kāpēc?

Kārters zināja, ko vaicāju, tāpēc atbilde sekoja nevilcinoties:

- Pirms katriem svētkiem pilsēta, kad iestājas tumsa, reizi stundā ieslēdz šīs debess gaismas, bet it īpaši... pirms Delreju tiesām. – Kārters ieturēja pauzi, zinot, ka man nepatiks tas, ko viņš teica, taču es tikai pašūpoju galvu saprašanā.

Devāmies atpakaļ klusējot, šoreiz visu ceļu braucot ar autobusu.

Tiesas sēdei vajadzēja sākties deviņos, taču, paskatoties pa logu, likās, ka ir jau pusvienpadsmit vakarā, ārā valdošās tumsas dēļ. Kā paskaidroja Eiverija, Bostonas klimata un laika kontroles vadība, kas centās kontrolēt laikapstākļus, spēja mainīt arī pret zemi atstarojošās saules gaismas daudzumu, tāpēc, ja Delreju tiesāšana norisinājās vasarā, vajadzēja izdarīt tā, lai būtu tumšs, kaut nespēju saprast, kā un kāpēc. Varbūt tā vienkārši vēlējās Sammera, varbūt tad ieradās mazāk cilvēku, bet varbūt tā vienkārši bija iespaidīgāk, taču tas likās muļķīgi.

Pusastoņos burtiski sākās haoss. Visi centās cits citu sasaukt, lai viņš palīdzētu ar matiem vai apģērbu, Karlosam pēkšņi radās problēmas ar tehniku, kas nozīmēja, ka minūtes desmit piecpadsmit visi atradās kā uz adatām, baidoties, ka mūsu lieta varētu noiet greizi, taču galu galā dators piekrita strādāt, un mēs varējām atviegloti nopūsties. Eiverija piekrita Amēlijas idejai par to, ka man vajadzētu noņemt parūku, atstājot tikai pašas matus, kaut centos protestēt. Beigās tomēr nekas cits neatlika, kā padoties, un vajadzēja vien saņemt šķipsnas astē, ļaujot tiem brīvi nokarāties pāri mugurai, taču es baidījos, ka tie vēlāk varētu traucēt. Kad bijām faktiski gatavi, stundu pirms tiesas vēl tika pārrunātas pēdējās nianses mūsu plānam, liekot kuņģim un rīklei sarauties bailēs.

Bija grūti pat iedomāties to, ka pēc stundas, pēc nieka sešdesmit minūtēm satikšu Leo. Redzēšu viņu vaigā, uzsmaidīšu, un viņš veltīs savu smaidu arī man. Mēs smiesimies. Iespējams, tikai, kad jau atradīsimies drošībā, bet smiesimies, jo tā būs noticis.

Bet tās sešdesmit minūtes varbūt vilksies vairāk nekā vesela diennakts.

- Tātad, kad es, Stefans un Sems tiksim kontroles telpā, es, - Eiverija norādīja uz sevi, joprojām lūkodamās ikkatrā no mums, - paziņošu Katei, ka jūs, pārējie, drīkstat doties iekšā. Tāpēc tev, Kate, vajadzēs visu laiku klausīties manās domās, labi?

Drudžaini pamāju, atliekot šo punktu prāta radītajā sarakstā ar ciparu numur viens, lai to neaizmirstu, kā parasti notiek stresā un satraukumā.

- Tad jūs, - Eiva palūkojās uz mani, Kārteru, Amēliju, Ellenu un Anu, - dosieties uz trešo stāvu, kur noteikti gaitenī gaidīs kādi seši sargi. Ellenai, Anai un Kārteram vajadzēs atbrīvot ceļu Eimijai un Katei, lai jūs tiktu zālē. Tad Eimija apmainīs ar vietām Emmu un Sammeru, bet es jau tajā brīdī būšu zālē, lai varētu jūs aizvest prom līdz ar Leo.

„Ak, Leo.” Viņa vārds, kas izskanēja tik negaidīti, lika gandrīz saļimt aiz laimes. Drīz. Vēl stunda, un es būšu pie viņa. Tad viss būs galā.

Plāns izklausījās gaužām vienkāršs – ieiet, izglābt un aiziet. Viss no Eiverijas mutes izklausījās kā pikniks svaigā gaisā, kur vienīgās problēmas varēja sagādāt odi un citi knišļi, taču patiesībā bija pavisam citādāk. Varbūtība, ka kāds neatgriezīsies, bija daudz lielāka nekā izklausījās. Visapkārt būs sargi, cilvēki, kuri mēģinās mūs aizturēt, viņiem visiem būs efektīvi ieroči, domāti tieši mūsu iznīcināšanai. Vienīgie ieroči, ko Karloss spēja iegūt, zinot, ka varēsim tos noslēpt, bija pavisam vienkāršas pistoles. Vēl raizes sagādāja tas, ka Sammera varbūt jau zināja par mūsu plānu un sagaidīs pie ieejas ar Policijas pārstāvju rindām, kas iedzīs lodi katra Delreja pukstošajās sirdīs. Un, iespējams, ka tā persona, kura no šīs misijas neatgriezīsies, būšu es. Kas to varēja zināt.

Pulkstenis rādīja astoņas ar pusi stundas, kad pametām ēku. Astoņas personas, kuras devās taisni tiesas ēkas virzienā, cerēdami tā atgūt savu dzīvi, kaut varēja gadīties pilnīgi pretēji. Iespējams, mūsu video liks pasaulei saniknoties vēl vairāk, turklāt tad visi zinās mūsu identitāti, kas nozīmē, ka atrast ikkatru no Delrejiem būs desmitiem reižu vieglāk. Vai mums būs jābēg? Varbūt būsim spiesti bēguļot līdz pat mūža galam, ceļot no ķermeņa uz ķermeni kā parazītiem, kurus ikviens no tiem miljardiem cilvēku, kuri dzīvo apkārt, centīsies atrast un brutāli nogalināt. Varbūt tā bija kļūda doties liktenim tieši ķetnās, varbūt vajadzēja atstāt visu, kā bija un ļaut tikt galā ar šo problēmu kādam citam.

Nē!

Šī doma likās muļķīga. Ja es kā nobijusies pele – trīcoša un dreboša – būtu iebēgusi alā, paslēpusies, kur neviens neatradīs, tas nozīmētu Leo nāvi bez jebkādām šaubām. Tikai pār manu līķi Sammera iegūs Leo, tikai nogalinot mani, tikai izraujot sirdi un iznīdējot dvēseli, kas spēj dzīvot faktiski mūžīgi, viņi varēs iegūt Leo, jo tad vismaz būšu pārliecināta, ka darīju visu, ko spēju, lai paveiktu pretējo.

- Uztraucies? – Amēlija jautāja, redzot, kā atkal nepārtraukti košļāju lūpu, kā cerēdama, ka tas varētu nomierināt nervus. Iedomājos uzreiz alkoholiķus, kuri dzer, lai tikai kļūtu vieglāk, savukārt es to panācu darīt pilnīgi jebko, ko spēju noteiktajā situācijā – kodu lūpā līdz tā sāka asiņot, knibinājos gar krekla malu vai atirušajām vīlēm, vai dīdījos uz vietas, mīņājos, dungoju. Tagad tieši tāpat. Soļi bija skaļi un strauji, ja es stāvētu, noteikti staigātu no vienas puses uz otru, cenšoties atslābt, taču šobrīd nekas nelīdzēja. Sirds likās lecam ārā no krūtīm, un to jutu gandrīz līdz sāpēm.

- Mazliet, - atbildēju. Protams, viņa redzēja, ka meloju, jebkurš normāls cilvēks to saprastu. Vārds „mazliet” aprakstīja kādas desmit reizes vājākas izjūtas nekā patiesībā. Ja „mazliet” bija pēkšņa baiļu un panikas sajūta kritienā no kalna, uz kura bijām šovakar, tad sajūtas, kas guldzēja augumā, līdzinājās Everestam. Es lidoju no Everesta, kritu bez izpletņa un jutu, ka izejas nebija. Atrados uz vienvirziena ceļa ar strupceļu vai milzīgu krāteri pašā galā.

Amēlija mani apskāva, taču tik pat ātri arī palaida vaļā, jo zināja, ka tas nelīdzēs, lai cik ļoti viņa censtos. Uzreiz prātā iespraucās atmiņas no skolas gala eksāmenu dienas, kad sēdēju skolā pie kabineta un trīcēju pie visām miesām, dīdīdamās uz krēsla. Es uztraucos, man bija bail izgāzties, bail netikt cauri un palikt bez apbalvojuma, ko sniedza uzvara. Leo sēdēja turpat, viņš vienmēr atradās „turpat” – vietā un laikā, kad visvairāk vajadzīga palīdzība. Taču eksāmena dienā viņš neteica itin neko, tikai stāvēja un klusēja, kā cerot, ka tikai sabiedrība un doma, ka Leo varētu palīdzēt, spēja tiešām līdzēt. Savā ziņā tā bija – kļuva par kripatu vieglāk, sirds gan joprojām joņoja kā sacīkšu automašīna, bet palika vieglāk. Puisis klusēja. Visas divdesmit minūtes, līdz mani iesauca iekšā, viņš klusēja, un, kad jautāju, kāpēc tā, Leo tikai atteica: „Nedomāju, ka cilvēkam līdz, ja cita persona lej tādus tukšus vārdus kā „viss būs labi”. Tie ir tikai vārdi, kas neko nedod.”

Leo teica pilnīgu patiesību, jo arī tagad, kad Amēlija vēlējās sacīt kaut ko, viņa zināja – tas neko nedos. Tas ir tāpat, kā lietusgāzē pasniegt cauru lietussargu – kaut tu būsi savā ziņā aizsargāts, tik un tā samirksi, jo lietus atradīs savu ceļu līdz tavai ādai, lai cik tu arī necenstos to novērst.

Mums nebija tāls ceļš ejams līdz minētajai tiesas ēkai, kas nozīmēja, ka tika dotas vismaz desmit minūtes, lai pārdomātu visu plānu un iespējamās risinājuma variācijas vairākkārtīgi. Pirmajā variantā visi tikām sveikā, visi bijām laimīgi un kopīgi svinējām uzvaru ar sasietu Sammeru priekšgalā. Tās, protams, bija vislielākās muļķības, ko vien prāts spēja izdomāt un tā pavisam noteikti nenotiks. Otrajā variantā visi tikām prom, bet Sammera netika sagūstīta, kas bija viens no ticamākajiem variantiem, kaut zināju arī trešo – Sammera ir notverta, bet kāds no mums zaudēts cīņā. Vai tā būs? Vai mēs varētu ziedot kādu no astoņiem Delrejiem vai Reiheriem un Vendeziem, lai glābtu mūsu dzīves?

Mēs atradāmies šaurā sānieliņā, caur kuru nestaigāja neviens cits cilvēks, kad Eiverija lika visiem apstāties. Pametot skatienu sānis, pamanīju, ka milzīgs elektroniskais pulkstenis daudzstāvu mājas sienā rāda bez astoņām minūtēm deviņi, un sajutu aukstu ūdeni ielīstam kaulos.

- Ņem, - Eiverija iebakstīja rokā, izraudama no pārdomām, un iegrūda tajā vēsu metāla pistoli, kas nebija īpaši smaga un viegli iegūla plaukstā, kā radīta man. Tiklīdz to iedomājos, dūša saskrēja papēžos un gandrīz izmetu šaujamieroci no rokas, baidīdamās, ka kaut kas varētu notikt. Ar sevi vai pārējiem. Eiverija, iedodama visiem savus ieročus, pacēla savējo un ar klikšķi pielādēja to. – Notēmē un šauj, nekas īpašs.

Nekas īpašs. Iepriekš likās, ka, klausoties Amēlijas un Ellenas sarunas, viņas izklausījās pilnīgi mierīgas par notiekošo, taču tagad sapratu, ka tieši Eiverija bija tā, kura spēja saglabāt mieru pat vissaspringtajās situācijās. Nekas īpašs. Notēmēt un šaut; ir pilnīgi vienalga, ka tas varētu atņemt kādam dzīvību, ja vien savējā tiek pasargāta. Eiverija tiešām spēja nocietināt seju, tikai lai pārējie neuztrauktos, taču nesapratu, vai tas atviegloja doto uzdevumu, vai ne.

Ieliku ieroci iedotajā kabatiņā, piestiprināta pie šortu jostas, un nosedzu to ar krekliņu, lai neviens neredzētu, ka bijām bruņoti, līdz sasniegsim nama iekštelpas. Zināju, ka drīz vien būsim klāt, jo sarunas apsīka, visi likās mierīgi, vienīgie vārdi tika pārmīti sakarā ar plānu vai izsniegtajiem ieročiem, bet tā – ikkatrs samierinājās ar to, ka devāmies bīstamā misijā, no kuras, var gadīties, neatgriezīsimies.

Turpinājām ceļu. Kājas bija stīvas, melnie sporta apavi tieši šobrīd likās vai nu spiežam vai esam par lielu, tagad atšķirību nespēju sajust, tāpēc vēlējos apstāties un paskatīties, kas noticis ar kājām. Varbūt vienkārši asinis pienācīgi necirkulēja, liekot pirkstiem tirpt un salt. Tomēr, kā gan varēja salt, ja ārā bija vismaz divdesmit grādu temperatūra?

„Stress.” Aizbildinājos ar stresu, kaut zināju, ka, iespējams, tā bija vienkārši sliktā priekšnojauta. To centos noliegt.

Aizrāvusies ar sajūtu analizēšanu, tikai pēdējā brīdī pamanīju, ka acīm paveras ēka. Tā bija liels un plats nams, ko no visām pusēm apspīdēja prožektori, liekot tai izskatīties gandrīz vai kā dievu templim senajos laikos. Kaut citiem cilvēkiem tiesas nams liktos kā mūsdienu arhitektūras paraugs – stikla sienas, kuru rūtīs atspoguļojas dažādas reklāmas, video un attēli, un krāsas, kas atspoguļojas katrā loga rūtī līdz ar reklāmām – man no skata palika nelabi. Likās, ka, ja pietuvošos kaut soli tuvāk, sākšu rīstīties un vemt, zinot nelabvēlīgo Delreju slavu tajā. Visas notiesāšanas Delreju vēsturē, visi sodi un nāves tika paveikti kaut kur šajā ēkā. Sienas, kas parādīja Bostonas pilsētas atspoguļojumu, bija notraipītas ar asinīm. Dzīvības dzisa starp šīm sienām un netika sniegtas atpakaļ, un neviens par to nedomāja. Vienaldzība. Vienaldzība un nekas vairāk, caurstrāvoja visus cilvēkus un vienīgais vārds, ko viņiem varēju piedēvēt, bija „bezsirži”. Viņi visi dzīvoja bez sirdīm, jo nespēja vai nevēlējās just mums līdzi.

Gandrīz ļāvu sev apstāties no bailēm, kas kā upes ūdens skaloja ikkatru ķermeņa šūnu, tāpēc vajadzēja ar varu sev piespiest kustēties.

„Viens. Divi. Trīs.” Skaitīju soļus, dzirdot to smagās atbalsis galvā. Milzīgs jo milzīgs kamols spēcīgi spiedās rīklē, un es nespēju to norīt, tāpēc turpināju skaitīt, kā cerot novērst domas. „Desmit. Piecpadsmit.” Tikai pāris soļus tālāk radās doma, ka nelabumu, iespējams, izraisīja no nelielas brūces lūpā plūstošās asinis, jo negaidīti iedomājos, ka tās bija Leo asinis. Prātā izgaršoju Leo siltās un dzīvās asinis, un tas lika barjerām krist.

Kājās palika šķidras, iepriekš spēji radusies drosme, kas vēl pirms laika lika kaut nedaudz sevi manīt, vārdi, ko teicu pati sev par Leo un sevis glābšanu, izzuda kā nebijuši, bet pirms spēju ko pasākt, atradāmies laukā, no kura pavērās perfekts skats uz visu kopējo ainu.

Eiverijai aizrāvās elpa, taču no kāda mutes izlauzās kluss kliedziens. Beigās sapratu, ka kliedzēja biju es pati.

Cilvēki. Daudz cilvēku plūda iekšā pa divviru stikla durvīm, ko sargāja pilnīgi baltā tērptu sargu rinda, taču desmitiem reižu vairāk palika ārpusē, stāvot un skatoties uz ekrāniem, kas šobrīd nerādīja itin neko noderīgu. Smaidīgas sejas, mutes pārrunāja gaidāmo tiesu, pa ausu galam dzirdēju tādus vārdu salikumus kā „Leo Pārkers” un „slepkava”, un tas lika ādai pārklāties ar pretīguma pilnu zosādu.

- Šķiet, ka mums ir problēma, - nočukstēju, zinot, ka Eiva un pārējie to dzirdēs, taču visi to jau bija sapratuši.

Mēs nevienu mirkli neiedomājāmies, ka visu ēku ieskaus simtiem svešu cilvēku, kuru skaits strauji palielinājās. Plānojām pavisam mierīgi ieiet iekšā un tikt uz trešo stāvu, bet sastapties ar Delreju nīdēju stāviem neviens no mums necerēja. Nekad Delreju tiesās nebija tik daudz cilvēku, vienmēr Policijai izdevās visus izgaiņāt pirms izveidojās bari. Tomēr, kas notika šoreiz? Kādēļ pēkšņi viss mainījās?

Kā gan mēs varējām būt tik naivi?

- Būs ātri jāizdomā plāns B, - Eiva salti sacīja, vērodama, kā vienīgo iespējamo tiltu, kas veda mūs sevis glābšanā, ar katru sekundi arvien vairāk nošķēla neko nenojautošas personas. Mums vajadzēja izdomāt plānu, turklāt ātri.

Pāri pilsētai trešo reizi šajā dienā nolija straujš zvaigžņu lietus, kas nozīmēja, ka klāt bija noteiktā stunda.

Tikko sākās tiesa.