Delreju paslēpes: TRĪSDESMIT PIEKTĀ nodaļa

TRĪSDESMIT PIEKTĀ nodaļa.

***

22 dienas pec notikuma.

                                                                                

Pavasaris.

Aiz dzīvojamās mājas sienām pēkšņi palika kaut nedaudz vieglāk. Sirds joņošana šķietami norimās, beidzot spēju sakarīgi domāt, un prātā neskanēja nesakarīgu vārdu virknes, kuras nespēju apturēt, lai kā centos. Biju gatava kliegt, brēkt, plosīties, taču tam neredzēju jēgu.

Panika palika arvien lielāka.

„Minūte! Ir pagājusi minūte! Leo iekšā ir jau minūti!”

Vai:

„Leo. Leo. Leo. Leo. Leo! Tiesa. Tiesa. Tiesa. Tiesa!”

Vai vēl klusa, taču spēcīga iekšējā balss:

„Kusties! Sasodīts, kusties!”

Tad vēl saklausāma skaļa pulkstens tikšķēšana, kas sitās pret bungādiņām ar divtik lielu spēku nekā parasti. Tas sāpēja, parādījās spalga džinkstēšana ausīs, pēc kuras visbiežāk sekoja samaņas zaudēšana. Taču tagad, kad vairs neredzēju ēku, kad vairs neredzēju tos pūļus, kas pulcējās apkārt tiesai, beidzot ļāvu sev racionāli domāt. Bet varbūt, iespējams, sāku just arvien mazāk un mazāk, jo vienkārši ķermenis un prāts pārāk daudz pārdzīvoja vien pāris dienu laikā un tagad sasniedza to punktu, kad cauri ķermenim strāvojošās sajūtas vairs nebija jūtamas. Viss.

- Mēs varētu  aiziet pakaļ dokumentiem, - kāds ieteicās.

- Nē, mēs ejam pēc plāna, tikai šoreiz sanāks, ka vajadzēs neitralizēt visus sargus, kas nozīmē, ka tikai viens vai divi tiks iekšā, - Stefans runāja pretī.

- Tādā gadījumā būs jāmaina cilvēkus, jo tur vajadzēs visus Delrejus.

- Un tad būs mazāka aizsardzība.

Visi spriedelēja iespējamos plānus, kā varētu šķērsot līniju nemanīti, taču neviena no idejām nelikās pietiekami laba, lai to realizētu, un mēs bijām spiesti palikt tepat. Vienīgi es nebildu ne vārda, visu cenzdamās izspriest tikai pati ar sevi, jo, iespējams, idejas bija pārāk riskantas, lai tām piekristu citi. Es varēju doties viena un ielavīties iekšā, bet tādā gadījumā tiktu izglābts tikai Leo, bet ne video parādīts, ne Sammera sagūstīta. Tādā gadījumā man vajadzēs Amēliju, taču viņa nemūžam tam nepiekristu. Varbūt te kaut kur atradās avārijas izeja?

Lūkojos pretējā virzienā, stāvot puspagriezusies no pārējiem un vēros zemē, it kā domādama, ka tas palīdzēs domāt. Nemūžam netikšu iekšā viena, turklāt nevienu citu līdzi ņemt es neņemtu, ja censtos to paveikti pēc iespējas ātrāk. Lai pārējie izdomātu kaut ko derīgu, vajadzēs laiku, daudz laika. Cik daudz mums bija atlicis? Cik daudz laika atlicis Leo?

- Mēs varētu gaidīt, kad viss beigsies un gan Sammera, gan Leo iznāks ārā.

Nē. Visas idejas, ko sniedza pārējie, nederēja. Nederēja, nederēja, nederēja!

Viena es netikšu, visi arī ne, ko tad? Vienīgais variants, kas nepārtraukti virmoja prātā, bija otra ieeja. Tā, visticamāk, atradās otrā pusē. Taču, kā tur tikt?

- Liekas, ka būs vien jādodas pakaļ lēcām un dokumentiem tiem, kas nav tos paņēmuši. - Pa ausu galam dzirdēju Eiverijas šaubīgo balsi, ko centos ignorēt, zinot, ka dotas vien pāris minūtes, lai izdomātu visu pilnībā. Ja Eiva aizies, iespēja tikt pie Leo ar pārējo palīdzību, bija niecīga, gandrīz pilnīgas nulles apmērā.

Izbraucu ar pirkstiem cauri atirušajām matu šķipsnām, jūtot aukstos pirkstus pie pieres, un tīkamā izjūta kaut cik palīdzēja domāt.

Kārters.

Man aizrāvās elpa.

Viņš tik daudz zināja par šo pilsētu, ka viņam noteikti vajadzēja pārzināt arī šo ēku. Tātad, ja Kārters pateiktu, kurā vietā spētu tikt iekšā, mēs jau pēc minūtēm piecām to paveiktu, un būtu iespēja tikt pie Leo laicīgi. Vienīgais jautājums – cik ilgi norisinās Delreju tiesas sēdes?

„Kārter?” Paskatījos uz sānu, cerēdama, ka puisis ļoti neizrādīs, ka dzird mani.

„Jā?”

„Otrpus ēkai ir avārijas izeja, caur kuru mēs varētu iekļūt?”

- Tā ir ideja, - Kārters skaļi sacīja, un visu balsis tajā mirklī aprimās. Beidzot izlēmu pagriezties, lai redzētu, ko viņš teiks. – Otrā pusē atrodas rezerves ieeja, caur kuru, lielākoties, vienmēr ved ieslodzītos, lai nepievērstu televīzijas reportieru uzmanību.

Uzreiz kā Kārters ieminējās par šādu ideju, mēs, ne mirkli nedomājot, piekritām rīkoties, jo citu steidzamu variantu vienkārši nebija. Tā kā šobrīd man un manam saprātam tikai šis plāns šķita piemērots, es, pat ja citi nepiekristu, dotos viena.

Cilvēku palika arvien vairāk un vairāk, tāpēc, izejot no slēptuves, izlēmu piekārtot izjukušos matus un uzlikt tumšās saulesbrilles, kuras paņēmu, kā jūtot, ka kaut kas varētu noiet greizi. Dzirdēju simtiem balsu, cenšoties izlemt, kādu sodu varētu sniegt Leo, daži runāja par to, kur varētu šobrīd atrasties atlikušie – mēs. Neviļus pasmaidīju, nodurot galvu zemāk, un kā ēna turpināju slīdēt visiem garām. Mēs negājām kopā, tas būtu muļķīgs gājiens, tāpēc centos būt pēc iespējas tuvāk Kārteram un Ellenai, kuri likās kā sargeņģeļi, kaut zināju, ka uzbrukuma gadījumā neviens nevienu nespētu pasargāt. Vismaz mani pavisam noteikti.

- Esmu pārliecināta, ka Katrīna Deivisa aizies Pārkera pēdās. – Dzirdēju kādas pavecākas sievietes balsi, kad gāju viņai garām.

- Un kā vēl, viņu eksistence ir pret dabas likumiem.

Vajadzēja saņemties, lai neķertos vienai no sievietēm pie rīkles, tāpēc sāku iet vēl ātrāk, tagad apdzenot gan Kārteru, gan Ellenu, kura gan neko neteica un centās mani panākt. Balsu murdoņu centos pilnībā ignorēt, neievērot, ko par mani, Leo un pārējiem teica pilnīgi nezinošie cilvēki, kas sacīja vienīgi to, ko bija dzirdējuši sev apkārt. Domāju tikai un vienīgi par Fēru un mājām, kurās, cerams, drīz atgriezīšos.

Otrpus tiesas namam atradās aizvērts metāla žogs, kas likās strāvojam elektrību, un es fiziski jutu, ka tas grūž mani nost. Te nebija itin neviena, jo šajā pusē uz ekrāniem netika nekas attēlots, un par to jutos pateicīga, jo vismaz te nevajadzēja tēlot, tāpēc noņēmu brilles un ieliku somas ārējā kabatā. Žoga rombveida stiepļu izveidotais tīkls bija kā uzlādēts ar enerģiju, ko jutu, sperot soļus tuvāk un tuvāk, līdz sastingu uz vietas. Stāvēju divu soļu attālumā no aizvērtā žoga ieejas, bet enerģijas blīvais lādiņš neļāva nākt tuvāk. Kārters un Ellena jau atradās pie vārtiņiem, vēloties atvērt tos vaļā, taču, lai kā gribētu, nevarēju pieiet tuvāk.

Es nespēšu ieiet iekšā. Tikai ne šādi.

Atkāpos, jūtot, kā gaiss atkal kļūst mazliet vieglāks, un pastiepu roku, vēloties izlauzties cauri biezajam enerģijas plīvuram, ko spēju tikai skart. Likās, ka pieskaros betona mūrim, apvilktam ar samta pārklājumu. Siena bija elastīga, taču necaurejama, jo, lai cik daudz spēka nepielietoju, tiku atmesta atpakaļ, it kā censtos caurplēst biezu gumijas pārklājumu. Atrāvu roku.

Varbūt bija kāda cita iespēja? Bet varbūt arī ne? Iespējams, visa ēka tika pārklāta ar enerģijas lauku, ko mēs, Delreji, nespējām šķērsot?

Tikai, kā tad iekšā tika Leo, Sammera un Leslija? Divi varianti – vai nu viņiem izveidota speciāla ieeja, vai arī bija kāda iespēja atslēgt enerģijas plūsmu, radot caurejamu pārrāvumu tieši domātu mums.

Kārters pagriezās manā virzienā, joprojām turot rokas uz slēdzenes, kuras virsmā mirguļoja maza, sarkana spuldzīte. Viņš izskatījās apmulsis, jo joprojām atrados pāris soļu attālumā, un varēja redzēt, ka nedomāju doties tuvāk. Beidzot klāt bija arī pārējie un visi, izņemot Anu, palika aiz neredzamās, stingri novilktās līnijas.

- Vārtiņus ierobežo lauks, turklāt ne tikai vārtiņus, bet arī visu pārējo ēku, - Eiverija vīlusies sacīja. – Mēs netiekam iekšā.

Netiekam iekšā... Es netieku iekšā?

Atkal izmisīgi stiepu roku, kā cerēdama, ka lauks pēkšņi būs zudis, bet plauksta tik un tā tika uzstājīgi atgrūsta. Pāri ādai skraidīja skudriņas, kas durstīja kā ar adatiņām, ar katru centimetru arvien dziļāk un spēcīgāk, cauri ādas slāņiem un gandrīz pār kauliem, līdz biju spiesta atrauties.

Un tad Kārters atkāpās no žoga, strauji dodoties atpakaļ un neko nepaskaidrojot. Tikai, kad, skrienot viņam pakaļ, satvēru puisi aiz rokas, Kārters beidzot apstājās.

- Kur tu ej? – spalgā balsī vaicāju.

- Tikšu iekšā un atslēgšu sistēmu. Vai vismaz atradīšu vietu, kur jūs varētu iekļūt. – Kārters jau grasījās doties prom, bet es neatlaidu tvērienu no viņa augšdelma, jūtot savus jau kādu laiku negrieztos nagus iecērtamies puiša ādā:

- Kā tu domā to paveikt?

Zināju, ka šis jautājums galvā neizskanēja vienīgajai; visi sapulcējās mums blakus un apkārt, vēloties uzzināt, kāds bija Kārtera kārtējais ārkārtas plāns, ko viņš sniedza. Sajutos gaužām pateicīga, saprotot, ka puisis bija tik gudrs, lai atkal un atkal izdomātu jaunas idejas, kamēr laiks bezbēdīgi ritēja prom, pat neatskatoties. Tas par mums smējās, varbūt nemaz nemanīju, cik maz atlicis, varbūt tikai piecas minūtes līdz visam būs pienācis gals.

- Neuztraucies, es tikšu iekšā, - Kārters, ar brīvo roku satvēris manējo, sacīja un lūkojās dziļi manās acīs. Un nekas cits neatlika, kā uzticēties. Atlaidu tvērienu.

Kārters novilka jaku, nomezdams to pie kājām, un sakniebis lūpas, lūkojās manā sejā, it kā cerēdams, ka aizgriezīšos. Bet varbūt viņš ar savu skatienu centās atvainoties par to, ko tagad grasījās darīt. Zināju, kas tūlīt notiks, un man bija taisnība. Pagāja kādas piecas sekundes, kuru laikā pilnīgi aizturēju elpu, līdz Kārtera ķermenis sāka būtiski mainīties. Brīdī, kad viņa acis tapa koši zaļas, kādas atminējos Rennai, vairs nespēju izturēt. Strauji apgriezos par simtu astoņdesmit grādiem, uzliekot vienu roku uz pleca un otru turot sevi ap vidukli. Lūkojos zemē, redzot Kārtera ēnu mainām aprises, tāpēc pirms sāku nezināmu iemeslu dēļ raudāt, aizvēru acis, liekot pasaulei ieslīgt tumsā. Nevēlējos redzēt, kā puisis paliek par kaķi, kura sabiedrībā raudāju, ar kuru runāju, kad nepieciešams. Joprojām negribēju ticēt, ka Kārters bija Reihers, kaut patiesību varēja redzēt.

- Viņš aizgāja. – Amēlijas roka jau atradās man uz pleca, aizvezdama uz trotuāra malu, kur visi apsēdāmies. Eiverija savāca ceļa vidū dusošās Kārtera drēbes un iebāza savā somā. Tad mēs gaidījām.

Varēja dzirdēt skaļruņus, kas atskaņoja tiesas zālē notiekošo, un, pat ar aizspiestām ausīm, varēju saklausīt sievietes balsī uzdotos jautājumus Leo. Viņš lielākoties neatbildēja, visticamāk, tikai māja ar galvu. Iespiedu galvu starp ceļiem, jūtot elpas un sirds ritmu palielināmies, un centos koncentrēties uz ritošo laiku. Vienīgais pluss, ko deva ekrāni, bija tas, ka zināju – vēl bija iespēja izglābt Leo.

- Jūs, Leo Džeims Pārker, šī gada 16. maijā ar Ellenu Geidžu Pārkeri bēgāt no Policijas, man ir taisnība? – Tiesneses balsi nomainīja Sammeras, un es sajutu niknumu briestam krūtīs. Ak, kā šobrīd vēlētos lodi, kas atradās ierocī, ietriekt viņas sirdī. Leo atkal, laikam, pamāja, nebilzdams ne vārda, un es centos novērsties, skaitot sekundes, cik pagāja, kopš Kārters aizgāja. Vienīgais variants, kā novērsties no mokošās balss, kas ieskāva visu ēku un tās apkārtni.

Pagāja desmit minūtes jeb tieši piecsimts sešdesmit septiņas sekundes, bet Kārters vēl nebija atgriezies, un tad sapratu, ka nevarēja gaidīt ilgāk. Man vajadzēja rīkoties, jo citādāk iespēju būšu palaidusi garām. Neviena neapturēta piecēlos kājās, lūkojoties uz balto ēkas sienu, ko ieskāva gandrīz vai zumošs enerģijas lauks. Zināju, ka Eiverija vēlējās ko vaicāt, taču tomēr klusēja, un es biju par to pateicīga. Sakrustoju rokas uz krūtīm, cenšoties atrast kādu vietu, kas ļautu iespraukties iekšā, taču, ejot turp un atpakaļ, enerģijas daudzums katrā vietā likās vienlīdz spēcīgs. Pie žoga to varēja izbaudīt visvairāk, pat būdama divus metrus no ieejas, izjutu, kā mani grūž nost. Skrēju sienā, betona mūrī, kas neizkustējās, lai kā centos. Trieciens meta mani atpakaļ. Bez variantiem, vārtiņi nebija pareizā vieta. Taču varbūt varēju atrast kāda eju, kurai enerģija neplūda tik biezā slāni kā te?

Pagriezos, lai ietu atpakaļ gar gludo sienu, un beidzot ieraudzīju to, ko visu laiku meklēju.

Ventilācijas šahta.

Tieši vietā, kur iepriekš stāvēju un prātoju, gandrīz pie pašas zemes atradās aptuveni sešdesmit centimetrus augsts režģots metāla kvadrāts, šķērsojot vienīgo iespējamo ieeju. Pieliecoties cauri sudrabotajam režģim redzēju tumšu tuneli, kas vijās tālu mājas iekšienē. Atliecos un pastiepu roku, jūtot pretestību, ko sniedza lauks. Radās sajūta, it kā censtos divus magnēta gabalus piespiest viena pie otra, kaut abi bija viena pola. Nereāli, taču censties varēja. Vienīgā atšķirība, ka šoreiz klāt pretestībai bija arī tirpas un vājas, ādu caurvijošas sāpes. Varbūt šī enerģija spēj to noraut no kauliem, centimetru pēc centimetra. Vai es to vēlētos? Vai ļautu tam notikt, ja šādi varētu glābt Leo?

Atrāvos, ar plaukstas kustināšanu cenšoties atgūt asinsriti, kas bija mazliet palēninājusi ritmu un padarījusi pirkstu galus aukstus. Redzēju enerģijas lauku virmojam, tā atgūstot sava slāņa vienmērīgumu, taču es nedomāju apstāties. Savilku pirkstus kopā, padarot pirkstu locītavas baltas, un, sasprindzinājusi žokli, ar visu spēku triecu dūri pret spēcīgo, neredzamo mūri. Likās, ka āda zaudē jebkādas saites, kas to saistīja ar dvēseli un kauliem, un nejutu itin neko. Pretestība bija spēcīga, mūris grūda nost, nemaz nedomādams laist garām. Bet es nepadevos.

Sajutu Amēliju blakus, un pēc mirkļa viņa saņēma manu roku. Uzreiz izrāvu nejūtīgo plaukstu no ūdenim vai želejai līdzīgā slāņa, jūtot, kā tirpas pārņem visu ķermeni. Amēlija pasmaidīja, joprojām turot plaukstu, it kā atbalstīdama ideju.

„Domā mēs abas varētu?” saraucu uzacis, ar acs kaktiņu vērdamās meitenē.

„Pamēģināsim.”

Nebija pilnīgi nekāda nojausma, ko mēs varētu paveikt, taču mēģināts nebija zaudēts. Pirms iesākām mēģinājumu tikt cauri, klāt piesteidzās pārējie.

- Pagaidiet! – Ellena sauca un maigi pagrūda mūs nost. Pilnīgi bez problēmām Leo māsa ķērās klāt režģim, ko centās noraut no tā atrašanās vietas, taču metāls nepadevās, vienīgi nedaudz ieliecās vietās, kur atradās Ellenas šķietami smalkie pirksti, tērpti melnos cimdos līdz elkoņiem. Arī Ana metās uz ceļiem, lai palīdzētu draudzenei, bet tad iejaucās Stefans, pasniegdams skrūvgriezi ar spilgti dzeltenu plastmasas pamatni.

- Atskrūvē visu vaļā, - puisis vēl pamācīja, un Ellena uzreiz izbolīja acis, kā sacīdama, ka zina, ko dara, un ķērās pie ventilācijas šahtas atbrīvošanas. Režģī tagad pavisam skaidri varēja redzēt Ellenas pirkstu pēdas. Šķita tik dīvaini, ka neviens no mums – Delrejiem – nespēja pieiet ne centimetru tuvāk, tāpēc neatlika nekas cits, kā skatīties, ko dara Ellena un Ana. Skrūves, viena pēc otras, krita uz zemes ar klusu, spalgu skaņu, līdz beidzot vāks bija nost, atklājot dziļu, metālisku tuneli iekšā mājā. Joprojām metu acis uz sānu, cerot ieraudzīt Kārteru, taču nu bija jau par vēlu – mums vajadzēja doties iekšā.

- Ellena varētu ielīst un ievilkt kādu Delreju. Kate un Amēlija, visticamāk, visvairāk spēs izciest lauka spēku, - Eiverija sacīja, un visi uzreiz piekrita. Vienīgi es jutos nobijusies, uztraucoties, ka varētu palikt bez kāda ādas gabala, ja centīšos tikt cauri slānim tik brutālā veidā, taču citu variantu vienkārši nevarēja atrast. Vienīgais jautājums, kas radās, bija – kā tad iekšā tiks pārējie? -, taču centos par to neraizēties.

Ellena ar Anas palīdzību atmuguriski ielīda iekšā ventilācijas šahtā, aiz sevis atstājot vien graboņu, razdamās ceļiem saskaroties ar metāla virsmu. Viņa, iekārtojusies pēc iespējas ērtāk un dziļāk, pastiepa savu plaukstu un gaidīja, kad to satveršu. Vai es to spēju?

Bailes caurstrāvoja visu augumu, vēlējos atkāpties, kaut zināju, ka nevarēšu. Man vajadzēja to paveikt, vajadzēja tikt iekšā un izglābt Leo.

Jau vēlējos pastiept roku, kad vēl paspēju pajautāt:

- Tu nezini, cik tālu sniedzas slānis?

- Man šķiet, ka tas nav tik biezs. Nelielais siltums šeit ir zudis, - Ellena mierināja smaidīdama. Beidzot spēju dziļi nopūsties, saņemt sevi rokās un satvert viņas plaukstu, caur kuru plūda pretestību klātā enerģija. Meitenes plauksta cauri cimdam likās vēsa.

Un Ellena sāka vilkt.

Jutu mežonīgu pretošanos, nevēloties mani laist iekšpusē. Sakodusi zobus, pārstāju just jebko, kas saistījās ar pirkstu galiem un plaukstām, viss likās sasalis. Zināju, ka enerģija cenšas mani atgrūst, kā vien spēja, tādējādi grūžot nost garu, kas tagad spēji rāvās ārā no ķermeņa. Domāju kliegt, taču neuzdrošinājos to darīt, baidoties, ka kāds varētu mūs sadzirdēt. Sāns kļuva tikpat nejūtīgs, tas atradās kā zem milzīga spiediena, kā zem ūdens vairāku kilometru dziļumā, kad ir sajūta, ka smadzenes eksplodēs.

„Nu, vēl tikai nedaudz!” Centos sevi iedrošināt, domājot par to, ka satikšu Leo, ka satikšu Kārteru un varēšu, iespējams, ielaist lodi Sammeras pretīgajā un bezjūtīgajā sirdī. Es varētu atriebties, bet tāpēc vajadzēja tikt cauri.

Kad likās, ka vairs neizturēšu un atkāpšos, ar pašiem pirkstu galiņiem sajutu vēsu, mitru vēja plūsmiņu. Jā, sajutu. Lauka slānis šajā vietā bija tikai metru biezs, turklāt es jau biju tikusi līdz pusei. Visi mani grūda, Ellena vilka, bet vairs necentos pretoties, vairs nebaidījos no tā, ka varētu uzsprāgt no spiediena, ko sniedza šī vieta, tikai grūdos uz priekšu pati, līdz beidzot ar visu spēku ielidoju šahtā, ar pieri ietriecoties Ellenas degunā, kas atstāja svilstošu, karstu punktu galvā. Meitene sāka rāpties uz aizmuguri, nodūrusi galvu un piespiedusi plaukstas locītavu pie nāsīm, no kurām varēja redzēt, kā lēnām pil asinis. Sarāvusies pēc iespējas kompaktāk, sameklēju somā papīra salveti un iedevu Ellenai, kura to uzreiz paņēma. Beidzot sāku palēnām visu just.

- Ielien ejā, lai es varētu palīdzēt pārējiem, - meitene sacīja, norādot ar brīvo roku uz sāneju, kas atradās viņai metru aiz muguras. Ellena lēnām virzījās prom, tādējādi nodrošinot, ka varēšu tur tikt.

Metāla virsma bija vēsa, taču sajutu pāris siltus un mitrus punktiņus, kurus skāru ar delnām. Lienot tālāk, apstājos, lai noslaucītu Ellenas asinis tumšajā krekliņā. Dzirdēju, kā atskan trieciens, kad meitene sasniedza šīs ejas beigas, un man vajadzēja manāmi pacensties, lai tiktu garām Ellenai un ielīstu perpendikulārajam tunelī. Paspēju vēl pamest skatienu laternu izgaismotā ceļa virzienā, kad ielīdu faktiski pilnīgā tumsā. Ellena atgriezās atpakaļ, lai ievilktu Amēliju, taču, ko darīt man?

Četrrāpus līdu arvien tālāk, jūtot aukstu metālu zem rokām, kas likās kā ledus aukstā ziemas dienā. Ceļi mazliet sūrstēja, jo biju vismaz trīs reizes tos noberzusi pret vietām, kur viens tuneļa posms savienojas ar otru, un, kad ieraudzīju nākamo eju, beidzot apstājos, apsēžoties uz papēžiem. Netīšām iztaisnojos, tādējādi diezgan skaļi atsitot galvu pret griestiem, un iekunkstējos. Vajadzēja samiegt acis, lai ko redzētu, taču vārga gaisma nākamā tuneļa krustpunktā, bija redzama kā bākugunis, tāpēc nekustējos, baidīdamās, ka kāds varētu mani sadzirdēt vai ieraudzīt, ja atrastos tik labi izgaismotā laukā. Kaut gan, kurš vispār iedomātos meklēt Delrejus ventilācijas šahtā?

Dzirdēju grabēšanu, kas radās, manā virzienā pārvietojamies vairākām personām, un, pagriežot galvu, ieraudzīju Amēlijas apveidu. Meitene rāpoja tikpat sakumpusi kā es, taču varēja redzēt, ka viņai pārvietoties bija vieglāk. Amēlija kustējās kā čūska, ar katru kustību arvien vairāk pielāgojoties plašumam, kādā atradāmies.

- Ellena centīsies ievilkt iekšā arī Eiveriju, taču nekas netiek solīts. Ja veiksies, viņa varēs tikt pie sistēmas un tad jau viss ies kā pa diedziņu. - Amēlija apstājās un apsēdās tādā pat pozā kā es, atbalstīdama sakumpušo muguru pret vēso metāla kastes sienu. Tālumā, kur no laternu radītās gaismas tika apspīdēts tunelis, redzēju Ellenu pārvietojamies atpakaļ uz izeju. Tam vajadzēs daudz laika, daudz par daudz, bet vai mēs drīkstējām izniekot kaut minūti? Tagad nevarēja vairs dzirdēt Sammeras balsi no tiesas, likās, ka atradāmies pilnīgi izolētā telpā, taču nespēju saprast, vai biju pateicīga, vai vēl vairāk satraukta šī iemesla dēļ. Tagad nevarēju zināt, vai dotais laiks bija iztecējis. Varbūt es te sēdēju un gaidīju pilnīgi par velti, lieki domādama, ka varēšu vēl paspēt.

Mums vajadzēja tikt prom. Pēc iespējas ātrāk.

- Mēs nevaram iet? – nočukstēju, izmisuma pilnajiem vārdiem atbalsojoties pret šaurajām sienām. Likās, ka drīz vien parādīsies klaustrofobijas pirmās izpausmes, bet šobrīd nācās vien samierināties ar paātrinātu sirdsdarbību un spalgu un nerimstošu oda cienīgu džinkstoņu ausīs. Amēlija noliegumā pašūpoja galvu, arī pati būdama diezgan neapmierināta ar to, ka vajadzēja sēdēt uz vietas, bet tad atkal atskanēja dimdoņa, kas radās no ceļu atsišanās, un es uzreiz sarāvos.

- Kustamies! – Eiverija aizsmakusi sacīja, cenzdamās pēc iespējas ātrāk tikt iekšā tunelī, kurā atradāmies mēs ar Amēliju. – Kustamies! – viņa nikni uzšņāca, redzot, kā lēni pūlamies iekārtoties, lai varētu tupus tikt tālāk, jo te nu gluži ērti nebija. – Ir palikušas vidēji divdesmit minūtes!

Eiverijai nevajadzēja teikt vēlreiz, jo aukstums, kas ielija kaulos, lika izkustēties no vietas kā plēstai.

Mazāk nekā pusstunda līdz brīdim, kad neko vairs nevarēs mainīt.

Apgriezos ap stūri un ieraudzīju režģoto paneli aizsedzam pirmā stāva gaiteni. Tur neatradās itin neviens, kurš varētu mūs aizkavēt, visticamāk, šī bija viena no ejām, kurā neviens nedežūrēja, un tas lika lūpām atplaukt vieglā smaidā. Pievirzījos vēl tuvāk un, cauri režģim palūkojoties uz bēšajām sienām pa labi un pa kreisi, pārliecinājos, ka ceļš bija pilnīgi tukšs. Ieķēros plāksnes caurumotajā virsmā, cenšoties bez jebkādas skaņas izgrūst paneli, taču tas nekustējās.

- Skrūvgriezi? – Amēlija čukstus ieminējās, bet es atteicos, zinādama, ka tas neko nedos. Skrūves atradās ārpusē, un es nevarētu tās aizsniegt pat, ja plauksta būtu trīs reizes tievāka. Centos vēlreiz ar visu spēku grūst, pat aizvēru acis, it kā tas varētu līdzēt, bet tad Eiverijas rokas spēcīgi satvēra aiz pleciem un atrāva no režģa. Kad atvēru acis, dzīvnieka cienīgs smilksts izspraucās pār lūpām, pirms paspēju to apturēt.

Cauri bija redzamas melnās auduma biksēs tērptas kājas, bet, paceļot acis uz augšu, varēja redzēt pie jostas piestiprinātu ieroci.

Centos neelpot, taču bija par vēlu.

Rokas satvēra režģi.