Delreju paslēpes: TRĪSDESMIT TREŠĀ nodaļa

TRĪSDESMIT TREŠĀ nodaļa.

***

22 dienas pec notikuma.

                                                                                

Pavasaris.

Vīrieša spēcīgā roka satvēra manējo un asi piespieda rādītājpirkstu pie mirgojošā aparāta letes pašā priekšā. Pēc sekundes iepriekš esošā neitrāli zilā gaisma tapa zaļa, un darbinieks uzreiz palaida vaļā kā krūvspīlēs iespiesto plaukstu. Cauri tumšajām saulesbrillēm redzēju, kā viņš pastiepj roku, un es, neko citu negaidīdama, liegi ieliku tajā laminēto kartiņu ar savu šī brīža vārdu. „Melisa Vaita”.

„Nulle-viens-divi-septiņi-seši-trīs.” Sarāvos, saprotot, ka cipari, ko pēdējo minūšu laikā centos atkārtot, bija nepareizi. „Nē, viens-divi-nulle-pieci-seši-trīs, nulle-viens-divi-septiņi-divi.” Galvā izmisīgi sacīju, panikā mīņājoties no vienas kājas uz otru, taču vīrietis, nopietni ielūkojies kartiņā, pasniedza to atpakaļ, nemaz nepajautājis nevienu lieku jautājumu. Protams, varēja redzēt, ka viņš mazliet šaubījās par kaut ko, visticamāk tādēļ, ka nespēju nostāvēt uz vietas mierīgi.

- Lūdzu, noņemiet saulesbrilles, - viņš lietišķi sacīja, taču es vilcinājos. Pēc pāris sekundēm, kas skaļi atskanēja prātā kā pulksteņa tikšķēšana, tomēr ar pirkstiem pabīdīju tās uz augšu, atbalstot brilles uz galvas. Blakus letei atradās nedaudz pagriezts spogulis, kurā, strauji palūkojoties, redzēju savu atspulgu. Tikai ar grūtībām spēju atpazīt pati sevi. Tumši brūnas varavīksnes; caur lēcām, par laimi, zilo spīdumu nemaz nevarēja redzēt, ķiršsarkanās lūpas, tumšie mati, kas krita pār pleciem kā plīvurs, un pelēkās acu ēnas, padarīdamas ādu bālāku nekā parasti, un patiesībā, ja nezinātu, ka atpulgā esmu es, sevi nemaz nepazītu. Novērsos no spoguļa, kad vīrietis pēc pāris mirkļiem atliecās, sapratis, ka, pat būdama ieradusies no Sevjeras, nebiju bīstama, kur nu vēl Delreja.

- Lai jums jauka diena! – viņš sacīja, un es beidzot, grīļīgiem soļiem ejot uz augstajiem papēžiem, varēju doties vārtiņu virzienā. Tie atvērās tieši brīdī, kad atrados pusmetra attālumā. Pārejot neredzamo līniju starp pārbaudes punktu un lidostas uzgaidāmo telpu, izpūtu dziļu elpu no plaušām un sajutos neparasti atvieglota un sajūsmināta, kā arī nobijusies vienlaikus. Atvieglojums neilga vairāk par pāris sekundēm.

Es biju iekšā.

Tā kā bijām sarunājuši tikties ar pārējiem pie izejas, devos cauri tukšajam gaitenim, lai atrastu durvis, kas varēja izvest ārā no šīs šobrīd saspringušās vietas. No desmitiem spuldžu krītošā gaisma lika sajusties kā zem milzīga palielināmā stikla. Katru reizi, kad pacēlu acis, lai neliktos, ka kaut ko slēpju, sastapos ar stūros iemontētajām novērošanas kamerām. Te bija neomulīgi, it īpaši man.

„Nomierinies, tu jau no attāluma drebi.” Sarāvos, gandrīz apstādamās, jo nebiju pamanījusi brīdi, kad prātā ieguvu saikni ar Kārteru. Vai tiku ierauta tādā stresa virpulī, ka nespēju paturēt pat pašas domas pie sevis?

„Piedod. Man ir sajūta, it kā kāds tūlīt ietrieks lodi krūtīs, ja izdvesīšu kaut skaņu,” caur domām dvesu, jūtot, kā elpas ritms ar katru sekundi paliek arvien straujāks un seklāks. Kārters iesmējās, šoreiz gan pa īstam, taču es pat nereaģēju, sakniebjot lūpas un turpinot lūkoties zem kājām, cerot, ka nepakritīšu. Biju tik tiešām pārliecināta, ka ar katru sekundi palika arvien smacīgāk, plaušas sāka sūroties par skābekļa nepietiekamu padevi, pat, iespējams, vairāk nekā, kad atrados pie kontroles punkta. Vai tas varētu būt tādēļ, ka ar katru soli devos arvien dziļāk neizzinātu džungļu biezoknī? Biezoknī, kur kāds plēsējs varētu mūs atpazīt un bez nekādas apdomāšanās ielaist lodi deniņos? Bez jautājumiem, bez iespējām paskaidrot?

Grīļodamās arvien tālāk prom no vīrieša, kura skatiens, kā teica intuīcija, kādu mirkli dūrās mugurā, sajutu pēkšņas dusmas uz Amēliju, kura piespieda uzvilkt šos apavus, taču es neapstājos, lai pat iedomātos tos novilkt. Vajadzēja vien ar nelieliem soļiem doties cauri gaitenim, līdz beidzot sasniedzu automātiskas stikla durvis, kas atbīdījās uz sānu, kad atrados pāris soļu attālumā, ļaujot svaigam, vēsam gaisam iespraukties te valdošajā sutā. Uz ielas sajutos kā pavisam citā vietā, kur beidzot varēju pa īstam ieelpot, un tieši tad radās sajūta, ka esmu pārkāpusi pāri melnajam dzīves posmam un jau atkal atrados mājās.

Tā, kā saprotams, nebija.

Pilsēta no šī skatu punkta likās milzīga. Lidosta, kā jau katrā pilsētā, atradās kāda kilometra attālumā no pirmajām milzīgajām ēkām, ko spēju saskatīt, taču pilsētas nāvīgie džungļi stiepās tik tālu, cik acis spēja saskatīt un vēl tālāk. Milzīgas laternu un virteņu, un uzrakstu apgaismotas ēkas, mašīnas, kas traucās cauri pilsētai arī šajā nakts stundā ar gandrīz nedzirdamu skaņu. Biju pārliecināta, ka pilsēta negulēja, cilvēki joņoja tai cauri, izbaudīja nakti un tās sniegtās iespējas. Būtu diezgan naivi nedomāt, ka tas nebija šajā dienā esošās Leo tiesas sēdes dēļ, jo, atminoties svētkus, kas norisinājās citu Delreju tiesāšanas dienās, šīs naktis netiks pavadītas mazāk aktīvi.

Kuņģis nemanāmi bija sarāvies, liekot nelabumā saliekties un piespiesties pie mūra, norobežojot kāpnes no nelielā, sarkanu ziedu klātā uzkalniņa blakus, kam ik pēc pāris decimetriem atradās spožas spuldzes ziedu formā. Sarkanā krāsa bija Bostonas oficiālā karoga krāsa, tā tika izmantota visur, kur vien varēja – rotājumos, dārzos, mēbelēs -, ikviens īstens Bostonas iedzīvotājs iekļāva vismaz vienu detaļu savā apģērbā sarkanā krāsā. Un, pat aizvērusi acis, joprojām varēju redzēt atspulgu no sarkanajām spuldzēm, kas rotāja milzīgo debesskrāpju stikla sienas, ko pirms mirkļa redzēju cauri tumšo saulesbriļļu lēcām. Nelabums spēcīgāk spiedās rīklē.

Svētki. Svinības.

Iespurdzos un uzreiz cerēju, ka neviens mani nedzirdēja, pat zinot – neviena te nebija. Kā iedzīvotāji varēja tik bezrūpīgi svinēt cilvēka bojāeju, nezinot, ko patiesībā viņi ir, nē, mēs esam pārdzīvojuši? Kā viņiem sirdsapziņa ļāva ar to samierināties? Es vienmēr biju satraukusies, kad katastrofās iet bojā parastie, pilnīgi vienādie cilvēki, personas, kuri šķietami baidās no mums. Viņi mirst un pēc tam vaino mūs, bet es tik un tā skumstu par katru bojā gājušo dvēseli.

- Vai es vispār esmu tevi redzējis kaut dienu neskumstam? – Sajutu lūpas čukstam pavisam tuvu pie auss. Sarāvos no karstās elpas un ļāvu acīm atvērties, sastopoties ar spožās gaismas izvalgoto tumsu, kas mani nezin kādu iemeslu dēļ nomierināja. Varbūt tas bija tikai Kārters.

- Jā, - sacīju un pēc sekundes pavēros Kārterā, kas jau bija paņemis somu no mana pleca, padarot savu nesamo smagāku, - vismaz vienu reizi noteikti.

Puisis iesmējās, taču es tikai noraustīju lūpu kaktiņu, nespējot iedomāties, ka varētu smieties šājā situācijā, un viņš mani uzreiz pievilka klāt, liekot patīkamām tirpām izskriet cauri ķermenim un pēkšņi nomierinot. Kārters bija viens no tiem pāris cilvēkiem, kurš tikai ar savu klātbūtni palīdzēja aizdzīt jebkuras sliktās domas, kas tajā brīdī pārņēma prātu. Pats Kārters, kā arī Leo.

Uzreiz atcerējos pāris vakarus pēc tam, kad vecāki aizbrauca no Fēras, atstājot mani pilnīgi vienu. Nespēju saprast, kādēļ pēkšņi šīs atmiņas tik spēcīgi atspoguļojās prātā, taču attēlu rindu, kas plūda un plūda, nevarēju apturēt. It kā tas būtu atspirdzinošs, vēss strautiņš, kurā spēlējās saules zaķi saulrieta pašā krāšņākajā stundā. Sarkani, balti, oranži stari, guldzēšana un burbuļošana, kad ūdens strauji līkumoja caur nelielajām krācēm. Tās atmiņas likās tik spēcīgas un košas kā iedomātā aina, taču nespēju saprast, kādēļ. Iepriekš, ejot šiem gadiem, par to pat neaizdomājos, taču te nu tā diena atkal bija klāt.

Atcerējos, kā sēdēju uz dīvāna. Bija vēls vakars, iespējams, to jau varēja saukt par nakti, gadalaiki lēnām mainījās un drīz vien vajadzēja būt klāt drēgnajam rudenim. Laternu gaismā cauri aizklātajam logam, kas atradās pa labi no manas atrašanās vietas, varēja redzēt koku, kura zemajos zaros lapas nepacietīgi krāsojās koši sarkanos toņos. Pēc pāris mēnešiem sniega vētras laikā šī ābele nolūza un tagad tās vietā atradās viens liels tukšums, kam pa vidu varēja saskatīt bērnības atmiņas par nelielajiem piknikiem ar vecākiem. Taču, ko atminējos, bija tas, ka sēdēju uz dīvāna, piespiedusi vēsos ceļus sev pie zoda un raudāju. Neko neteicu. Tikai raudāju.

Vai tas varēja būt tādēļ, ka ļāvu sev palikt vienai, pamudināju vecākus aizbraukt, lai tikai mums būtu laba dzīve? Tagad tas šķita diezgan muļķīgi, taču tobrīd, būdama jau pāris dienas pilnīgi viena tukšā, klusā mājā, tas dzina izmisumā. Vistrakāk bija naktīs, kad Leo fiziski nespēja atrasties blakus, taču šajā agrajā rudens dienā šķita, ka viņš ar savu klātbūtni spēja aizdzīt skumjas pavisam. Puisis atnesa divas milzīgās kārbas ar šokolādes un vaniļas saldējumiem, piespieda tos ēst līdz kuņģis vairs nespēja paciest ne karoti vairāk, skatījāmies filmas un, satinušies segā cieši viens otram blakus, runājāmies no visas sirds. Kad pamodos, galva joprojām atradās atbalstīta pret Leo plecu, kaut zināju, ka šādi apgūlos miega laikā.

Tā bija pirmā reize to dienu laikā, kad tīkamā sajūta krūtīs lika smaidīt.

Taču šobrīd šīs atmiņas paveica tieši pretējo – ilgas pēc tādiem brīžiem lika iesmilkstēties kā ievainotam kucēnam, kas pazaudējis ceļu uz mājām, taču no visas sirds vēlas to atrast. Šajā gadījumā ceļš pēc šīs māju sajūtas bija, bet uz cik ilgu laiku?

Centos ignorēt Kārtera skatienu, zinot, ka viņš gaidīja, kad ierunāšos, bet es klusēju, jau atkal iekodusi apakšlūpā, it kā tas varētu apturēt vārdu plūdus.

„Leo? Lūdzu, atbildi man,” prātā raudulīgi lūdzos. Mirkli pagaidot, tik un tā galvā valdīja klusums. Centos arvien izmisīgāk sameklēt puisi, garīgi izejot visus ceļus, visas takas un ejas, kas aizveda uz ēku, kurā atradās Leo, visticamāk, šobrīd guļam. Devos pa kāpnēm, tad tomēr iekāpu liftā, līdz sameklēju šķietamo telpu, kurā viņš varētu būt. Pievēru plakstiņus, ļaujot iztēlei vaļu, un tur jau viņš sēdēja - telpas vidū uz saliekamā krēsla, - taču pat nepacēla acis, kad pieliecos pie auss, lai čukstētu: „Lūdzu, ja tu mani dzirdi, pasaki kaut ko.”

Bezcerīgi. Aina izšķīda uzreiz, kā jautājums izskanēja, bet atbildes kā nebija, tā nebija. Uzreiz sajutos kā pārdurts balons, no kura strauji ārā plūda gaiss, tomēr nespēju padarīt itin neko, kas plūsmu apturētu. Man nebija spēka. Trūka enerģija, lai paveiktu kaut pilnīgi jebko, kaut tikai, lai panestu savas mantas vai paietu. Iepriekš radusies pacilātība, kad zināju – drīz būšu pie Leo -, pazuda, kā nebijusi.

Eiverija un daļa pārējo iznāca cauri automātiskajām durvīm, liekot izrauties no pārdomām.

- Labi, mīlīši, misija ir oficiāli atklāta! Laižam uz mūsu mitekli, - Eiva, būdama ārā, pacēla balsi, pat nebaidīdamās, ka kāds varētu viņu izdzirdēt, un nekas cits neatlika, kā uz mirkli izmest problēmas no prāta un sekot visiem uz busiņu, kas tik tikko piebrauca pie lidostas un uz kura ar lieliem, melniem burtiem bija rakstīts „Bostonas taksometrs”.

Atņēmu Kārteram pati savu somu, zinot, ka viņš protestēs, un devos pretī liktenim.

Eiverijas dēvētais „miteklis”, kā izrādās, bija noīrēts divistabu dzīvoklis debesskrāpja piecpadsmitajā stāvā ar tiešām labu skatu pāri visai šīs pilsētas daļai. Ja neskaita to, ka mums visiem, tas ir, desmit pieaugušiem cilvēkiem, vajadzēja ietilpt divās istabās, tad mani šī vieta gaužām labi apmierināja. No manas, Kārtera, Eiverijas, Amēlijas un Karlosa istabas loga varēja skatīt ļoti skaistu ainavu uz pilsētas jumtiem, kas nozīmēja, ka redzēt mašīnas, kustību un gaismas varēja perfekti, turklāt no šīs vietas pavērās perfekts skats uz upi. Skaisti. Visi cilvēki likās tik niecīgi. Kā mazas skudriņas, kas tekalēja turpu šurpu pa ceļiem, ne no kā nebaidoties. Cik ironiski – pilsētā, kurā atradās visļaunākaias un nežēlīgākais cilvēks, iespējams, uz pasaules, pilsētā, kurā mitinājās slepkava, kurā ik dienu nāca un gāja personas, gatavas nogalināt un notraipīt rokas ar asinīm, kas šobrīd ritēja mūsu, Delreju, vēnās, šajā vietā cilvēki jutās visdrošāk. Viņi nebaidījās no mums, jo zināja, ka netiksim viņiem klāt, ka nespēsim nodarīt viņiem pāri, taču vai kāds vispār aizdomājās par to, cik ļaunuma iedēsts pašu cilvēku vidū?

Kādreiz, kad man vēl nebija astoņpadsmit, pati atrados viņu vidū. Cilvēks, kurš nosodīja Delrejus, cilvēks, kurš nosodīja viņu dzīvesveidu, viņus pašus, bet tad viss mainījās. Dzīve apgriezās ar kājām gaisā un vajadzēja samierināties ar to. Patiesībā – es būtu laimīga, zinot, kas biju, ja vien dzīvība katru mīļu brīdi neatrastos nāves briesmās. Es būšu laimīga, kad Sammera zaudēs spēju kontrolēt pār mums.

- Tev vajadzētu vēl pagulēt, - Kārters mierīgi sacīja, stāvēdams istabas durvīs, taču zināja, ka atteikšos no iespējas atpūsties. Tā arī bija. – Šodien būs smaga diena, tev vajag uzkrāt spēkus.

- Tu sāc runāt kā Eiva. – Pasmīnēju, taču neatrāvos no ainas, kas vērās manī cauri logam – pilsēta, ko apspīdēja miljoniem laternu, miljoniem gaismekļu un uzrakstu. – Lai uzkrātu spēkus, vispirms vajadzētu piepildīt kuņģi ar tādu lietu kā ēdiens.

Uztraukuma iespaidā, pavisam aizmirsu par to, ka dzīvām personām vajag ēst, un tagad vēders jau žēli kurkstēja, dodot signālus par ēstgribu. Kad vispār bija pēdējā reize, kad ko ņēmu mutē?

Kārters pienāca pie manis un maigi satvēra aiz rokas, uzstājīgi velkot uz virtuvi, kurā jau bija sapulcējušies lielākā daļa visu šī dzīvokļa iemītnieku un jau ēda agrās brokastis. Vai varbūt vēlās – ļoti vēlās - vakariņas? Kā gan es nesadzirdēju sarunas un neizlēmu atnākt te ātrāk? Turklāt, kā gan iepriekš nejutu ēdiena smaržu? Svaigi grauzdētu dubultu maizīšu aromāts kārdinoši kairināja garšas kārpiņas, un es, pārliekusies pāri Eiverijai, paņēmu uzreiz divas, redzot, kā no malām sūcas siers un kāda rozīga mērce. Kad iekodos ēdienā, likās, ka vēders aiz laimes eksplodēs. Dīdījos uz vietas, vēloties pēc iespējas ātrāk visu iestūķēt mutē, taču panācu tikai to, ka paspēju aizrīties divas reizes, izraisot ķiķināšanas lēkmes no pārējo puses, taču neviens neteica nekādus aizrādījumus šim ēšanas veidam, un beigās tomēr paspēju notiesāt četras maizītas un izdzert divas glāzes auksta piena.

Atlikušo rīta daļu pavadīju guļam. Jā, kad paēdu, devos ar Kārteru skatīties kādu filmu, pat zinot, ka vajadzētu labāk nodarboties ar kaut ko lietderīgu, un aizmigu viņam uz pleca, pamostoties ar sāpīgu un sarkanu ausi, kas vēl ilgu laiku džinkstēja. Biju nikna par to, ka neviens mani nepamodināja, taču žēlabas netika uzklausītas, lai cik nikna centos izskatīties un izklausīties. Pēc manis izraisītā pēcpusdienas strīda, Eiverija sazvanījās ar Leilu Sevjerā. Karloss pa to laiku nepārtraukti kaut ko darīja ar savām ierīcēm, cenšoties visu saslēgt kā nepieciešams. Kārters ar Džeju, Semu un Stefanu pārrunāja kaut kādu futbola maču, tāpēc kā lieka devos pie meitenēm uz otru istabu, kurā visas nodarbojās ar gaužām meitenīgām nodarbēm – frizūru taisīšanu, kosmētikas uzklāšanu un apģērba piemeklēšanu šim vakaram.

- Nē, nedomāju, ka vilkt kleitu būtu laba doma, - Ellena asi sacīja, lūkojoties uz Anu, kas klusēdama turēja rokā īsu, melnu kleitiņu. – Mums būs jāskrien.

- Taču nedrīkst satērpties arī kā pēdējais laucinieks, - Amēlija piebilda, palūkojoties manā virzienā. – Piemēram, Kate ir perfekti sagatavojusies, ja vien izgludinās drēbes vēlreiz. Var redzēt, ka esi gulējusi.

Nevērīgi pacēlu lūpu kaktiņus, aiz sevis aizverot durvis. Klausoties meiteņu sarunā, radās sajūta, ka viņas taisās doties uz kārtējo svinīgo pasākumu Sevjerā. Viņas izklausījās tik mierīgas, tik... pašpārliecinātas par to, ko darīja.

- Starp citu, varbūt Katei vajadzētu iet ar viņas dabīgajiem matiem? – Ellena piebilda, samiegusi acis veroties manī, it kā viņa cītīgi domātu. – Nu, vienkārši, ja viņu parādītu ziņās, lai visi varētu atpazīt, kas ir slavenā Katrīna Deivisa. Delreja numur viens. – Ellena pacēla rokas, kā slavinādama kaut ko, un tas izraisīja smieklu šalti no pārējām meitenēm; Amēlija uzreiz iebakstīja Leo māsu sānā.

- Tā nav nekāda modes skate, Len, kaut gan būtu diezgan interesanti kaut ko pasākt ar tiem garajiem, blondajiem matiem. – Amēlija aizdomājās, joprojām cilādama drēbes, taču tanī pat laikā lūkodamās ar acs kaktiņu uz mani. Tikai viegli smaidīdama stāvēju, atspiedusies pret sienu, jo nezināju ne, ko teikt, ne darīt. Šobrīd pieliktie, tumšie mati bija sapīti vaļīgā bizē, kā man vienmēr bija paticis, tāpēc jau pavisam piemirsu, ka galvā ir parūka, ja vien Ellena nebūtu par to atgādinājusi.

- Iedomājies, kāda būs Sammeras seja, kad viņa uzzinās, ka esi ieradusies!

- Iedomājies, kādas būs bostoniešu sejas, kad visi uzzinās – tu esi tikusi iekšā visdrošākajā un miermīlīgākajā pasaules pilsētā! – Amēlija pēdējo daļu sacīja ar asu svešinieces cienīgu akcentu, kas, iespējams, piederēja kādam no reportieriem, kuri reiz bija stāstījuši par atgadījumu, kad Bostonā iekļuva kāds slepkava – pašnāvnieks un sprādzienā nogalināja piecus cilvēkus. Tas notika sen, taču vīrieša balss prātā atskanēja kā nesen dzirdēta. Varbūt tā arī bija. Varbūt kaut kad iepriekš redzēju ziņas, kurās viņš runāja.

Amēlija ar maziem lēcieniem jau atradās pie manis, satverdama plaukstu, lai es beidzot atrautos no sienas. Viņa mani aizvilka līdz gultai, kurā atradās samesti drēbju mudžekļi un uzreiz ķērās klāt matiem, cenšoties noņemt pielikto parūku. Pēc kādas minūtes vai divām tā atradās visai apģērbu kaudzei pa virsu. Ar Eimijas palīdzību, gaišie, garie mati lielos viļņos krita sejas abās pusēs, un acumirklī, nespējot saprast, kādēļ, sajutos vairāk kā es pati. Amēlijas pirksti centās kaut ko pasākt ar nekārtīgajām šķipsnām, bet tad atskanēja kluss klauvējiens pie durvīm, un Amēlija uzreiz atrāvās. Durvīs stāvēja Kārters.

- Klau... – viņš iesāka, lūkojoties manā sejā, taču aprāvās, spējot turpināt sākāmo tikai pēc pāris sekundēm. – Es vēlējos tev kaut ko parādīt. Pilsētā.

Istabā uzreiz iestājās klusums, un varēja redzēt, ka visas bijām šokā sastingušas. Pilsētā? Kārters domāja doties ārpus mājas, lai aizvestu uz kādu vietu Bostonā? Tagad?

- Es... Es nedomāju, ka tā būtu laba doma, - sacīju, viegli šūpodama galvu, jo tas tik tiešām likās neprātīgi – tagad, dienas vidū, doties ārā, lai staigātu pa vietu, kurā čumēja un mudžēja no Policijas un Sammmeras sargiem, no cilvēkiem, kas varētu mani atpazīt uzreiz, kā ieraudzītu seju. Taču neviens negrasījās klausīties atrunās un Amēlija, izrāvusies no pirmā šoka, atkal pielikusi man tumšos matus un pasniegusi saulessbrilles, iedrošinoši pabakstīja plecā. Viņa nebeidza aizdomīgi smaidīt, it kā gatavodama kādu noziedzīgu plānu.

- Ej, - viņa sacīja, un es, atsmaidījusi pretī, tomēr padevos un izlēmu tā arī darīt. Ja šī arī bija pēdējā dzīves diena, vajadzēja to pavadīt, kā pienākas. Izbaudīt, ko vien pasaule spēja sniegt, šajā gadījumā ar Kārteru.

Saņēmusi puiša plaukstu, devāmies ārā no dzīvokļa, un man šķita, ka pilsēta mūs uzņēma neierasti klusi un mierīgi, it kā mēs te iederētos. Sperot katru nākamo soli, uztraucos arvien vairāk un vairāk, likās, ka uz rietu sliecošā saule karsē muguru kā pašā dienvidū. Cilvēku bija daudz, katrs devās savās gaitās; vairākas reizes kāds uzgrūdas plecam, un es uzreiz sarāvos bailēs, saspiežot Kārtera plaukstu vēl spēcīgāk nekā ierasti, un puisim tas izraisīja klusus smieklus. Taču neviens Katrīnu neatpazina. Neviens nesagrāba mani, neviens nežņaudza aiz kakla, neatskanēja šāviens. Viss virzījās neparasti mierīgi.

Pilsēta tiešām bija milzīga, taču tā arī šķita spiežam no visām pusēm ar savām nebeidzamajām ēku rindām. Šobrīd vienīgās gaismas, ja neskaita sauli, bija uzraksti uz veikaliem vai sludinājumi. Viss pārējais dusēja. Kā sapratu no Kārtera, mēs šobrīd aradāmies netālu no Čārlzas upes baseina, kaut šobrīd to vēl nevarēju saskatīt, lai kā centos nemanīta pastiepties uz pirkstgaliem. Varbūt kaut kad vēlāk varēšu ieraudzīt.

Nevienu mirkli neatlaidu Kārteru, baidīdamās, ka iejukšu nepareizā pūlī un mani aiznesīs pavisam citā virzienā. Viņa plauksta mierināja, tā bija silta, mazliet raupja, taču savā ziņā maiga. Tā sniedza mieru, ko centos izbaudīt, domājot par to, ko šī vieta – Bostona – dvesa. Atradāmies kā kupolā, kas sargāja no it visa; kas sargāja no ļaunuma un naida.

Drīz vien cilvēki sāka izklīst vai arī mēs vienkārši nokļuvām rajonā, kurā atradās mazāk augumu, kas spētu uzgrūsties vai ar varu aizvilkt prom, un es uzreiz sajutos daudz labāk nekā iepriekš. Mājas palika mazākas, tagad, ejot vairāk nekā pusstundu, lielākās bija piecu stāvu augstumā, daudzas – tikai trīs.

- Kur mēs ejam? – beidzot izlēmu pavaicāt, vairs nejūtot it nekādas bailes no apkārtnes, tikai ziņkāri, ko centos apvaldīt. Man nebija pilnīgi nekāda nojausma, kur Kārters mani veda. Vai tas varētu būt okeāns? Nē, pārāk tālu. Varbūt kāds skaists parks? Veikals? Kafejnīca?

Viņš neatbildēja uz jautājumu.

Pagāja vēl kādas trīsdesmit piecas minūtes, kad pēkšņi Kārters apstājās. Saule strauji rietēja, tagad apkārtni jau krāsoja vāji sarkanīga atblāzma, kas likās vēl spožāka nekā dienas pašā vidū. Kad puisis palaida vaļā roku, pirmais, ko sajutu, bija šoks, pāraugot pēkšņās bailēs, it kā es būtu mazs bērns, kam atņemta mamma. Visu šo laiku vienīgā drošā osta, vienīgo drošības sajūtu šajos džungļos sniedza siltais Kārtersa pieskāriens. Tagad tā nebija. Cerīgi pavēros viņā, redzot, kā Kārters kaut ko meklē savā gaiši zilajā jakas kabatā.

- Pagriezies.

Mazliet apjukdama, neveikli paklausīju, tagad stāvot ar muguru pret puisi un jūtot savu sirdi pukstam arvien straujāk un straujāk. Pamanīju arī, ka elpa paliek ātrāka un manāmi seklāka, kā parasti notika, ja uztraucos.

- Nenobīsties, - Kārters sacīja, un ar pirkstiem satvēra uz sejas dusošās saulesbrilles, noņemot tās nost. Godīgi sakot, es sabijos, kaut tas bija muļķīgi. Pavisam noteikti joprojām jutos kā uz karstām oglēm. Tiklīdz brilles atradās pie Kārtera, samiedzu acis, baidīdamās, ka varēja redzēt zilās varavīksnenes, taču tam nebija nekāda jēga. Puisis pastiepa rokas no aizmugures un tad jau priekšā samiegtajām acīm atradās tumšs apsējs. Visa pasaule ieslīga tumsā, it kā pēkšņi visas gaismas būtu atteikušās darboties, arī saule. Kārtera pirksti darbojās gar mezglu maigi jo maigi, cenšoties neiepīt tumšos matus, tomēr es pūlējos saklausīt, kas notika apkārt. Puisis spēra soli un atkal saņēma plaukstu, šoreiz liegi iespraucot savus pirkstus starp manējiem. Vēl vienu šoka momentu sniedza tas, ka viņa otra roka tika aplikta man ap vidukli, kā turot mazu bērnu – maigi un piesardzīgi.

- Labi, ejam?                                                                                                      

Pamāju, kaut zināju, ka vajadzēja labāk to pateikt ar vārdiem. Es to vienkārši nespēju, baidoties, ka pār lūpām nāks smiekli, juceklīgi un skaļi smiekli, kas šobrīd izpaudās, kā smaids.

Bija tik dīvaini doties tālāk neskatoties. Priekšā tikai tumsa, pārējās maņas joprojām nelikās saasinātas, tāpēc Kārtera rokas bija vienīgās, kas spēja noturēt mani stāvus. Centos neklupt, taču apavi uz papēžiem padarīja visu gājienu nestabilu. Ik pa brīdim Kārters kaut ko sacīja, visbiežāk tādas frāzes kā „uzmanīgi”, „būs pakāpiens” vai „tu skaties?”, kad, aizdomājoties par pieskārienu, lūpas atkal atplauka smaidā. Dzirdēju puiša soļus - raitus un ritmiskus -, tāpēc centos tiem piekļauties, lai nedzirdētu savējos, kas papēžu dēļ šķita daudz skaļāki un smagāki. Dzirdēju arī putnus, tie skandināja spalgas melodijas, kas saplūda ar visām pārējām skaņām. Cilvēku te nebija itin nemaz.

Nezināju, cik ilgs laiks pagāja, kad apstājāmies, kārtējo reizi iegriežoties kādā citā ieliņā. Kārters mani palaida vaļā, taču neuzdrošinājos noņemt apsēju, baidoties, ka vēl neatradāmies galamērķī, un man bija taisnība.

- Drīkstu paņemt tevi rokās?

Jautājums apmulsināja, kā vēl nekad, tāpēc atkal no mutes nenāca ne skaņa, kas apstiprinātu vai noliegtu piedāvājumu. Vai Kārters gribēja mani nest? Viņš gribēja pacelt savās rokās un nest?

- Tu nevarēsi paiet ar tām kurpēm pāri laukam. – Dzirdēju puiša balsī smīnu. Jā, tā bija viena lieta, ko jau no attāluma varēju atpazīt.

- Jā, protams, - galu galā izmocīju un nosarku, jo izklausījos kā ķērcoša, apaukstējusies vārna ziemas vidū. Bet Kārters neko neteica, un tad viņš jau turēja mani savās spēcīgajās rokās tik viegli, it kā es būtu pūciņa – maiga un liega. Turpinājām kārtējo garo ceļu, un viņa soļu ritms, kādā gājām iepriekš, mazliet izmainījās. Tagad tas bija mazliet straujāks, iespējams, Kārters vēlējās steigties, pie katra soļa līdz ar viņa augumu noraustījos, atbalstījusi galvu pret puiša plecu. Jūtot, kā gaiss paliek nedaudz, pavisam nedaudz vēsāks, likās, ka kāpjam kaut kur augstāk. Vai tas varēja būt kalns? Vai varbūt mājas jumts? Nē, soļi nebija tik skaļi, kā pret kāpnēm, tāpēc tā nevarēja būt ēka.

„Jā, tas ir kalns,” Kārters, neizdvesdams ne skaņu, atbildēja, un šoreiz pat nenoraustījos.

- Man laikam vajadzētu savaldīt savas domas, - skaļi teicu, un puisis iesmējās, beidzot apstādamies un nolaižot mani uz zemes. Uzreiz jutu, kā apavu papēži iegrimst zemē, un man radās doma, ka varbūt tikšu iesūkta zemē pavisam, taču, pašūpojot galvu, tas tika izmests no prāta faktiski uzreiz. Muļķības.

- Apsēdies. – Paklausīju; apsēžoties ļāvu plaukstai sataustīt zāli un nedaudz mitro augsni, un radās sajūta, it kā atrastos Fērā, jo nekad nebiju domājusi, ka šai vietai – Bostonai – varētu būt kāda vieta, kur ir pļava vai lauks. Atminējos, kā vasarā vienmēr devos mežā kopā ar Leo. Mēs lasījām ogas, kaut lielākoties visas palika turpat starp kokiem vai mūsu piknika vietā, jo neizdevās apēst pilnīgi visu kastīti.

Domu plūsmu pārtrauca spilgts, ass attēls. Kārters strauji bija noņēmis apsēju, pēkšņi liekot aizrauties elpai, jo to negaidīju tik grandiozi. Samiedzu plakstiņus, šokā no spilgtās gaismas, kas plūda no pilsētas, bet drīz vien acis tika atkal pilnīgi atvērtas.

Tumsa. Nespēju saprast, kā tik ātri norietēja saule, taču tagad visa pilsēta bija kā nosēta ar gaismiņām, it kā tās būtu spožas zvaigznes, nokritušas no debess juma. Iespējams, mēs atradāmies pasaules malā, kur gan virs galvas, gan priekšā, gan kalna pakājē atradās debesis un zvaigznes. Visu šo laiku nosēdēju ar aizturētu elpu, kā baidīdamās, ka varētu aizpūst attēlu prom, līdz galva sāka reibt un vajadzēja vien padoties.

- Pagaidi līdz redzēsi, - Kārters klusi sacīja, sēžot aiz muguras un atbalstīdams manu augumu, kas aiz pārsteiguma liecās viņa virzienā. Nespēju saprast, ko viņš ar to domā, bet nenovērsu acis no redzamā, pārskatot sīkos punktiņus no vienas puses līdz otrai un atpakaļ. Viens, divi, trīs, četri... Nē, to nevarēja saskaitīt. Viens miljons, divi miljoni, trīs miljoni. Balts, zils, sarkans, dzeltens. Balts. Sarkans. Divi miljoni. Miljards. Zvaigzne, zvaigzne, zvaigzne. Silta elpa uz vaiga un maigs pieskāriens sānam.

Un tad es sapratu.

Debesis burtiski uzsprāga manu acu priekšā.