Delreju paslēpes: TRĪSDESMIT OTRĀ nodaļa

TRĪSDESMIT OTRĀ nodaļa.

***

22 dienas pec notikuma.

                                                                                

Pavasaris.

Ierasties lidostā joprojām pilnīgā tumsā nelikās tik neparasti, cik vajadzēja, ja es būtu normāls cilvēks, kurš taisās braukt atvaļinājumā uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Atšķirībā no Eiropas, šeit, Austrālijā, transports jebkurā dienā sāk kursēt tikai ap pieciem no rīta, bet pulkstenis tikko bija nositis trešo nakts stundu.

Lidlauks atradās galvenās Sevjeras lidostas dienvidu stūrī, kur vislabāk varēja redzēt zvaigznes un spožo mēnesi. Tas joprojām apžilbināja mani, ja centos lūkoties ar neapbruņotu aci. Rokā stiepu savu mugursomu, kas tagad bija daudz pilnāka nekā iepriekš, kaut daļu manu mantu pārējie atstāja Londonas apartamentos, nemaz necenšoties kavēt laiku un steidzās prom, kad mani notvēra Policija. Saglabājušies bija tikai pāris apģērba gabali, kurus šīs dienas laikā paspēju izmazgāt, nelielais, pilnīgi tukšais naudas maks un pāris aizmirsti maisiņi, kuros kādreiz atradās kāda smalkmaizīte vai kūciņa, kad ēdu ārpus mājas. Viss pārējais, arī Kārtera atrastie pierādījumi, ka eksistē Lilitas dienasgrāmata, - zuduši. Iespējams, pavisam.

Somas apdilusī lence nejauki spiedās delnā, padarot to karstu un svilstošu, tāpēc pēc pāris soļiem uzmetu somu sev uz labā pleca. Dzirdēju, kā iekšā nograb Karlosa ieliktais aparāts, kura nozīmi tā arī neizpratu. Iespējams, tā bija novērošanas iekārta vai vienkārši viņa visi iespējamie datori vienā vienībā.

Protams, nebiju vienīgā, kas mocījās ar smagumu, visticamāk, man pie rokas atradās visvieglākā soma. Amēlija nesa visas nepieciešamās drēbes un apģērbus, kas ļautu neizcelties apkārtējo vidū, kā arī neuzkrītošas parūkas mums, meitenēm, it īpaši man, zinot, ka Katrīnas Deivisas attēls, visticamāk, bija izkārts visos iespējamos stūros Bostonā. Somā atradās arī daudzum daudz kosmētikas, kaut visi centās meiteni atrunāt, sakot, ka pašai būs vien sliktāk, taču viņa nevienā neklausījās. Puiši, visticamāk, tika nokrauti ar Karlosam nepieciešamo aparatūru, lai spētu iekļūt pilsētas un tiesas nama lieldatorā, bet par pārējo somu saturu nezināju.

Nakts bija tikpat auksta, cik iepriekš, un, būdami klajā laukā, salu pat vēl vairāk nekā iepriekš. Ar katru soli arvien vairāk cerēju, ka drīz vien atradīšos nelielajā Leilas Kovelrijas personīgajā lidmašīnā un laidīšos pāri Klusajam okeānam Ziemeļamerikas virzienā. Jau tagad iešana lika sajusties tuvāk Leo, kaut zināju, ka tās ir tikai uztraukuma atstātās pēdas. Raizes. Tas nebija nekas cits, kā spēcīgas raizes un uztraukums par to, kas turpmākās diennakts laikā varētu notikt. Likās, ka smadzenes izspēlē desmitiem scenāriju pāris minūšu laikā, liekot gan priecāties, gan dziļi sirdī raudāt, jūtot šķietamas dzelzs stīpas savelkamies apkārt.

Pieejot tuvāk, ieraudzīju, ka lidmašīna no ārpuses izskatījās pēc augstas un platas haizivs sejas, kas kuru katru brīdi varētu uzbrukt. Krāsota pilnīgi balta, tai uz sāna atradās melniem un trekniem burtiem rakstīts „D.R.V. Sevyare”, kas noteikti nebija man zināmajā angļu valodā, bet gan, iespējams, Leilas Kovelrijas dzimtajā mēlē. Turklāt, ieraugot milzīgo uzrakstu, radās jautājums – kāpēc gan Leila centās tik ļoti atklāti visiem parādīt, kas viņa bija? Naidīgajiem Bostonas iedzīvotājiem uzraksts būs kā milzīga bākuguns, ziņojot, kas varētu atrasties iekšā. Jācer vienīgi, ka tas neizbojās plānu. Citādi izredžu nebūs.

No sāna stiepās aptuveni divarpus metrus garas kāpnes, kas sasniedza zemi, ļaujot visiem droši iekāpt draudīgajā, bet savā ziņā patīkama paskata lidaparātā. Uzreiz sajūta, ka šī vieta ir plēsīgās zivs iekšiene, pazuda.

Tā kā pa kāpnītēm uzkāpu pēdējā, visi jau ķērās klāt dīvānu testēšanai un gaismu regulēšanai, it kā viņi atrastos bezmaksas pieczvaigžņu viesnīcā, vienīgi Eiverija pēc mirkļa pagriezās manā virzienā, pamanot kādu, kas stāvēja aiz muguras.

- Labu ceļu! Ja kas, zvaniet! – Tā bija Leila, kura ieradās pie mums, lai uzmestu pēdējo skatienu, pirms devāmies prom. Pagriezos uz papēža, lai ielūkotos sievietes sejā un atvadītos. Viņa šoreiz izskatījās, kā ieradusies atvaļinājumā – sievietes mati vilnī krita pāri pleciem un par apģērbu viņa izvēlējusies vaļīgu, baltu blūzīti, virs kuras bija uzvilkta koši sarkana jaka, un zilas džinsa bikses, izceļot samērā tievās kājas. Tā viņa izskatījās vēl jaunāka.

Tikai piekrišanā pašūpoju galvu, kad sieviete jau kāpa ārā. Ar gandrīz nemanāmu skaņu kāpnes pacēlās uz augšu, kļūstot par cieši noslēgtām durvīm, caur kurām neviens šeit esošais nevarēja tikt ārā. Ar šo domu kļuva mazliet neomulīgi, taču to uzreiz atmetu, saprotot, cik muļķīgi uzvestos, ja uztrauktos par to, ka Leila Kovelrija, sieviete, kas mums centās palīdzēt tikt galā ar problēmām un vadīja Delreju glābšanas biedrību, varētu mūs nodot tieši ceļā uz Bostonu.

Lidmašīnas iekšpuse tiešām mani vilināja. Te bija aplī ieliekts sarkans ādas dīvāns, uz kura visi jau sēdēja un bezbēdnīgi runāja, un tikai vienā vietā atradās pārrāvums, caur kuru varēja citi tikt iekšā. Pa vidu aplim atradās stikla galds, no kura vijās krāsains hologrāfisks attēls ar ēdienu un dzērienu iespējām šajā vietā. Cepts cālis, tītars, karbonādes, kotletes, kartupeļi – cepti, vārīti, grillēti -, dzērienu klāsti gan alkoholiskie, gan nē, saldie ēdieni rakstīti pat divās rindās, un man acīs uzreiz iekrita šokolādes pudiņš, ko tik sen nebiju baudījusi. Vai tiešām šis transports bija tik liels, lai ietilptu vesela virtuve, kur visu pagatavot? Turklāt, vai te vispār atradās kāds cits? Pavārs?

Sajutu, kā burkšķ vēders, liekot saliekties mazliet uz priekšu, lai citi to nesadzirdētu, taču neviens tam nepievērsa uzmanību, pat ja dzirdēja. Visi centās izlemt, ko vēlas brokastīs, taču sarunā neiesaistījos, jo tikai tagad pamanīju to, kas atradās visapkārt nelielajā telpā. Liekoties, it kā tas būtu parādījies tikai tikko, man sāpīgi aizrāvās elpa, un es sāku klepot.

Delreji. Visapkārt Delreji. To attēli, iespēja ieraudzīt informāciju par tiem, dzimšanas, miršanas gadi, bērni. Visapkārt pa sienām vijās Delreju ģimenes ciltskoks, kur pašā vijuma pamata punktā  – šajā gadījumā sānā pie pašām izejas durvīm – atradās Lilita Andersone.

Viņa izskatījās skaista. Nekad savas dzīves laikā nebiju redzējusi nevienu fotogrāfiju, kas parādītu, kāda ir pati pirmā Delreja. Fotogrāfija bija mazliet izplūdusi, kaut pilnīgi skaidri varēja saskatīt ikkatru niansi Lilitas sejā. Viņa izskatījās ļoti līdzīga Sammerai - sirds formas seja, vaigu kaulu apvidū nosētas ar vasarraibumiem, kas lika viņai izskatīties patīkamai pēc pirmā acu uzmetiena. Lilitas mati pelēcīgi blondi kā manējie, kaut man tie bija daudz garāki, bet viņai – tikai līdz lāpstiņām, saņemti uz priekšu, it kā tieši visiem vajadzētu redzēt to garumu. Man visu laiku likās, ka viņa ir sarkanmate, vai es kļūdījos? Iespējams, šeit Lilitai bija krāsoti, kaut izskatījās neparasti dabīgi. Taču visvairāk uzmanību piesaistīja acis. Lielas, nedaudz samiegtas, ar biezām, taču samērā gaišām skropstām. Tās bija pilnīgi zilas. Kā okeāna dzidrais ūdens dienas pašā vidū, kad saule spīd cauri mākoņiem, neatspīdot pret spožo virsmu, bet gan vienkārši izgaismojot. Uz Lilitas acu fona, manējās izskatījās drīzāk pelēcīgas, kaut daudzi man zināmie cilvēki nespēja noticēt, ka tā ir dabiskā acu krāsa un es nelietoju nekādas kontaktlēcas.

Pieejot tuvāk pie sienas, kurā kā ziedu vītnes atradās visi iespējamie Delreji, pamanīju, ka Lilitai uz vaiga atrodas tāda pati neliela dzimumzīmīte kā man. Uzreiz pacēlu roku, lai pieskartos sejai, sajūtoties nedaudz dīvaini. Zem attēla baltiem burtiem bija rakstīti gadskaitļi. Tūkstoš deviņi simti deviņdesmit astotais līdz divtūkstoš sešdesmit trešajam gadam. Likās neparasti, ka viņa nodzīvoja tik garu mūžu gandrīz netraucēti.

Savukārt citiem uz sienām, grīdas un griestiem redzamajiem cilvēkiem tā gan neveicās. Divi no divpadsmit Lilitas bērniem – Marianna un Laiems – gāja bojā attiecīgi deviņpadsmit un astoņpadsmit gadu vecumā, kad faktiski dzīve tikai sākās, bet nākamās paaudzes, strauji skaitot galvā, nepārsniedza pat trīsdesmit gadu slieksni un tikai daļa – četrdesmit, kas parastiem cilvēkiem ir tikai dzīves vidus. Ko gan viņi darītu, ja uzzinātu manas – mūsu – dzimtas vēsturi? Vai viņi maz par to aizdomājušies?

Pētot arvien tālāk, nokļuvu līdz manai vecmammai, fotogrāfijā redzama smaidoša un jauna, it kā viņu nekas neuztrauktu. Iespējams, tā arī bija, ņemot vērā, ka viņa zināja - nedrīkstēja nevienam – pat no ģimenes – izpaust noslēpumu, un glabāja to sev pie sirds līdz pat nāvei, kas tika atzīmēta  ar skaitli „2173”. Turpat jau bija arī mani vecāki, kuri izskatījās diezgan nopietni, taču pelēcīgi zilganajās mammas acīs varēja manīt smaidu un laimi. Cerams, tā vēl nav izdzisusi, kaut sapratu, ka ģimene bija uzzinājuši par to, kas ar mani pēdējā laikā notika. Ikkatra ar Delrejiem saistīta lieta tika izziņota visai pasaulei, tā sakot, ka vajadzētu turēt acis vaļā un uzmanīties no mums. No manis. Vai vecāki arī būtu iekrituši Sammeras izliktajā slazdā?

Sajutu nepatīkamu vēlmi piezvanīt mammai. Tētim. Tik sen nebiju ar viņiem runājusi, kopš brīža, kad pilsētā atkal ieradās Leo, un nespēju saprast, kādēļ tā. Vai es baidījos, ka zvani varētu apdraudēt viņus? Mani? Varbūt vienkārši nevēlējos sarunu, kas norisināsies kaut kad tik un tā – par briesmīgo noslēpumu, ko jau gandrīz divus gadus turēju pēc iespējas tālāk no ģimenes? Vajadzēja ar viņiem sazināties, lai paziņotu, ka viss kārtībā. Varbūt abi uztraucās.

Tas būs pirmais, ko izdarīšu, kad atgriezīšos no misijas. Cerēju vien, ka viņi vispār vēlēsies dzirdēt manu balsi.

Lēnām nokļuvu līdz durvju ailai, kas veda uz pilota kabīni, un tur jau atradās mana seja. Kādu brīdi bez jebkādām domām vēros pati sevī, it kā cerot kaut ko atrast, taču te nekā nebija. Es pati sev likos svešāda. Varbūt tas tādēļ, ka mani mati bija savīti krāšņos viļņos un sasprausti ar baltu rožu sprādzi, varbūt tādēļ, ka šī bilde tika uzņemta skolas izlaidumā, turklāt es nevienam, izņemot vecākus un Leo, to nerādīju. Saraucu pieri, mazliet apmulstot pie fakta. Kā gan Leila spēja iegūt šo attēlu, ja tas atradās tikai un vienīgi manā personīgajā datu krātuvē?

Tā kā fotogrāfija bija nobildēta līdz pat pleciem, spēju saredzēt savas gaiši zilās kleitas mežģīņu lencītes, kas, kā atcerējos, man visu laiku izlaiduma laikā mēdza slīdēt nost. Pasmīnēju, atminoties šādas atmiņas, un iedomājos, kā tagad būtu, ja spētu patīt laiku atpakaļ un atgriezties brīdī, kad lielākā problēma bija mācības, skolotāji un testi. Taču, kāpēc gan lai es to vēlētos?

Es izskatījos laimīga, acis dzirkstīja kā vēl nekad iepriekš un pat ne tagad, vaigi iekrāsojušies iesārtā tonī, liekot izskatīties tā, it kā pavisam nesen būtu skrējusi kilometru garu maratonu, ko es nedarīju faktiski nekad, izņemot skolā sporta stundās. Cik man tajā brīdī bija gadi? Astoņpadsmit? Jā, oktobrī pienāca pilngadība, un jau vairāk nekā pusgadu zināju par to, kas biju, taču tik un tā bezrūpīgi smaidīju, it kā dzīve ritētu uz priekšu tik vienkārši, kā iepriekš.

- Re, te ir arī Leo. – Dzirdēju maigu balsi aiz muguras, un es sastingu, gandrīz aizmirstot, ka nebiju te viena. Kārtera roka pastiepās garām un iebakstīja pa visu sienu esošajā ekrānā, kur pāris bildes virs manis atradās fotogrāfija ar parakstu „Leo Pārkers. 2162.” Brīdī, kad ieraudzīju tikai dzimšanas gadu, atvieglojumā nopūtos, sajūtoties labi, ka Leila nebija vēl informēta par to, ja Leo būtu notiesāts.

Sastingu, izjūtot sāpes no domas vien.

Lēnām pagriezos pret Kārteru, kurš atradās tik tuvu, ka varēju just viņa elpu, taču šobrīd tas nelikās nekas tīkams. Es tik tikko redzēju Leo fotoattēlu, un tagad mēs devāmies viņam pakaļ; šobrīd vienīgais, par ko spēju domāt, bija viņš. Kārteram prātā diemžēl neatradās augstākajā vietā. Iespējams, pēc šīs dienas tas mainīsies.

- Lūdzams visiem apsēsties un piesprādzēties. Izlidojam pēc pāris minūtēm. – Vīrietis, visticamāk, pilots, monotoni sacīja, beigās vēl piekabinot vāju „paldies”. Jūtoties gandrīz vai neizmērāmi pateicīga, uzsmaidīju Kārteram, un kā čūska paslīdēju viņam garām, ar trim soļiem pārvarot attālumu līdz sarkanajam dīvānam un iespraucoties starp Eiveriju un Karlosu. Tikai tagad pamanīju, ka dīvāns patiesībā sadalīts vienvietīgajos atpūtas krēslos, lai varētu noteikt katra sēdvietu, kas vienkārši tika sabīdītas kopā. Piesprādzējos ar iepriekš nemaz neredzēto drošības jostu, un ar acs stūri palūrēju uz Kārteru, kurš tagad sēdēja pašā malā blakus Emmai. Meitene bezpalīdzīgi darbojās gar jostu, līdz galu galā to iesprauda nepieciešamajā vietā. Uzreiz atskanēja kluss pīkstiens, kā ziņojot, ka bijām gatavi, un es sajutu nelielu vibrāciju nākam no haizivs līdzīgās lidmašīnas, kas drīz vien jau sāks kustēties, līdz pacelsies gaisā un jau lidos pāri okeānam. Lidos pāri Amerikai un sasniegs Austrumu pusi, kur arī atradās Bostona. Cik ilgi tas būs?

Nevienam to tā arī nepavaicāju, tāpēc visu laiku vajadzēja domāt, cik bija pulkstens un cik laika atlicis līdz tiesas sēdei. Turklāt nespēju atcerēties, cikos tā sākās. Visticamāk, ka vakara pusē, kad debesis ieskaus saulrieta koši sarkanie, dzeltenie un oranžie toņi kā ugunij, kas rotaļājās ar pagalēm ugunskurā.

Kad jau bez nekādiem paziņojumiem lidojām stundu, Eiverija izlēma, ka vajadzētu pārrunāt visu, ko sarunājām gan dzīvoklī, gan iepriekš, tāpēc, atspiedusies pret dīvāna stūri, lai parādītu, ka uzrunā visus, viņa sacīja:

- Visticamāk, ka mums lidostas laukums atradīsies ārpus Bostonas, kur mūs gaidīs cits transports, tāpēc būtu labi, ja jau tagad sāktu gatavoties, jo esam jau pusceļā. Lai nebūtu minstināšanās tur, jāsāk kaut kas darīt tagad.

Kā pārtraucot Eiveriju pusvārdā, atvērās viņai aiz muguras esošās durvis un telpā ienāca tumšmataina meitene, kura uz paplātes nesa milzīgu, labi ceptu tītaru. Eiverija uzreiz nicinoši palūkojās Džeja virzienā, taču viņš jau bija ķēries klāt putnam.

- Kas ir? Es paēdīšu, meitenes tāpat taisīsies desmit reižu ilgāk, - Džejs ar pilnu muti sacīja, paraustīdams plecus, un tikai šī žesta dēļ saņēma sitienu pa galvu no Emmas puses. Tas viņu faktiski nemaz neuztrauca, un viņš turpināja ēst, it kā nekas nebūtu noticis.

Ellena, kura stāvēja aiz muguras, satvēra manu roku un aizvilka līdz pavisam citai istabai, kur atradās mūsu mantas. Amēlija, būdama mūsu kosmētikas un apģērbu guru, uzreiz ķērās klāt sejas krāsu uzklāšanai, kas aizņēma diezgan ilgu laiku no atvēlētās stundas. Otiņas slīdēja, krāsas – tumšas un košas – klāja seju, viņa pat izlēma, ka vajadzētu uzlakot nagus ar sarkanu laku, kas spīdēja ar smalkiem, maziem spīdumiņiem uz īsajiem nagiem. Kamēr tā žuva, uzmanīgi paņēmu savu viltoto identifikācijas karti, ko uzliku uz galdiņa, un izpētīju tās sniegto informāciju, cenšoties atcerēties visu, ko varētu prasīt drošības kontroles laikā. Melisa Vaita, kā jau paspēju iegaumēt, personas kods nebija grūts, jo sastāvēja no man svarīgiem cipariem, it kā Karloss tos zināja, un tas pārsteidza. Pirmajā daļā rakstīti dzimšanas dati, kas iekrita tieši datumā, kad pirmoreiz satiku Leo, divpadsmitais maijs, un pirmās daļas beigās bija mana dzimšanas gada pēdējie divi cipari – sešdesmit trīs, savukārt, otrā daļa pēc domuzīmes - Leo un Kārtera dzimšanas dienas datums, beigās pieliekot divnieku, attiecīgi – nulle viens, divdesmit septiņi un divi. Nebūs nemaz tik grūti iegaumēt.

Uz kartiņas atradās arī dzimums, izsniegšanas datums un padsmit ciparu gara kombinācija, kuru nevarētu atminēties jebkurā gadījumā, tāpēc noliku kartiņu atpakaļ uz galdiņa, prātā atkārtojot kodu.

Kad izžuva nagi, Amēlija ķērās klāt matiem, uzliekot uz galvas piemeklēto parūku ar sarkanīgi brūniem matiem, kurus viņa atstāja brīvi krītam pāri pleciem, vienīgi nedaudz piekārtojot un nofiksējot ar matu laku.

Mums, par laimi, tika dots pietiekami daudz laika un tajā brīdī, kad jau vilku savu melno krekliņu, sabāžot malas tumšajos auduma šortos ar augsto jostas vietu, caur daļēji atvērto iluminatoru redzēju spožus punktiņus, nozīmējot, ka atradāmies virs kādas pilsētas. Amēlija vēl sagatavoja Emmu, Eiveriju, Anu un Ellenu, tad pati sevi, kad telpā ienāca puiši, lai pārģērbtos. Uzreiz, ne mirkli negaidot, kā bulta metos laukā no telpas, jūtot, ka kailuma šai dienai būs daudz par daudz.

Pēc divām stundām lidaparāts nosēdās lidostā.