Delreju paslēpes: TRĪSDESMIT PIRMĀ nodaļa

TRĪSDESMIT PIRMĀ nodaļa.

***

22 dienas pec notikuma.

                                                                                

Pavasaris.

Man ap pleciem bija aplikta balta, pūkaina un silta jaka, un es to vien darīju, kā vēros zvaigžņotajā debess jumā, cerot ko ieraudzīt, kaut zināju, ka nekā tur nebūs. Tikai tukšums. Melns, dziļš un neko neizsakošs caurums.

Nakts.

Lielākoties visi atradās iekštelpās, cenšoties izlemt, kā lai izveido pietiekami labu videoklipu, kas liktu cilvēkiem noskatīties visu līdz galam, nepārslēdzot televīzijas kanālus. Gandrīz neiespējams uzdevums, manuprāt, taču censties ne tikai varēja, bet vajadzēja kā likums, jo citādāk izredžu nebija pilnīgi nekādu. Vai tas bija pēdējais salmiņš, pie kā ķerties, kad ūdens jau smēlās mutē? Kad esmu gandrīz jau pārkāpusi pāri malai, kas šķir no lejupkritiena no klints radzes? Jābūt kādai iespējai. Cerībai, ka uztraukums un stress, kurā biju dziļi ieslīgusi, ir tikai liekas rūpes, no kurām spēju tik vaļā.

Rīt. Šodien. Tūlīt.

                                          

Savilku jakas malas cieši kopā, jūtot, kā aukstums, kas ik pa minūtei šķita paliekam arvien spēcīgāks, kož stilbos, kaklā un sejā un liek parādīties zosādai. Tas paadarīja visu faktiski nejūtīgu. Joprojām biju tērpusies baltajā kleitiņā, kājās atstājusi tās pašas neērtās kurpes, kas, lauzdamas pēdas, lika nepārtraukti mīņāties uz vietas, it kā tik tiešām no satraukuma paliktu traka. Likās, ka dzirdu sienāžus, kas skaļi un spalgi spēlēja savu naksnīgo melodiju, kaut visapkārt atradās tikai un vienīgi ēku masīvās sienas, spiežoties virsū un padarot gandrīz bez elpas. Šķita, ka mēness šeit, Sevjerā, bija simtiem reižu spožāks un baltāks nekā dzimtajā Fērā vai Londonā, lai gan mājās nakts spīdekļos biju vērusies simtiem reižu, ja ne vairāk. Tam apkārt atradās gaisīga migliņa, likdama mēnesim izskatīties pēc naktī esošas saules, zvaigznes savukārt bija izbalējušas krāšņā debess ķermeņa dēļ. Iespējams tas tādēļ, ka te beidzot spēju justies droši, spēju saskatīt skaistumu pasaulē, kurā mitinājos. Kaut biju ielenkta ar dusošām sirdīm, kas, iespējams, nemaz neko labu nevēlēja, kaut jutu dzīvību rosāmies kā skudras savā pūznī, nezinu kādu iemeslu dēļ jutos pilnīgi pārliecināta, ka nebija pilnīgi nekāda iemesla baidīties no tā, kas te varētu notikt. Viss likās skaisti, droši un mūžīgi. It kā es būtu nemirstīga būtne, kurai neviens neko nespēja nodarīt.

Varbūt varēju te palikt? Spētu dzīvot līdz pat pēdējam elpas vilcienam, nebaidoties no tā, ka pēkšņi pie mājas durvīm pieklauvēs ļaudis masīvos tērpos un ar ieročiem rokās, ziņojot, ka ar vienas kustības palīdzību nosaka cilvēka likteni. Dzimtenē jutos gan garīgi iztukšota, gan arī aizpildīta līdz pēdējam, jo Leo atradās blakus. Tagad biju tikai es. Un Kārters.

Kā izdzirdot haotiskās un šobrīd noguruma dēļ pilnīgi nekontrolējamās domas, saklausīju tuvojamies lēnus, nedaudz vilcinošus soļus. Mugura, joprojām jūtot vēju spraucamies jebkuram ādas pleķītim, ko vien varēja sasniegt, atradās piespiesta pie zemā mūra, kas norobežoja milzīgo māju, mūsu šī brīža dzīvesvietu. Ritot sekundēm, arvien vairāk sajutu saceļamies matiņiem uz skausta, zinot, ka tūlīt pat Kārters jau stāvēs aiz muguras. Varbūt es nemaz nevēlējos palikt viena, varbūt man vajadzēja ar kādu parunāt, lai saprastu, kas vispār notiek. Varbūt man vienkārši vajadzēja Kārteru.

- Tev nepieciešams izgulēties, - puisis klusi teica, taču tik un tā nobijusies sastingu, tikai pēc mirkļa spēdama atkal atslābināt muskuļus.

- Man nenāk miegs. – Meli. Klaji meli. Tomēr gulēt iet patiešām nevēlējos, baidīdamās no tā, ka nepamodīšos vai nokavēšu pilnīgi visu, kam garīgi gatavojos pēdējo mēnesi. - Es nedrīkstu zaudēt modrību.

Likās, ka pavisam netālu no kreisās auss atskan spurdziens.

- Ja tu taisies visu nakti palikt nomodā, tici man – modrība būs pazudusi kā bez pēdām. – Neklausoties vairs nekādās runās, Kārters ieslidināja plaukstu manējā, liekot palaist vaļā jakas vienu pusi, kas tagad ļāva vēsajam pavasara nakts vējam kā viltīgam dzīvniekam iespraukties katrā ādas laukumiņā. Nodrebinājos. Kārters lika pagriezties pret viņu. Neveikli nostājoties puiša priekšā, plaušas atteicās pieņemt jelkādu skābekļa devu, un es tikai vēros Kārterā, baidoties ko sacīt. Mēness blāvajā apgaismojumā, kas, par brīnumu, bija pārāk vājš, zinot, cik spoža baltā ripa likās, puiša seja šķita kā veidota no marmora, un vienīgo dzīvības pazīmi deva joprojām siltās šokolādes brūnās acis. Aizmirstoties pavisam, tikai pēc laika attapos, kad man sāka mazliet reibt galva, un vajadzēja ievilkt dziļu elpu smokošajā ķermenī. Cenšoties izanalizēt pārņēmušās izjūtas, prātā pazibēja jautājums - vai šādi varētu justies iemīlējies cilvēks? – taču tiklīdz, kā tas skaidri un gaiši tika nodomāts, šokā sastingstot un pilnīgi nekontrolējot sevi, spēru vienu soli uz aizmuguri, strauji nolaižot skatienu uz saviem kurpju pirkstgaliem, taču bija jau par vēlu.

Nepaspēju bilst ne vārdu, kad Kārters, mani atkal pievilcis klāt, ļāva sev sameklēt manas nosalušās lūpas. Tās acumirklī likās pārvēršamies ugunī. Vairs neklausījos ne savās domās, ne ierunās, kas kā slepkavotas agonijā kliedza prātā, un ļāvos sirdij. Tā gluži pretēji bija gatava aiz sajūsmas zaudēt balsi. Nespēju saprast, kas ar mani notika un kas varētu notikt tālāk; vai, pavadot gandrīz mēnesi ar šo cilvēku, viņu iepazinu no pavisam citas puses?

Pēkšņi vējš, kas vēl pirms brīža saldēja manu ķermeni, šķita apejam un neskaramies itin nemaz; Kārters, ar vienu roku pieturot manus matus, lai tie nekristu sejā, ļāva izjust viņa elpas svaigumu manā mutē un izbaudīt to, kā nekad agrāk. Rokas atradās puisim ap kaklu, jutu, kā tikko plecus sargājošā jaka noslīd pie kājām, taču vienaldzība par visu apkārtējo ņēma virsroku. Nosalušie pirksti ņēmās ieslīdēt Kārtera ataugušajos, maigajos matos, pirmo reizi izjūtot to burvību, kad visas pazīmes liecina par sākuma stadiju vārdam „iemīlēšanās”. Teikšu godīgi, nekad iepriekš nekas tamlīdzīgs netika izbaudīts, nekad iepriekš nespēju atgrūzt visas problēmas viena cilvēka rīcības dēļ. Kā tas bija šobrīd.

Prāts joprojām, gandrīz bez dzīvības, dvesa tādas frāzes, kā „tiesa”, „asinis”, „kautiņš”, „meli” un visam pa vidu vēl miljoniem reižu skanēja „Leo”.

Leo.

Uz mirkli jau domāju atrauties, tomēr sirds lika šo domu atmest.

Mēs zem mēness skūpstījāmies vēl ilgi, jo laika izjūta likās pilnīgi zudusi.

Joprojām bija nakts, un es sēdēju mūsu dzīvokļa dzīvojamā istabā, gaidīdama, kad Karloss veiks pēdējās izmaiņas mūsu identitātē.

Brīdī, kad Leila Kovelrija teica, ka spēj mūs ievest Bostonā bez nekādām problēmām, tika dota mazāk nekā diena, lai nomainītu dokumentus un viltotu pirkstu nospiedumus – divas svarīgākās lietas, kuras prasīja, nokļūstot citā valstī. Tas šķita visgrūtākais punkts no visiem, tomēr Karloss bija pārliecināts, kas spēs tikt galā, lūdzot palīdzību citiem datorspeciālistiem tepat Sevjerā. Visam vajadzēja izdoties, vismaz tā apgalvoja Eiverija, kas kā maija saulīte staroja, ejot cauri dzīvokļa istabām.

- Nāciet, jāskatās video! – viņa aiz sienas sajūsmināta sauca, cenšoties pierunāt Džeju un Emmu, kuri jau sen devušies gulēt, jo tagad bija jau gandrīz pusdivi pēc pusnakts, uz mirkli piecelties un atnākt uz viesistabu. Šobrīd te sēdēju viena. Spoži dega piecas griestos iemontētas spuldzītes un tas bija arī vienīgais iemesls, kādēļ neaizmigu tepat uz vietas. Salikusi rokas ap ceļiem, kurus biju pievilkusi sev klāt, garlaicības dēļ kodu lūpā, joprojām jūtot piparmētru svaigumu no Kārtera elpas.

Piespiedu pieri pie kailajiem ceļiem un sasprindzināju dzirdi, lai dzirdētu, kas notiek visapkārt. Eiverija bija pametusi Džeja istabu, virtuvē tagad notika aktīva diskusija ar Amēliju, kura ar Karlosu sarunājās ar telefona palīdzību, un Eiva vēlējās uzzināt, kā viss progresē. Kā sapratu pēc emocijām – dziļa nopūta un žēlabains vaids -, Karloss vēl nebija ticis galā ar uzdevumu, taču, cerams, drīz vien būs. Pārējie, visticamāk, jau gulēja, tāpēc skatīties video atlika tikai man, pašai Eivai, Amēlijai un Kārteram, kurš, kā saklausīju, tikko iegāja telpā, kur atradās abas meitenes.

Novērsos no sarunas, saprotot, ka nekas īpašs nenotiek ārpus šīs mājas sienām, un pievērsos viesistabā valdošajam klusumam. Ieslīgstot tajā, sapratu, ka netālu tikšķ pulkstenis, likās, ka pat dzirdu elektrības maigo zumēšanu aiz sienām. Sirds sitās vienmērīgā, lēnā ritmā, ausīs varēja saklausīt asins plūšanas radīto, gandrīz nemanāmo skaņu, kas likās paliekam arvien skaļāka un skaļāka, it kā aiz milzīgas betona sienas es dzirdētu neliela ūdenskrituma plūsmu, kad skaidrais ūdens atsitās pret klinšu asajām radzēm. Soļi, kā caur narkozes ietekmētu ķermeni, likās lēni un klusi, vārdi, ko sacīja te Eiverija, te Kārters vai Amēlija, nebija saklausāmi ar manu ausi, bet tepat aiz sienas, kurā zumēja bišu spietam līdzīgā elektrība, krāca Džejs, ieaijājot kā transā.

Nekas cits neatlika, kā aizmigt, turklāt nespēju tam pretoties, lai kā vēlētos.

- Turi. – Murmināšana. – Es teicu turi! Viņa nav piranja, kas varētu tev pirkstu nokost!

Kāds satvēra manu plaukstu aiz locītavas un izstiepa to taisni uz priekšu, liekot mazliet izkustēties no vietas, kaut joprojām jutu spēcīgu miega ietekmi. Līdzās murmināšanai – bet varbūt tie bija čuksti? – skanēja mūzika, kas ietina pasauli jautrā gaisotnē. Uzreiz sajutos mazliet mazāk miegaina, kaut joprojām bija grūtības saprast, kas notika visapkārt.

- Varbūt sagaidām, kad viņa pamodīsies? – Pavisam skaidri saklausīju Kārtera noraizējušos balsi, kas līdzās Karlosa īgnajam tonim likās daudz melodiskāka.

- Mums tam nav laika, turklāt Kate ir kā nosista, nav jēga pat censties.

Aiz muguras Eiverija sačukstējās ar kādu, kaut viņa vai viņas balss toni nespēju atpazīt. Joprojām kādam turot manu plaukstu, cita vēsie pirksti skāra pirkstus, it kā cenšoties saprast, vai reaģēšu, kaut es neizkustējos. Karloss kaut ko sacīja, kas izklausījās pēc „ceri tiešām” vai „turi ciešāk”, un pirmās personas pirksti uzreiz iekrampējās manā apakšdelmā kā žņaugs, liekot zem deguna pašai nesaprotami kaut ko noburkšķēt.

Kad Karloss, kurš, kā sapratu, taustīja manus pirkstus, ar rādītājpirkstu pieskārās vēsajai rokas locītavai, kur atradās vēnu un citu asinsvadu tīklojums, sastingu. Zināju, kas sekos, kaut joprojām prāts tinās nelielā miglā. Vēnu skāra asa šļirces adata, kas paslīdēja zem ādas. Uzreiz sapratu, kādēļ Karloss licis mani turēt.

Ne mirkli negaidot, acis atsprāga vaļā, un, pārsteigti veroties miglainajos cilvēku stāvos, es iepletu acis.

- Kas par...? – Mēlei neveikli kūļājoties mutē, nomurmināju, sajūtot sūrstošas, vājas sāpes vietā, kur tika iedurta adata. Noskaidrojoties redzei, saskatīju, kā caurspīdīgais šļirces saturs lēnām tiek sapludināts līdz ar manām asinīm, un tad jau adata tika izņemta ārā un pie dūriena vietas piespiesta mitra, vēsa vate. – Ko jūs darāt? – nebeidzu pārsteigti vaicāt, saprotot, ka balss bija pārlieku spalga, taču to nespēju mainīt. Nesaņemot atbildi, strauji pavēros visapkārt un sapratu, ka manī verās diezgan daudzu cilvēku acis. Te atradās Kārters, Eiva, Amēlija un Emma, kā arī Ellena, tieši brīdī, kad pavēros durvju virzienā, ārā izgāja Džejs, kurš izskatījās pilnīgi mierīgs, taču miegains, tāpat kā es.

Nolicis malā medicīnisko atribūtiku, Karloss pamāja ar galvu un Kārters palaida vaļā manu roku, taču joprojām biju diezgan apmulsusi, nespējot apjēgt, ko ar mani šobrīd centās iesākt. Iekārtojos dziļāk dīvānā, nemaz nedomājot izkustināt roku no novietotās pozīcijas, un vēroju, kā Karloss kaut ko dara ar nelielu, metālisku ierīci, taču, kad viņš to pacēla un es ieraudzīju asu adatai līdzīgu lietu priekšmeta galā, nedomājot atrāvu plaukstu, piespiežot to sev pie krūtīm. Vate uzreiz iekrita dīvānā.

- Ko tu taisies darīt? – šoreiz daudz asāk un skaļāk vaicāju, nemaz nedomājot atbrīvot plaukstu, kas ar katru sekundi palika arvien nejūtīgāka. Narkoze. Sakustināju sastingušos pirkstus, taču sapratu, ka tie bija kā ar cementu pildīti. Eiverija aiz muguras sakustējās kā naktī klīstošs, mazs dzīvnieciņš, kam jebkuru mīļu brīdi draudēja pūces uzbrukums, it kā manis teiktais būtu viņu emocionāli aizskāris vai tieši otrādi – nokaitinājis. Joprojām būdama iekrampējusies pati savā plaukstā, kaut to pārstāju just narkozes dēļ, pagriezu galvu pret meiteni, gaidīdama, lai viņa paskaidrotu, kas te vispār norisinājās, bet Eiva klusēja, kā ūdeni mutē ieņēmusi.

Lēnām prāts sāka noskaidroties un miega paliekas tika izslaucītas no auguma kā nebijušas, spējot tagad domāt daudz sakarīgāk. Es noteikti zināju atbildi uz pašas uzdoto jautājumu, tā noteikti bija.

- Lai nokļūtu Bostonā, ir jāiziet stingra pārbaude, to tu jau zini, - Karloss sacīja tieši to, ko, likās, viņš grasījās teikt. Viņam sniegtais uzdevums, visticamāk, bija izpildīts veiksmīgi, kā smadzenes spēja pateikt pēc redzamās ainas acu priekšā. – Tāpēc jau gadus desmit šeit Aizstāvības nama zinātnieki cenšas izmantot Īlijas baktērijas, lai spētu mainīt ne tikai cilvēka dzīvi gan fiziski, gan garīgi, bet arī viņa DNS. Šoreiz tas ir tikai pirkstu nospiedums.

Sajūtot mieru ieplūstam ķermenī no gūtā paskaidrojuma, palaidu vaļā nejūtīgo labo roku, it kā man tādas vispār nebūtu, un atkal izstiepu to, atbalstīdama pret dažādu priekšmetu klāto galdiņu. Tur atradās vate, ar ūdeni pildīts trauciņš, blakus kāds cits – metālisks -, kā arī ierīce, ko pirms mirkļa Karloss jau gribēja likt lietā, ja vien nebūtu viņu pārtraukusi. Bīstami tuvu galda malai bija novietots izslēgts dators.

Sakustināju pirkstus, redzot, kā tie raustās, taču nejutu itin neko. Likās, ka visi izpūš plaušās ievilkto gaisu atvieglojumā. Vai tiešām viņi domāja, ka atteikšos to darīt? Tas būtu muļķīgi, neprātīgi muļķīgi, ņemot vērā galveno iemeslu, kādēļ tas tiek darīts. Protams, tas ir Leo.

Vairs nebaidoties no sāpēm, kas varētu rasties, jo zināju, ka ievadītā narkoze bija iedarbojusies pilnībā, tāpēc, ar brīvo roku atbalstījusies pret ceļiem, vēroju, kā Karloss, saņēmis pirkstos ierīci, velk gandrīz nemanāmas līnijas pa mazliet sasārtušo rādītājpirkstu. To tiešām nevarēja just, arī skaņa, ko vajadzētu dvest priekšmetam, bija faktiski nedzirdāma. Visi nodevās sarunām, Eiverija uz mirkli pameta istabu, velkot līdzi Amēliju, kura pie pašām durvīm pagriezās, un uzreiz ļāvu lūpām savilkties laipnā smaidā. Viņa aizgāja.

- Viss labi? – Kārters pavaicāja, stāvot pie sāna un visu laiku klusējot.

- Jā, - apstiprināju.

Pēc procedūras pamazām sāku just nelielu tirpoņu pirkstu galos, ziņojot, ka narkoze nebija tik spēcīga kā slimnīcās. Karloss, parakņājies savā jakas kabatā, pasniedza nelielu, laminētu kartiņu, uz kuras atradās mana fotogrāfija un blakus – visi nepieciešamie dati. Melisa Vaita. Rēķinot sanāca, ka divdesmit gadus veca, kas bija gandrīz pareizi, dzimšanas datumam atšķiroties tikai par pāris mēnešiem. Noliku kartiņu uz galda malas, un tajā brīdī istabā ienāca Eiverija.

- Mums vajadzētu tev parādīt video, ko palaidi garām guļot, - viņa sacīja, uzreiz pieslīdot pie televizora lielā ekrāna, jau spiežot sānā esošās podziņas. Kā tajā pašā brīdī sacīja Amēlija, visu šo laiku gulēju kā nosista un neviens nespēja mani pamodināt, lai kā centās.

Nodūru galvu, jūtot nelielu kaunu plūstam cauri ādai, taču gandrīz uzreiz parādījās pirmais attēls, kas nozīmēja, ka visi pievērsīsies ekrānam, arī es.

Video sākās ar Leslijas sniegto materiālu, ko viņa uzfilmēja Bostonā, tikai šī versija bija daudz īsāka un kodolīgāka – tikai tie kadri, kur Leslija pajautāja svarīgo informāciju par Delrejiem un Sammera atbildēja.

Nomainoties ainai, atpazinu savu nopietno, apņēmīgo seju, ko kameras notvēra intervijas laikā. Vēros savās dziļajās, domīgajās acīs, pēc kādām sekundēm divām sāka likties, ka izskats ar datora palīdzību varēja būt uzlabots, jo neatminējos, ka būtu izskatījusies tik valdonīga. Vai pašpārliecināta. Es pavisam noteikti biju nobijusies, šaubīga un gatava kuru katru brīdi pamest zāli. Nevis šāda. Bet varbūt tomēr?

Fonā atradās košs Aizstāvības nama logo un zem tā vijās burti, veidodami devīzi: „Jebkuram ir tiesības dzīvot ilgu un pilnvērtīgu dzīvi”. Jebkuram, tātad arī mums.

- Mēs varam censties lēnām viņiem to pierādīt. Pierādīt, ka reizēm ieaudzinātais nav tas pareizākais. Parādīt pasauli no Delreju acīm, parādīt, cik daudz ciešanu ir mūsu ikdienā un cilvēkos, kas dzīvo katram blakus. – Mana balss, skanam no ekrāna, izklausījās daudz pārliecinātāka par sakāmo, nekā patiesībā bija. Gaišāka, zinošāka un spēcīga.

Parādījās Eiverijas svešādā seja, kas noteikti bija uzlabota ar kosmētikas palīdzību.

- Mēs šeit esam septiņi un pilnīgi visi vēlamies vienu – mainīt attieksmi, kuras dēļ mūsu dzīve nav tik pilnvērtīga kā citiem, šķietami, normāliem cilvēkiem. Ir pagājuši vismaz divi gadi, kopš ikkatrs no mums sācis dzīvot vienās vienīgās ēnās. Mēs nebeidzam slēpties. Mums ir jādod iespēja parādīt Delreju patieso būtību.

Atkal es.

- Parādīt – mēs arī esam dzīvi cilvēki ar jūtām. Es vēlos likt viņiem saprast, ka pasaule ir kas vairāk.

Skanot pacilājošai melodijai, uz tumša ekrāna plandēja Austrālijas karogs, bet virs tā uzraksts: „Ceļš uz brīvību atrodas jau acu priekšā”.

Man aizrāvās elpa, jo uz ekrāna lēnām nomainījās attēli. Tagad karoga vietā atradās astoņi acu pāri, kas taisni uz priekšu vērās mūsu šajā brīdī pilnīgi sastingušajās sejās. Pa vidu atpazinu savējās – dzidri zilas, biezu, tumšu skropstu ieskautas, kas lika tām izskatīties domīgām. Zem manējām atradās Eiverijas un Amēlijas, kurām beidzot spēju saskatīt īsto krāsu. Taču šoku neizraisīja nekas no šī, jo katru skatienu biju redzējusi simtiem reižu šo nedēļu laikā. Sirds apstājās viena iemesla dēļ.

Viszemāk, ekrāna pašā apakšā, atradās citas jūras krāsas acis, kurās biju skatījusies desmitiem reižu vairāk nekā jebkura cita šajā telpā. Acis, smaidošas un patīkamas, acis, kuras mācīja man uzticēties, kad cerība likās zudusi.

Pielēcu kājās, nespējot vairāk izturēt spriedzi kuņģī, un, sakodusi zobus, centos nomierināties. Leo. Leo. Leo. Leo. Leo. Viņa vārds galvā skanēja kā bišu spieta radītās skaņas, un es to nespēju apturēt.

- Labi, laiks doties, - lai pārtrauktu brīdi, iespraucās Eiverija, kura jau bija izslēgusi televizoru un iebāzusi zibatmiņu bikšu kabatā. – Savācam visu nepieciešamo, pēc piecpadsmit minūtēm jau ejam.

Visi strauji pameta telpu, atstājot tikai mani un Kārteru, kurš skumji vērās manā sejā, būdams pārliecināts, kas tikko noticis. Taču viņš neko neteica, tikai pienāca klāt, uzspieda strauju skūpstu uz vaiga un aplika roku ap pleciem, cerēdams, ka sajutīšos labāk.

- Ejam, - Kārters nočukstēja, vezdams uz istabu.

Sapratu, ka ar īkšķi bez apstājas beržu beidzot jūtīgo rādītājpirkstu, šķietami izprotot, kas tur tika izmainīts, kaut patiesībā atrados pilnīgā neziņā. Kāds galu galā bija plāns tikt iekšā tiesas ēkā? Vai mums tāds vispār tika izdomāts?

Nodūru skatienu, ļaujot matiem ieslīgt sejā.

Bija paveikts tikai viens punkts no desmitiem, lai spētu veiksmīgi tikt sveikā. Mani dati. Identitāte. Taču es neko nespēju mainīt; nedrīkstēju zaudēt drosmi tik tuvu mērķim.

Melisa Vaita. Divdesmit gadi. Un es dodos uz Bostonu glābt savu nākotni.