Delreju paslēpes: TRĪSDESMIT SESTĀ nodaļa

TRĪSDESMIT SESTĀ nodaļa.

***

22 dienas pec notikuma.

                                                                                

Pavasaris.

Biju kā ledus skulptūra, kas nolikta iznīcībai dienu pēc izstādes beigām. Kaut iepriekš zināju, ka, iespējams, kas tāds varētu notikt, tik un tā nespēju apvaldīt  rīklē briestošo kliedzienu. Kad spēcīga roka satvēra mani aiz pleca, ļāvu sev kliegt, it kā cerēdama, ka kāds varētu mani izglābt, bet tā nenotika. Kā skrūvspīlēs iespiestais plecs sāka smelgt, un Eiverija centās mani vilkt atpakaļ, kaut saprata, ka bezjēdzīgi.

Es biju notverta, bez iespējas aizbēgt.

Zināju, cik šauri te bija, nespēju ne pagriezties, ne izvairīties jau iepriekš, tomēr šobrīd likās, ka tunelis sarāvies vēl vismaz uz pusi mazāks. Atrados iespiesta, lai kā centos izkustēties, atkāpties, ietriecos vai nu metāla sienās, vai meiteņu augumos, kas bezpalīdzīgi, gandrīz bez skaņas centās virzīties atpakaļ.

„Kustēties!” viņu galvās pavēlēju un bez nekādas žēlastības uzgrūdos Amēlijai, ar kāju netīšām iesperot meitenei. Ja man būtu kaut doma par to, ka ir žēl par to, zināju, ka netikšu prom, tāpēc grūdos vien visiem, redzot, kā vīrieša pirksti, darbojas gar mūsu ieeju ēkā. Ar katru sekundi, ko pavadīju, aizturēdama elpu un vērdamās gaismā, viņš tika arvien tuvāk; šobrīd laika limits bija strikti ierobežots. Atskanēja metāliski griezīga skaņa, un režģis tika noņemts.

Tagad vai nekad.

- Ātrāk! – uzšņācu un beidzot sajutu, kā izkustos no vietas. Ceļi triecās metālā, tie sūrstēja, jo paspēju tos gan atsist, cik vien spēcīgi varēdama, gan noberzt, iespējams, līdz asinīm, bet sāpes nelikos manām.

Parādījās šīs ēkas sarga galva. Seja bija stingra, likās, ka viņš tumsā cenšas saskatīt mūsu aprises, tāpēc sasprindzināja ik muskuli. Ielūkojoties labāk, ieraudzīju, ka uz labā vaigu kaula atrodas dziļa rēta, kas taisnā līnijā aizvijās līdz pat lūpu kaktiņam, tādējādi padarot viņu vecāku. Beidzot biju pie pagrieziena, Eiverija spēcīgi iekrampējās manā rokā, pēc iespējas spēcīgāk velkot iekšā, bet tad vīrietis pavirzījās sānis un ejā ielūkojās kāds cits, kura acis gandrīz vai likās iemirdzamies, kad viņš ieraudzīja mani.

Acumirklī apstājos. Eiverija jau atkal ieķērās delmā, ar nagiem iecērtamies ādā, bet es izrāvos un sāku virzīties uz priekšu, kur jau gaidīja Kārters, tērpts tumši zilā apsarga tērpā ar uz krūtīm piespraustu plāksnīte ar svešu vārdu. Tai personai šis apģērbs noteikti piederēja iepriekš.

Neviens man nesekoja, tāpēc sastingu, būdama rokas stiepiena attālumā no izejas.

- Tas ir Kārters, - nočukstēju, mazliet pagriežot galvu uz sānu, un uzreiz šķita, ka tunelis paliek par kripatu plašāks. Dzirdēju grabēšanu no pagrieziena, kas palika skaļāka. Tajā brīdī satvēru Kārtera pastiepto roku un ļāvu viņam sevi izvilkt ārā, uzstutējot uz nedaudz ļodzīgajām kājām. Beidzot spēju paelpot. Viņš turēja savu roku stabili ap manu vidukli, kamēr pati varēju nostāvēt. Iepriekš gan nebiju jutusies tik vāja. Varbūt vaina uztraukumā, ka mūs varēja noķert?

Iedomājoties par rokām, kas centās noņemt ventilācijas šahtas restes, atminējos arī to, ka šī persona atradās mums pavisam blakus. Joprojām neveikli grīļodamās un jūtot sūrstošas sāpes ceļu apvidū, bezpalīdzīgi ieķēros Kārtera rokā un pavēros uz apakšstilbiem un ceļiem, ieraugot nedaudz uzplēstu ādu. Kādu brīdi vēros tikai uz kājām, baidīdamās, ka, paceļot acis, pret mani būs notēmēts ierocis.

- Katrīn, - Kārters mierīgi uzrunāja, uzlicis roku uz manējās, tā mani atbalstīdams, - šis ir Dereks. – Jutu, kā drauga augums nedaudz iztaisnojas, kad viņš ievilka elpu plaušās. – Viņš ir no manējiem.

Pieminot vārdu „manējie”, vajadzēja vismaz kādu laiku, kamēr sapratu, ko Kārters ar to domāja. Pa to laiku no šahtas jau izlīda Eiverija, atsizdama savu galvu ar skaļu būkšķi, un aiz viņas sekoja Ellena un Ana.

Savējie? Viņš bija Reihers? Policijas pārstāvis ir Reihers?

Beidzot atrāvu skatienu no apavu purngaliem, atradusi nelielu netīrumu rotājam īkšķa apvidu, un sapratu, ka persona, ko uzskatīju par vīrieti un kas palīdzēja izrāpties atlikušajiem, patiesībā bija puisis pāris gadus vecāks nekā es, kaut iepriekš esošajā vājajā apgaismojumā izskatījās daudz vecāks. Forma, ko Dereks valkāja, lika izskatīties daudz masīvākam, kaut viņš tāds arī bija, bet tieši virs krūtežas atradās plāksnīte ar uzrakstu „Dereks Heriss. Delreju policija: Bostona”. Tātad viņš patiešām šeit strādāja, atšķirībā no Kārtera, kura plāksnītē rakstītais vēstīja: „Bils Allens”.

Rēta uz sejas, kas iepriekš likās neglīta, tagad bija gandrīz nemanāma. Dereka tumšie, augšā saslējušies mati vāji vizēja, it kā viņš tik tikko būtu izlīdis no ūdens un nepaguvis tos izžāvēt. Šajā apgaismojumā ļoti labi varēja redzēt Dereka netīri zaļās acis, kuru krāsa izskatījās, kā pa vidu zaļajam un gaiši brūnajam.

Puisis pastiepa roku, un es, nedaudz vilcinoties, jo joprojām baidījos no tā, kur viņš strādāja, to paspiedu.

- Katrīna, - sausu muti nočiepstēju.

- Jā, zinu, - Dereks pasmaidīja un atlaida manu plaukstu.

- Labi, laiks doties, - Eiverija bez brīdinājuma iespraucās pa vidu un, ielūkojoties katra sejā, norādīja, kas katram jādara. Kā tika sarunāts jau iepriekš, mēs – es, Kārters, Amēlija un Ellena – devāmies uz trešo stāvu pa rezerves kāpnēm, kuras varēja izmantot tikai ierēdņi un apsargi, bet Eiverija, Dereks un tagad arī Ana gāja pretējā virzienā, lai varētu ielaist iekšā Stefanu un Semu, kuri palika ārpusē. Gan mūsu grupai, gan viņu tika iedotas ierīces ar video, ja nu kāds to pazaudētu vai arī nespētu paveikt uzdevumu līdz galam.

Kāpņu telpa, kas veda augšup, bija tumša. Klupdama spēru soļus, cenzdamās cauri milzīgajiem logiem plūstošajā laternu gaismā redzēt, kur lieku kāju, taču tas bija veltīgi, jo šajā ēkas pusē atradās tikai viena laterna, kas atradās kādu piecus metrus pa kreisi, un tāpēc iekšā plūda tikai niecīgs gaismas daudzums. Šķērsojusi sešdesmito pakāpienu, apstājos, lai ar prāta spēku atrastu Eiveriju. Kamēr, aizvērusi acis un turoties pie vēsajām margām, aktīvi meklēju, ik pa brīdim uzduroties kādai sveša cilvēka domai, Amēlija tam domātajā vietā durvīs jau bija gatava noskenēt Dereka iedoto elektronisko karti, tomēr viņa gaidīja, kamēr Eiverija dos piekrišanu. Beidzot uzdūros plānam domu diedziņam, kas bija saspringti novilkts visapkārt, un tādējādi nokļuvu Eiverijas prātā.

„Eiv?”

„Mums vajag pāris minūtes, tikko tikām sistēmā.”

Neviļus pamāju ar galvu, pat zinot, ka meitene to neredzēja, un izslīdēju no viņas galvas, atkal pilnībā atgriežoties sevī. Atvēru acis; pilnīgi visi vērās manī.

- Viņi tūlīt būs iekšā, vajag vēl laiku, - teicu, pati zinādama, ka frāze „vajag vēl laiku” šajā situācijā bija pilnīgi nevietā. Leo, iespējams, atlikušas pēdējās minūtes, bet mēs te stāvēsim un gaidīsim, kamēr tiks atslēgta sistēma, kamēr tiks dots zaļais signāls un varēsim doties iekšā?

Tomēr mēs to darījām.

Nepacietīgi mīņājos no vienas kājas uz otru, domādama, ka, iespējams, tepat aiz sienas ir Leo, ka tepat rokas stiepiena attālumā viņš stāvēja, bet šobrīd tikt klāt vēl nevarēju. Vajadzēja gaidīt. Piegāju pie durvīm, soļiem atskanot pret kailajām sienām, un piespiedu ausi pie vietas, kur varētu atrasties atstarpe starp durvīm un sienu, kaut to nevarēja redzēt. Durvis bija kā milzīgs metāla taisnstūris bez roktura, un tikai ar materiāla maiņu – sienas taisītas no betona – varēja saprast, kur kas atradās. Lai kā censtos, pat piespiedusies tik cieši durvīm, ka sāka sāpēt, neko nevarēja dzirdēt.

- Kate, kas tagad notiek? – Amēlija nočukstēja, atrodoties pavisam netālu, ar kartiņu iespiestu starp rādītājpirkstu un vidējo. Atkal sameklēju Eiveriju, kas tagad bija daudz vieglāk, un pavaicāju viņai to pašu, ko Eimija.

„Tūlīt būs,” Eiva sacīja, un pēc nepilnām piecām sekundēm dzirdēju atskanam pīkstienu. „Ir. Ejiet!”

Nespējot vairs parunāt, iebakstīju Amēlijai un tikai pēc tā izgrūdu vārgu „tagad!” Meitene strauji atrāvās no sienas, ar spēju pirkstu kustību atbalstīdama kartiņu plaukstā, un es strauji sameklēju somas virspusē dusošo ieroci. Ar klikšķi visi tos pielādēja, es mazliet lēnāk, mēģinādama ielikt patronas tam paredzētajā vietā. Amēlija savu sudrabaino ieroci, kas likās mazāks par manējo, jau bija iespiedusi otrā plaukstā un turēja rādītājpirkstu uz mēlītes, gatava kuru katru brīdi to nospiest, bet otra roka atradās pacelta pāris centimetru attālumā no neitrāli zilā paneļa. Amēlija ielūkojās manā sejā, tad pameta skatienus uz Ellenu un Kārteru, un pēc galvas mehāniskas pamāšanas gaisma tapa zaļa. Pēc sekundēm trim acīm pavērās milzīga, cilvēku pūļiem pilna zāle.

Es neelpoju. Man sāka sāpēt acis no spožās gaismas, kas plūda gan caur milzīgajiem logiem telpas kreisajā pusē, gan griestiem, kuros iemontētās spuldzes likās pārāk spilgtas, pat tik lielai vietai kā šī. Krēslu rindas, kurās atradās vismaz divsimts cilvēku, kā parastā pilsētas pasākumā, cita pēc citas, stiepās līdz pat paaugstinājumam. Tur atradās podests un pāris stikla galdi. Viss kopskats lika izskatīties, it kā es būtu ienākusi kādās ļoti svarīgās viesībās. Sažņaudzu ieroci plaukstā, jūtot, kā forma iespiežas ādā, jo, lūkojoties visapkārt, ieraudzīju, kā uz paaugstinājuma stāv rudmataina sieviete, tērpta baltā blūzītē un melnos svārkos ar paaugstinātu jostas vietu. Dusmas guldzēja augumā kā verdošs ūdens, un es nespēju to sajūtu apturēt, kaut to nemaz necentos.

- Tātad, - viņa salkanā balsī sacīja, šķietami aplūkojot visu zāli, - visu liecinieku un zvērināto, kā arī advokātu vārdā es, Madelaina Hārpere, Bostonas pilsētas Delreju Policijas pārvaldītāja un mēra vietniece, pasludinu Leo Džeimsu Pārkeru par vainīgu un...

Jutu, kā sažņaudzas rīkle, un pēc mirkļa atskanēja smaga skaņa, kad no pirkstiem, pašai nemanot, izslīdēja ierocis. Gribēju kliegt, ārdīties vai vismaz pieliekties un pacelt nomesto lietu, bet nespēju izkustēties ne no vietas. Biju kā sasalusi, paralizēta, pat izkustināt pirkstus likās visgrūtākā iespējamā kustība. Iestājās pilnīgs klusums, visa zāle šķita sastingstam, un kritiena būkšķis atskanēja prātā desmitiem reižu, it kā kāds ar nazi bakstītu ausis. Ik skaņa šajā klusumā sāpēja. Jutu skatienus duramies mūsu sejās, cilvēki mūs nosodīja, viņi baidījās, taču arī pretēji – vēlējās mums mesties virsū, kaut neuzdrošinājās. Neviens neizdvesa ne skaņu, varēju pat dzirdēt, kā noriju kamolu, kas bija sakāpis rīklē, un vienīgais, ko spēju loģiski darīt, - gandrīz neko neredzošām acīm meklēt Leo, taču viņa te nebija.

Nevarēja būt, ka mēs nokavējām, nevarēja būt, ka Leo tika aizvests pirms secinājumu izdarīšanas!

- Katrīna! – Jutu kāda rokas, kas ar pilnīgākajām dusmām iespieda nejūtīgajā plaukstā ko aukstu. Kāds cits mani pagrūda, dzirdēju soļus, jutu arvien uzstājīgākus grūdienus, un tad atskanēja šāviena troksnis, pēc kura kāds augums mani spēcīgi pagrūda, un es jutu uz rokām uzšļācamies kaut ko siltu. Trieciens lika ar visu spēku nokrist, atsitot galvu pret zemi. Apdullums mulsināja, centos saprast, kas notika, taču neizdevās, bet tas vismaz beidzot izrāva no transa, un es ieraudzīju, kā no Kārtera sāna tek asinis. Tās iepriekš trāpīja arī man uz rokām. Tas bija viņš, kurš mani pagrūda nost, lai aizsargātu no šāvēja. Tas bija Kārters, kas tika sašauts. Džinkstoņa ausīs palika spēcīgāka, kad centos piecelties. Kārters neveikli pavēlās nost, piespiedis roku pie sāna.

Tagad sākās haoss.

Cilvēki, kuri pirms mirkļa nesaprašanā un šokā sastinguši sēdēja savās vietās, klaigājot un kliedzot metās izejas virzienā, daudzi arī centās tikt ārā caur durvīm, pie kurām stāvējām mēs, taču to bija maz, jo visi baidījās, ka mēs varētu viņiem uzbrukt.

Ak, cik muļķīgi!

Metu acis visapkārt, cenšoties atrast kādu, kurš varētu palīdzēt, bet te neviena nebija, pat Amēlija un Ellena likās izgaisušas; pēc mirkļa Leo māsa ne no kurienes parādījās un automātiski nokrita uz ceļiem blakus, ar visu spēku automātiski iepļaukājot Kārteru pa abiem vaigiem. Varēja redzēt, ka viņš bija manāmi apdullis savainojuma rezultātā, tagad atspiedies pret sienu un lūkodamies visapkārt. Ar aizturētu elpu vēros viņa melnajā kreklā, caur kuru sūcās tumšas asinis, noklājot viņa piespiestās rokas ar siltu un lipīgu šķidrumu.

- Kārter. – Man aizlūza balss, jo rīklē veidojošais kliedziens izrādījās vien žēls vaids. Acīs sariesās asaras, jo Kārters šobrīd izskatījās kā apmaldījies bērns, savainots un apmaldījies puisēns. Viņš taustīja ievainojumu, vairākas reizes samiedza acis, it kā nespētu saskatīt apkārtni, un kādu brīdi izmisīgi lūkojies apkārt, beidzot papurināja galvu un stingri caur pūļa klaigām man sacīja:

- Ej!

Tā bija pavēle, taču es nespēju izkustēties, nespēju paklausīt, iedomājoties, ka vajadzētu atstāt viņu te. Brūce izskatījās dziļa, turklāt uz linoleja veidojās neliela asins peļķe. Nē, es nedrīkstēju pamest Kārteru!

„Bet tu nedrīksti arī ļaut aizvest Leo,” iekšējā balss spītīgi, taču klusi ierunājās. Pati nemanot, biju nokļuvusi ceļu sazarojumā, kur diemžēl vajadzēja izlemt iet tikai vienā virzienā. Vai nu ļaut Ellenai parūpēties par Kārteru, vai burtiski iemest Leo lauvu krātiņā.

- Es nekur neiešu! – Purināju galvu, pati nepārliecināta par savu izvēli. Tas nebija pareizi, viss šis ir pilnīgi nepareizs un aplams. Es nedrīkstēju nokļūt šādas izvēles priekšā, tikai kāpēc tad tā notika?

Tieši garām aizsteidzās kāds vīrietis, kurš šķietami nemanāmi iespēra pa sānu, un es iekunkstējos, jūtot sāpju mēlītes caurvijam ribu apvidu. Nē, tas nebija nekas; nedrīkstēju tam ļaut novērst uzmanību!

- Es palikšu, tu ej! Leo ir mans brālis, tomēr viņam nepieciešama tava palīdzība! Turklāt Eimijai pavisam noteikti vajag kādu blakus, - Ellena caur zobiem izgrūda, noteikti dusmīga, ka atteicos doties tālāk, bet man bija vienalga. Ja es pametīšu Kārteru un viņš nomirs, sev to nepiedošu, bet to pašu varēju teikt par Leo.

Pulsēšana ribās palika spēcīgāka, zināju - ja izdzīvošu pēc visa notikušā, sānu rotās milzīgs zilums. Bet tas arī atgādināja to reizi, kad pirms pāris gadiem nokritu no koka un uzplēsusi ādu vidukļa apvidū. Atminējos, kā Leo pieskārās manai ādai, sakot, ka pēc pāris nedēļām viss sadzīs, kā viņš sameklēja ziedes un palīdzēja iztīrīt brūci. Leo bija tas, kurš vienmēr atradās blakus, bet es vēl uzdrošinājos domāt?

Aizturēju elpu, satvēru ieroci ciešāk un, neatskatījusies uz abiem, zinot, ka tas novērsīs uzmanību, metos vienvirziena cilvēku plūsmā.

„Kur tu esi?”

Amēlija parādīja atbildi, un es arvien straujāk metos cauri cilvēkiem, grūžot visus nost, un gandrīz neviens tam nepretojās. Pāris personas pagrūda pretī, kāds cits centās iesist, taču paspēju pieliekties un drīz vien jau atrados pašā priekšā, kur pie podesta stāvēja Amēlija, pavērsusi savu sudrabaino ieroci pret sarkanmataino, smīnošo sievieti, it kā smiedamās par meiteni. Aiz Sammeras bez jebkādām emocijām stāvēja divi vīrieši.

Viņiem abiem pa vidu, sakostiem zobiem, bija Leo.

Atrados pietiekami tālu, lai neviens mani nepamanītu, taču es toties visus redzēju perfekti, tāpēc ļāvu sev kādu laiciņu lūkoties tikai uz puisi, zinādama, ka dots tāds laika brīdis.

Viņš, man par brīnumu, nebija mainījies. Joprojām krietnu gabalu augstāks nekā es, tomēr tikpat garš, cik abi sargi. Viņa seja savilkta stingrā grimasē, mati pelēcīgi blondi, kas šķita nesen ieveidoti, kaut tā visticamāk nevarēja būt. Zināju, ka puiša acis bija zilas, to okeāna zilo toni nevarēju aizmirst, zināju, ka plaukstas siltas un maigas, zināju, ka apskāviens joprojām bija un būs sargājošs. Kaut lūpas Leo turēja sakniebtas, atminējos, kādu smaidu tās varēja veidot, un uzreiz sajutos labāk.

Atskanēja kluss klikšķis, taču to varēja labi dzirdēt, jo lielākoties visi jau bija pametuši telpas. Nomērķējusi savu pistoli pret Sammeru, kā to izdarīja arī Amēlija, jutu, kā rokas mazliet dreb. Rīkle bija pilnīgi izkaltusi, un mēle ik pa brīdim lipa pie aukslejām, kad centos norīt to nelielo siekalu daudzumu.

- Ā, Katrīna, mēs jau tevi gaidījām, - sieviete saldi sacīja, smaidīdama tik apmierināti, ka man parādījās pretīga un šķebīga sajūta kuņģī. Mutē jutu žults garšu.

Tikai tagad pamanīju diezgan neloģisku un nepamatotu lietu – ne Sammera, ne abi sargi neturēja savus ieročus. Mēs pavisam mierīgi varējām viņus nogalināt, kāpēc tad neviens nevēlējās aizsargāties?

- Palaid Leo, un es neizšaušu, - caur zobiem izgrūdu, ar acs kaktiņu veroties puiša sejā, kas pārsteigti lūkojās pretī, it kā viņš būtu ieraudzījis Ziemassvētku brīnumu. Centos nenovērst savu uzmanību, taču tas izdevās tikai ar lielām grūtībām.

- Tu to tāpat neizdarīsi.

Cenšoties nezaudēt dūšu, pavērsu stobru nedaudz zemāk un, nokrakšķot rādītājpirkstam, nospiedu mēlīti. Šāviena troksnis bija caururbjošs, turklāt likās, ka dzirdu daudzbalsīgu, taču vāju kliedzienu, kaut nesapratu, no kuru mutēm tas izskanēja. Iespējams, arī no manējās. Mēģināju apjēgt, kur lode trāpīja, līdz ieraudzīju pie podesta nelielu caurumu grīdā.

- Joprojām netici? – šņācu, beidzot juzdamās pilnīgi droša, ka spētu ielaist lodi arī Sammeras krūtīs, ja to vajadzētu. Es to vēlējos, es to tiešām no sirds vēlējos. Taču neuzdrošinājos.

Valdīja pilnīgs klusums, likās, ka sargi un pati Sammera saskatās. Amēlija joprojām nebija teikusi ne vārda, kopš brīža, kad parādījos te, kā arī nekustējās, noteikti baidoties zaudēt modrību kaut uz vienu sekundi, jo tas varētu būt liktenīgi. Kamēr nekas nenotika, strauji sameklēju Eiveriju, lai uzzinātu, ko darīt tālāk, tajā pašā brīdī cenšoties pēc iespējas vairāk uzmanības pievērst tepat netiekošajam. Tas prasīja visu spēku un koncentrēšanas spēju.

„Mēs tūlīt būsim palaiduši ierakstu, pasaki Amēlijai, lai viņa rīkojas.” Tiklīdz pametu Eiverijas prātu, sapratu, ka tūlīt viss beigsies, tāpēc pateicu Amēlijai, ko Eiva lika, un turpināju stāvēt.

- Atbrīvo Leo! - pacēlu balsi, starp vārdiem ieturēdama pauzi. Gaidīju, kad Amēlija apmainīs Emmu un Sammeru ar vietām, taču nekas nenotika.

Sieviete spēra soli uz priekšu, un visi burtiski sastinga vienā acumirklī.

- No ciešanām? – sarkanmate sarkastiski sacīja, pametot skatienu manā virzienā. – Runājot par Leo – nedomāju, ka vispār apjēgsi, ka tiec muļķota, Katīt.

- Nesauc mani tā, - izgrūdu. Cauri prātam izšāvās mūsu viltus sarunas. Tātad tā patiešām bija Sammera, kura līda prātā, izlikdamās par Leo. Bez šaubām, Kārters tā arī teica.

- Ja nebūtu tava drauga, nemaz nezinātu, ka šodien ir īstā diena. – Smīns pār Sammeras lūpām likās kā inde, kas šķebināja līdz nelabumam. Centos to ignorēt, tajā pat brīdī meklējot Amēliju prātojumu plūsmā.

„Ir problēma, nespēju piekļūt viņas prātam. Man vajag laiku.” Eimija pameta acis uz mani, tā sakot, lai aizkavēju sievieti. Lai cik ļoti to nevēlētos, vajadzēja tā darīt, tāpēc spēru soli pretim Lilitas meitai.

- Runājot par stulbumu – zini, kur atradu tev dārgo Lilitas dienasgrāmatu? – Sammera, nesagaidīdama atbildi, no svārku kabatas izķeksēja nelielu, ķēdītē iekārtu atslēgu, ļaujot tai šūpoties kā hipnotizētāja domātai ierīcei. Zināju, kas uz tās rakstīts, zināju, no kurienes viņa to ieguva, un tas uz mirkli lika zaudēt modrībai. Jutu, kā nobālu. – Bankā vajadzēja meklēt rūpīgāk, dārgumiņ.

Pirms sapratu, kas notika, Sammera izkustējās no vietas. Tajā brīdī viss likās notiekam tik ātri, ka nespēju pat izsekot. Vienīgais, ko skaidri un gaiši sapratu, bija šāviena troksnis un sāpju apvaldošs kunksts. Metu acis visapkārt, sākumā cenšoties apjēgt, vai netika iešauts man, taču tas nebija noticis. Amēlija arī tikai sabijās un izskatījās apmulsusi; vēl viens šāviena troksnis, šoreiz no meitenes rokas, un tad ieraudzīju, kā Sammera izmet no rokas savu tikko izņemto ieroci, satvērusi plecu, no kura slīdēja asins tērcīte, nokrāsojot blūzi sarkanā tonī. Bet tas nepievērsa manu uzmanību, jo tajā brīdī dzirdēju un redzēju, kā Leo noraustās nelabumā un izspļauj asinis tieši uz Sammeras muguras.

Viss likās ejam kā palēninājumā. Kopš tā brīža vismaz divas reizes atskanēja šāvieni, taču nevienu reizi nejutu sāpēs, kas nozīmētu, ka trāpīts man. Varbūt vienkārši fiziski pārstāju just, kad ieraudzīju, ko izdarīja Sammera? Leo karājās sargiem pa vidu, viņi turēja puisi aiz padusēm, kaut Leo centās pacelt galvu, kad ļodzīgām, mehāniskām kustībām metos viņa virzienā. Zināju, ka kliedzu, taču nespēju saprast, vai aiz dusmām, vai šausmām. Izšāvu. Netrāpīju mērķī. Bet tad jau nākamajā solī jutu raujošu vai arī grūdošu triecienu sānā, nogāžot pilnībā no kājām.

Spalga un asinsstindzinoša skaņa šķietami paralizēja bungādiņas, un tikai pēc sekundes spēju sajust asas sāpes krustu rajonā. Elkoņi un apakšdelmi pulsēja, katra kustība sāka jaunu sāpju maratonu. Stikli no tikko saplīsušā galda dūrās plaukstās, atverot jaunas un jaunas brūces. Augums bija nežēlīgi smags, likās, ka tas spiež arvien spēcīgāk pie grīdas, it kā cenšoties mani izspiest cauri nemanāmajām šķirbām. Galva pulsēja, jutu pakāpienu duramies pret atslēgas kaulu, kas tagad smeldza kā durts. Pirksti šķita paliekam gandrīz nejūtīgi, būdami daļēji iespiesti starp mani un asumiem. Kad knapi izvilku plaukstas, sapratu, ka ierocis kritiena rezultātā izslīdējis no plaukstas un tagad nebija aizsniedzams. Salocīju pāris reizes pirkstus, cenšoties atgūt asinsriti, un atklāju, ka plaukstas pašā vidū atrodas sekls griezums.

Lūkojos pilnīgi paralēli grīdai, redzot tikai sarkanā paklāja šķiedras un sienas fragmentus, kas saplūda vienā pelēko un brūno krāsu virpulī. Virs manis esošais ķermenis neatslāba, šķita, ka tas paliek arvien spēcīgāks un smagāks. Sajutu stiklu duramies kaklā, kad vīrietis spieda galvu pie zemes, un man vajadzēja sakost zobus, lai neizgrūstu nekādu skaņu.

Pēc mirkļa, kas šķita ilgstam mūžību un kad sāpes nedaudz rimās, vienīgais, ko tajā brīdī jutu, bija spiediens muguras un kakla rajonā. Ķermenis virs manis kļuva vieglāks. Vai varētu būt, ka persona atslāba?

Izmantoju, iespējams, vienīgo doto izdevību un ar visu spēku atgrūdos no zemes, burtiski nometot personu, kaut nekad nebūtu iedomājusies, ka to spēju. Ne mirkli negaidot un joprojām jūtot spēcīgu reiboni, satvēru blakus nomesto ieroci un izšāvu tieši Sammeras virzienā. Nemēģināju ne nomērķēt, ne saprast, vai tas, ko daru, ir pareizi. Tikai izšāvu. Redzēju, kā lode gaismas ātrumā ietriecas sievietes vēderā, un viņa pēc pāris sekundēm saļimst uz zemes, atspiežoties ar vienu plaukstu pret grīdu. Sarkanie mati kā uguns apņēma viņas seju, līdzi līstot kā ugunīgs lietus un apsīkstot, kad sieviete salīka uz priekšu un piespieda šoreiz abas plaukstas pie strauji asiņojošās brūces. Vēros Lilitas Delrejas meitā ar sava veida apbrīnu, iedomājoties, cik daudzām lietām cauri viņa gājusi, lai nokļūtu līdz šim punktam. Kari, katastrofas, pašas krišana un atkal celšanās pēc katras neveiksmes; viņai taču tika dots tik daudz laiks, bet viņa to izniekoja. Vai es viņu varēju cienīt par padarīto? Varbūt. Taču ne pietiekami, lai žēlotu.

Spēru soli tuvāk, tagad atrodoties pie pašām kājām. Tikai tagad ieraudzīju, kā Amēlija atrodas pieliekusies pie Leo, un abu sargu augumi atrodas turpat uz zemes. Vai viņa to izdarīja?

Ielūkojos Sammeras baiļu savilktajā sejā. Likās, ka redzu sievietes vēlmi dzīvot tālāk, kas mijās ar paniskām bailēm no tā, ko šobrīd spēju nodarīt. Es. Ne viņa, bet es, kā tas nebija iepriekš. Beidzot vara atradās manās rokās. Viņa drebēja, izskatoties pēc maza dzīvnieciņa, kas iedzīts tumšākajā stūrī visā mājā.

Varbūt tomēr vajadzēja viņu pažēlot? Atstāt dzīvu un ieslodzīt kādā pagrabā Sevjeras pilsētā?

Izmetu šo domu no prāta, un pacēlu pistoli, stingru roku pavērsdama to tieši pret Sammeras pieri.

- Man žēl, ka tava dzīve tā sagriezās, -  sacīju, jūtot kamolu kāpjam rīklē.

Atskanēja šāviens, un sieviete ar nejūtīgu seju noslīdēja pilnībā uz zemes. Izskatījās, it kā viņai apkārt viss degtu uguns liesmās.