Kamēr zemi klāja nakts: 2

2

Es iepriekš nebiju nekāds ballīšu tips, bet, kad mana labākā draudzene Lia paziņoja, ka pati dosies uz pasākumu, es nespēju atteikties. Meitene nemūžam nekur negāja, ja vien vecāki tam burtiski nedeva savu svētību. Tas nozīmēja, ka meitene nedzēra, nesmēķēja, negāja ciemos pie klasesbiedriem, bija mājās pirms astoņiem un katru vakaru skaitīja lūgšanas, salikusi rokas uz gultas malas, un, ja ciemos biju arī es, arī man plaukstās tika iespiests neliels krustiņš, un es zem deguna murmināju lūgsnu.

Labi, tā ir zaimošana, bet es nebiju kristiete un, ja kāds mēģināja to uzspiest, vajadzēja sakost zobus un gaidīt, kad viss būs galā.

Tāpēc tagad, kad pienāca īsziņa no Lias, kas skanēja šādi -

„Es, tu, Simona, Džesa un viņas paziņas – 21.00, pie pasta, ok?”

- es nespēju pretoties un, pat esot pusdeviņiem, ķēros klāt skapja izrevidēšanai un, par lielu laimi un savā ziņā arī brīnumu, uzgāju pāris labas un velkamas mantas.

Tā divas minūtes pāri deviņiem devos pāri ielai pasta virzienā, kur jau manīju bariņu jauniešu, kuriem, ja godīgi, būtu pagājusi garām, ja vien viņu vidū nepamanītu priekšzīmīgo Liu un viņas vecāko māsu Džesu.

Bija gaišs vakars, jo tuvojās vasaras saulgrieži, tomēr laiks kā tāds šķita samērā vēss, tāpēc priecājos, ka biju paņēmusi haki krāsas auduma jaku, kas ar īsajiem, melnajiem svārkiem un rožaino krekliņu lika izskatīties satriecošāk nekā biju plānojusi. Protams, nebiju zinājusi, ka līdzi nāks arī puiši, tomēr viņu starpā bija arī pāris glītu eksemplāru, kas lika ikvienai meitenei palūkoties viņu virzienā.

Perfekti. Vēl labāks vakars.

- Hei, Lī, - piegāju pie Lias un pasveicināju draudzeni, kas arī bija uzposusies cienīgi šim vakaram. Noteikti tur pirkstu bija pielikusi māsa, jo tā vienmēr bija, bet arī pāris elementi bija no draudzenes. Piemēram, krustiņš, kas atradās iekārts koka pērlīšu virtenē un rotāja meitenes kaklu. – Kas notiek? Kopš kura laika tu socializējies ar cilvēkiem?

Džesa ieķiķinājās, bet Lia tikai pasmīnēja, kaut noprata, ka tikai jokoju. Viņai nebija tik laba humora izjūta, lai smaidītu par katru teikumu, ko sacīju, kaut tāds bija mans mūžīgais mērķis – pierādīt, ka Lia nav garlaicīga un nopietna meitene, viņa vajadzēja arī būt kam jautram.

- Simonai dzimšanas diena, tāpēc Džesa izlēma, ka varam nosvinēt kopā. – Lia neizklausījās sajūsmā, bet tāda viņa bija vienmēr.

Simona bija mūsu klasesbiedrene, kas pirms gada pārvācās uz šejieni un burtiski pieāķējās man un Liai. Es jau neko nesaku, bet Lia ir persona, kas vēlas runāt un draudzēties, un palīdzēt visiem, kas kustas un nekustas (ja akmens atradās ceļā buldozeram, viņa pavisam noteikti gribētu to pārvietot, lai neciestu gan akmens, kas varētu būt kāda nākotnei domāta relikvija, gan buldozera vadītājs). Tāpēc Simona, būdama tikpat klusa un mierīga kā Lia, sāka sēdēt ar mums pusdienās, iet uz klasēm, aicināt iepirkties, un viņa bija pat interesanta kompānija, jo vismaz Simona mēdza smieties par maniem jokiem.

Vismaz jelkāds sasniegums vidusskolā.

- Apsveicu, cik tad tev paliek? Septiņpadsmit, pareizi? – Tas laikam bija dīvaini, ka es nezināju draudzenes dzimšanas datus, bet tā nudien bija viena lieta, kas nekad nepielīmējās pie prāta šūnām, jo mūždien man beidzās „ATCERIES ŠO, SAGLABĀ ŠO!” superlīme. Cilvēki gan to zināja, tāpēc, ja kādam, ko pazīstu vairāk nekā desmit gadus (piemēram, brālēnam Džaredam) pavaicāju, kurā gadā viņš dzimis, neviens par to nesmējās. Man patiešām vajadzēja zināt atbildi un deviņdesmit procentos gadījumu es, uzdodot pavisam stulbus jautājumus, neņirgājos.

- Jā, septiņpadsmit, - Simona atteica, smaidot, tādējādi liekot lūpu spīdumam vēl vairāk spīguļot rietošajā saulē.

Džesa pielavījās klāt un aplika roku gan man, gan Liai ap pleciem, tādējādi esot daudz tuvāk nekā personiskā telpa atļāva, bet es neko nesacīju.

- Tāpēc mēs brauksim ārpus pilsētas uz kādu bāru, labi, ļautiņi? Un es saku, jūs to iz-bau-dī-siet! – Ar katru zilbi Džesa pieskārās manam, Lias vai Simonas degunam, un man vajadzēja neizpratnē atliekties divas reizes. Sejas izteiksme izraisīja spurdzienus no vecāko gala.

Veiksmīgs sākums.

- Labi, ejam? – kāds no puišiem ar tumši zilu matu šķipsnu vaicāja, un mēs sākām kustēt pa ietvi, kur tālumā varēja redzēt mašīnas lukturus. Džesa joprojām bija apķērusies ap mani, šoreiz ļaujot brīdi Liai kustēties pašai par sevi, un es jau jutu alkohola aromātu vēdījam no vecākās māsas mutes.

Perfekti. Izskatās, ka būs jautri.

Un es nezinu, vai tas ir sarkasms, vai arī ne.

 

 

„Bārs”, par ko runāja Džesa, drīzāk atgādināja jauniešu uzbūvētu pirti, kurā pārdod pašbrūvētus kokteiļus un cigarētēs reizēm var atrast samaltas kaķa spalvas. Varēja gan saprast, kāpēc meitene izlēma Simonas dzimšanas dienu svinēt tieši te – te bija ļoti omulīgs dārzs, kur atradās kādi padsmit šūpuļtīkli, grils ar karstām un kūpošām oglēm, galdi un beņķi, kā arī pļaviņa, kur ikkatrs varēja atlaisties, kad to vēlējās. Tas vismaz atspēlēja faktu, ka te bija kā bedrē. Skaistā un omulīgā bedrē ar kaķa spalvu polsterējumu.

- Augšstāvā ir guļamistabas, lejā var pasūtīt jebko, ko sirds kāro, - Džesa norādīja uz durvju ailu aiz ieejas, kurā nerotājās durvis, bet gan tikai auduma strēmeles ar pērlēm, kas radīja iespaidu, it kā es būtu ieradusies uz karnevālu un priekšā atrastos zīlēšanas telts. – Būs mūzika, būs dejas, būs vēl cilvēki, kas ierodas no citām vietām pilsētā, tāpēc... Daudz laimes, Simona!

Visi puiši kopistiski iesaucās „Hei!” un pēc tam aizsteidzās, lai iegūtu savus pirmos – vai otros, vai trešos – dzērienus, atstājot mani, Liu un Simonu tepat ārpusē.

- Interesanti, jā, - nočukstēju, nespējot īsti izprast savas emocijas pēc redzētā, jo no vienas puses varētu būt jautri, jo par visu maksā Džesa ar saviem draugiem, bet no otras puses... Te tiešām bija kā bedrē. Iedomājoties, ka visu nakti vajadzēs pavadīt šeit, parādījās depresīva sajūta kuņģī, kas izplatās pa visu augumu straujāk nekā čūskas inde.

- Ko darām? – Lia atsacīja un paraustīja plecus, it kā pati atbildētu uz savu jautājumu, un tas lika maniem lūpu kaktiņiem parauties augšup.

- Varētu iet iekšā pēc dzēriena, ja jau piedāvā. – Simonas piedāvājums bija diezko sakarīgs, ņemot vērā, ka mūsu variācijas stiepās no tā, ka varētu iet gulēt šūpuļtīklos, varētu pagulšņāt un paripot pa zāli (tas gan nav labākais variants mūsu drēbju dēļ) vai iet iekšpusē un iepazīties ar ļaudīm.

Protams, ka mēs, kā jau pusaudžu meitenes, kurām hormoni lēkāja augstāk nekā vardes, izlēmām par labu trešajam variantam, un izvēle šķita pareizākā, kad pēc pāris minūtēm sāka ierasties cilvēki.

Daudz, daudz cilvēku.

Ja godīgi, es nevienu nekad mūžā nebiju satikusi, tāpēc vai nu mēs visas trīs nokautrējāmies un negājām klāt, vai arī sākām runāt un manas ģeniālās runas spējas visus aizbiedēja desmit mājas tālāk, līdz Lia mani pagrieza un lika doties apsēsties tālāk no sabiedrības. Kas nozīmēja – tuvāk pie puķēm, kas aizsedza visu notiekošo.

- Daudz laimes, jā. – Iesmējos un redzēju, kā Lia pasniedza man sarkanu plastmasas glāzi. Nemaz nepalūkojot, ko taisījos dzert, ierāvu pāris malkus un noliku pustukšo dzeramo uz puķu poda malas. – Tā tik ir ballīte.

- Nav jau tik traki. – Simona paraustīja plecus. – Kad man palika piecpadsmit, mana krustmāte noīrēja klaunu.

Un viņa stāstīja par to, kā tas klauns esot uztaisījis katram viesim pa balona dzīvnieciņam, kas varētu katru uzmundrināt, bet klasesbiedri bija pārāk uzjautrināti par klauna eksistenci vispār, tāpēc baloni lika visiem smieties tik traki, it kā kāds būtu ieskrējis sienā.

Nevarēju nepiekrist – tas bija daudz trakāk nekā atvilkties uz šo bedri.

Un, kamēr Lia vai Simona runāja, es tam nepievērsu uzmanību, prātojot par visu, ko gan varējām paveikt šajā graustā. Izpētīt katru telpu – garlaicīgi. Atrast pagrabu – vecmodīgi. Iedzert visu, ko piedāvā – traki (vai perfekti?)

Domas traucās prāta dziļumos tik strauji kā automašīnas, un es par to priecājos vairāk nekā par puisi, kas, stāvēdams uz rokām, centās izdzert alu no muciņas.

Nudien, nekas labāks?

Atspiedu zodu pret delnu un lūkojos taisni priekšā, redzot, kā Džesa ar marķieri rakstīja kādam uz vēdera jebko, ko sacīja apkārtējie. Tur bija gan lamu vārdi, par kādiem labāk nerunāt, gan numuri un adreses, gan frāzes, kas nudien negāja kopā ne ar ko, kas notika apkārt.

Un tad man radās ideja.

 

 

Pirms pievērsos lokšaušanai, iepriekš biju arī šaha kluba prezidente un karsējmeiteņu piramīdas gals, tomēr tad citas meitenes sāka sacīt, ka biju palikusi smagāka, un mani pamazām izdevās izmest no komandas. Es gan par to nepārdzīvoju, jo ar Džareda palīdzību atklāju tādu lietu kā lokšaušana, kas nebija tikai viduslaikos izmantojams kaujas paņēmiens, bet arī izklaides veids, kad cenšas trāpīt pēc iespējas tuvāk mērķim.

Šajā perfektajā Simonas dzimšanas dienā manas karsējmeitenes prasmes manāmi noderēja, jo, izgriežot no picas kastēm pavisam šķībus un neglītus burtus, izveidoju uzrakstu, ko piespraudām uz palodzēm visā otrajā stāvā.

„LAIPNI LŪDZAM LAMZAKU BEDRĒ”

„Lamzaks” bija vārds, ko ieteica izmantot Simona, un, lai gan tas nebija tik efektīvi kā daži citi interesanti ekspresīvie vārdi, viņa bija jubilāre un vajadzēja pakļauties.

Šī vieta tapa ar lamzaku bedri, tagad vajadzēja vien iesvētīt nosaukumu un ļauties visiem apbrīnot mākslas darbu, bet, ja godīgi, nešķita, ka kāds vispār to ievēroja, izņemot mēs.

Bet gan es, gan Lia, gan Simona bijām manāmi apmierinātas ar paveikto, tāpēc, Liai nolaižot mani no saviem šaurajiem pleciem un uzsaucot tādu frāzi kā „Un tev obligāti vajadzēja vilkt svārkus!” es jau, izpletusi rokas, atrados uz zemes.

- Ta-dā! Sakiet L! Sakiet A! Sakiet M un Z-A-KU! – katrs sauciens tika pavadīts ar atbilstošu kustību, un pirmo reizi vairāku gadu laikā gan Lia, gan Simona smējās, vēderus turēdamas.

Beidzot sākās kas tāds, kas mūs visas aizrāva, un pēc mirkļa mēs sākām skraidīt apkārt pa pagalmu un bakstīt cilvēkus, sakot, ka viņi bija nākamie, kas vadīja šo ķeršanas sacensību. Nepagāja ne ilgs laiks, kad visi skrēja, skrēja, skrēja, ķiķināja un dzērieni lija apkārt, jo ne vienu reizi vien kāds ieskrēja citā. Daži krita, daži speciāli rāpoja, es parāvu Liu līdzi, un mēs ieslīdējām iekšā un uzsteidzāmies pa nedaudz čīkstošajām kāpnēm uz otrā stāva guļamistabām.

Tur beidzot bija pilnīgs klusums, kas likās nedaudz baiss, jo mēs abas bijām mazliet satrauktas, lai tikai neviens neienāktu un neatklātu slēpšanās vietu.

- Jā... – izgrūdu, burtiski elsodama.

- Kur palika Simona?

- Nezinu, gan jau turpat ā...

Sprādziena troksnis bija vairāk attāls, bet tas tik un tā lika manai sirdij salēkties deviņos līkumos, un es jau biju augšā, piesteigusies pie nelielā četru rūšu loga otrā istabas galā.

Visi ārpusē bija tikpat sastinguši kā mēs. Visas spēles bija galā, un ikkatrs lūkojās pilsētas virzienā, acis iepletuši. Tagad varētu pat adata nokrist uz zemes un to dzirdētu visi.

No vietas, kur tikko ieradāmies, cēlās melns dūmu un putekļu mākonis, kam pat nevajadzēja desmit sekundes, lai aizsegtu visu mēnesi, un atstātu mūs pilnīgā gandrīz pilnīgā tumsā. Laternas uz ietves nedaudz iemirgojās un pēc tam – izdzisa. Viena pēc otras kā plīstoši baloni gaismas iemirgojās un izzuda tumsā.

Istaba palika melna kā naktī, un tad...

Un tad mēs dzirdējām, kā cilvēki steidzās iekštelpās. Soļu dunoņa pavisam skaidri izskanēja otrajā stāvā.

Lia piespiedās man pavisam tuvu un nešķita, ka viņa elpoja, kaut sirds pret manu plecu dauzījās kā spēcīgs motors. Viņa bija satvērusi krustiņu, it kā pasaulei tikko būtu pienācis gals, bet pa to laiku vibrācijas, ko sniedza sprādziens, jau sāka izplēnēt pasaulē, un tad jau šķita, it kā nekas nebūtu noticis un mēs visi būtu to tikai iedomājušies.

Sprādziens. Sprāga kaut kas mūsu pilsētā, kaut kas liels, ņemot vērā, ka tagad atradāmies vairāku kilometru attālumā un visu varēja redzēt tik skaidri, it kā atrastos turpat blakus. Kas tas varētu būt?

Joprojām bezjēdzīgi veroties piķa melnajā tumsā, centos izdomāt, kas gan bija noticis ārpus šīs vietas, bet nekas nenāca prātā. Mūsu pilsēta nebija nekas īpašs, salīdzinājumā ar citām lielpilsētām. Mums nebija elektro vai gāzes stacijas, protams, nebija atomreaktoru, citādi simtprocentīgi mēs jau būtu uzlaiduši sevi gaisā. Kas tad? Kas varētu būt tāds, lai atņemtu mūsu pēdējo gaismu?

Soļi steidzās augšup un drīz vien durvis atvēra kāds stāvs, ko gan tumsas dēļ nespējām izšķirt. Lia joprojām turējās man pie rokas, un es to neliedzu, saņēmusi viņas auksto un drebošo plaukstu savējā.

- Mēs visi pulcējamies lejā, meitenes, - tā bija Džesas balss, - Dīns sameklēja lukturi, tāpēc tur vismaz būs gaisma.

- Kas notika? – izspēru, zinādama, ka atbildi negūšu, ja vien kāds nebija sazvanījis mājas.

Telefons.

Kā gan es varēju būt tik stulba un neiedomāties, ka vajadzētu piezvanīt ģimenei?

- Nezinu, - Džesa izklausījās noraizējusies, tāpēc turpināja mudināt mūs doties lejup, ar roku izstiepusies mūsu virzienā. – Ejam.

Un man nekas cits neatlika kā sekot, tāpēc es, joprojām satvērusi Lias roku, vedu viņu lejup, lai vēlāk saprastu, ka tur gandrīz nebija vietu, kur apgriezties. Visi sēdēja uz zemes, pa vidu pie griestiem atradās piekarināta saules baterijas lampa, tāpēc visi kā kukaiņi vērās gaismā.

Apsēžoties turpat uz pakāpieniem, Džesa apskāva Liu, kaut meitene turējās pie manis, un mēs trīs turpinājām sēdēt, klausoties, kā cilvēki savā starpā strīdējās par to, kas noticis.

Neviens neuzminēju patiesību, un, ja godīgi, to neizdarīju arī es.

Pasaule bija mainījusies vienā acu mirkli, vienīgi neviens to vēl nenojauta.

Mēs gaidījām.