Kamēr zemi klāja nakts: 3

3

Otrais sprādziens mani tik ļoti nepārsteidza kā pirmais, tāpēc tajā reizē nemaz nepiecēlos no dīvāna un turpināju vērties datorspēlē, ko ar Džeimiju jau pusstundu spēlējām, cenšoties iziet līmeni.

- Ej pa labi. Pa labi, es teicu! – Džeimijs uzstājīgi grūda manu varoni minētajā virzienā, bet es uzreiz iedūru elkoni viņam ribās un izrāvos priekšgalā. Puisis neatlaidīgi centās mani nobīdīt uz zemes un tad pamazām sāka izdoties ar savu vairāk nekā divdesmit kilogramu pārsvaru un viņa trīs gadu ilgajiem treniņiem tuvcīņā. Uz sekundi pielēcu kājās un ļāvu Džeimijam apvelties uz sāna, tad bez jebkādas apdomāšanas paslīdēju puisim garām un ar papēžiem nogrūdu jaunekli uz paklāja. Viņš joprojām spēja spēlēt, un es arī neatpaliku.

- Tu neesi normāls, labajā pusē viss aizes pa pieskari! – Kā tas arī notika īstajā pasaulē, protams.

Džeimija milzim līdzīgais tēls speciāli aizstampāja labajā pusē un pēc divām sekundēm uz ekrāna parādījās milzīgs uzraksts „zaudējums”. Nespēju saprast, vai ar to biju laimīga, vai ne, jo mēs tikko bijām zaudējuši, tomēr man arī – kā parasti – bija taisnība.

- Nu reāli, tagad atkal viss no sākuma būs jāiet. – Iemetu konsoli dīvānā un noslīdēju uz zemes, izgrūžot žēlabu pilnu skaņu. Mēs nekad nespējām izlemt par labu kādam risinājumam, tāpēc pusē gadījumu – gan dzīvē, gan virtuālajā pasaulē – nekas neizdevās kā plānots, un mēs iekūlāmies nepatikšanās. Reiz man pat gadījās salauzt potīti, kad vēl ar Džefru – manu labāko draudzeni – skrējām cauri pļavai, lai paspētu uz autobusu, jo bijām izlēmušas palikt pie viņas krustmātes darba dienā un uz transporta pieturu devāmies desmit minūtes pirms autobusa. Iekāpu bedrē un kritienā salauzu kāju, un tikai Džeimijs paspēja nokļūt laikā, jo nebija pamanījis, ka es akrobātiski nošļūcu uz zemes, pazūdot puķu ielenkumā. Viņš gan galu galā neaizbrauca un mēs trijatā nokavējām skolu. Pat tagad reizēm iepriekš lauztā vieta bez iemesla sāka smelgt, it kā cenšoties pateikt, ka nebijām gudri cilvēki.

- Beidz ņurdēt, dažreiz tiešām nevar saprast, ko tu saki. – Puisis noslīdēja blakus un nospieda pogu, kas tagad uz ekrāna lika mirguļot lielam uzrakstam „pauze”. – Izruna, Juna, izruna.

Jau vēlējos ko teikt pretim, kad zemi jau atkal satricināja sprādziena radītās vibrācijas, un pilnīgi visi trauki virtuvā šķita izkustāmies no savas vietas, kaut šoreiz nekas nenokļuva uz zemes. Jau trešā reize. Kas gan tur varēja tik traki sprāgt?

- Labi, tas jau ir nopietni, - dzirdēju satraukti runājam mammu. Nemaz nebiju pamanījusi, kā viņa bija sākusi zvanīt tētim uz darbu, bet pēc viņas reakcijas varēja saprast, ka viņš neatbildēja. – Bērni, beidziet muļķoties un slēdziet to stulbo spēli ārā! Vai tad jūs neredzat, ka mums ir krīze?

Es smagi nopūtos un noslīdēju pilnā augumā uz zemes.

- Man liekas, ka tavai mammai vajadzētu iedzert kādas nomierinošās zāles, - Džeimijs, nospiedis izslēgšanas taustiņu, sacīja. – Tavam tētim varbūt ir pārāk daudz darba, lai ar viņu runātu, vai ne?

Varēja būt, ka puisim bija taisnība. Tētis jau kopš sevi atcerējos strādāja pilsētas lielākajā slimnīcā. Viņš bija ķirurgs, un es varēju nešaubīties, ka pēc šādiem sprādzieniem laboratorijas darbiniekiem varētu nepieciešama tieši tēta palīdzība, kaut šodien viņam nemaz nevajadzēja strādāt. Varēja visādi gadīties.

- Džūdita visticamāk plāno iet mājās, vai ne? – ignorēju Džeimija jautājumu un uzdevu jaunu, zinot, ka jauneklis sāks stāstīt par to, ko viņš domāja, un es varēšu paklusēt.

- Varētu būt. Lai gan nezinu, jo mēs grasījāmies šonakt palikt šeit. – Puisis aizlika rokas aiz pakauša uz izstiepās, nokrakšķot gandrīz visiem iespējamajiem kauliņiem. – Ja problēmas ar to sasodīto laboratoriju turpināsies, vajadzēs vien pēc iespējas ātrāk sūtīt Tomu pie vecvecākiem. Jau pirms pāris dienām viņa izlēma, ka varētu uzreiz sakārtot visas somas ārkārtas gadījumam. Saproti, vai ne? – Tikai pamāju ar galvu un pametu skatienu uz pelēko ārpasauli, kas brīdināja, ka kuru katru brīdi varētu sākt līt. Varbūt arī nē, nevarēja īsti saprast, vai drūmais skats radies tā iemesla dēļ, vai arī jau atkal pie vainas ir pirms diviem gadiem atklātā celtne kādu desmit kilometru attālumā no šīs vietas. Tajā laikā jau pēc pirmajām dienām radās problēmas, jo izcēlās neliels ugunsgrēks rietumu spārnā un cilvēki – visbiežāk pensionāri – žēlojās, ka tā nebija laba zīme un agri vai vēlu viss ies bojā. Pēc kāda laiciņa darbiniekiem sāka parādīties kādas veselības problēmas, par ko gan neviens nezināja. Tā vismaz tētis stāstīja.

Ja godīgi, tā arī īsti nezinājām, ko laboratorijā būvēja (varbūt kodolieročus, lai iekarotu pasauli? Smieklīgi iedomāties šo piecdesmit kvadrātkilometrus mazo pilsēteli pārvaldām zemeslodi), bet mani tas arī nekad iepriekš neuztrauca. Kamēr kāds neizrāva no pirkstiem pēdējo picas šķēli, varēju uz notiekošo pievērt acis. Līdz šim brīdim.

 

 

Kādas divas stundas pēc sprādzieniem, kad bijām iztukšojuši mammas un Džūditas pusdienas, abas saposās un izlēma doties pie tēva, lai noskaidrotu, kas bija noticis. Līdz tam laikam nevienai nebija izdevies sazināties ar tuvākajiem, jo telefona sakari gandrīz visu laiku bija traucēti.

- Varētu jau būt, ka tika pārrauti vadi, Terēza. Neuztraucies, - Džūdita mierināja manu mammu, likdama ap kaklu savu sarkano šalli. Mēs ar Džeimiju bijām atkal atsākuši spēlēt datorspēles, un es jau biju paspējusi iegūt iedomātus simts dolārus, ko puisis piesolīja vienā vai otrā duēlī.

Džūdita iesteidzās istabā un pietupās pie Toma, kas pretim televizoram aizrautīgi lika klucīšus vienu uz otra, veidojot kaut ko līdzīgu mājai.

- Tā, mamma drīz būs atpakaļ, mīļais. - Sieviete noskūpstīja puisēnu uz pieres un pievērsās Džeimijam, kas tajā sekundē zaudēja kārtējos piecus dolārus. – Džeimij, tu seko līdzi savam brālim, labi?

- Jā, mammu.

- Džeimij.

Puisis palūkojās mātes virzienā, jo pēc balss toņa varēja saprast, ka šis ir nopietni.

- Jā, mammu?

- Es drīz atgriezīšos.

Mēs visi atvadījāmies kā parasti, un pēc mirkļa mēs trīs palikām viesistabā pilnīgi vieni, nedomājot par to, ka kaut kas varētu būt nogājis greizi.

 

 

- Tu mani izputināsi! – Džeimijs sašutis iesaucās un pameta rokas gaisā padošanās kustībā. Es biju uzvarējusi jau vairāk nekā viņš vasaras laikā spēja nopelnīt. Viņš nemūžam nespēs atdot parādu.

- Tu jau gribēji šādi spēlēt. – Es sajutos gluži kā triumfa skarta.

Džeimijs nomurmināja kaut ko nesaprotamu un piecēlās kājās, aizejot virtuves virzienā. Toms pa to laiku joprojām būvēja un jauca savu rotaļu pilsētiņu, un izskatījās, it kā zēnu tas nudien uzjautrinātu. Pieslīdēju viņam klāt un sabužināju matu pūkas, bet Toms tikai pavicināja rociņu, pavēlēdams man likties mierā.

Pavisam negaidīti dzirdēju spalgu zvana troksni no blakus istabas, un es klupus krišos metos telefona virzienā.

Tā bija mamma.

- Halo?

Otrā telefona galā mirkli valdīja gandrīz pilnīgs klusums, ja neskaita šņācoņu, kas radīja aizdomas, ka zvans bija pārtraukts, tāpēc gandrīz ļāvu rokai nospiest beigu taustiņu, kad atkal atskanēja mammas balss.

- Meitiņ? Tā esi tu?

Kurš gan cits? Kāpēc mamma tā runāja? Varēja just satraukumu viņas smalkajā un mūždien spēcīgajā balsī, tāpēc tagad, dzirdot viņu tik vāju, mana sirds pati no sevis sāka spēlēt savu ritmu.

- Mammu? Mammu, kas notika?

- Juna, neej ārā uz ielas, labi, mīļumiņ? Lūdzu, paliec iekšā, nekur neej, nekādā gadījumā, labi? Juna? Tu mani dzirdi?

Mana rīkle bija sažņaugusies tik cieši, ka nezināju, vai spēšu parunāt, tāpēc, satvērusi telefonu cieši jo cieši, prātoju par to, ko mamma bija sacījusi.

Nedrīkst iet ārā. Nedrīkst pamest ēku.

Kāpēc?

- Juna? – Mamma pielika roku pie telefona. – Herald, man liekas, ka viņa mani nedzird.

- Mammu! – iesaucos, kaklam aizkrītot pavisam ciet. Viņa nebija pie tēta. – Esmu te. Kas notiek? Kur tu esi? Kāpēc...?

Pie mani pieslīdēja Džeimijs, kas bija piebāzis pilnu muti ar picu, un savilka uzacis pārsteiguma izteiksmē. Es tikai pagriezu galvu viņa virzienā un ar lūpām izveidoju „Pagaidi”, un viņš tikai paraustīja plecus un, atbalstījies pret krēsla malu, turpināja zelēt ēdienu.

- Dārgumiņ, aizej uz mūsu istabu, - mamma to sacīja tik nosvērti, it kā runātu ar mazu bērnu, kas nespēja saprast, kas notika apkārt. Vai arī tā, it kā censtos mani nomierināt. Ja godīgi, šo balss toni nebiju dzirdējusi tik sen – tikai, kad mamma ar tēti centās izskaidrot, ka biju adoptēta, un es to vienkārši nespēju saprast, visu laiku brīnoties, kāpēc viņi bija balti, bet es ar brūnganu ādas krāsu, kā arī acīm nedaudz šaurākām nekā pārējiem bērniem. Tikai pāris gadus vēlāk, kad skolā sāka mācīt sociālās zinnības, sapratu „adoptēts” nozīmi un apjēdzu, ka biju no Korejas atsūtīts bērns. Tad viss palika skaidrs.

- Pagaidi, - nočukstēju un uzliku skaļruni, lai sarunu dzirdētu arī Džeimijs, kas uzvedās kā pēdējais mūlāps un jau atkal neņēma neko vērā. – Saki vēlreiz, es uzliku skaļruni.

- Aizej uz istabu un sameklē manā rotu lādītē atslēdziņu. Tai ir jābūt tādai veclaicīgai.

Turot telefonu drebošajās rokās, aizlidoju līdz telpai. Tur, ja godīgi, nebiju pavadījusi daudz sava laika, jo bērnībā vecāki bija iestāstījuši, ka istabā dzīvoja briesmoņi, un tas aizgāja līdz pat pusaudžu gadiem. Tāpēc tagad, ieejot slikti apgaismotajā telpā, atrast lādīti bija diezgan grūti.

Galdiņš. Uz galdiņa nebija.

Zem gultas. Kāpēc gan mamma slēptu rotu lādīti zem gultas?

- Kur tā ir? – nespēdama izturēt, vaicāju, tajā brīdī lūkojoties galda atvilktnēs. Pirms paspēju sagaidīt atbildi, jau ieraudzīju mirguļojošu vāku. Atverot to arī atklāju meklēto, tāpēc izmetu: - Ir, ir.

- Labi, dabūji atslēgu?

To atrast nebija grūti, jo tā nudien neizskatījās pēc atslēgas, ko mūsdienās izmanto durvju slēgšanā vai tamlīdzīgi, un atgādināja vairāk kā vecmodīga skapja slēdzenei atbilstošu. Tā pirkstos bija smagāka nekā citas, un tas lika tirpām caurstrāvot augumu, it kā es tikko būtu atklājusi ko tādu, kas visu mūžu bijis deguna galā, bet es vienkārši to agrāk nebūtu manījusi.

- Jā.

- Labi, tagad... – Saruna uz mirkli pārtrūka, un man vajadzēja saņemties, lai nesāktu panikā kliegt un skraidīt apkārt. - ...darbs.

- Mammu? Es tevi nedzirdu. – Rīkle sažņaudzās vēl vairāk, un es noslīgu uz gultas. Džeimijs joprojām ēda, un man radījās vēlme viņam izsist picu no pirkstiem, lai tikai viņš beigtu rādīt to vienaldzīgo sejas izteiksmi.

- Sameklē tēvu. Viņš... – Klusums un pēc mirkļa – čērkstoņa. - ...bet neej ārā, kamēr viss nav norimies, labi, Juna?

Jau vēlējos pavaicāt, kur gan viņa bija un vai tad mamma netaisījās nākt mājās, bet telefona saruna pārtrūka kā ar nazi pārgriezta un tagad apkārt skanēja vienīgi pīkstoņa.

Desmit sekundes.

Divdesmit.

Pusminūti.

- Labi, pietiks. – Džeimijs, apēdis savu nolādēto picas gabalu, izrāva telefonu no manām rokām un aizvēra to, pārtraucot arī šo skaņu. – Par ko viņa runāja?

Es tikai paraustīju plecus un lūkojos uz atsēgu, kas gulēja plaukstā, nespējot saprast, ko lai darīju ar to un kur tā varētu tikt pielietota. Vai kādā no mūsu vecākajiem skapjiem? Bet kādēļ lai viņa liktu man tik izmisīgi meklēt kaut ko drēbju skapī? Kādus īpašus apģērba gabalus, lai, nezinu, aizsargātu mani no tumsas, vai kā?

- Starp citu, izskatās, ka visā rajonā ir pazudusi elektrība, - Džeimijs sacīja, norādot uz logu, aiz kura bija gandrīz pilnīga tumsa. Neviena laterna nedega, un arī pretim esošajā ēkā nevienā logā nebija gaismas. - Par laimi, ka mums ir saules baterijas, tagad vismaz varēsim paskatīties ziņas, - viņš sacīja, un tas bija vienīgais līdz šim normālais teikums, ko viņš pateica, ņemot vērā, cik liels idiots puisis reizēm mēdza būt.

Piecēlos kājās un, ieslidinājusi atslēdziņu džinsu kabatā, pagāju viņam garām, ieejot atpakaļ dzīvojamajā istabā, kur joprojām dega visas gaismas un uz televizora ekrāna mirguļoja „PAUZE” uzraksts.

- Labi, tu izslēdz to stulbo spēli...

- Bet man likās, ka tev tā patika!

Es uzmetu viņam niknu skatienu, un Džeimijs vairāk neko nesacīja.

- Un es izslēgšu virtuvē un tepat gaismas. – Es biju redzējusi dažas zinātniskās fantastikas filmas, kas nozīmēja, ka zināju – reizēm tas varēja izglābt dzīvību, ja bija saglabājusies kaut kripatiņa elektrības.

Bet nekas tamlīdzīgs jau nevarēja notikt, kā nekā, tās bija tikai filmas, un pasaules gals šajā pasaulē nudien neiestātos pat no asteroīda.

Slēdzot gaismas, es nezināju, cik liela patiesība bija manā sakāmajā, līdz tas nenotika. Un tad jau mēs neko nevarējām mainīt.