Kamēr zemi klāja nakts: 4

4

Kas notiek, ja pusstundu atstāj piedzērušos jauniešus vienā istabā, it kā ziņojot, ka kaut kas briesmīgs bija noticis pilsētā?

Jā, pēc laika visi sāka izklīst un braukt mājās.

Idioti.

Es gan nezināju, kas notika vai arī ko tas nozīmēja, vai arī kādas sekas būs tam, kas notika, bet divas lietas sapratu pavisam skaidri. Pirmkārt – Simonas nebija šajā telpā (tas mani manāmi uztrauca). Otrkārt – ja bija noticis sprādziens jebkur, nedrīkstēja doties tajā virzienā, jo nevarēja zināt, ko sastapsim ceļā. Tāpēc, kad Džesas draugs piedāvāja aizvest mājās un Džesa gandrīz piekrita, es iespraucos pa vidu, sakot:

- Nē, mēs paliksim te, jo Simonas vēl nav.

Perfekti. Divi fakti savienoti vienā, iespējams, izglāba dienu.

Visi izklīda, arī bariņš, kas sākotnēji vēlējās doties prom kopā ar mums, bet galu galā izlēma pievienoties citai grupai un atstāja mašīnu ar atslēgām mūsu uzraudzībā.

- Lai tikai nebūtu nekādas skrambiņas, saprati? – vadītājs sacīja un atstāja telpu.

Mājā bijām palikušas trīs, un tagad tumsa likās nospiedoša, kaut pie griestiem karājās spilgtā saules gaismas lampa, kas radīja vēl reibinošāku sajūtu nekā izdzertais alkohols.

- Mums vajadzētu sameklēt Simonu, - sacīju un tikai tagad iedomājos, ka nemaz nezināju, kur bija meitene. Varbūt viņa jau aizbrauca ar citu grupu? Varbūt viņa sēdēja ārā?

Kas mēs bijām par draudzenēm, ja nespējām pat izsekot līdzi un vispār apjēgt, ka meitenes te nemaz nebija?

- Vajadzētu gan, - Lia piekrita, bet neko nedarīja, ieliekot galvu māsai klēpī. No viņas pavisam noteiki šodien nebūs nekādas jēgas.

Piecēlos kājās, jūtot, kā reibums izplatās locekļos un saldē katru kustību. Atstāju abas māsas uz trepēm un devos pie stikla durvīm, kur joprojām mētājās pāris pustukšas glāzītes un kāda jaka, ko ar kāju aizgrūdu malā, tā atbrīvodama vietu, kur spert soli. Tajā brīdī, kad grasījos iet, kabatā ievibrējās telefons. Numurs bija svešs.

- Halo?

- Hei, skaistā. Te Džims. Mēs aizmirsām pateikt, ka durvis reizēm mēdz aizcirsties. Un man ir sajūta, ka tieši tā ir noticis, jo Tomijs pacentās aizvērt tās pietiekami strauji. – Fonā kāds smējās. Precīzāk – kādi. Viņi atgādināja hiēnu baru, un man vajadzēja iekost lūpā, lai to nepateiktu skaļi.

- Paldies par brīdinājumu, idiot. – Beidzu sarunu ar dziļu nopūtu, saprotot, ka viņam bija taisnība. Pagrūžot durvis, tās nevērās vaļā, un tas iekšēji radīja nelielu panikas sajūtu, iedomājoties, ka atradāmies ieslēgtas lamzaku bedrē starp glāzīšu kalniem un atstātiem drēbju gabaliem bez Simonas vai idejas, kur viņa varētu būt.

- Džesa, kam pieder šī māja? – vaicāju. kādam vajadzēja būt galvenajam šajā vietā, kas nozīmēja, ka agri vai vēlu kāds ieradīsies, lai paskatītos uz bojājumiem. Tad mēs tiktu ārā.

Bet Džesa neatbildēja, un, palūkojoties viņas virzienā, sapratu, ka abas māsas, saliekušās dažādos līkumos, saldi gulēja. Džesai galva atradās divus pakāpienus augstāk, savukārt Lia bija pagriezusies daļēji uz sānu, daļēji uz muguras, izskatoties pēc mana kaķa, kas aizbēga no mājas pirms kāda laika un tā arī neatgriezās. Viņš noteikti tagad bija laimīgs, citādi dzīvot tādā miniatūrā bedrītē kā es bija nomācošāk nekā ķert peles brīvībā.

- Labi, lai tā arī būtu, - sacīju un nopūtos, atlaizdamās uz blakus esošā dīvāniņa, kur joprojām atradās kāds džemperis. Ja godīgi, tā bija perfekta sega, tāpēc drīz vien arī man uznāca miegs.

Es tiešām biju briesmīga draudzene, jo vēlme zvanīt Simonai pazuda pāris minūšu laikā, un drīz vien es aizmigu, ieslīgstot sapnī, kurā man pakaļ skraidīja milzīgi zirnekļi ar cilvēku sejām un skrituļslidām uz kājām. Zinu, ka mani sapņi parasti bija neparasti dīvaini (tāpēc arī es nekad nemēģināju tos tulkot internetā, citādi būtu interesanti kādu dienu atrast psihiatru uz lieveņa, sakot, ka mana interneta vēsture tik tiešām bija ķerto pazīme). Zirnekļi turpināja dzīties pakaļ, līdz tie pieslīdēja klāt (vēlāk atklājās, ka galvenajai radībai bija rozā baleta svārciņi) un ar vienu kāju sāka bakstīt manu galvu, radot tik dobu skaņu, it kā iekšā nemaz nebūtu smadzeņu.

Tuk.

Tuk.

Tuk-tuk.

BAM BAM BAM!

Pielēcu kājās, vicinādama rokas un drebēdama pie visām miesām, un ieraudzīju, ka pie aizslēgtajām durvīm dauzījās Simona. Viņa izskatījās nosalusi un seju rotāja zilas lūpas, kas ideju vēl vairāk pastiprināja. Draudzene bija savilkusi seju dusmu izteiksmē, un, ja godīgi, es šobrīd biju laimīga, ka durvis bija ciet, jo tas paskaidroja, kādēļ mēs joprojām nebijām devušos pēc Simonas.

Viņa pacēla „Z” kartona gabalu no „LAMZAKU BEDRES”, un uz tā ar bieziem burtiem atradās uzraksts: „JŪS ESAT PERFEKTAS DRAUDZENES”. Ja šobrīd saruna nebūtu tik neveiksmīga, es būtu paklanījusies un teiktu „paldies, es zinu”, bet Simona negaidīja jokus, tāpēc izlēmu paklusēt.

Piegājusi klāt, uzpūtu uz stikla, tam aizsvīstot, un uzvilku drukātu: „Piedod, durvis ir ciet.”

Simona ar pildspalvu atbildēja:

„Ko tu neteiksi, Šerlok.”

Uzpūtu. Man radās sajūta, it kā es būtu smēķētāja, kurai liek iepūst trubiņā, kad ceļu policija apturēja mašīnu. Man vajadzēja atvilkt elpu.

„No rīta atnāks”

Izpūtu savu dvēseli vēlreiz.

„mājas īpašnieks un mēs”

Vēlreiz.

„tiksim ārā.” Beigās pieliku šķību smaidiņu.

„Ja vien nenosalšu, jo, zini, TE IR ĻOTI AUKSTI!” Simona izcēla pēdējos vārdus ar niknu svītrojumu.

Es paraustīju plecus, bet pēc mirkļa norādīju uz segu, kas atradās nomesta uz zemes. Ko gan tur darīja sega, nesapratu, bet tas bija perfekti šajā situācijā. Meitene, aizlikusi tumšos matus aiz auss, aizgāja paņemt puķaino audumu un, sakrustojusi kājas, noslīdēja pretim durvīm. Viņa tiešām izskatījās nelāgi – mati izpūruši, seja iepelēka, lūpas – zilas un zem acīm lieli, zili riņķi, kas lika izskatīties pēc līķa, kā to atspoguļoja šausmu filmās un ainās, kur bija morgs.

Un tā mēs visu nakti pavadījām „sarakstoties”, un, lai cik dīvaini tas arī nebūtu, kļūstot gaišākam, meitene nudien neizskatījās labāk. Galu galā – deviņos no rīta – viņa uzrakstīja „Arlabunakti, es tiešām nejūtos labi”, kas arī ļoti labi atspoguļojās augumā, Simona saritinājās turpat pie ieejas un pēc mirkļa aizmiga, pirms vēl paspēju uzskribelēt „Tur ir šūpuļtīkli”, kas būtu daudz ērtāka guļvieta nekā uz lieveņa.

Jau domāju, ka vajadzētu arī iet atlaisties uz dīvāna, bet doma atstāt Simonu vēlreiz mocīja ilgu brīdi, līdz izlēmu atspiesties pret sienu un atlaisties tepat, ik pa brīdim uzmetot skatienu Simonai. Tajā laikā sapratu dažas lietas. Pirmkārt, šeit nebija zonas, kas bija briesmīgi, jo vērot Simonu reizēm palika garlaicīgi, tāpēc vēlme ieiet internetā un palasīt ziņas par to, kas noticis, bija īpaši vilinoša. Otrkārt, Simona vienu brīdi pārstāja drebēt, un es cerēju, ka viņa vienkārši bija sasildījusies. Un treškārt – miegs bija pazudis kā aizslaucīts.

Lia un Džesa pamodās laikus, bet Simona vairākas stundas pēc tam palika guļam uz lieveņa. Iedomājos, ka varbūt viņa bija tik nogurusi, ka vienkārši vēlējās visu izgulēt, un, kad parādīsies kāds, persona varēs viņu pamodināt un atvērt durvis. Bet īpašnieks neparādījās. Simona nepamodās. Un elektrība turpināja neeksistēt līdz pat tās dienas vakaram.

Tajā brīdī mēs sākām uztraukties. Un uztraukumam bija pamats.