*aiziet sameklēt vecos ierakstus*
Labi, nav jau nozīmes. Ir klāt jauna dzīve, jauns laiks, un es gribu arī tiem, kas te ieklīst reizēm, pastāstīt par saviem tuviem un tāliem nākotnes plāniem un atbildēt uz jautājumu: "KUR, pie velna, tu radies, dārgais slinkum?"
Kā jau var redzēt, es jau pavisam nopietni neesmu rakstījusi kopš laika, kad pabeidzu "Delreju paslēpes". Akjel, tas bija pirms vairāk nekā diviem gadiem, kas nozīmē, ka divus gadus neesmu sēdējusi nedēļas nogales un drukājusi pa 5 tūkstošiem vārdu, cīnoties ar Kati vai Māru, vai Elzu, Aneti, Lieni. DIVUS FRIKKIN' GADUS!
Šī doma liek man saķert galvu un ielīst dziļi stūrī, kamēr prātoju par to, kā šajā laikā es pavisam nopietni varēju pabeigt vismaz divus romānus. VISMAZ.
Oh jee, kā tas notika? Kā lai ar to cīnās?
Es centos, jā, es centos. Sākumā domāju, ka pabeigšu labot pabeigto stāstu un ķeršos turpinājumam. That was a fail. Tad sāku pamazām pārdesmit citus darbus. That was a fail. Tad centos motivēt sevi un citus. Fail. Tad pavisam nesen sarunāju ar pārējām, ka varētu atgriezt rakstīšanas izaicinājumu tradīciju, kas pirms diviem gadiem tik sekmīgi palīdzēja gada laikā uzrakstīt 100k vārdu, bet jau pēc otrās nedēļas mēs katra aizdreifējām sava okeāna malā un viss.
 |
| (Šādi es gaidu iedvesmu tajā pamestajā salā) |
Jā, internets.
Labi, vienreiz mēģināju izslēgt internetu. Labi, izdevās uzrakstīt divas rindkopas, bet tad es sapratu, ka nav labi un gāju skatīties tālāk iesākto seriālu. Cilvēki mīļie, ko man darīt?!
Es gribu pabeigt "Delreju cīņu", gribu pabeigt "Kraukli" un pārējos iesāktos stāstus, bet šādā tempā es paspēšu nosvinēt sešdemit piekto dzimšanas dienu un joprojām nebūšu sasniegusi divdesmito nodaļu.
Labi, eju mēģināt rakstīt. Ja ir idejas un ja kāds te vispār ienāk, rakstiet komentāros, jo man jau asaras nāk, domājot par šo problēmu.
Līdz nākamajai reizei,
Sintija
(Un es tikko sapratu, ka tā arī nepastāstīju par saviem plāniem. Well, neko, citreiz!)
Čiu miu! Beidzot es izlienu no sava kakta un dodu pasaulei zināt, ka esmu vēl dzīva. Un arī to, ka ik pa laikam apciemoju šejieni. Es, protams, nekur neesmu uzrakstījusi savu opiņonu par jaunajām nodaļām, bet, jā, man ir doma to izdarīt. Tas vispār attiecas arī uz citu narko semku darbiem (ja kāda, kas nav Sintija, šo lasa, tad tas attiecas arī uz jums, tieši tā : D )
AtbildētDzēstUn par to raudāšanu - man arī gribas nolāpīti sēdēt stūrītī un raudāt, jo a) es pat gribētu rakstīt, bet nesanāk kaut kā; b) kad izdodas saglabāt iedvesmu ilgāk par to brīdi, kad tiek atvērts dokuments (jā, parasti viņa pazūd tajā brīdī, pat ja īslaicīgi mani apciemojusi), es uzrakstu vien pāris vārdus; c) pat tie pāris vārdi ir pārāk tizli, lai man nebūtu kauns; d) un tad galu galā man vairs nepatīk nekas no saviem darbiem.
Tādas tās lietas : D Varbūt pēc laika būs sagaidāms ilgāks žēlabu izklāsts vienā vai otrā lapā : D
Man ir precīzi tāpat. Par to iedvesmu, kas pazūd sekundi pēc faila atvēršanas :D
DzēstEhhh, mums vajag palīdzību