trešdiena, 2014. gada 29. oktobris

Pagātnes simfonija: trīspadsmit

trīspadsmit
~ Tagad ~

Visu nakti nespēju pagulēt, jo domas par to, ko teica pašas rakstītā vēstule, neizzuda no prāta ne sekundi. Par to, ka ārā ir karš starp mūsu dzimtu, citiem emarīniem, atbalstītājiem un tiem, kuri vēlējās pāršķērst katra rīkli tikai tādēļ, lai emarīni nespētu iznīcināt pasauli ar Vēlēšanām. Viņi nezina, ka tā tas nestrādā, arī mums ir savi likumi, ieviesti pirms vairākiem gadsimtiem, lai nevarētu pieļaut visatļautību. Mirušo atgriešana, jaunu Vēlēšanu iegūšana, globālu problēmu atrisināšana nudien nav mūsu spēkos. Bet ko gan viņi var zināt? Rebeli pat neticētu, ja es nostātos un visu emarīnu vārdā paziņotu patiesību. Aleinai Lī viņi nenoticēja, kāpēc gan man?
Ap trim četriem naktī – vēl pirms uzausa saule – izmeklēju visus iespējamos istabas stūrus, ar vēlmi atrast kādu rakstāmpiederumu un, labākajā gadījumā, arī papīru, bet tāds luksusa priekšmets nebija atrodams, un vajadzēja iztikt vien ar zīmuļa kodoliņu aptuveni divu centimetru garumā, ko pat pirkstos īsti nespēju noturēt, un noplēstu tapešu gabalu. Uzskricelēju visus uzticamo personu vārdus uz baltās puses un iebāzu papīru bikšu kabatā, joprojām nespējot saprast, kādēļ tur nav minēts Markuss un Nikola un kādēļ teksta vidū atrodas piebilde:

„Tava dzimšanas diena ir 17. augustā (kā Markusam, atceries?).”

Kādēļ gan lai neatcerētos? Vai man ir iemesls?
Karš, Markuss, ziemeļi, bēgšana. Markuss. Ziemeļi. Es nespēju atpazīt Beiliju, jauno meiteni ar gaišajiem matiem un mūždien savainotu miesu, viņa ir pavisam svešs cilvēks. Turklāt vēl bēgle. Bēgle, kas pameta draugus un ģimeni nopakaļ un metās prom no nāves epicentra. Beilija Spensere ir gļēvule, kas paņēmusi Markusa uzvārdu un pametusi viņu vienu.
Gļēvule, gļēvule, gļēvule.
Izmetu lapiņas paliekas pa plaukstas lieluma caurumu, ļaujot tām virpuļot vējā, un redzu, kā ārpusē palēnām uzaust saule.

Pagātnes simfonija: divpadsmit

divpadsmit
~ Toreiz ~

- Markus, vai tiešām jau pagājis mēnesis? – vaicāju, stāvēdama puiša mājas dzīvojamā istabā tās pašas satraukuma un stresa pilnās dienas vakarā. Pēc noslēpumainās zīmītes atrašanas, uzreiz steidzos mājās, jo biju pagalam izbijusies un izmisusi par labākās draudzenes meliem. Nezināju, kur lappusi ar dīvaino kodu, kas man bija gaužām neizprotams, noslēpt, un vienīgā vieta, kur pat Tomass nebāztu savu ziņkārīgo degunteli, bija nelielas palmas puķupods, kas jau vairākus gadus atradās uz rakstāmgalda. Ar pirkstiem izrakņāju nelielu caurumu sausajā zemē un ievietoju lappusi tieši tur. Tur vismaz būtu kaut cik laba slēptuve, lai varētu atvilkt elpu uz piecām minūtēm.
Ieliku tikko Markusa uzdāvinātos ziedus vāzē un novietoju to uz grīdas, kamēr Markuss apsēdās pie klavierēm.
- Es gribētu tev pasniegt šo dāvanu. - Viņš plati pasmaidīja, kā džentelmenis noskūpstīdams man plaukstas virspusi. Tiešam nespēju aptvert, ka pēc tik raižu pilnas dienas spēšu mierīgi sēdēt ar Markusu istabā un just maigu kņudoņu vēderā iepriekš esošo nažu vietā. Bet tā notika. Atbildēju smaidam un atbalstījos pret klavierēm. Puisis sāka spēlēt, pirkstiem ātri kustoties pāri baltajiem un melnajiem taustiņiem. Ar apbrīnas pilnu skatienu lūkojos uz Markusu, domādama, ka pati nekad nespētu tā spēlēt un kādu iepriecināt.
Kad Markuss spēlēja kādu skaņdarbu, likās, ka aizplūstu no šīs pasaules, nonākot citā, fantāzijas zemē, kur mīt tikai šīs burvīgās skaņas un dažādi iztēles radīti tēli. Šķita, ka šo skaņdarbu vēl nebiju dzirdējusi – tā bija pavisam jauna un pārsteidzoša.

Pagātnes simfonija: vienpadsmit

vienpadsmit
~ Tagad ~

Tikai vakarpusē – kad saule no cauruma spīd arvien vājāk un vājāk – izlemju doties ārā no istabas. Tam ir vairāki iemesli, tomēr vislielākais ir nepārtrauktā vajadzība pēc labierīcībām. Sākumā domāju pagaidīt, kamēr kāds ieradīsies, lai paņemtu tukšo paplāti (tajā brīdī arī iedomājos par salocīto lapiņu iepriekšējās brokastīs), bet neviens nenāk. Pēc tam rodas ideja kādu pasaukt. Tas arī tiek atmests. Nekas cits neatliek, kā meklēt visu pašai.
Izslīdu no gultas un kailām pēdām aiztipinu līdz pavērtajām durvīm, cerēdama nevienu aiz tām nesatikt, taču durvis netiek uzmanītas.
- Hallo? – pabāzusi galvu, saku. Valda klusums, kas tik ļoti atgādina visas lavīšanās reizes no Beilīnu mājām, lai dotos pie Markusa. Nekas neliekas atšķirīgs, tā pati satraukuma pilnā sajūta, nodevīgi čīkstošie grīdas dēļi un bailes tikt pieķertai. Nav ne skaņas. Varbūt te neviena nav?
Muļķības. Viņi nebūtu tik stulbi, lai atstātu svešu meiteni pilnīgi vienu, cerot, ka viņa nevienu neapzags vai neaizlaidīsies lapās. Varbūt visi jau guļ? Protams, kurš gan pirms saulrieta dodas gulēt?

Pagātnes simfonija: desmit

desmit
~ Toreiz ~

Kad nākamajā rītā devos uz skolu kājām, vēloties izvēdināt domas, visu ceļu prātoju par vakar notikušo. Par grāmatu, par Aleinu Lī, par sevi un emarīniem kopumā, par to, kā gan viss ietekmēs šībrīža dzīvi un nākotnes pasauli. Negribēju ticēt, ka dzīvoju tik nežēlīgā vidē, kur varēja atņemt dzīvību tik strauji kā pārgriezt adatā ievērtu diegu, bet faktus jau neapstrīdēsi. Arī man bija jāuzmanās, lai pat nejauši neiekļūtu rebelu nagos. Tikai pievērsi plakstiņus uz sekundi un viss – tavu muti aizklās ledaina plauksta un dzīve būs galā straujāk nekā paspēsi noliegt piederību emarīniem.
Kaut vēl nebiju pilntiesīga emarīna un par tādu kļūšu tikai piecpadsmitajā dzimšanas dienā, man varēja uzglūnēt briesmas no katra stūra, tāpēc vajadzēja piesargāties gan skolā, gan uz ielas. Domāt, ko saku, ko daru, kā uzvedos, pat ko jutu un domāju. Kā teica vecmamma, nekad nezini, vai tavs tuvākais draugs nav arī tavs ļaunākais ienaidnieks. Nē, protams, neattiecināju šo secinājumu ne uz Markusu, ne Nikolu, ne mammu; viņiem uzticējos kā pati sev, tomēr… Ja vēl kāds tuvinieks ir saistīts ar rebeliem?
Aleina Lī taču arī negaidīja, ka notiks kaut kas slikts. Pavisam parasts puisis pienāca no aizmugures, un jau nākamajā mirklī dzīvība bija zudusi. Viņa bija tik jauna, tik zaļa, tik… Apzinājos tikai to, ka šī meitene bijusi mana radiniece. Un viss. Kā lai atrodu par viņu vairāk informācijas? Ja arī vecmāmiņa kaut ko zināja, viņa neko neatklāja.

NaNoWriMo jeb mēnesis neprāta | manas pārdomas


Labvakar, ļautiņi!

Jā, jau atkal ir klāt tas gada laiks, kad rakstītāji velk arā noputējušas klades, kur ir tapušas aizvēsturiskas stāstu idejas, pilnīgi jaunas pildspalvas, gatavo krūzes un veselus krājumus ar kafijām un cepumiem, datorus lādē visu nakti, lai tikai varētu pa dienu rakstīt, rakstīt, rakstīt... Jā, mēs esam sagaidījuši NaNoWriMo!

Kamēr zemi klāja nakts: 1


1

Brīdī, kad atskanēja pirmais sprādziens, es sēdēju pie televizora un skatījos kādu šausmu filmu. Skaņa ar spēku iztraucās cauri pilsētai, uz mirkli visa dzīve apstājās, bet tad atkal turpināja savu gaitu. Terēza – mana mamma – pārtrauca griezt sīpolus, Toms ietrausās tantes Džuditas klēpī un vaicāja, kas noticis, turot savā mazajā rociņā trīs krāsainus LEGO gabaliņus, bet es tikai paspēju izslēgt televizoru un piegāju pie loga, redzot, kā piecus stāvus zemāk esošie cilvēki palūkojas apkārt. Ierējās suns, pāri galvai aiztraucās vārna; pat pēc ķērcieniem radās nojausma, ka putns ir satraukts.
Sprādziena troksnis izplēnēja pasaulē, bet ne uz ilgu laiku, jo drīz vien netālu esošā eksperimentālā laboratorija sprāga vēlreiz.
No tās izbēgušajam vīrusam nevajadzēja ne diennakti, lai atņemtu dzīvību gandrīz visai manai ģimenei.
Vispirms aizgāja mamma. Tad tante Džūdita un viņas sešgadīgais dēlēns Toms. Tā bija viņa dzimšanas diena, un es nevarēju par to vien beigt domāt, jo tā bija tieši tā reize, kad nepaguvu puisēnam uzdāvināt ilgi kāroto robotu. Pēc tam vairākus mēnešus tas nosēdēja manā skapī, ietīts papīrā, un es nezināju, kāds bija tā tālākais liktenis, un nedomāju, ka kādreiz uzzināšu.
Pirms tam jau mūsu pilsētas iedzīvotājiem bija aizdomas, ka kaut kas tamlīdzīgs varētu notikt, tāpēc daudzas kaimiņu ģimenes pēc pirmajiem valdības mierinājumiem pameta dzīvesvietu kā plēstas.

otrdiena, 2014. gada 28. oktobris

Ar cieņu, Džeina Kraukle: DIVAS stundas

DIVAS stundas

Džeina,

Man ir deviņpadsmit gadu, bet joprojām esmu nevainīga. Visi draugi joprojām mani apceļ, tāpēc domāju, ka varētu samelot par to, ko darīšu šajā nedēļas nogalē.
Vai tas būtu labs risinājums? Ja nē - ko man citu darīt?

Kaķenīte

Kaķenīte,

Pirmkārt – Tavi draugi ir ļauni, nekad neesmu redzējusi tik nelaipnus un neizprotošus mājdzīvniekus. Ja viņi turpina Tevi apcelt, apčurā viņu rotaļu peles.
Otrkārt – man arī ir deviņpadsmit un es arī vēl neesmu nodevusies šiem priekiem. Ja vēlies, varam satikties un paraudāt kopā. Varbūt tas novērsīs domas no SLIKTĀS idejas par melošanu!
Ja kas, varu Tevi iepazīstināt ar Teo (tas nav puiša īstais vārds) – viņš jau kādu laiku meklē meiteni, ar ko varētu rokrokā iet cauri skolas gaiteņiem...

Ar cieņu,
Džeina L. Kraukle

* * *

Ar cieņu, Džeina Kraukle: VIENA diena

VIENA diena

Džeina,

Beidzot esmu saņēmusies un rakstu Tev, lai gan zinu, ka atbildi visticamāk nesaņemšu pirms brīvlaika. Tas nekas, Tev ir daudz vēstuļu kastītē, tāpēc neuztraucies – gaidīšu.
Pirms pāris dienām ieguvu eksāmena rezultātus. Esmu izkritusi angļu valodā, par ko esmu šokā – ne es, ne skolotāji, ne citi paziņas to negaidīja. Angļu valoda man vienmēr bija padevusies! Ko man darīt? Kā to pateikt vecākiem?
Ceru, ka viņi nesāks jautāt pirms laika.

Linda

Linda,

Ja vien Tavi vecāki nav no mafijas vai armijas, neieteiktu bēgt no mājām. Ja tomēr esi izlēmusi to darīt, atceries nomainīt vārdu un nedzīvot pie marihuānas audzētāja brālēna – tā būs pirmā vieta, kur Tevi meklēs.
Ja esi par labu izlēmusi sarunai ar vecākiem, pasaki, ka esi izkritusi visos eksāmenos. Kad viņi sāks kliegt un ziņot, ka turpmāk mācīsies internātskolā, paziņo, ka joko, jo nesekmīga esi tikai angļu valodā.

Ar cieņu,
Džeina L. Kraukle

* * *

pirmdiena, 2014. gada 27. oktobris

Delreju cīņa: PIEKTĀ nodaļa

PIEKTĀ nodaļa.

***

9 dienas pirms notikuma.

Rudens.

Atcerējos to vienu reizi, kad pirms gadiem četriem ar tēti devos mežā. Bijām izlēmuši, ka nepieciešams izbaudīt dienu kā pienākas, kā tas nebija noticis jau ilgu laiku, jo tad uzskatīju sevi par pietiekami pieaugušu, lai nepavadītu laiku ar vecākiem. Bet es piekritu. Kādēļ gan pēdējo reizi neļaut tētim aizvest uz mūsu īpašo vietu? Uz mūsu abu mājām?
Ziemas beigas; tikai nesen laikapstākļi bija noskaidrojušies tā, ka snigušās baltās pikas pamazām plaka un gurkstēja zem zābaku pazolēm. Spožās saules mestie stari atspīdēja sniega segu, padarot mani gandrīz aklu.
Sasniedzām kalnu. To pašu, kur pirms gandrīz gada šļūcām ar Leo, to pašu, kur pavadīju lielu daļu bērnības ziemas dienu.
- Šeit es iepazinu tavu mammu, - tētis, norādījis uz pauguru, kārtējo reizi teica. – Tad es biju tavā vecumā.
Iedomājos savus vecākus pusaudžu gados, un nevilšus pasmaidīju, acu priekšā redzot mammu kautrīgi lūkojamies apkārt un tēti cenšamies pievērst viņas uzmanību. Ir grūti saprast, ka tā tik tiešam varēja būt noticis, jo no pašas bērnības man bija licies, ka viņi ir saskanīgi kā sarkana un balta roze, un es nevarēju iedomāties, ka viņi nav pazinuši viens otru visu savu mūžu.

Delreju cīņa: CETURTĀ nodaļa

CETURTĀ nodaļa.

***

9 dienas pirms notikuma.

Rudens.

Šodien bija jau mēnesis, kopš nesatikos aci pret aci ar Kārteru, un jau kādu laiku bažu pilnā durstošā sajūta sāka mani pavadīt ik sekundi. Likās, it kā kas tāds būtu jau noticis.
Vienīgais, ko zināju, bija svaigās ziņas no Leo mutes, un informācija tikai nedaudz spēja mani nomierināt – Kārteram it kā viss bija kārtībā. Darba daudz, tāpēc nesanāca sazināties pietiekami bieži, lai gan frāze „pietiekami bieži” šajā gadījumā apzīmēja vārdu „vispār”. Ignorēšana palika pārāk uzkrītoša, lai varētu tam nepievērst uzmanību.
Jau kādu laiku nebija dzirdēts itin nekas arī no Eiverijas un Amēlijas, un neziņa neļāva mierīgi dzīvot. Nebiju domājusi, ka ko tādu teikšu, bet man tiešām sāka trūkt tā laika, kad visi kopīgi cīnījāmies ar vienīgu delreju pasaules ļaunumu – Sammeru. Pietrūka tās kopīgās sajūtas, kad mūs vienoja viena aukla.
Tāpēc vajadzēja piekrist Leo piedāvājumam – pati gan par to biju vislielākājā sajūsmā – atjaunot treniņu tradīciju.

Delreju cīņa: TREŠĀ nodaļa


TREŠĀ nodaļa.

***

39 dienas pirms notikuma.

Rudens.

Lai gan Fēra fiziski nebija mainījusies, tiklīdz šķērsojām pilsētas robežas, sajutu spēju atšķirību. Šķita, ka cauri saules siltajiem un glāstošajiem pieskārieniem spraucas aukstuma valgi, cenšoties mani ietīt kā tīklā un turēt tik ilgi, kamēr neatvadītos no saprāta paliekām. Pirmais, ko pamanīju, sasniedzot pilsētas pašu centru, bija skatieni. Simtiem acu pāru lūkojās manā virzienā, es to zināju, lai gan visi to centās padarīt nemanāmu. Tomēr to jutu. Asas un aukstas tirpas uz pakauša un skausta, sviedru kārtiņa, kas neilgi pēc ierašanās parādījās uz kakla un rokām, ziņoja, ka visa uzmanība tika pievērsta mums.
Ignorēt. Vajadzēja tam visam nepievērst uzmanību, taču, lai cik arī necentos, turpināju vērties stāvos. Personas nebeidza uzmest pa acij, kad, ierāvusi galvu plecos, soļoju garām, viņi nopētīja no matu galiņiem līdz papēžiem un nodomāja par to, cik ilgi grasījos izdzīvot lauvu midzenī un kad gan es atkal uzbrukšu nevainīgiem cilvēkiem. Šajā gadījumā šī „ne pie kā vainīgā persona” skaitījās Sammera Delreja – slepkava, mele un visu delreju dzīvesstāsta grāvēja.
Leo pieslīdēja blakus un, savilcis rudens jakas malas kopā, pieliecās klāt:
- Neuztraucies, drīz būsim mājās.
- Zinu. Es neuztraucos, vienkārši... Man nepatīk lieka uzmanība. – Pasmaidīju un ļāvu puisim sevi pievilkt klāt.
- Viņi baidās no mums, tāpēc vari priecāties, jo neviens neuzdrošināsies uzbrukt. Cerams, - Leo klusi iesmējās. – Atceries, mēs esam mājās, un nekas cits nav vajadzīgs.

Delreju cīņa: OTRĀ nodaļa

OTRĀ nodaļa.

***

41 diena pirms notikuma.

Rudens.

Neviens pat līdz šai dienai nespēju atgūties no šoka un saprast, ka Džejs patiešām bija miris. Joprojām cilvēki apkārt pusdienu galdam gaidīja, kad puisis izmetīs kādu tikai viņam raksturīgu joku, sāks zoboties par to, ja kādam kaut kas nesanāca. Bieži vien Eiverija mēdza paskatīties uz vietu, kur kādreiz Džejs sēdēja, kaut tagad gan viņa, gan Emmas vieta stāvēja tukša. Meitene mūs pameta tajā pašā dienā, kad saprata notikušo. Viņa piecēlās un, neko nesakot, izgāja no mājas. Pazuda un neatgriezās. Likās, ka Džeja nāve mūs visus pārrāva vairākās daļās, un nekas nespēja salikt detaļas vienā. Ja porcelāna figūriņa saplēsta, to varēja salīmēt, tomēr tā nekad nebūs tāda, kāda bija. Vesela. Vienota. Arī Stefans un Sems izlēma mūs atstāt. Vēlāk aizgāja Ana un Karloss, Leslija un Dereks – viltus Policijas pārstāvis. Arī man radās doma doties atpakaļ uz Fēru, tomēr neuzdrošinājos, zinot, cik ļoti Eiverijai un Amēlijai vajadzēja ikkatru darbīgu roku. Viņas centās turēties, cik vien spēcīgi spēja, balstīt atlikušos, tomēr zināju, cik ļoti sagrautas abas bija. Eiva vienmēr visu turēja noslēgtu aiz biezas mūra sienas, neviens patiesībā nespēja zināt, ko viņa domāja. Ja vien nejauši neielūkojās meitenes prātā, un vienreiz man tas izdevās. Viņa vainoja sevi visā notikušajā, domāja – ja būtu sākusi runāt ar jauno Policijas galvu, viss noritētu daudz mierīgāk.
No sešpadsmit kopā domājošiem prātiem bijām palikuši tikai pieci.
- Džejs Milingtons – ļoti spēcīgs vārds ļoti spēcīgam un spējīgam cilvēkam. – Tā iesakās runa bērēs. Zināju, ka šī bija pēdejā reize, kad sanāksim visi kopā, tomēr neviens nešķita to izbaudām, ņemot vērā apstākļus. Zināju, ka visi atgriezīsies savās mājās, visi dosies savas agrākās dzīves gaitās, kaut tagad dzīve vairs nekad nebūs tāda, kā iepriekš. Uz delrejiem daudzi turpināja lūkoties šķību skatienu, viņu domas vienmēr ir saistītas ar to, vai mēs neko nenodarīsim, vai cilvēki spēs paiet garām nemanīti. Pat ar vecākiem spēju sazināties vien reizi nedēļā, kad neviens uz viņiem nelūkojās kā noziedzniekiem. Viņi centās izlikties, it kā nekas nebūtu mainījies. Sarunas ritēja tikai un vienīgi par maniem veiktajiem ceļiem, par draugiem un cilvēkiem, ko sastapu, tomēr ne reizi ne tētis, ne mamma nepieminēja to, kas biju. Likās, ka viņus tas neinteresēja, likās, ka viņi runāja ar tīģeri un, lai netiktu apēsti, nevicināja gar seju svaigu gaļas gabalu.
- Viss labi? – Dzirdēju čukstu pie auss un uzreiz izrāvos no domām, pievēršoties realitātei. Nāsis skāra svaigu skuju un koka aromāts, kas plūda cauri Sevjeras baznīcas telpām.

Delreju cīņa: PIRMĀ nodaļa

PIRMĀ nodaļa.

***

1154 dienas pēc notikuma
44 dienas pirms notikuma.

Rudens.

Jau trīs gadus nespēju sevi cienīgi dēvēt par Delreju un pirmajā momentā, kad atvēru acis, neatminējos pat savu vārdu. Tieši tūkstoš deviņdesmit sešas dienas atpakaļ tika pārrautas jebkuras saites ar to, kas biju un, šķietami, vajadzēju būt nākotnē. Tieši tik ilgs laiks pagājis, kopš smagums uzgūlās uz dvēseles, nevēloties laist vaļā. Vai es to paredzēju? Vai zināju, ka tikšu nodota tieši ienaidniekiem rokās? Vai zināju, ka par mani aizmirsīs, tiklīdz pazudīšu no skata?
Nē.
Ādas krēsls saldēja stilbus, kaut ārpus ēkas sienām bija gandrīz trīsdesmit grādu temperatūra. Man sala; jutu zosādu pārklājam ādu katru reizi, kad iedomājos par pagātni, kaut dažbrīd atmiņas neplūda, kā vajadzēja. Iztrūkumi. Detaļas, kas izslīdēja no prāta šūnām, it kā būtu brutāli izgrieztas. Kāds bija Leo uzvārds? Viņam acis taču bija zilas? Un kā ar Rīdu? Kārters, laikam, bija puiša vārds.
Man aizcirtās elpa, un es sāku klepot, jūtot, kā gaiss skrāpē rīkles sieniņas. Varēja just lavandas saldeni īpatnējo smaržu plūstam cauri kabinetam kā taustekļi. Tā skāra nāsis un lika tām kņudēt, tomēr tas bija patīkami, tāpēc uz mirkli atslābu.
- Laiks pārbaudei, - ierunājās smalkas sievietes balss, medicīnas māsai ienākot gaišajā, labi vēdinātajā telpā. Viņas tumšie mati bija saņemti uz pakauša ar daudzām gaišām sprādzēm, kas krasi kontrastēja ar iesauļoto ādu.

Delreju cīņa: PROLOGS

PROLOGS.

***

2047. gads
125 gadi pirms notikuma.

Rudens.

Bija dzirdama rāma elpa tumšās telpas neredzamajā stūrī. Cauri loga rūtīm ik pa brīdim zibsnīja spoži zibens uzplaiksnījumi, kas vēso, šķietami tukšo telpu padarīja spokaini baltu, tomēr atskanošie sirdspuksti bija pārāk rāmi, lai domātu, ka malā sēdošais bērns baidījās. Nebija itin nekāda skaņa, izņemot pērkona dunoņa aiz loga un vienmērīgā elpošana, kas, ja kāds pēkšņi izlemtu ienākt istabā, nemaz nebūtu saklausāma. Persona, sēdēdama uz zemes un pievilkusi sev cieši klāt ceļus, nepārtraukti lūkojās uz aizvērtajām, tumšajām durvīm. Neviens nenāca, neviens nevēlējās ierasties pēc viņas, neviens nevēlējās atrast meiteni un aplikt rokas viņai apkārt siltā, mierinošā apskāvienā.
Neviens.
Trīspadsmitgadnieces seja tika piespiesta pie ceļiem brīdī, kad viņa juta, ka drīz vien no acīm izsprauksies pirmās karstās asaras. Viņa savā ziņā priecājās, ka neviens nespēj redzēt, kā meitene raud, tomēr vientulības sajūta nepameta sirdi, lai kā viņa necentās to novērst. Pāri meitenes šaurajiem, kaulainajiem pleciem slīga taisni, rudi mati, kas viņas trauslo ķermeni apņēma spožā, karstā uguns liesmā, ko nespēja apdzēst ne ūdens, ne gaiss, ne kas cits no šīs pasaules. Tomēr, lai cik aizsargāta meitene jutās parasti, šobrīd viņai likās, it kā atrastos zem klajas debes, kur jebkas spēja tikt klāt. Uguns bija apdzisusi.
Aiz aizvērtajām durvīm pirmo reizi vairāku stundu laikā atskanēja rosība. Meitene pacēla sasārtušās acis, kaut zināja, ka tā nevarēja būt viņas māte, kas šobrīd saldi gulēja blakusistabā, tāpat mājās nevarēja būt ieradušās arī vecākās māsas un brāļi. Viņi šobrīd atradās kādā piektdienas pasākumā, ko rīkoja pilsētas svētku dēļ, jo, paveroties slikti apgaismotajā pulkstenī uz pretējās sienas, sarkanmate redzēja, ka rādītāji bija pavērsušies tikai uz skaitļa vienpadsmit. Bija tikai vienpadsmit. Tas bija pārāk agri, lai viņi būtu jau mājās.
Tomēr meitene tik un tā pietrausās kājās, jūtot, kā tirpst pēdas un potītes ejot izejas virzienā. Viņa lēnām pavēra durvis, dzirdot, kā cauri stindzinošajam klusumam atskan klusa, bet velkoša čīkstēšana, kas uz rokām lika parādīties drebuļiem un zosādai, aukstai un stindzinošai.
- Leslij? – viņa nočukstēja, lūkojoties gaiteņa aklajā tumsā, ko neapspīdēja itin nekas. Soļi, kas pirms mirkļa skanēja, apklusa, it kā persona censtos ielavīties mājās citu nemanīta. Meitene juta milzīgu, sāļu kamolu kaklā, kas jaucās ar norītajām asarām, tāpēc uz kādu mirkli nespēja pakustēties, baidoties, ka tas varētu būt zaglis, kurš tūlīt uzbruks viņai. Notvers jaunieti un aizvedīs uz vietu, kur viņu nemūžam neviens neatradīs.
Viņa jau vēlējās atkāpties, tomēr spēja vēlme noskaidrot, kurš stāvēja tumsā, ņēma virsroku, un meitene pastiepa sastingušo roku uz sānu, lai atrastu turpat esošo gaismas slēdzi, tomēr, pirms viņa paspēja to nospiest, meitene ar pirkstu galiem uzdūrās kādas personas siltajam sānam un iekliedzās. Neaptverot, kas notika, karstas rokas satvēra viņu, ievelkot meiteni nelaužāmā tvērienā. Viņai aizrāvās elpa, bet tad atskanēja kārtējais spalgais kliedziens, ko acumirklī pārtrauca milzīga plauksta, kas piespiedās pie meitenes pavērtās mutes. Panika brieda arvien vairāk un vairāk ar katru sekundi, tomēr sarkanmates augums palika ieslodzīts starp spēcīgajām rokām, lai kā viņa necīnītos. Pērkona dunoņa likās paliekam klusāka, tagad bija dzirdāma tikai sirds skaļā joņošana krūtīs, bet galvā pulsēja straujas, spiedošas asinis.
Šausmas, kas plosījās meitenes prātā, tika pārtrauktas strauji, kad no tumsas dziļumiem atskanēja klusa ķiķināšana, drīz vien pāraugdama skaļos, daudzbalsīgos smieklos. Uzreiz spēcīgais tvēriens atslāba, un, izlauzusies no sava brāļa rokām, meitene dusmās atkāpās pāris soļus uz aizmuguri. Tagad viņa redzēja tumsā zibam piecus acu pāris, kas pārmaiņus lūkojās te uz viņu, te uz pārējiem, tomēr izsmejošā izteiksme nepazuda ne mirkli. Atradusi gaismas slēdzi, beidzot priekšnamā tapa gaišs, un bija saskatāmas jauniešu smieklu sasārtušās sejas. Beidzot meitenes sirds pārstāja joņot, iepriekš it kā cenšoties izrauties no krūtīm, un viņa sajuta pēkšņas dusmas plosāmies ķermenī.
- Eu, Sammera! Neapvainojies! – meitene dzirdēja sava septiņpadsmitgadīgā brāļa Saimona balsi, kad viņa kā viesulis ienesās savā istabā, ar visu spēku aizcērtot durvis un ļaujot telpai ieslīgt tumsā.
- Tas bija tikai joks, māšel, - tagad runāja Dženija, māsa, kurai tik tikko apritēja divdesmit viens gads, tomēr Sammera, atkal sakņupusi istabas stūrī un atbalstījusi galvu pret gultas malu, neklausījās savu trīs māsu un divu brāļu atvainošanās vārdos, zinādama, ka šī nebija pēdējā reize, kad tā notiks. Tā bija mūždien - brāļi mēdza izdomāt nežēlīgus jociņus pret savu jaunāko māsu Sammeru, nebaidīdamies, ka tas varētu aizskart meiteni līdz pašiem sirds dziļumiem. Viņus neuztrauca nekas, jo jaunākā māsa nespēja aizstāvēties, nespēja dot prettriecienu, kas varētu ko mainīt. Viņai bija tikai trīspadsmit, tikko pabeigusi septīto klasi, meitene saplūda līdz ar pūli, nevēloties izcelties ne par kripatu, kaut meitenes matu dēļ jaunā Lilitas Delrejas atvase bija kā lāpa visdziļākajā tumsā.
Sammera pielēca kājās un, saņēmusi pēkšņu drosmes pieplūdumu, pienesās pie durvīm un atrāva tās vaļā, gandrīz ietriecoties Dženijas un Leslijas augumos, kas nobloķēja meitenes ceļu. Viņa juta drosmi pateikt visu, ko viņa domāja, tomēr Sammerai vajadzēja pāris sekundes, lai sakopotu vārdus un izpļautu pār lūpām.
- Varbūt brīdī, kad jūs nomirsiet, tas arī būs joks!

Aizcirtusi durvis, jaunā meitene sakņupa turpat pie durvīm, nedzirdot, kā noskan soļi, kad visi aizgāja no dežūras otrpus sienai, jo meitenes klēpī jau pilēja milzīgas, sāļas un karstas asaras, apdedzinot viņas vaigus koši sarkanus.

Delreju paslēpes: EPILOGS


EPILOGS.

***

14 gadi pirms notikuma.
                                                                                
Rudens.

Pāri Fērai lija auksts, rudenīgs lietus, kad mājās no parka, kurā visu dienu spēlējās desmitiem bērnu, atgriezās jauna sieviete ar viņas piecgadīgo meitu. Viņas bija nosalušas, varēja redzēt, kā, piespiedusi mazo meiteni sev cieši klāt zem jakas, jaunā sieviete dreb pie visām miesām, cenšoties saglabāt siltumu, kas tagad likās pilnīgi izgarojis. No mātes gaišajiem matiem pilēja iesūkušās lietus piles, pie durvīm atstājot ūdens peļķi, bet prātā traucās tikai divas tramīgas domas – „kāpēc viņa nepaņēma lietussargu” un „vai meita pēc šādas lietusgāzes nesaslims”. Abas atradās drošā vietā zem lieveņa jumtiņa, bet aiz viņu augumiem gāza lietus, kas izskatījās gandrīz balts, neļaujot saskatīt pat desmit metrus uz priekšu.
- Kur ir tās atslēgas? – jaunā sieviete šņāca, meklēdama kaut kur somā iemesto elektronisko karti, līdz beidzot to atrada, ļaujot sev un mazajai meitai nokļūt sausumā un siltumā. Tiklīdz tika atvērtas divstāvu mājas durvis, mazā meitene, kura visu laiku bija piespiedusies pie mātes auguma, iztrausās no drošā un sargājošā tvēriena, ieskrienot mājīgajā miteklī, kur viņu jau gaidīja tēvs.
- Atkal aizmirsi lietussargu? – vīrietis ar smīnu uz lūpām vaicāja savai sievai un noķēra gaišmataino meitu, kura jau bija pieskrējusi klāt.
- Nesaki neko, lietus sāka gāzt negaidīti – mēs pat nepaspējām paslēpties, - sieviete nedaudz īgni attrauca, novelkot no pleciem pilošo vējjaku un pilnīgi izmirkušo sārto šalli un nometot turpat uz pakaramā. Sieviete strauji novilka apavus, lai varētu aiznest visu žāvēties uz vannasistabu. Vīrietis pasmīnēja, un, pacēlis savu meitu vēl augstāk, lai varētu smaidīgajai meitenei ielūkoties sejā, vaicāja: – Nu ko, Katrīn, gāja jautri?
Meitenīte tikai māja ar galvu un bez apstājas smalkajā bērna balsī stāstīja par to, ko bija piedzīvojusi. Par smilšu pilīm, par lellēm, ar kurām viņa rotaļājās. Par paslēpēm, ko spēlēja ar citiem, un to, kā sāka līt lietus un izjauca viņas smilšu pili. Tēvs klausīdamies aiznesa runīgo meiteni līdz viesistabai, kur nolika viņu uz dīvāna un, joprojām mādams ar galvu, sāka vilkt nost izmirkušās drēbes.
- Un es ieguvu jaunus draugus, spēj iedomāties? – meitene, pārtraukdama tēva darbību, piecēlās kājās un sāka lēkāt pa dīvāna virsmu, gaišajām matu sprogām lēkājot līdz ar viņu. Vīrietis tikai turpināja priecāties par katru lietu, ko meita pateica, dzirdot, kā aiz loga nodun spēcīgs un dobjš pērkons, atnācis līdz ar lietu.
Viesistabā beidzot ienāca sieviete, kura ar dvieli susināja slapjos matus un apsēdās blakus sajūsminātajai Katrīnai, smaidot un priecājoties tikpat daudz, cik to darīja vīrs. Meitenīte turpināja runāt par spēlēm, ko ar pārējiem bērniem spēlēja, par to, ka viņa vēlas jau tagad atgriezties, taču meitenes mātei vajadzēja pateikt, ka ir pārāk slikts laiks, lai ietu ārā, un viņa uzreiz sapīka. Kad sieviete pateica, lai aiziet pārģērbties, Katrīna uzreiz atkal atplauka un, nolēcot no dīvāna, jau skrēja uz savu istabu.
Telpā palika tikai abi vecāki, un uzreiz, kā meita aizgāja, iestājās pilnīgs klusums, ko pārtrauca tikai lietus skaļā sišanās pret asfaltu un negaisa radītais troksnis. Sieviete pārstāja žāvēt matus un nolika balto dvieli sev klēpī, zinādama, ko vīrs teiks. Lai izvairītos no gaidāmās sarunas, viņa centās turpināt meitas teikto:
- Pārkeri bija ieradušies parkā ar saviem bērniem. Leo un Ellenu. Nevaru burtiski aptvert, viņi taču jau veselu mūžību nebija tur bijuši. – Pērkonam iedunoties līdz ar zibens šautru, kas iezīmēja visu debess malu baltu, vīrietis pamāja ar galvu:
- Visam pienāk pirmā reize.
Tomēr šī saruna neturpinājās ilgi, kad jau atkal iestājās nedaudz mulsinošs klusums. Varēja dzirdēt, kā otrajā stāvā skraida viņu meita, klaigājot kaut ko saistītu ar drēbēm un ķemmēm, ko viņa centās atrast. Mirkli vīrs un sieva iesmējās, dzirdot sajūsmu meitas balsī, tomēr tas arī bija īsi, izplēnējot jau pēc pāris sekundēm.
- Izabella, mums... – viņš tikai paspēja atvērt muti, kad blondīne pacēla roku, apturēdama vārdus.
- Nē, mēs to nedrīkstam darīt, Mark. – Viņā iezagās šaubas, ko nespēja pārtraukt pilnīgi nekas. Izabella nekad neatbalstīs vīra ideju, ko viņš jau simtiem reižu šo piecu gadu laikā bija izteicis. – Vai tu spētu mūsu bērnam pateikt ko tādu, kas pilnīgi izbojātu viņas dzīvi? – Sieviete, cerīgi ieurbusies Marka sejā, kā gaidīdama, ka viņš beidzot būs mainījis domas un piekritīs sievai, tomēr valdīja pilnīgs klusums, un atbilde nesekoja. Iepriekš esošais labais garastāvoklis pazuda kā nebijis. „Nevarēja būt, ka viņš vēlējās nodarīt ļaunu Katrīnai?” Izabella tramīgi domāja, joprojām lūkojoties viņa sejā, taču vīrs neatbildēja, kas lika sievietei krūtīs parādīties sūrstošam caurumam. – Tu tiešām to darītu?
Vīrietis, nodūris skatienu, redzēja sievas acīs ciešanu pilnas asaras, tāpēc pastiepās un ievilka viņu ciešā un siltā apskāvienā. Marks ļāva Izabellai raudāt, nesakot ne vārda, un tikai vēlāk, kad dzirdēja vieglus soļus otrajā stāvā, maigi satvēra viņu aiz sejas, ielūkojoties acīs, kā cenšoties pateikt, ka viss, ko sacīs, būs pilnīga taisnība.
- Es nemūžam neko tādu negribēju. Bet agri vai vēlu kāds viņai to pateiks, saproti? Vai tad nebūtu labāk, ja to izdarītu mēs?
- Nezinu, es tiešām nezinu...
- Saproti, es jūtu, ka viņa varētu mainīt cilvēkus. Katrīnai ir dotības, kas, pareizi lietotas, varētu kļūt par spēcīgu efektu defekta vietā, kā to domā visa pasaule, tu tā neuzskati?
Jautājums palika karājamies gaisā, kad viesistabā ienesās piecgadīgā meitenīte un ielēca pa vidu vecākiem, pārtraucot sarunu uzreiz. Tas uzreiz nomainīja garastāvokļa paleti, sākot abiem smaidīt un smieties līdz ar bērnu. Uz uzdoto jautājumu Izabella neatbildēja, un vēlāk abi jau izlikās aizmirsuši sarunu, kas viņiem risinājās iepriekš, nemaz nepadomādami, ka Markam varētu būt taisnība.

Defekts reizēm arī ir pārvēršams par efektu, un tas galu galā varētu mainīt pilnīgi visu.

Delreju paslēpes: TRĪSDESMIT DEVĪTĀ nodaļa


TRĪSDESMIT DEVĪTĀ nodaļa.

***

51 diena pec notikuma.
                                                                                
Vasara.

Zem kailajām pēdām asfalts šķita karsts kā ilgi karsēta panna. Palūkojoties visapkārt, varēja uzreiz saprast, ka jau kādu laiku te, Fērā, nebija lijis; visi ziedi, kas rotāja katra mazpilsētas nomales iedzīvotāja dārzu, tagad likās lēnām iznīkstam zem dienas augstās un spožās saules, sniedzot fēriešiem divdesmit sešu grādu temperatūru pēc celsija skalas.
Uzmetusi gaišo somu uz pleca un turot apavus starp labās rokas pirkstiem, devos pa pašu ceļa vidu mājās. Nebaidījos no mašīnām, kas varētu mani notriekt, jo, kopš brīža, kad atgriezos dzimtajās mājās, šajā pusē faktiski visi steidzās pamest savas mājas, cik vien ātri spēja. Viņi baidījās no manis, no tā, ko spētu viņiem nodarīt, ja vēlētos. Tā vismaz viņiem šķita.
Ironiskā daļa likās tā, ka es nespēju faktiski neko. Biju kā tīģeris veģetārietis – cilvēkiem varēju likties bīstama, taču, cik no visa teiktā bija patiesība?
Liku soli pēc soļa, pēdu pie pēdas, katru reizi pieskaroties ar papēdi pie pirkstu galiem, un slīdēju tieši pa uzvilkto balto līniju ceļa vidū, kas atdalīja labo braukšanas joslu no kreisās. Ne reizi netrāpīju kaut centimetru nost no taisnēm, it kā tas varētu beigties slikti, kaut šī jau kuro dienu bija tikai spēle, ko spēlēju. Nevienu nesatiku. Ikviens bērns, kurš agrāk tepat spēlējās, tagad bija prom. Parkā esošās šupoles vēja ietekmē vientuļi līgojās, karuselis, kas likās jau vairākas desmitgades vecs, sastindzis klusēja. Viss izskatījās, kā pagājušajā gadsimtā, bet es pie tā jau paspēju pierast, jo šī vieta bija tā, kurā Trešā Pasaules kara ietekme atspoguļojās īpaši spilgti. Te neienāca atjaunotās tehnoloģijas, te katrs spēļu laukumiņš tika paša roku darbināts, atšķirībā no lielpilsētām, kur tehnika gozējās slavas saulītē visā savā krāšņumā. Likās, it kā būtu nokļuvusi pagātnē, jo tikai šeit pavisam noteikti spēju just, ka atrados savās mājās, vienalga – mani gaidīja, vai nē. Es te kādreiz spēlējos. Viena, bet spēlējos. Dzīvoju un dzīvošu visu savu mūžu, kā to darīja mani senči un arī pati Lilita Delreja. Taču, vai to vēlējos?

Delreju paslēpes: TRĪSDESMIT ASTOTĀ nodaļa


TRĪSDESMIT ASTOTĀ nodaļa.

***

23 dienas pec notikuma.
                                                                                
Pavasaris.

Ādas krēsla atzveltne nepatīkami spiedās mugurā, tās vēsajam audumam pielīpot pie ādas. Dzirdēju maigu pakšķēšanu, kad lietus lāses sitās pret metāla palodzi, visa sterilizētā telpas smarža bija jau izvēdinājusies, kad te esošais gaiss sajaucās ar āra svaigo asfalta aromātu. Aizvēru acis, izbaudot rītu, un gandrīz vai nejutu adatu ieduramies ādā. Cauri patīkamajai sajūtai, ko radīja tikko ievadītās zāles, joprojām varēju just spēcīgās galvassāpes, kas no rīta mani pamodināja. Ievilku dziļu elpu caur nāsīm, jūtot auksto gaisu ieplūstam ķermenī, un gandrīz apreibu no iekša plūstošās ziedu un lietus smaržas. Brīdī, kad Leslija izvilka aso adatu no manas vēnas, beidzot atvēru plakstiņus.
- Paldies, - sacīju, un jaunā sieviete neviļus pasmaidīja.
Palūkojos pāri telpai, meklēdama pulksteni, taču nekur to nevarēju atrast. Cik vispār bija laiks? Ja nekļūdījos, kad izgāju no palātas, gandrīz neiespējami izlaužoties no Leo ciešā tvēriena, pulkstenis virs pusatvērtajām durvīm rādīja bez piecpadsmit desmit. Leo nepamodās, viņš noteikti joprojām jutās pārāk noguris, lai celtos ātrāk nekā divpadsmitos, tāpēc izlēmu viņu nemaz netraucēt.
- Tā, ceru, ka šī būs pēdējā reize. Rīt, visticamāk, ņemsim ārā šuves, - Leslija sacīja, atliecoties no manis, un nolika jau atkal iztukšoto šlirci uz galdiņa sev blakus. Viņa pasniedzās pēc nelielas, baltas tabletītes un iedeva man: - Kamēr vēl neiedarbojās. – Tūlīt pat bez ūdens noriju to, jūtot rūgtu garšu izplatāmies mutē un rīklē. Likās, ka gandrīz uzreiz pulsējošās sāpes sāka rimties, kā tam vajadzēja arī būt.
- Paldies, - atkārtoju vēlreiz, un cerēju, ka Leslijai bija taisnība un tiešām vairs nevajadzēs injicēties. Šobrīd likās, ka pamazām tas palīdz, taču nevarēju cerēt pāragri.